“Esmu vienkārši filmu veidotājs”

Oskara balvas pasniegšanas ceremonijā jūs teicāt: “Man nav īstas pārliecības, ka es saprotu kino.” Kā jūs to domājāt? Jo neviens tam lāgā nespēja noticēt.

Es gribēju pateikt, ka loģiskais prāts nav mana stiprā puse un ka tāpēc man ir grūti izskaidrot, kā filmas būtu jāveido. Vienīgais, ko es spēju, ir reāli tās radīt.

Kā jūs iemācījāties veidot filmas?

Es sāku kā Kadziro Jamamoto asistents 30. gados, bet man bija pilnīga brīvība darīt visu, ko gribēju. Tajā laikā mūsu studija P.C.L. bija pavisam maza – tikai divas ēkas ar nelielu teritoriju. Studijas politika bija tāda, ka režisora asistentus uzskatīja par kadetiem – tādu kā topošo eliti. Tādiem asistentiem kā man bija jāiesaistās visos filmas ražošanas posmos; tad parasti paaugstināja par galveno asistentu un bija jāmācās vadīt komandu. Galvenajam asistentam bija jāveic visi iespējamie darbi, arī producenta pienākumi.

Jamamoto apmācība balstījās uz diviem pīlāriem – scenāriju rakstīšanu un montāžu. Viņš uzskatīja, ka labam režisoram jābūt arī scenāristam, un ļāva man daudz rakstīt: scenāriji tolaik bija mans galvenais ienākumu avots. Viņš arī ļāva man daudz montēt. Viņa karjeras otrajā pusē es montēju gandrīz visas viņa filmas. Tas man, protams, ļoti daudz ko deva. Mūsu attiecības bija ne tik daudz skolotāja un skolnieka, cik vecākā un jaunākā brāļa attiecības. Jamamoto diženums bija tajā, ka viņš centās būt atvērts visdažādākajiem talantiem – šajā gadījumā talantam, ko viņš manī saskatīja tajā manas kino karjeras posmā.

Šis periods, no 30. gadiem līdz 50. gadu sākumam, bija Japānas kino pavasaris. Bija gan izaugsme, gan optimisms. Filmu kompāniju vadības augšgalā bija paši kinorežisori, un viņi necentās kādu ierobežot komerciālu apsvērumu dēļ. Taču 50. gadu beigās un 60. gados klimats mainījās. Nomira tādi vīri kā Midzoguči, Odzu un Naruse. Tas bija traģiski, jo mēs kā režisori sākām zaudēt savu statusu un varu pārņēma pašas kompānijas. Pēc tam iestājās tumšie laiki.

Vai jūs kādreiz esat uzņēmies projektu, ko jums vienkārši piedāvājis kāds producents vai producentu kompānija?

Nē, manas filmas rodas tikai no manis paša vēlēšanās pateikt kādu konkrētu lietu konkrētā laikā. Jebkura kinoprojekta sakne man ir šī iekšējā vajadzība kaut ko paust. Tas, kas baro šo sakni un liek tai izaugt par koku, ir scenārijs. Savukārt režija liek kokam uzziedēt un nest augļus.

Jūs agrāk esat pieminējis “kinematogrāfisko skaistumu”. Vai jūs varētu šo frāzi paskaidrot sīkāk?

Kinematogrāfisko skaistumu, protams, var izteikt tikai filmā, un šim skaistumam ir jābūt, lai filma spētu aizkustināt. Skatoties šādu filmu, cilvēks piedzīvo īpaši dziļas emocijas. Es uzskatu, ka tieši kinematogrāfiskais skaistums pievelk cilvēkus kino un tieši cerība sasniegt šo kvalitāti iedvesmo režisoru vispār veidot filmu. Citiem vārdiem sakot, es domāju, ka kino būtība slēpjas kinematogrāfiskajā skaistumā.

Ļaujiet man atbildēt uz jūsu jautājumu, uzdodot citu un pēc tam uz to atbildot. Kas ir kino? Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša. Sen, sen japāņu rakstnieks Naoja Siga prezentēja sava mazdēla sarakstītu eseju kā vienu no sava laika ievērojamākajiem prozas darbiem. Viņš to publicēja kādā literārā žurnālā. Esejas nosaukums bija “Mans suns”, un teksts bija apmēram šāds: “Mans suns līdzinās lācim, viņš līdzinās arī āpsim, viņš līdzinās arī lapsai…” Esejas turpinājumā tika uzskaitītas īpašās suņa iezīmes, katra no tām salīdzināta ar vēl kādu citu dzīvnieku un šis saraksts tika izvērsts, iekļaujot tajā gandrīz vai visu dzīvnieku valsti. Tomēr eseja noslēdzās ar apgalvojumu: “Bet, tā kā viņš ir suns, visvairāk viņš līdzinās sunim.”

Atceros, kā es smējos, lasot šo eseju, tomēr tajā ir pausta nopietna doma. Kino līdzinās daudzām citām mākslām. Tam piemīt kaut kas no literatūras, kaut kas no teātra, tam ir sava filozofiskā puse, zināmas glezniecības un tēlniecības iezīmes un mūzikas elementi. Taču galu galā kino ir kino, un kino spēks jeb skaistums izriet no efekta, ko rada attēls savienojumā ar skaņu.