Ideālas vakariņas ar Margaritu

Operators un režisors Ivars Zviedris jau lika saprast, ka Margarita labo traktorus un ir visai ekscentriska sieva. Taču īstenība stipri vien pārspēja gaidīto, un es ceru, ka tas arī atspoguļojas šajā neizpušķotajā intervijā – jau iepriekš atvainojos par bagātīgo nenormatīvās leksikas klātbūtni tās publikācijā. Pirms publikācijas vēl meklēju kādu, kurš Margaritu pazīst un būtu gatavs nedaudz pastāstīt par viņu ievadam. Atsaucās Ingars Gusāns, latgaļu zininīks un rokmuzykants, aba Sovvaļnīks: “Margarita ir godīguma un tiešuma tīrradnis. Viņas klātbūtnē nav iespējams melot vai tēlot, tāpēc var ieteikt pie viņas doties tiem, kuri sāk pazust paša iedomātās lomās un vairs nezina, kur ir patiesais es. Kad es sarunājos ar Margaritu, mana depresija pazūd. Un es smaidu, brīžiem pats nezinot, par ko.”

U. T.

Rīgas Laiks: Kā tev, Margarita, iet ar Konservatīvo partiju? Cik tu tālu tur esi?

Margarita Kolosova: Nu kā, cik tālu? Nu kas myusim tan? Tan jau pats svareigokīs, kas irā, ir Reigas vieļeišonys. Kai tī saīs i kai tī nasaīs, as, koņešno, nazynu.¹

(Pie galda pieskrien suns.)

Margarita: O, re, kur zvaigzne myusejā. Da, bez tevis nekur.

RL: Kā viņu sauc?

Margarita: Džeina. Nā, nā, nā! Ej pa ceļi! Kur tu ļeissi tan ar sovom spalvom?

RL: (Smejas.)

Margarita: Konservatīvie, konservatīvie. Vot i konservatīvie. Es nezinu, kā viņiem tai Rīgā ies ar vēlēšanām. Saproti, as taids mīreigs cylvāks, as kai suoku laseit itū vysu, kai viņi viens uz otra sāk vālēt virsū... Vai tad viņi nesaprot, ka, ja vysi kūpā draudzeigi ītu... Es laikam, kā jau lielā ģimenē augusi, esmu pieradusi, ka visi viens otru stutē un palīdz. Man nav saprotams, ka var viens uz otru... Un pēc tam viņi vienalga saprot, ka visiem kopā jāstrādā. Kaut vai tā pati koalīcija. Viņi že sākumā viens uz otru dirsa tā, ka nu tikai. Ka paklausījies – viņi vairāk par tevi zināja nekā tu pats. A tagad viņiem po ļubomu jāstrādā kopā. Nu nikai tu navari pasagrīzt! Tāpat arī tagad notiek. Viens uz otru rojut, rojut, nu bet bļin, vai tad nevarētu sarunāt? Es saprotu, ka ir tādi stulbāki cilvēki, ar kuriem tu nesarunāsi, kā pret sienu. Nu bet ir arī normāli cilvēki, pareizi?

RL: Vai tas tiesa, ka tu labo traktorus?

Margarita: Jā! Jā, traktoriņus mēs taisām. Nu, a kā? Ja, piemēram, tu esi cilvēks gados, tu nevari nopirktu to jauno tehniku. Toties tev ir tas vecais traktorītis. Bet tu viņu uz servisu nevari aizdzīt, tur 22 eiras par stundu ņem. Ko viņi tur dara, ko nedara, bet skaiti, vajag strādniekiem samaksāt, načaļņikiem, perenačaļņikiem un visiem. A mēs aizbraucam pie večuka uz mājām, viņš uz vietas redz, ko mēs ieliekam iekšā, ko izņemam.

RL: Paga, tad jūs braucat pie viņa mājās labot?

Margarita: Jā!

RL: Bet tur tak vajag detaļas!

Margarita: Detaļu tagad ir pilni veikali, smejies? Rēzeknē vien ir pieci. Vot krievu laikos neko nevarēja dabūt, no koka virpoja poršņus. Tagad visdārgākās detaļas ir sorokovkām, vot šitām te, tāpēc ka viņas pēc 1994. gada vairs neražo. Pārējiem visiem nekas nav mainījies. Lai arī tas jaunais Belarus ir smukāks, spīdīgāks, iekšā viņam ir viss tas pats.

RL: Kā tu sāki remontēt traktorus?

Margarita: Nu, kā sāku remontēt? Es pasceišu. Vecais mans strādāja Strūžānos, tur kūdras fabrika bija. Viņš tur strādāja pa sļesarju, kā krieviski saka.

RL: Vecais – tas ir vīrs?

Margarita: Nu jā, tai že soka: vacīs. (Smejas.) Nu i vsjo, viņam bija palīgstrādnieks. A es, kamēr sīkie bija mazi, pa māju dzīvojos. Bet tad sīkie – vsjo, kurš sāka bērnudārzā iet, kurš skolā. Nu i cik es sēdēšu mājās? Zadolbalo. Nu, a viņam atkal nav kas palīdz. Reizi viņš aizbrauc pie tā sava palīga, tas autā guļ. Bet cilvēkam tak apsolīts, ka brauks remontēt, cilvēks gaida. Nu, viņš saka, davaj, paņemšu es tevi līdzi. No sākuma es biju atslēgu padevējs. Septiņpadsmitā, četrpadsmitā... A pēc tam jau man iepatikās. Man no mazām dienām patikusi tehnika, es labāk pie traktora stāvu nekā pie plīts. Man tas ir – eh! Saku, trīs reizes labāk to traktoru izjaucu un salieku nekā stāvu pie karstā cepļa un taisu paiku. Vot tā es i sāku.

RL: Un tā ir tava vienīgā šepte?

Margarita: A kur tu vēl dabūsi šeit darbu? Smejies, vai? Labi, mēs tur stāvam tajos bezdarbniekos uzskaitē. Ir jau tie projekti, kur tu brauc nez cik kilometrus no mājas, viņi tev apmaksā ceļu, tuda-sjuda. Bet es tā padomāju: autobuss no šejienes iet septiņos no rīta. Es aizbraucu uz Rēzekni, astoņos esmu darbā. Labi, man ceļu apmaksātu, a kādas ta algas? Tur že minimumu maksā! Bet cilvēks rubī no rīta līdz vakaram. Tak es labāk braukāju, traktorīšus taisu. Tur rinda divi mēneši uz priekšu, smejies?

RL: Uz traktoru remontu?

Margarita: Koņešno! Te že nav neviena, kurš cits tev viņus taisīs? Tie, kas veci traktoristi, vai nu negrib, vai nevar strādāt. Saka: a nahrena man tas vajadzīgs? Es pensijā, varu sēdēt mājās. Nu i vsjo, manējo jau sauc par traktoru dakteri – traktoru dakteris atbrauca! (Sunim.) Eu! Ej tak tu prom no šejienes!

RL: Viņai acis labas.

Margarita: Labas... Naglās² acis viņai!

RL: Naglās?

Margarita: Jā, viņa kā ierauga, ka šašličņu iekur, tā “vsjo, es ar jums”. Uzreiz. Viņai spalva tagad put, poņimaješ, tūlīt būs pa visurieni. Ej pa ceļu no galda!

RL: Šīs ir tavas dzimtās mājas? Vai arī nopirkāt?

Margarita: Nē, nenopirkām. Te vobšče istorija ohreņennā. Kad mēs bijām maziņi, no mammas aizgāja mūsu īstais tētis. Nu, viņa sapazinās ar latgalieti. Es tak esmu rīdziniece, piedzimu Rīgā.

RL: Ej nu!

Margarita: Koņešno!! Nu i sapazinās viņa ar latgalieti, i viņa vecais šeit dzīvoja. Nu, a mēs dzīvojām Rīgā. Viņš pie mums, protams, uz Rīgu pārvācās, viņi sāka dzīvot kopā, ļaļaļa, četri sīkie viņiem vēl piedzima, mēs trīs bijām no pirmā tēta. A šeit dzīvoja ģeds. Viņš ar mopēdu uz Strūžāniem brauca, Strūžānos ir veikals. Neredzēja, ka brauc mašīna, un viņu tepat pie mājas notrieca. Māja palika tukša. Nu i patēvs no Rīgas uz šejieni pārvācās, es jau mācījos devītajā klasē.

RL: Kurā vietā Rīgā tu mācījies?

Margarita: Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā, pie tramvaju depo, Maskačkā. Dzīvojām mēs Ludzas ielā kā daudzbērnu ģimene, tad mums iedeva Birznieka-Upīša ielā komunalkā trīs istabas. Bet, kā devīto beidzām, tā pārvācāmies uz šejieni. Es iestājos vidusskolā Rogovkā – i paliku. Tagad mani uz Rīgu dabūt...

RL: Un tagad tu esi latgaliete?

Margarita: Vsjo! As pasceišu, kai beja. Maņ baba, mammas mamma, nu Rāznas pusis, a mammas tētis – no Balvu puses. I vot viņi pēckara laikā pārvākušies bija uz Rīgu. Babuļa sākumā mentene bija, reguļirovščica, bļin. Svetofora vietā stāvēja. Tad aizgāja uz bērnudārzu strādāt. A ģeds mans visu mūžu bija učastkovijs Dubultos. Arī ments.

RL: Tātad tu esi mentovka?

Margarita: Nu, bļin, polumentovka. A jesļi tā padumaķ – točna! (Smejas.) A latgaliešu valodu mēs dzirdējām visu laiku, savā starpā viņi runāja latgaliski.

RL: Rīgā?

Margarita: Jā. Patēvs arī ar mammu tikai latgaliski runāja. I mēs katru vasaru uz Latgali braucām. Mums radi bija i Balvos, i Preiļos – ģedam brāļi, tagad visi apmiruši. I tai mēs puorsavuocamīs. (Sunim.) Džeina! Tev kauna nav? A nu ka marš no galda! Gatava no ādas izlīst. Naboroj jū pi golda, lyudzu, a to jei ite vysu laiku tuseisīs.³

RL: Bet jums tik daudziem cilvēkiem tā māja nemaz neizskatās tik liela.

Margarita: Myusim moza sētiņa. A no kurienes finansēm būt? Es kā feisbukā pasaku, ka strādāju, ka rubīju mužika darbu, man uzreiz bāž acīs – bet kā? Tu že JKP! Ko tu pribedņaješsja?⁴ Nu jā, bļaģ. A tas, ka pieci sīkie tev ir jāvelk, tas visiem pilnīgi pie dirsas. Tas, ka tu kreklu dirsā citreiz rauj, kad no rīta līdz vakaram rubī... Agrāk mēs i lopus turējām, i viss.

RL: Tagad vairs ne?

Margarita: Nē. Pa kuru laiku? Mēs citreiz aizbraucam ap septiņiem rītā un ap divpadsmitiem tik esam mājās, smejies? Man tagad sīkie Rogovkā, viņiem tur dienesta viesnīca. Vasarā ta vēl hren s ņim, var atbraukt, silts. A kā ziemā, kad nav kurināts? A tur silts, turpat simt metri līdz skolai. Par dzīvošanu, skaiti, nav jāmaksā. Tagad gan korona, tagad hren. Es jau Ilgai Šuplinskai pateicu, ka, ja no 1. septembra izdomāsi atkal kaut kādu koronu, aptīšu sīkos ar sarkano lenti, nolikšu pie skolas un dari, ko gribi!