Ienāca rudmatains, zilacains ebrejs

Apzīmējums “rakstnieku paaudze”, protams, ir viens no tiem bīstamajiem vispārinājumiem, kas pilnīgi atšķirīgu cilvēku grupai it kā uzliek vienu un to pašu masku. Un tomēr, lietots atbildīgi, tas reizēm palīdz izsekot stila pēctecībai un ar platiem otas vilcieniem ieskicēt latviešu literatūras daudzveidīgo ainavu.

Šī atruna tādēļ, ka nekad neesmu spējis domāt par Jāni Rokpelni, nedomājot vienlaikus arī par viņa literārajiem laikabiedriem un sekotājiem. Piemēram, var teikt, ka Rokpeļņa savdabīgā poētika varēja izveidoties tikai tādēļ, ka turpat blakus Juris Kunnoss vai Amanda Aizpuriete dzejā darīja kaut ko savu. Vai arī – ka šī bohēmiskā kompānija izveidojusies un iegājusi vēsturē, pateicoties tā sauktā padomju atkušņa mākslinieciskās pagrīdes eksperimentālajam garam. Turpretī pats savu rakstnieku paaudzi es vairs nevaru iztēloties nekur citur kā vien uz pamatiem, ko ielikuši minētā laikmeta redzamākie autori, arī Rokpelnis.

Tas gan nenozīmē, ka viņa darbi būtu lasāmi tikai pagātnes kontekstā. Gluži otrādi, Rokpelnis turpina būt viens no autoriem, kas pārlaicīgu metafiziku apvieno ar interesi par dzīvu pilsētas valodu un mūžam mainīgu slengu. Nezinu, vai tas ir veids, kā pārvarēt laiku un telpu (šādi Rokpelnis vairākkārt ir formulējis savu māksliniecisko uzdevumu), taču katrā ziņā redzu to kā svarīgu laikmetīgas literatūras priekšnosacījumu.

S. K.

Rīgas Laiks: Saki man, Jāni, vai visi Rokpeļņi ir savā starpā saistīti?

Jānis Rokpelnis: Jā, visi nāk no viena celma, no Nīcas. Viens no viņiem ir bijušais Mazsalacas mērs Harijs Rokpelnis, kurš tagad vada ZZS frakciju Saeimā. Bet es viņu nepazīstu.

RL: Man ir aizdomas, ka pirms daudziem gadiem, svinot ar draugiem Jāņus, esmu bijis pie kāda no jums. Tas bija Ziemeļvidzemē, viņiem bija baigi nopietna, liela saimniecība, kartupeļus audzēja.

Rokpelnis: Tur nebija tas pats Harijs Rokpelnis?

RL: Varbūt. Tik smalki neatceros, tas bija sen.

Rokpelnis: Visi Rokpeļņi ir radi, tāpat arī mātes tēva Actiņi visi ir radi. Mātes tēvs nāk no Ērgļiem. Mans vecvectēvs Andžs spēlēja šahu ar Blaumani, piemēram.

RL: Oho! Blaumanis arī spēlēja šahu? Tas ir pārsteidzoši. Blaumanis taču Emilim Melngailim teica: “Neļaujies šaha velnam! Nepakās talantu.”

Rokpelnis: Viņš to uz savas ādas pats ir izbaudījis. Mans brālēns mana vectēva brālim jautāja: “Vai tu pazini Blaumani?” Viņš teica: “Nē.” – “Nu, tas slavenais latviešu rakstnieks!” – “Ā, tas pilsētas sprukstiņš, viņš taču neko nestrādāja.” Tā ir klasiskā zemnieka attieksme.

RL: Jā, smieklīgi, ka tā attieksme nav daudz mainījusies. Bet, klau, es ķeršos pie jautājuma, ko sen jau gribu noskaidrot: kā tev šķiet, kāpēc mākslai tik svarīga ir tā saucamā uzdzīve, ko vēl mēdz dēvēt par bohēmu?

Rokpelnis: Tā ir svarīga lieta. Cilvēki čupojas līdz apmēram 30 gadu vecumam, un tad viņi aiziet katrs uz savu pusi – ģimene, darbs un tā tālāk. Studiju un pēcstudiju gados cilvēkiem piemīt čupošanās instinkts, mākslā tas ir svarīgi. Jaunība, kā zināms, ir absolūti paštaisna, jauns cilvēks zina visu un noliedz visu iepriekšējo. Tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, lai kaut ko jaunu ienestu mākslā. Iepriekšējām paaudzēm tas var būt aizvainojoši, bet tikai tāpēc, ka tās neatceras, kāda bija viņu pašu attieksme pret iepriekšējo paaudzi. Tāda pati vien bija. Tusēties vajag! Domubiedri, savstarpējs atbalsts, jaunības instinkts, hormonālās vētras, kas liek, teiksim, doties visādos seksuālos sakaros, uzdzīvē. Mana paaudze neaizrāvās ar narkotikām, bet ar šņabi un seksu. Kā vēlāk to formulēja – vodka, sex, rock ‘n’ roll. Es biju aktīvs šīs bohēmas dalībnieks un ideologs.

RL: Tomēr alkohols apziņu bieži vien sašaurina, nevis paplašina.

Rokpelnis: Nē, diemžēl līdz noteiktam brīdim paplašina. Piemēram, pirmā grāmata man iznāca 30 gadu vecumā, un dzejoļus es rakstīju tā, ka idejas ķēru dzērumā un no rīta uz pohām uzrakstīju dzejoli. Alkohols pasaules redzējumu saasināja, es labi atceros. Tāpēc pirmā grāmata ir dīvaina. Tā bija ārkārtīgi populāra, jo tajā ir kaut kas maģisks, kaut kas iracionāls, ne saturā, bet visā tajā fīlingā, noskaņā. Alkohols bija arī iluzora bēgšana uz brīvestību tajā baismīgi totalitārajā režīmā. Un esmu intervijās arī teicis, ka centos pēc iespējas ātrāk savas smadzenes nodzert. Jo es redzēju, ka tās nekam nav vajadzīgas tajā režīmā.

RL: Daudzi, ko pazīstu, saka: “Nav saprotams, kāpēc mēs toreiz dropējām. Visi dropēja, un es arī, apstākļi bija tādi.” Bet tu saki, ka apzinājies, ka vajag nodzert savu brīnišķīgo prātu. Tas man liekas īpatnēji.

Rokpelnis: Dabīgi, ka apzinājos, es netaisīju nekādu karjeru. Man, piemēram, nav neviena dzejoļa, kurš būtu kaut rozā. Bet tas ir tikai viens no iemesliem. Zinātniskie pētījumi diemžēl nav atklājuši, kāpēc cilvēki dzer. Pēc 30 gadiem es sajutu, ka manas smadzenes saiet biezpienā, ka es nevaru strādāt, ka alkohols nesekmē domāšanu. Un tad es atmetu uz visiem laikiem.

RL: Es atceros, ka vienu reizi brīnišķīgā Ruta Cimdiņa mums ilgi un dikti skaidroja, ka bohēma nav dzeršana, zēni, bohēma – tā nav dzeršana.

Rokpelnis: Ir jātusējas un arī jārunā par visu ko.

RL: Jā, domubiedru sarunas un savstarpējs atbalsts ir kaut kas viens, bet tā vodka, sekss un rokenrols – tas taču mēdz ieņemt arī kaut kādas galējas formas. Es gribētu saprast, kāpēc tā? Jo izskatās, ka tas nemainās gadu gaitā.

Rokpelnis: Mainās tas, kas vodkas vietā. Mums ļoti maz lietoja narkotikas. Bija ciklodols, kaņepīti paši audzēja, bet tās bija marginālas parādības. Mākslinieciskajā bohēmā bija šņabis un visi uzvedības modeļi, kas no tā izriet. Saasinājās dažādi huligāniski hepeningi, tas bija hepeningu periods. Hepenings, atšķirībā no performancēm, kas nāca vēlāk, bija metafiziska, ideoloģiska darbība.

RL: Un ar ko tas atšķīrās no huligānisma jūsu gadījumā?

Rokpelnis: Teiksim, skolā, kad mēs gājām gar pagraba logiem un sitām tos laukā ar nūju, tas sagādāja kaifu. Vot, tipisks huligānisms! Bet hepenings bija, piemēram, kad Ļubimovs, slavenais avangarda klaviernieks, Mākslas akadēmijā spēlēja uz preparētajām klavierēm, lēja ūdeni un tamlīdzīgi. Tas bija aizliegtā Keidža atskaņojums 70. gadu vidū, to atceras visi tās paaudzes mūziķi un muzikologi. Un, redzi, tie hepeningi bija metafiziski. Jau pēc tam nāca performances, kuras speciāli veidoja tā, lai šokētu publiku.

RL: Vai tā ir taisnība, ka viena meitene Kazā, meklēdama havaju, netīšām uzgāja noklausīšanās telpu kaut kur aiz...

Rokpelnis: Tas bija Skapī.

RL: Tur tiešām bija tā, ka zem katra galdiņa bija pa mikrofonam?

Rokpelnis: Jā, jā, jā, nu dabiski, tas bija skaidrs, ka tur sēž čekas aģenti. Tur visu noklausījās, to visi zināja, un vienalga cilvēki muldēja.

RL: Vai arī turpat Skapī notika kādi metafiziskie hepeningi?

Rokpelnis: Nē, tur nenotika.

RL: Kur tad notika?

Rokpelnis: Es neatceros.

RL: Tad varbūt tu vari drusku vairāk atklāt to metafizisko sastāvdaļu tālaika hepeningos?

Rokpelnis: Ideoloģija bija vienkārša: vajag mainīt cilvēka apziņu, vispār cilvēces apziņu, un līdz ar to arī realitāte mainīsies.