Ir tikai tas, ka mēs esam

Sarunājoties ar Aļģi Mickūnu, galvenais ir ļaut viņam brīvu vaļu. Daudzi intervētāji un diskusiju moderatori pieļauj kļūdu, vēršoties pie šī mundrā astoņdesmitgadnieka pēc īsa komentāra; visbiežāk viņi saņem pretī kaismīgu pusstundu garu lekciju par to, kas tajā brīdī profesoru visvairāk interesē. Svarīgi atzīmēt, ka Mickūns prot aizraut auditoriju. Teatrālisms viņam padodas viegli – vienu un to pašu domas izvedumu viņš var izklāstīt kaut desmitkārt, ik reizi pasniedzot savu argumentāciju citādā emocionālajā toņkārtā un papildinot to ar neskaitāmiem piemēriem un stāstiem.

Dzimis 1933. gadā Krikliņu ciemā Pasvales rajonā. Kara vēji Mickūnu aiznesa pāri Atlantijas okeānam. Atradis patvērumu ASV, jaunais trimdinieks brīvprātīgi pieteicās doties karot uz Koreju un tika ievainots kaujā. ASV valdība piešķīra viņam pilsonību, un Mickūns sāka studēt universitātē – vispirms inženierzinātnes, tad filozofiju. Tagad viņš ir Ohaio Universitātes emeritētais profesors, kurš par savu galveno skolotāju sauc Sokratu – skolotāju un varbūt arī kaut kādā ziņā tēvu, jo pats Mickūns savus tuvākos protežē sauc par “bērniem”, bet viņu studentus – par “mazbērniem”.

Viņa zinātniskās intereses ir tikpat plašas, cik plašs ir viņa “bērnu” veidotais sociālo saišu tīkls. Pēc desmitiem gadus ilga darba visos iespējamajos akadēmiskajos līmeņos Mickūns savus kādreizējos aizbilstamos var atrast Gvatemalas vai Apvienoto Arābu Emirātu valdībā un jebkurā brīdī ir gatavs nolasīt lekciju mediju teorijā vai politiskajā filozofijā, hermeneitikā vai fenomenoloģijā. Lietuvā, kur viņš ierodas vismaz divas reizes gadā, cilvēki piesakās uz lielā trimdas domātāja lekcijām, pirms vēl ir izziņota to tēma. Kā atzīmējis cits lietuviešu filozofs, Arūns Sverdjols, daudzi Mickūna draugi un paziņas pat nav lasījuši nevienu viņa grāmatu vai rakstu. Saskarsmē ar cilvēkiem profesors ir visnotaļ dzīvs un kaismīgs, bet viņš arī raksta dziļi un pamatīgi. Aiz viņa grāmatu rotaļīgajiem nosaukumiem, tādiem kā “Summa Erotica” vai “Kosmiskā kaisle”, slēpjas rūpīgi izstrādātas domāšanas sistēmas.

Fenomenologs Aļģis Mickūns ir caurcaurēm savpatnis. Dzenbudists ar kovboja cepuri, kura prāts allaž pievērsts dievišķajam, viņš tajā pašā laikā ir arī kareivis, jebkurā brīdī gatavs mesties iekšā taifūna virpulī.

Igns Staškevičs

Rīgas Laiks: Uz jūsu veselību! Kā to saka japāniski?

Aļģis Mickūns: Kanpai!

RL: Kanpai!

Mickūns: Tas nozīmē – par mūsu nāvi! Mēs cīnīsimies līdz nāvei.

RL: Tiešām?

Mickūns: Tas ir samuraju kliedziens – kanpaaai! Bet kas īsti jūs interesē?

RL: Mani interesē dažādas lietas, bet… sāksim ar kanpai.

Mickūns: Lai iet.

RL: Vai jūs joprojām uzskatāt sevi par kareivi?

Mickūns: Filozofs ir gatavs iet nāvē patiesības meklējumu dēļ. Sokrats bija lēnprātīgs kareivis, bet arī viņš nosprieda: ja jūs man neļaujat filozofēt, tad es labāk mirstu nekā turpinu dzīvot. Un viņš pieņēma viņam pasludināto nāves spriedumu. Redziet, filozofs – un filozofija – nepieņem nevienu apgalvojumu, to nepārbaudot. Nav svarīgi, vai šis apgalvojums nāk no debesīm vai no elles, vai no visaugstākās autoritātes. Kā teiktu Sokrats: jūs izteicāt interesantu apgalvojumu; nu tad parunāsim par to, palūkosim, kurp tas mūs aizvedīs.

RL: Vai jūs esat filozofs?

Mickūns: Jā. Filozofs nav cilvēks, kuram ir sava filozofija; filozofs ir cilvēks, kurš turpina domāt, turpina pārvarēt robežas un arī pats sevi. Ja man kāds apgalvo, ka viņš ir atradis patiesību, tad es saku: atvainojiet, jūs tikko kā pārstājāt būt filozofs, jūs pārvērtāties par kaut kādu šamani, kurš sakās zinām patiesību. Mēs nemitīgi meklējam un nemitīgi pamanām, ka arvien var pateikt vēl kaut ko un atklāt vēl kaut ko. Pasaule ir diezgan bagāta. Pasaule ir… ziniet, jums pēkšņi kaut kas atveras, un jūs ieraugāt veselu jaunu galaktiku. Cits jautājums – cik tālu tā stiepjas, kāds ir tās iesākums, vai tai vispār ir iesākums un vai zinātne nekļūdās.

RL: Atvainojiet, es neprotu lēkt tik lieliem soļiem. Iesim mazliet mazākiem un lēnāk. Ko jums personiski nozīmē būt filozofam?

Mickūns: Tas ir aicinājums, dzīvesveids un prieks – spēt domāt, apšaubīt, stāties dialogā vai polilogā ar citiem par visu un jebko. Pārbaudīt visas patiesības, par kurām tu it kā nekad neesi šaubījies. To, ko domāju šodien, es kā filozofs apšaubīšu jau rīt. Var gadīties, ka es smiešos par sevi un teikšu: “Kāds es biju muļķis!”

RL: Un šī nodarbošanās kalpo – kam?

Mickūns: Tā kalpo pati sev.

RL: Tai nav nekādu ārēju mērķu?

Mickūns: Nekādu mērķu. Filozofija nekalpo nekam. Analītiskā filozofija apgalvo, ka tā kalpo zinātnei. Teoloģija saka, ka tā kalpo Bībelei. Bet filozofija nekalpo nekam. Īstenībā mēs pat nezinām, kas filozofija ir. Arī par to mūsu starpā nav vienprātības, un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā filozofija apstātos.

RL: Nav vienprātības par to, kas ir filozofija?

Mickūns: Protams. Dažādas skolas savā starpā strīdas par to, kas ir filozofija, un tas nozīmē, ka tām ir drosme nodarboties ar filozofiju. Dažas no šīm skolām – piemēram, neopozitīvisms un analītiskā filozofija – saka, ka viņu filozofija ir tā īstā un vienīgā. No tā izriet, ka viņiem ir atbildes uz visiem jautājumiem. Tādā gadījumā filozofam tur nav vairs ko darīt. Atcerieties, ko saka Šopenhauers: cilvēkam, kuram ir reliģija, filozofija nav vajadzīga. Viņš jau zina patiesību.