Kā, vai tad viņš arī ir skaists?

“Es tūlīt visu paskaidrošu,” mēdz teikt cilvēks, kas pieķerts melos, un bieži vien viņš pats arī tic, ka paskaidrošana samazina melus vai nodevību un varbūt pat aizvieto to. No kurienes vēlēšanās taisnoties, rakstot par Pasternaku? — “Nu, piedodiet, lūdzu, es zinu, ka tas nav aktuāli, ka tas diez vai kādu interesē, ziniet, tomēr Pasternaks bija liels dzejnieks, jā, jā, rakstīja Staļinam, nē, nē, tas nekas, ka žīds…” Pasternaks esot uzrakstījis līdzjūtības telegrammu Staļinam par viņa sievas pašnāvību, un Staļins glabājis to uz rakstāmgalda zem stikla… Par ko es taisnojos? Par to, ka kāds kaut ko (Pasternaku) nav lasījis un nelasīs? Par to, ka kāds nelasīs šo rakstu? — Komisch, kā saka vācieši, lai gan vietā būtu lamuvārds.

Komiski ir tas, ka nekāda nelasīšana (vai lasīšana), nezināšana (vai zināšana) nevar atcelt pašu notikumu; tiesa gan, notikumu šeit saprotot mazliet tā kā mistiski — nevis notikumu laikā, kaut kas notiek un aiziet, bet gan tā, ka īstenojas kaut kas jēdzīgs. Patiesību sakot, tas ir gandrīz vai neiespējami, ņemot vērā atsevišķu cilvēka darbību bezjēdzību. Doktors Živago, šajā ziņā arī Pasternaks, bija tāds notikums, kuru nevar atcelt laikabiedru analfabētisms vai datortehnikas attīstība. Pasternaks, par spīti gluži vai neticamajai sadzīvei, kaut kā prata to izdarīt.

Intervija ar Pasternaka dēlu, protams, ir nevarīgs mēģinājums saprast šo veiksmi “no citas puses”, bez tam, iespējams, ka tā ir maģiska vēlme saskarties ar dievišķo; katrā ziņā vismazāk mani interesēja dēls. Es tiecos pēc tēva. Tā bija naiva ticība, ka man būs labāk, ja būšu sastapies ar kaut ko no Mandelštama, Ahmatovas, Cvetajevas, Platonova, tā kādreiz par cilvēka vērtību uzskatīja jau to vien, ka “viņš redzējis Ļeņinu” (pēc Majakovska — “es iemācītos šo valodu jau tāpēc vien, ka tajā runājis Ļeņins”). Majakovskis viņu uz rokām nēsāja. Pie tam Jevgēņijs Pasternaks izskatījās tieši kā Pasternaks (līdzīgs! līdzīgs!) un Pasternaka dzejoļus lasīja tieši kā Pasternaks (viņa izbrīnījās par manas balss līdzību tēvam un uzrakstīja dzejoli Cilvēks, kas līdzīgs citam…).

Kornejs Čukovskis atceras, ka Pasternaks uz piezīmi, ka viņa dēls ir ļoti līdzīgs viņam, esot atteicis: “Kā, vai tad viņš arī ir skaists?” Pasternaks patiešām neuzskatīja dēlu par skaistu, bija ļoti noraizējies par Žeņas vasarasraibumiem, rakstīja par tiem vēstulēs tuviniekiem un uzstāja, ka no tiem katrā ziņā jātiek vaļā. Visai ticami, ka Pasternaks, kā uzskata Jevgēņijs Borisovičs, jutās vainīgs, ka kaut kas no viņa, kaut kas no tā, ko viņš ir radījis un pametis, ir kaut kādā ziņā nepilnīgs. Viņš gribēja lepoties ar savu sievu un dēlu: tiem bija jābūt pilnīgiem, jo viņš tos mīlēja. Un atgrūda tādēļ, lai tie dzīvotu pilnīgi “dabiskā” veidā. “…es nodomāju, ka viņi tagad ir tieši tādi, kādus es viņus vienmēr vēlējos,” Pasternaks raksta par bijušo sievu un dēlu 1933. gadā, trīs gadus pēc aiziešanas no viņiem, “nē, tūkstošiem reižu brīnišķīgāki, taču tieši vēlamajā virzienā: un par tādiem viņus padarījušas skumjas, manas un viņu, un tas, ka es viņiem netraucēju būt dabiskiem, kā iepriekš vienmēr traucēju, ik minūti greizsirdīgi kritizējot, arvien baidoties, ka viņi kādam varētu nepatikt.”

Izskats nebija fiziskas dabas jautājums: tajā, ka jaunā sieva Jevgēņija bija tik tieva, Pasternaks vainoja sevi. Pasternaks vispār visur vainoja sevi — par citiem un citu: “Es biju nelietis. Cik gan ikviens no mums ir pastrādājis nenosauktu, bezvārda, tikumības likumu netvertu noziegumu pret mirkļa skaistumu un godu! Šis ir viens no tiem. Vai tas ir izpirkts? Objektīvi, dzīves laikā un telpā — jā, to ir izpirkusi puisēna dzīve…” Puisēns ir Jevgēņijs Borisovičs, kurš tagad ir jau septiņus gadus vecāks par tēvu un kurš sarunas beigās man teica, uzsverot — “šo noteikti ierakstiet”: “Vispār, es visu savu dzīvi, visu savu pieaugušo dzīvi, domāju: nebija tā, ka mēs dzīvojām kaut kādā vergturu sabiedrībā, ka ar cilvēku varēja darīt visu, kas ienāk prātā, lūk, šis gadsimts — vilks, kas uzmeties mums plecos; man bija laime būt spiestam kaut ko darīt, tēvs mani bija izpircis — ar savu dzīvi. Galu galā viss notika: vajadzēja atteikties no karjeras un no visa, lai turpinātu — lai apmaksātu šo izpirkumu.”

Un patiesi: turpinājums nebija asins, bet tradīcijas, valodas un dzīves jautājums. Starp citu, Pasternaks bija ebrejs — un tā ir piezīme man pazīstamiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka “ebrejiskums” var būt uzvedības, rakstības vai filozofēšanas pazīme —, un viņš savulaik rakstīja Gorkijam, ka pēc dzimšanas vietas, bērnības apstākļiem, mīlestības, dotumiem un tieksmēm viņam “nevajadzēja piedzimt par ebreju”. Pasternaks uzskatīja, ka viņa aicinājums ir būt par krievu dzejnieku. Kad apcietināja Olgu Ivinsku, Pasternaka “otro” sievu, pratināšanā VD virsnieks izmeta: “Nu, nekad neticēšu, ka jūs, krievu sieviete, varat pa īstam mīlēt to veco ebreju?” Tikmēr kādā ebreju konferencē Anglijā tika nospriests, ka Pasternaks bija “ļoti slikts ebrejs”. Gandrīz vai antisemīts. Un kas no tā būtu secināms? Reiz Pasternaks kliedza uz dēlu, lai viņš nekad, nekad par to nerunā (Jevgēņijs Borisovičs vēlējās slimo tēvu izklaidēt, stāstot par baumām, ka visus ebrejus taisās izvest no Maskavas) — dzīvam cilvēkam ar to nav nekāda sakara.

Pasternaks man nav jāaizstāv, nelaime ir pavisam cita, un tā ir mūsos: “Galvenais grūtums Pasternakā ir tas, ka viņš bija pats — ne ebrejs, ne krievs vai pat ne dzejnieks — lielākā mērā nekā jebkurš cits 20. gadsimta krievu dzejnieks, nerunājot nemaz par tiem, kas raksta par dzeju. Un par to vajag maksāt, vai ne?” To nesaku es, to saka mūsu “vēstuļu no Londonas” autors.

Pasternaka dzīve, tās “redzamā”, atmiņu daļa, protams, iekļaujas savā laikā — ar izglītības pamatīgumu un pirmsrevolūcijas ģimeniskumu, ar pasaules izmaiņas cerībām un krievu dzejas “sudraba laikmetu”, ar 30. gadu sadzīves sabrukumu, arestiem, karu un pēckara zaudētajām cerībām. Taču kaut kādā brīdī Pasternaks kļuva par doktoru Živago, par cilvēku, kurš nepiedalās, — šajā ziņā, starp citu, padomju kritikas ilgstošie uzbrukumi Pasternakam par neiešanu kopsolī ar laiku, starp citu, bija gluži vietā — blakus bija bīstams novērotājs, galu galā — “spiegs”, ivienīgi “orgāni” par velti centās meklēt viņa spiedzismu sakaros ar ārzemniekiem, daudz svarīgāki bija sakari ar neko. Pašā laikā jau sen vairs nebija ko darīt; tur varēja kaut kā iekārtoties, lai izdzīvotu, bet dzīvot tajā jēgas nebija. Par Pasternaka krīzes laiku kļuva 20. gadu beigas, tai brīdī Jurijs Živago jau bija miris — laiku pēc tam un nākošo dzejoļu krājumu Pasternaks nosauc par Otro dzimšanu. Varbūt piemērotāks nosaukums būtu bijis Pēcnāves dzīve. “Kādu dienu Boriss Leonidovičs man satriekts piezvanīja no Pereģelkinas, ar grūtībām valdot šņukstus. Kas noticis? — es nobijos. — Saproti, viņš nomira! Nomira! — viņš elsodams atkārtoja.” Tā bija diena, kad Pasternaks bija uzrakstījis nodaļu par Živago nāvi.

Romāna un vēlīnās dzejas ārpuslaicīgums ir iespaids, kas rodas no mūsu vēlēšanās kaut ko saprast atbilstoši laikam; kad romāns iznāca, tas bieži tika uztverts kā neveiksme (pasaules slavu ieguva amerikāņu filma ar Omāru Šarīfu doktora Živago lomā), tagad to lasīt šķiet jau it kā par vēlu. Pasternaka romāns atklāti izskatās “ne tāds”, un Jurijs Živago — pavisam ne tāds, kā varētu gaidīt: “Es arī romānu taisos rakstīt un pabeigt tādēļ, ka cilvēku kaut kā pazīstu un mīlu ne gluži tā, kā tas noteikts un pateikts visapkārt.”

Vasaras beigās es braucu uz Maskavu, lai tiktos ar Jevgēņiju Pasternaku un pabūtu Pereģelkinā, par kuru kāda jauna dāma man iepriekš pajautāja: “Kas tā tāda?” Daļa no sarunas ar Pasternaku šeit tiek publicēta, ar maniem paskaidrojumiem par to, “kas ir Pereģelkina”. Pārskatot interviju, mani pārsteidza, cik tā ir iznākusi sadzīviska — droši vien cenšoties visu pasakaidrot.

Uldis Tīrons

Intervija ar Pasternaka dēlu par dzīvi pēc tēva

Rīgas Laiks: Jūs esat teicis, ka nevajag Pasternaka vietā teikt, ko viņš ir domājis, teiksim, romānā Doktors Živago. Bet varbūt jūs pats varat vairāk vai mazāk pateikt, ko domāja Pasternaks…

Jevgēņijs Pasternaks: Zināt, par romānu ir daudz vēstuļu, un tajās Boriss Pasternaks saka, ko viņš domā. Manuprāt, tēvs visu mūžu sapņoja par iespēju uzrakstīt lielu prozu, un atdot atpakaļ vēsturei, kā viņš teica Cvetajevai, paaudzi, kas acīmredzami bija atkritusi…

RL: Atkritusi no sevis?

Pasternaks: Atkritusi no vēstures. Jau Aizsardzības apliecībā viņš rakstīja par to, kāpēc vairums no laikabiedriem ir pazuduši, neatstājot aiz sevis pēdas — jo viņi zemes dzīvei deva priekšroku pār mūžīgo, vēsturisko, nemirstīgo. Viņi izbijās no neērtībām un briesmām, no upuriem, ko prasa no cilvēku viņa bērna pieredze.

Aizsardzības apliecība (Охранная грамота— autobiogrāfiska proza, pabeigta 1931. gadā.