Manas acis nepagurst

– Velns par stenderi!?¹ – es izdzirdu aiz muguras pie San Basilio piestātnes āra kafejnīcas Al Chioschetto, bet tā venēciešiem ir svarīga vieta, jo pie tās viņi dzer kafiju un lasa avīzes.

Pirmo reizi es šeit stāvēju 1988. gadā, kad mani, dīkdieni no bohēmiskas ģimenes, tētis bija nokomandējis ciemos pie sava drauga Alberto Sandreti, kurš tikko bija iegādājies palazzo blakus San Basilio.

Kā jauns itāļu komunistu romantiķis Alberto 1956. gadā ieradās Maskavā, lai mācītos Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultātē. 1962. gadā Alberto strādāja Fiat rūpnīcā, kuru nolēma nopirkt PSRS. Tas bija gadsimta darījums, un zilas krāsas žiguļa 3. paraugmodelis ar sarkanu salonu tika atvests uz Maskavu un izstādīts iedzīvotāju apskatei Tautas saimniecības sasniegumu izstādē. Saņemt nākotnes atslēgas no Alberto rokām ieradās pats Ņikita Hruščovs un Leonids Brežņevs. Visu valsts avīžu pirmajās slejās bija nodrukāta fotogrāfija ar Hruščovu, Alberto un Fiat mašīnu. Cilvēku pūļi lauzās, lai palūkotos uz tehnikas brīnumu. Kad izstāde beidzās, sāka domāt, ko darīt ar itāļu atvesto automobili, un Alberto vienojās, ka mašīnu atļaus nopirkt viņa draugam, Mosfiļm kinorežisoram Aļikam Šeinam (manam tēvam). Taču Aļiks neprata braukt, tādēļ devās uz organizāciju, kas mācīja pilsoņus auto vadīšanas prasmei. Bet, kad organizācijas vadītājs ieraudzīja Fiat mašīnu, viņš paziņoja, ka Aļikam mācīties nevajadzēs, jo viņš pats to vedīšot uz visurieni, kur vien vajadzēs. Direktors Aļiku iepazīstināja ar savu māsu, kas vēlāk kļuva par manu mammu.

Alberto kļuva par tiltu starp Itāliju un PSRS, savāca izcilu krievu mākslas darbu kolekciju, un jau vēlāk viņa Venēcijas mājā nemitīgi ciemojās krievu mākslinieki un viņu draugi un draugu draugi. Viens no šīs plūsmas bija mākslinieks, televīzijas personība un restorāna Petrovičs īpašnieks Andrejs Biļžo.

90. gados Maskavā viss bruka, slēdzās ciet un izzuda, mainījās Maskavas bohēmistu iecienītās vietas. Un tajā brīdī parādījās Petrovičs. Restorānā iekļūt nebija iespējams, turklāt tā autors bija TV zvaigzne – populāru intelektuāļu psihiatrs. Alberto Petroviču dievināja; viņš pat atveda lielu Petroviča skulptūru uz savu Venēcijas pagalmiņu. Un Petroviča autoru piespieda apmesties Venēcijā. Blakus ieliņā, 100 metrus no sava palazzo.

Petroviča autoru es nepazinu, tādēļ ka man Alberto jaunie paziņas nepatika, jo par senāko un galveno Alberto draugu es uzskatīju pats sevi. Ar Andreju Biļžo es iepazinos 2019. gada 20. maijā Alberto bērēs. Un tagad, piedodiet banālo salīdzinājumu, kā noziedznieku uz nozieguma vietu mani velk uz San Basilio piestātnes Al Chioschetto.

– Velns par stenderi!

Es pagriezos. Tas bija Biļžo. Tagad viņš pieskata šo vietu. Un tas ir ļoti labi.

Aleksandrs Šeins

Andrejs Biļžo: Šis ir mans cikls “Nav dzeja”, ko sāku rakstīt pandēmijas periodā. Un tālāk grafikas darbu sērija “Rakstnieki pandēmijas laikā”. Čehovs, Puškins, Tolstojs – tā ir liela sērija. Bet šie te ir stāsti, pirmais, otrais krājums, trešais, kuru daudzi veikali nepaņēma. Vienkārši nobijās.

Rīgas Laiks: Tāpēc, ka vecuma ierobežojumi?

Biļžo: Nē, par to, kas tur uzrakstīts. Tajā ir pasaka “Var būt arī tā”, kurā daudzi saskata norādi uz Putina nāvi.

RL: Vai tev ir kādas papildu zināšanas par Putinu, kas lasāmas pasakā?

Biļžo: Nē, pasaka ir par to, ka Jaunajā gadā pie ģimenes atnāca nevis Sniegbaltīte, bet nāve. Viņa ar tiem sadzēra, skūpstījās, spēlēja pudeli. Bet pēc tam, kad jau gāja prom, teica: “Es savu darbu daru ļoti atbildīgi, un man vajag paņemt kādu no jums.” – “Nu ko tu, mēs tik labi sēdējām, iedzērām…” – “Neko darīt. Esmu perfekcioniste, es tā nevaru. Dodiet man kādu.” Un te televizorā…

RL: Rāda Putinu?

Biļžo: Jā. Viņa saka: “Lūk! Kāda starpība?” Tāds jocīgs stāsts. Putins tur nav pat pieminēts, bet visiem tāpat viss saprotams.

RL: Pie reizes, vai esi sapratis, no kurienes viņiem uzradās Z simbolika? Kāpēc tieši Z?

Biļžo: Nu, kāds saka, ka Z – tie ir rietumi. Bet V – austrumi. Taču man ir sava versija.

RL: Pastāsti.

Biļžo: Tā kā viņi visi ir infantili, viņi, protams, ir filmas “Zorro” fani.

RL: Jā, es arī tā nodomāju.

Biļžo: Un, kad Zorro parādās: “Dšķ, dšķ, dšķ…” Un viņi sēž un domā: “Protams, bļa, Zorro!” To viņi zina.

RL: Pārejam uzreiz pie psihiatrijas. Kādu laiku tu biji galvenais Krievijas sabiedrības psihiatriskais diagnosticētājs. No psihiatrijas skatpunkta, kas Krievijā notiek pašreiz?

Biļžo: Patiesībā, godīgi runājot, es neņemtos atbildēt uz šo jautājumu. Zini, kāpēc? Šo spēli esmu spēlējis pietiekami ilgi. Esmu psihiatrs, zinātņu kandidāts. Un bija tāds televīzijas raidījums “Tātad”, ar Viktoru Šenderoviču: tur es noteicu diagnozi dažādām parādībām sabiedrībā. Raidījumu slēdza, un tieši tad Putins arī NTV izgaiņāja. Pašreiz es jau vairs nevaru spēlēt šo spēlīti, jo viss ir ļoti nopietni un vajag runāt par nopietno. Un tā būtu jēdzienu aizvietošana, jo kā gan lai psihiatrs uzstāda diagnozi sabiedrībai? Viņš var noteikt diagnozi cilvēkam, bet sabiedrībai kopumā – tā būtu spekulācija. Bet, kad runā par tautu, kad vispārina, es tūlīt pat saku, ka nekādas tautas, nekādas jaunatnes, nekā tāda īstenībā nav. Piemēram, kad runā par jaunatni, tad par kādu vecuma periodu? 13–15 gadi? Vai 16–17? Katrs gads – tie ir dažādi cilvēki. Personības struktūra, raksturs, audzināšana, sociālais statuss un tā tālāk. Tās visas ir dažādas grupas, kas reizēm nemaz cita ar citu nesaskaras. Kā torte, kad to cep ar tādām mīklas kārtām, bet starp tām – krēms. Un šīs kārtas nesaskaras.

Tagad par cilvēkiem. Kāpēc vecākā paaudze atbalsta Putinu?

RL: Parasti saka, ka tas ir televizora dēļ.

Biļžo: Parasti saka, jā. Pamatojoties uz pieņēmumu, ka saskaņā ar statistiku 85% cilvēku ir ietekmējami, hipnotizējami.

RL: Viņiem viegli iedvest jebko.

Biļžo: Tātad viņi pakļaujas ietekmēšanai. Un, ja televizoru skatās nemitīgi, tad visu šo gadu garumā tas strādās. Bet tā ir tikai daļa problēmas. Viņu vidū ir tādi, kuriem ir kaut kādas zināšanas, bet ir cilvēki, kuriem nekādu zināšanu nav. Bet cilvēkam nekas nevar būt briesmīgāks kā tas, ka viņš kaut ko nesaprot. Viņam nav saprotamas dabas parādības, sociālās norises. Viņš nesaprot, kas notiek. Kāpēc pēkšņi tik spēcīga vēja brāzma – un viss aizslaucīts? Kas notika? Un atbilstoši savām zināšanām un personības struktūrai cilvēks mēģina to izskaidrot. Viņam vajag saprast, jo nesapratne – tā ir traka trauksme. Bet te viņam katru dienu visu izskaidro. Un viņam tā ir patīkamāk, mierīgāk. Taču arī tas vēl nav viss. Pastāv tā dēvētais konformistiskais personības tips.

RL: Tie, kuri nepretojas?

Biļžo: Lūdzu. Andrejs Lošaks uzņēma filmu par to, kā lūzuma līnija izveidojas ģimenē, starp vistuvākajiem cilvēkiem, kad viņiem ir dažādi uzskati, dažāda attieksme pret šo karu… Šajā filmā profesoram uz galda stāv divas piramīdas – balta un melna. Un astoņi cilvēki sarunā, ka uz pētnieka jautājumu, kādā krāsā ir piramīdas, atbildēs, ka abas ir baltas. Ienāk devītais, un visiem tiek jautāts: kādā krāsā ir piramīdas? “Abas baltas”, “Abas baltas”... Tagad vaicā devītajam: “Sergej, kādā krāsā piramīdas?” Un Sergeja sejā atspoguļojas mokas. Ko lai viņš atbild?

RL: Ja viņš ir konformists, viņš pateiks, ka…

Biļžo: Abas baltas. Jā, un tādu ir vairākums. Kāpēc tā notiek? Ļoti svarīgs ir izstumšanas mehānisms. Tas īpaši raksturīgs vecākiem cilvēkiem. Ko nozīmē izstumšana? Ja tu dzīvo savu dzīvi un visu laiku tev stāsta, ka krievi nevēlas karu, ka krievi ir glābēji, nekad nav sākuši nevienu karu, un visur ir pieminekļi, kur Aļoša tur meitenīti... Un, lūk, tu biji brigadieris, bet tagad vairs nestrādā, tevi ar godu aizsūtījuši pensijā, tev ir Sociālistiskā darba varoņa nozīmīte, ko tu spraud pie krūts, tu dzīvo varoņpilsētā, bet pēkšņi tev saka: krievu zaldāti izvaro, nogalina. Tu netici! Bet tev saka vēl un vēl, un tu sāc domāt. Naktīs neguli. Un domā: nē, tas nevar būt. Un tu to izstum, tas ir kā aizsardzības mehānisms. Smadzenes tevi aizsargā. Ja tu tam noticēsi, tad visa dzīve, ko esi nodzīvojis…