Paldies par uzmanību

Gadās, ka intervēt to vai citu interesantu cilvēku ir jau par vēlu. Jau likās, ka būs par vēlu in­tervēt arī Rolandu Kalniņu: viņam maijā palika 99. Dzirdējis, ka režisors mīl gruzīnu pussaldos vīnus, pirmajā mūsu tikšanās reizē apvaicājos, vai viņš vēl dzer, un Rolands atbildēja: “Jā! Jā! Hvančkara, Tviši, gaišos vīnus... Tos pasaules izslavētos skābos, sausos un visu ko, tos laikam mans kuņģītis negrib. Kādreiz jau kinostudijā operatoru kabīnes bija pilnas ar tukšām pudelēm; toreiz ar’ dzēra galvenokārt tos skābulīšus.” Rolands Kalniņš neizvairījās ne no šī, ne no citiem jautājumiem, un nākamajā mūsu tikšanās reizē es atbraucu jau ar gruzīnu sarkanvīna pudeli.

U. T.

Rīgas Laiks: Paziņa teica, ka viņš jums ir trenažieri labojis.

Rolands Kalniņš: Jā.

RL: Jūs vēl trenažējat?

Kalniņš: Jā, man tie ceļi ir tādi, kā saka, neklausīgi, nu tad jāpaminas. Pagājušogad vēl viens varēju pastaigāties tepat apkārt, bet tagad tā stabilitāte nav tāda.

RL: Vai ceļu dēļ?

Kalniņš: Jā, jā, ceļu dēļ. Vairāk labā, jo kādreiz jaunībā sportojot tā bija atspēriena kāja.

RL: Jūs metāt šķēpu?

Kalniņš: Šķēpu arī, bet tāllēkšana, augstlēkšana. Ko tik es neesmu darījis!

RL: Jūs pazināt Imantu Gaili?

Kalniņš: Jā.

RL: Viņš bija mans treneris. Un mums šeit, Šmerlī, bija treniņbāze, turpat pretī kinostudijai. Ar jūsu “Karalienes bruņinieku” Juri Grustiņu arī kopā vēl Cēsīs trenējos.

Kalniņš: Jā, ar Gaili es vācu laikā pazinos.

RL: Kā man stāstīja, viņš taisījās prom uz Zviedriju, bet nesanāca, jo bija saēdies krējumu vienās lauku mājās, piemetās caureja, un viņš netika uz laivas.

Kalniņš: Es zinu. Es ar viņa kundzi reizē braucu uz Ventspili, ar’ meklēdams, teiksim, to aizbraukšanas iespēju. Un tad viņa teica, ka Imants viņu tur kaut kur Ventspils tuvumā gaida. Lidija Gaile, viņa pirmā sieva. Tikai žēl, ka viņa tā aizgāja. Izdarīja… Nu, kaut kas, kā saka, dzīvē sagāja… Tā viņa izdarīja pašnāvību.

Un tā mēs… Bija tāds labs rudens, diena, platforma, siens, saule, un tā varējām braukt. Nakti es pavadīju Tautas palīdzības mītnē, un, kad es iegāju tai istabā, tur jau sēdēja dzejniece Lija Kronberga, Ingrida Vīksna un Pēteris Pētersons. Pēteris Pētersons lasīja Edvarta Virzas “Laikmeta dokumentus”.

RL: Viņi tur gulēja?

Kalniņš: Viņi bija tā, tā…

RL: Atlaidušies?

Kalniņš: Jā, un spuldze. Bet tumšākajā daļā sēdēja Kārlis Skalbe, Jānis Medenis, vēl bija Vilis Ambainis, Aleksandrs… ah, nu, kā nu viņu sauca! Nu… Un vēl tāds Apse, kas vairāk bija žurnālists nekā rakstnieks. Es apsēdos pie Skalbes un Medeņa. Un mums iznāca runa arī par leģionu, un tas man kaut kā apakšā bija. Un tad es atceros, ka es viņus agri no rīta pavadīju uz vilcienu. Bija ļoti saulains rīts… Viņiem bija jābūt nevis tieši Ventspilī, bet kaut kur vajadzēja vēl braukt ar vilcienu.

RL: Viņi taisījās uz Zviedriju?

Kalniņš: Es, Ambainis un tas Aleksandrs atbraucām uz Rīgu, jo sapratām, ka, lai aizbrauktu, jādzīvo Ventspilī un jāgaida, jāmeklē iespējas.

RL: Bet kā tad Pētersons tur izrādījās?

Kalniņš: Viņš ar’, kā redzams, kaut kā netika uz to Zviedriju, bet Kronberga un Vīksna aizbrauca. Skalbe aizbrauca, Medenis neaizbrauca. Tie pārējie… vēl bija viens rakstnieks…

RL: Vakar vēlreiz pārskatīju jūsu “Akmeni un šķembas”, un mani pārsteidza filmas pirmie iespaidīgie kadri, Ričardam atgriežoties Rīgā. Kādu sajūtu jūs ar Miku Zvirbuli gribējāt radīt ar tiem kadriem?

Kalniņš: Kādu tieši sajūtu, es nezinu, bet mums gribējās, lai būtu jūtams, ka tā ir Rīga. Un lai dzelzceļa stacijā nedominētu vis arhitektūra, bet tāda rīta noskaņa, kad cilvēki ierodas, dodas prom, un tajā pašā laikā, teiksim, kaut kas arī it kā pazīstams. Toreiz jau vienmēr vajadzēja tās jaunās mājas filmēt un ko tur... nu, visu to, kas būtībā ir svešs, Rīgai neatbilstošs. Bet mums gribējās to Rīgas siltumu, kas mums visiem vajadzīgs.

RL: Mans tēvs, kurš centās izvairīties un bēguļoja no vāciešiem, tomēr uz īsu brīdi arī tika leģionā, Rīgā atgriezās jau 1945. gada vasarā. Un viņš stāstīja, ka viņu centušies uz ielas apstādināt un izjautāt, vai viņš kaut ko nezina par cilvēku tuviniekiem. Tas man ienāca prātā, skatoties jūsu filmu un tieši pateicoties tam, kā Ričards ierodas Rīgā: stacija, tīra, gaiša, kāds mazgā logu, viņš staigā pa Centrāltirgu, dzer kāpostu sulu, un pēc tam viņš stāv viens pats pie tādas lielas betona sienas.

Kalniņš: Nu, tas toreiz bija tilta gals Pārdaugavā. Bet tajā laikā, man liekas, tādai... Mēs vismaz iesākām sarunu par leģionu, ja. Jo līdz tam leģions skaitījās kā tāds noziegums… Es pats neaizgāju, es dezertēju, ja var tā teikt.

RL: Kādā veidā jums tas izdevās?

Kalniņš: Man izdevās vienkārši. Vecāki atbalstīja, man bija iespēja dzīvot vairākos dzīvokļos, pie paziņām.

RL: Slēpties?

Kalniņš: Un tā es varēju izvairīties.

RL: Jūs slēpāties pa dzīvokļiem, lai vācieši netiktu klāt?

Kalniņš: Jā, bet es diezgan brīvi staigāju ar’ pa Rīgu, tā nebija, ka es būtu nu tik ļoti… Uz māju es negāju, bet iecirkņa priekšnieks vienreiz atnāca pie mammas un prasīja, kur es esmu. Viņa teica: aizbrauca uz Paplaku. Bet viņš teica: ja kādreiz mēs atnāksim, mēs viņu nesastapsim? Viņš, respektīvi, laikam gan brīdināja būt uzmanīgiem, tā kā…

RL: Tas bija kurā gadā? 1944., 1943.?

Kalniņš: Kā, lūdzu?

RL: Kurā gadā?

Kalniņš: Tas bija četrdesmit trešajā. Un vairāk viņš neatnāca. Es biju diezgan vieglprātīgs, brīvi staigāju, viss, jo man izgatavoja žurnāla Laikmets darba apliecību – un, ja kas, tad es viņu rādīju un teicu, ka pase nodota, lai varētu braukt uz Liepāju vai kaut kur, jo vienu laiku tā Liepāja bija tādā zonā kaut kādā…

RL: Jā.

Kalniņš: Nu, tā es tur kūlos. Kaut kur arī laime. Es atceros: es toreiz dzīvoju Brīvzemnieka ielā 3, es gāju pāri Dzelzs tiltam uz Pārdaugavu, bet tur bija vācu postenis. Un pirms manis viens gāja, viņu aizturēja, bet es mierīgi aizgāju garām, un mani neapstādināja. Arī tā bija.

Bet redziet, kādēļ es neaizgāju. Bija 1943. gadā Teherānas konference, kurā jau bija manāms, ka Rūzvelts un Čērčils piekritīs Staļina viedoklim, un jau 1945. gadā Jaltā viņi parakstīja to, ka Baltija paliek Staļina ietekmes zonā. Nu… Vai tādā gadījumā ir jēga iet? Un nevajadzēja stāstīt: “Angļi un amerikāņi nāks palīgā, un atkārtosies 1919. gads, kad, teiksim, angļu karakuģi izglāba Ulmani.” Bija skaidrs, ka viņi neko nedarīs. Un kāpēc man līst leģionā…

RL: Tad jūs gandrīz vai ideoloģisku apsvērumu dēļ izvairījāties?

Kalniņš: Nu, kā to noformulēt, es nezinu. Bet es sapratu, ka beigās leģionāri cietīs visvairāk, un tā tas arī bija.

RL: Viens no leģionāriem, kuru spēlē Pļaviņš, kā var saprast, ir piedalījies ebreju šaušanā šeit Rīgā. Savukārt tas otrs, tāds riebīgs, kas fotogrāfu tēlo…

Kalniņš: Ā, jā, jā.

RL: …viņš rāda bildītes ar pusizģērbtām ebreju sievietēm pirms nošaušanas, kuras es labi atceros no vienas grāmatas…

Kalniņš: Nu, es pazinu vienu puisi, kurš ieskrēja tajā Arāja vienībā. Vēlāk viņš man stāstīja, ka viņus aizveduši uz Biķerniekiem, pamatīgi piedzirdījuši un likuši šaut. Viņš nezinot, vai kādu nošāvis vai nav. Bet šāvis uz to pusi viņš ir. Viņš ļoti pārdzīvoja un bija no tiem arājniekiem dezertējis. Ka viņam bija, nu, jābūt par slepkavu, to viņš pārdzīvoja – aiz savas stulbības un nesaprazdams, kur iet. Bet vēlāk viņa kundzei piedzima bērns un viņa bija uzrādījusi, kur viņš ir, un tad viņu nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Tur viņš vienu laiku bija un tad jau kļuva tur par sargu, bet tad atkal aizbēga. Tad viņu atkal noķēra, viņu sauca Roberts, kā viņam bija… Neatceros vairs. Ar burtu “s”. Aizmirsu uzvārdu. Taču vēlāk vienā no pirmajām Cīņām bija rakstīts, ka vācieši viņu nošāvuši. Jau kā cīnītāju pret vāciešiem.

RL: Bet vai akcijas pret ebrejiem, geto veidošanu jūs nepiedzīvojāt?

Kalniņš: Piedzīvoju, jā. Zilupē mums bija ļoti labs ebreju paziņa… Viņš bija juvelieris. Un viņš arī bija tajā geto. Pirmajās dienās uz turieni vēl varēja iet, un mēs ar mammu aizgājām viņam kaut ko aiznest. No tiem dzīvokļiem jau visi iepriekšējie iemītnieki bija aizvākti... Nu, tā sajūta bija ļoti nomācoša.

RL: Nomācoša?

Kalniņš: Visi tie dzīvokļi bija pārpildīti, viņi tur ar tām savām zvaigznēm stāvēja, un visi viņi bija satraukti… Nu, tā atmosfēra bija tāda, ka man ilgi negribējās tur palikt, bet nu… Cienastu mēs aiznesām, apsveicinājāmies un tad aizgājām. Un tad, kā es sapratu, viņš bija uz kādu laiku tomēr ticis no geto ārā. Vācu komandantūrā, kas atradās blakus Romas viesnīcai, viņam augšā bija istabiņa, un viņš tur kaut ko darīja, kas vāciešiem bija vajadzīgs. Un mēs vēlreiz pie viņa gājām, pa sētas kāpnēm kāpām augšā, aiznesām viņam ēdienu. Ļoti simpātisks kungs viņš bija, un tā. Viņš kaut kā... es pat nezinu, kāpēc mūsu ģimenei ar viņu bija tādas draudzīgas attiecības.

RL: Savādi, ka viņš, ebrejs būdams, strādāja komandantūras ēkā.

Kalniņš: Jā, no rīta viņu veda uz turieni un vakarā atkal prom, uz geto.

RL: Vai jūs zināt, kas ar viņu notika?

Kalniņš: Droši vien viņu arī vai nu nogalināja, vai kā. Kad geto likvidēja, viņa vairs tur nebija.

RL: Jā. Bet pēc tam, kad ienāca krievi, viņi lika jūs mierā?

Kalniņš: Nē. Četrdesmit ceturtajā gadā es, neko neprazdams, sāku strādāt Mākslas lietu pārvaldē Teātra daļā par inspektoru. Teātra daļas vadītājs bija Kazimirs Jalinskis, kas vēlāk bija Latvijas Televīzijas direktors. Tas bija no Krievijas atbraucis latvietis. Bet viņš bija ļoti labsirdīgs un bieži slimoja, un viņš mani faktiski atbrīvoja no tā kara dienesta. Tikai man bija jānokārto, ka esmu beidzis kaut kādus kursus. Un tajā laikā Irīna Liepa un tas viņas vīrs, Kārlis Liepa, viņi bija tajā ansamblī… Kā viņu sauca, to ansambli toreiz… Un viņi man uztaisīja apliecību, ka es esmu beidzis šos kursus. Nu, ielejiet!

RL: Labi, labi, es – jums arī ieliet?

Kalniņš: Nu, ielejiet sev, galvenais jau…

RL: Galvenais – sev (smejas). Bet jūs tad esat dzīvojis visos Latvijas laikos?

Kalniņš: Visos, izņemot cara laiku.

RL: Bērnība jums iekrita divdesmitajos, jaunība – Ulmaņa laikā, pēc tam bija vācu…

Kalniņš: Krievu pirmais laiks!

RL: Krievu pirmais. Jūs domājat 1940. gadu?

Kalniņš: Jā.

RL: Vai jūs to atceraties? Krievu tankus?

Kalniņš: Es to atceros tādā ziņā, ka 16. jūnijā Daugavpilī bija Latgales dziesmu svētki, kur vajadzēja uzstāties Ulmanim. Un pēkšņi paziņo, ka Ulmanis nebrauks, bet pārraidīs viņa runu. Un tad jau pēcpusdienā Latvijas valdībai pienāca tas ultimāts. Nu, otrā rītā es aizskrēju līdz stacijas laukumam. Tur bija daži tanki, meitenes, uzpucētas, bet nevis tādas stihiskas, kas atskrējušas apsveikt…

RL: Latviešu meitenes?

Kalniņš: Nē, krievu. Visas viņas runāja labā krievu valodā, labi ģērbtas, dāvināja tankistiem ziedus un amizējās ar viņiem. Tad tur Latgales priekšpilsētas puiši centās iestumt jātnieku policistus kanālā.

RL: Policistus?...

Kalniņš: Jā, kas tur laikam bija, lai kārtību pieskatītu. Tie bija tādi kā Maskavas priekšpilsētas huligāni. Un tad vēl tur pa durvīm iznāca Jānis Dimza, Rīgas stacijas policijas priekšnieks. Dimza tolaik bija mūsu labākais desmitcīņnieks, lodes grūdējs, diska metējs. Viņa liktenis ar’ bija interesants. Tas jau bija pēc tam: mēs gājām uz treniņiem, un tur nāca arī Dimza. Tad viņu apcietināja, bet pēc laika izlaida. Un viņš teica, ka viņš esot vienu ebreju kādreiz par kaut ko sodījis un ka tas ir viņu it kā…

RL: Atriebies?

Kalniņš: Bet pēc neilga laika Dimzu tik un tā paņēma, un tā viņš arī aizgāja. Bet es atceros, ka padomju laikā iznāca viena brošūra, kurā bija rakstīts, ka Dimza un Ķīvītis dzīvojas pa mežiem. Lai gan ne viens, ne otrs nekad mežos nav bijuši. Viņi visi bija likvidēti. Nu, un tad es no tā laukuma gāju uz Aspazijas bulvāri, gar prefektūru iegriezos pa Aspazijas bulvāri un gāju uz to…

RL: Pulksteni.

Kalniņš: Pulksteni, jā. Un netālu no pulksteņa piepeši dzirdu – brauc mašīna. Un cilvēki apstājas un māj ar rokām, aplaudē. Mašīnā stāvēja Ulmanis, kurš visiem māja pretī. Blakus šoferim sēdēja toreizējais Rīgas Futbola kluba un Latvijas valstsvienības labākais pussargs Sergejs… krievu uzvārds viņam bija. Ādas jakā un ar pistoli. Viņš bija Ulmaņa apsardzē. Jo toreiz visi sportisti bija Ulmaņa apsardzē, kā Ķīvītis un citi… Un tā viņš aizbrauca. Tas bija viņa tāds pēdējais brauciens pa Rīgas ielām. Bet tiešām – cilvēki viņu sveica, un viņš visus tos.

RL: Jā. Un, ja vācu gadus izlaižam, tad pēc tam nāca garais padomju laiks.

Kalniņš: Jā, padomju laiks. Pēc Staļina nāves sāka veidoties kaut kāda normālāka dzīve. Algas bija maziņas, bet tev bija nodrošināts dzīvoklis, par to tev bija sīkumi jāmaksā, tevi apkurināja... Kad es jau atnācu uz šejieni – tas jau bija daudz vēlāk –, 1976. gadā, te bija tāds karstums, ka vajadzēja ziemā taisīt logus vaļā. Un tad, kad sākās atjaunotās Latvijas laiks, tad te bija jāsalst. Tagad arī skaitās, ka kurina… Bet jāmaksā būs smuki. Katram laikam ir savs, savs…

RL: Starp citu, vai jūs Staļina nāves dienu atceraties?

Kalniņš: Jā. Atceros. Man pat tādēļ bija nepatikšanas. Jo nāves dienā mums bija paredzēta ieskaņošana. Mēs aizgājām uz ieskaņošanu, un es tā pēkšņi uzvilku montāžistes mēteli. Un tad sapratu, protams, un tūlīt novilku.

RL: Montāžistes?

Kalniņš: Montāžistes, jā. Viņai tomēr tāds smuks mētelītis bija, nu, un es to joka pēc uzvilku. Tūlīt arī novilku, bet daži to atcerējās.

RL: Bija jau paziņots par viņa nāvi, bet jūs tur jokus dzināt?

Kalniņš: Jā, es it kā… Bet es tiešām nedzinu jokus… Nu, izdarīts ir izdarīts, puicisks gājiens! Un tas ir viss.

RL: Un pēc tam jums kādi no…

Kalniņš: Pēc tam skaņu operatore bija pasūdzējusies, un tad mani turpat studijā tiesāja.

RL: Darbā tiesāja?

Kalniņš: Nuja, bija kopsapulce, un tā. Bet visi ļoti cilvēcīgi runāja, nebija tādi apsūdznieki, kas teiktu, ka man kauna nav un nez ko vēl.

RL: Tad jau jums savā ziņā pat paveicās.

Kalniņš: Arī kolēģi dokumentālisti, visi ebreji, un Šuļatins, arī tas…

RL: Kas viņš bija?

Kalniņš: Viņš bija hronikas priekšnieks. Viņš bija… Atceros tādu gadījumu, kad pēkšņi visiem bija jāzina latviešu valoda. Un viņš aiziet pie Kalnbērziņa, bet ar viņu vairs nerunā krieviski. Viņš atnāk un ir izbrīnījies.

RL: Kalnbērziņš nerunā ar viņu krieviski?

Kalniņš: Jā.

RL: Ā, tas bija to nacionālkomunistu laikā...

Kalniņš: Kad sākās atkusnis, jā. Toreiz bija arī tāds interesants gadījums, kad Kalnbērziņš stāstīja par Ulmaņa izsūtīšanu. Kinostudijā bija kopsapulce…

RL: Kurā gadā tas bija?

Kalniņš: Kādā sešdesmit pirmajā vai… Vai tur nebija kinostudijas atklāšana, kā saka, vai kas tāds. Un Kalnbērziņš, kurš vairs nebija cekas priekšnieks, bet Augstākās Padomes Prezidijā, viņš uzstājās un stāstīja, ka Ulmanim ar Višinski esot bijusi vienošanās, ka viņš brauks uz Šveici. Bet izrādās, vagons, kas bija domāts Ulmaņa aizvešanai, nebija piekabināts pie sastāva Rīga–Berlīne, bet Rīga–Maskava. Un tā viņš aizbraucis uz Maskavu. Nu meli, nu!

RL: Kalnbērziņš to stāstīja? (Abi smejas.)

Kalniņš: Kalnbērziņš. Un es pat nesaprotu, kāpēc viņš gribēja tur to visu izstāstīt.

RL: Roland, es gribēju jums pajautāt: kādā sakarībā jums bija tā kartīte “maisos”?

Kalniņš: Kāda kartīte?

RL: Nu tā, sadarbības.

Kalniņš: Ā... Nu, tātad – bija.

RL: Kādā brīdī bija ieviesta.

Kalniņš: Nē, nē, tāda ir bijusi. Es negribu visu to izstāstīt, jo izskatīsies, ka es gribu, kā saka, taisnoties. Es negribu taisnoties – jā, skaitījās, ka es tur esmu. Tikai es vēlāk atteicos no viņiem, un tā.

RL: Un kā tas notika?

Kalniņš: Bija kapitulācija, 8. maijā. Es toreiz strādāju Mākslas lietu pārvaldē, bija atbraukuši no Liepājas un atveduši pēdējo Tēvijas numuru, iedevuši mūsu kadru daļā. Un man tur bija tāda laba paziņa, un es lūdzu, lai viņa man to avīzi iedod. Un es, idiots, nevis aizgāju uz māju un lasīju tur, bet biju tik ziņkārīgs, ka atvēru Tēviju Esplanādē un gāju lasīdams. Pie manis pienāca viens jauns cilvēks melnā beretē un armijas formā. Un aizveda uz konkrēto iestādi. Nu, un tad tur tā viss sākās. Apmēram ap diviem naktī tas notika, paraksts. Tā ka es to nenoliedzu. [..] Bez tam man jau bija kaut kas pagrabā norakts. Ja kāds tagad atrod, lai…

RL: Kas tur bija norakts?

Kalniņš: Norakts viss kas bija. Arī pagrīdes izdevumi, un tā.

RL: Kad tad jūs to izdarījāt, to rakšanu?

Kalniņš: Tikko ienāca jaunā vara. Un interesanti, tajā naktī man uz galda bija Latvijas topogrāfiskās kartes, un pēkšņi ienāca kontrole. Tās kartes viņi momentāli savāca; mammai uz plaukta stāvēja kādi pieci cara laika zelta piecinieki, tos ar’ paņēma.

RL: Mājās?

Kalniņš: Jā.

RL: Bet kas tie ienācēji bija?

Kalniņš: Armijas tērpos, nezinu.

RL: Kādā sakarībā?

Kalniņš: Es domāju, viņi pa visu māju gāja.

RL: Pa visiem dzīvokļiem?

Kalniņš: Es domāju, nevar būt, ka viņi tikai pie mums nāca. Kāpēc?

RL: Nuja.

Kalniņš: Jo tad viņi būtu kaut ko meklējuši.

RL: Bet kad jums parādījās ieraksts “izslēgts par atteikšanos sadarboties”, tas jau bija 70. gados? Vai jūs atceraties tieši, ka jūs teicāt, ka nē, ka jūs….

Kalniņš: Nē, es to ne.

RL: Vai viņi paši kaut kādā veidā izdarīja to ierakstu, un viss?

Kalniņš: Varbūt ar’, varbūt, ka viņi paši, es nezinu. Bet, kā tas notika, to es nevaru…

RL: Proti, nebija nekā tāda, ka jūs sāktu spiest un kaut kādā veidā teikt: dariet to, nedariet šito?

Kalniņš: Nu tā… tā rezultātā arī radās “Četri balti krekli”.

RL: Tas tā kā kliedziens pēc brīvības?

Kalniņš: Nu jā. Bet tas jau ne tikai ar mani saistās, tas ar daudzu cilvēku likteņiem saistās. Kad noskatījos Gunāra izrādi¹, man no tās palika prātā “ir tāds viedoklis”. Toreiz, ja tev lika kaut ko darīt vai kaut ko nepieņēma, neko jau neskaidroja, teica: “Ir tāds viedoklis.” Un tas parādās arī “Četros baltos kreklos”. Interesanti, kad filma jau gan Maskavā, gan Rīgā bija pieņemta un Varis Brasla jau taisījās braukt uz Ļeņingradu, lai dziesmām taisītu subtitrus – mēs nolēmām, ka dziesmas nedublēs… Un pēkšņi piezvana Īverts² un lūdz viņam šo filmu parādīt. Nu, viņš atnāca ar dažiem saviem žurnālistiem, Purene laikam bija tāda, tā bija kaut kāda kultūras daļas vadītāja vai… Un es domāju: nu jā, tas ir viņu darbs. Bet izrādās, ka ne viņš iesāka, viņu bija atsūtījuši tomēr vēlreiz noskatīties. Pirmais ir iebildis Pēteris Strautmanis, un tas mani visvairāk pārsteidza.

RL: Kas bija Pēteris Strautmanis?

Kalniņš: Cekas biroja loceklis, kurš atbildēja par zemkopību.

RL: Opā!

Kalniņš: Nu, un viņi draudzējās ar Ramānu jeb toreiz jau ministru prezidentu³, un viņi abi bija uz pirmo mūsu skati ar kundzēm atnākuši un noskatījušies. Izrādās, ka Strautmanis bija pirmais sācējs, un tad bija atsūtījuši Īvertu, kurš tad arī apstiprināja, ka tādu laikam nevar...

RL: Jūs viņus taču personiski nepazināt?

Kalniņš: Ramānu mazliet pazinu – tādā ziņā, ka es bieži gāju uz basketbola sacensībām, viņš tur bija tiesnesis, tā kaut kā mēs iepazināmies…

RL: Kaut kā jūs ne pārāk žēlojaties – tādā nozīmē, ka visus tos, kas acīmredzami bija vainīgi pie jūsu filmas nolikšanas plauktā, jūs viņiem nekā īpaši nepārmetat.

Kalniņš: Nu ko tu pārmetīsi... Es nekad necentīšos pārmest to, kas nav labojams.

RL: Bet jūsu filmās tā nav. Ja runa ir par “Četriem baltiem krekliem”…

Kalniņš: Nu jā, nu jā, nu jā.

RL: Tur jau Pūcītis spurojas pretim.

Kalniņš: Jā, bet manā dzīvē ir otrādi. Es aizmirstu pāridarījumus. Kā es saku: par divām lietām nav ko uztraukties – par lietām, kuras var labot, un par lietām, kuras nevar.

RL: Esmu ievērojis, ka jūs, arī dienasgrāmatās, kas publicētas grāmatā par jums, esat diezgan kritisks un skarbs pret to, ko redzat, – teātri, kino, kolēģiem un tamlīdzīgi.

Kalniņš: Nu, redziet, tās ir manas ļoti personiskās pārdomas, ne jau vienmēr varbūt tas ir objektīvi.

RL: Skaidrs. Un tomēr, ja cilvēks, kurš ir uzņēmis “Četrus baltus kreklus”, “Piejūras klimatu”, “Akmeni un šķembas”, kaut ko saka, tad tam ir svars.

Kalniņš: Nu jā, bet es jau to neesmu publicējis, man nelikās, ka tas bija jāpublicē tajā grāmatā. Jo, piemēram, mēs ar kundzi iznīcinājām visu savu saraksti.

RL: Kāpēc?

Kalniņš: Mēs uzskatījām, ka mēs rakstījām, teiksim, vairāk par savām sajūtām un attiecībām: vai tas ir pēc tam kādam jālasa? Tas ikvienam ir ļoti intīms process.

RL: Nu, Kurta Fridrihsona sarakste ar sievu ir brīnišķīga, lai arī ļoti intīma...

Kalniņš: Droši vien arī no mūsu vēstulēm varbūt bija iespēja veidot kādu publikāciju, bet tuvojās viņas aiziešana un bija tāda sajūta, ka mēs par savu dzīvi nevienam neko negribam atstāt.

RL: Jūs paspējāt par to parunāt? Viņa zināja, ka ir tuvu gals?

Kalniņš: Viņa zināja. Pēc pirmā insulta viņa zaudēja runasspējas. Viņai ieteica pie sevis dziedāt, un es neparko nevarēju viņu pierunāt, lai viņa sāk dziedāt, ka tas atbrīvotu. Bet viņa jutās pietiekami labi, viņa staigāja ar šo pašu kraķīti, nu, bet pienāca otrā kārta, un tad tas bija pāris nedēļu jautājums, un bija cauri.

RL: Un jūs par tām vēstulēm norunājāt jau pirms tam?

Kalniņš: Jā. Tas bija viņas ierosinājums, un es piekritu. Ja cilvēkam ir tāda vēlēšanās, man liekas, otram cilvēkam jāievēro.

RL: Nu re, tad nevienam rakstniekam par jums vairs īsti uzrakstīt nesanāks. Jūs visu esat iznīcinājis.

Kalniņš: (Smejas.) Jā. Ziniet, ja kaut kas vērtīgs ir, tad lai tas paliek. Es domāju, viena otra filma var palikt, viss nav jāiznīcina.

RL: Kuras, jūsuprāt, ir jūsu labākās filmas?

Kalniņš: Pie labajām es pieskaitītu “Akmeni un šķembas”, “Cepli”, “Četrus baltus kreklus” un varbūt arī “Sarunu ar karalieni”, dokumentālo. Un, es domāju, filma, ko veidoju par Māri Čaklo, arī ir kvalitatīva, jo viņš tur pastāsta par savu laiku, par latviešu literatūru. Sevišķi, ja izņem divas epizodes, kur viņš stāsta par padomju rakstniekiem un par to Eiropas braucienu. Un tur ļoti labi atklājas Māris Čaklais kā cilvēks un rakstnieks.

RL: Iznāk, ka, ja mēs nerunājam par šīm pēdējām, tad spēlfilmas jums visas sanāk no 60. gadiem? “Ceplis”, liekas ir 70. gadu sākums…

Kalniņš: Otrais.

RL: Iznāk, ka jūsu, kā grieķi saka, akmē, jūsu dzīves radošā virsotne, ir trāpījusi tieši sešdesmitajos?

Kalniņš: Jā, jā. Līdz septiņdesmitajam, tā varētu uzskatīt, jā. Jo, redziet, pēc tam... “Akmeņainais ceļš”, tur es biju it kā iekšēji aizmidzis, tādēļ tā filma varbūt neskan tā, kā viņai vajadzētu skanēt.

RL: Nu, to pašu, Roland, varētu teikt arī par visiem 80. gadu sākuma cilvēkiem, visi bija tādi kā pusaizmiguši. Bet, atgriežoties pie 60. gadiem, tur patiešām bija jūtams Zeitgeist, laika gars. Radošie sāka piestaigāt uz Kazu...

Kalniņš: Starp citu, pirmie šo kafejnīcu atklājām mēs, kinematogrāfisti. Jo turpat blakus studija bija izveidojusi vienu paviljonu un apģērbu glabātuvi, un no turienes mēs vienmēr gājām uz to kafejnīcu, tikai mēs to saucām par Kloķīšiem. Tādēļ, ka tur bija tāds kafijas aparāts. Bet mazpamazām to pārņēma mākslinieki.

RL: Jā. Kā jums liekas, kas bija īpašs tajā laikā, kas varbūt varēja atspoguļoties jūsu filmās?

Kalniņš: Ziniet, tomēr kaut kāda brīvības izjūta. Līdz Hruščova otrajam uzbrukumam tai laikā sāka vairāk tikties, vairāk pārspriest, bija vairāk sarunu, un tādēļ arī tas Putnu dārzs un Kaza, un vēlāk arī tā dievnama kafejnīca izveidojās.

RL: Dieva auss.

Kalniņš: Dieva auss, jā. Cilvēki it kā kļuva atbrīvoti no kaut kāda liela smaguma.

RL: Es aizmirsu, kurš to teica, bet kāds – Kamī, vai – teica, ka pietiek nodzīvot kaut vai vienu pašu dienu, un ar to pilnīgi pietiktu visai nākamajai dzīvei. Atcerēties. Diezgan muļķīgs izteikums. Bet vai bez ziņām jūs, piemēram, mēdzat atgriezties atmiņās?

Kalniņš: Ziniet, es diezgan maz atgriežos atmiņās. Drīzāk mani uzmundrina tām pievērsties kāds notikums. Bet tā – gremdēties patīkamās vai nepatīkamās atmiņās man nav raksturīgi.

RL: Bet, iespējams, jūs atceraties Marijas klātbūtni.

Kalniņš: Varbūt.

RL: Bet tas nav priekš intervijas?

Kalniņš: Es nezinu. (Pauze.) Viens gan, ko es noteikti saprotu, ka dzīvi mēs tomēr paši veidojam. Lai gan manu dzīvi, pēc būtības, ir veidojuši citi cilvēki. Viens no tādiem bija Eduards Tūbelis, kurš... Pat nezinu, kā es iepazinos, – es gāju uz sacīkstēm, un viņš tur gāja. Kāda mana radiniece, Valtrauta Kalniņa, kopā ar viņu ir daiļslidošanā bijuši pāris. Un, kad man nebija darba, viņš Jaunākajās Ziņās mani iekārtoja par pasūtījuma zēnu. Un Leonīds...

RL: Leimanis?

Kalniņš: Jā. Viņš 1947. gada janvārī satiek mani uz Brīvības ielas un saka: “Kalniņ, nāc uz studiju!” Es par to nekad nebiju domājis. Bet es aizgāju. Ja tā padomā, kaut kādas attiecības ar kino pirms tam man bija tikai saistībā ar Andreju Eglīti, kurš 1943. gadā mani dokumentālajā studijā Ostland Film Skolas ielā ieveda noskatīties “Kauguriešus”. Es neteikšu, ka “Kaugurieši” man būtu atstājuši lielu iespaidu, bet nezin kāpēc es pēkšņi uzdrīkstējos Voldemāram Pūcem pajautāt, vai es nevaru paskatīties kādu filmēšanu. Toreiz viņš filmēja Jāzepu Vītolu viņa dzīvoklī, un tad atļāva tur aiziet un paskatīties. Kāpēc tāds impulss man pēkšņi bija, es nezinu. Varbūt zemapziņā kaut kur... Es atceros, poļiem bija diezgan daudz filmu par lidotājiem. Tad bija tās amerikāņu rēvijas, tad – vācu laika filmas. Bet man nekad nebija nācis prātā strādāt kino. Bet pēkšņi: “Gribu paskatīties, kā notiek kino process!”

RL: Tad jūs esat tāds nejaušs režisors.

Kalniņš: Jā.

RL: Bet jūs sākāt ar to, ka cilvēks pats veido savu… Kad jūs pats sākāt kaut ko veidot?

Kalniņš: Ja es paskatos, kāpēc man tie ceļi ir tādi, kādi ir, kāpēc es kaut kur esmu pats vainojams pie tā, kā ir... Teiksim, vai par maz ir staigāts vai pretēji; tas, ka man labā kāja cieš vairāk, to es saprotu: no jaunības gadiem vieglatlētikā labā kāja bija atspēriena kāja. Bet es par to, ka es pats sev vairāk esmu nodarījis kaut ko sliktu nekā kāds cits.

RL: Ko tad jūs sev būtu tādu nodarījis? Nemaz nav tik slikti dzīvots, pat ja mēs skatāmies tikai uz jūsu režisorisko pusi.

Kalniņš: Nujā, pēc būtības jau es ne no kā kļuvu par režisoru. Man taču tikai divi gadi vidusskola, un tas ir viss.

RL: Bet, ja jūsu gadījumā ir acīmredzams, ka būt režisoram nav kaut kāda formāla izglītība, kas tad tas ir?

Kalniņš: Laikam izjust attēla spēku. Jo ne tikai aktieris ir noteicējs, ļoti lielu ietekmi atstāj attēls. Un, ja attēls ir kvalitatīvs, jūs savādāk redzat to filmu, nekā ja viņa ir... nu, ja ir slikts operators.

RL: Bet tādā gadījumā šeit arī ir divas iespējas: vai nu jums ir ļoti labs operators, un tad tas ir atkarīgs no viņa, vai arī jūs tik ļoti izzīmējat visus…

Kalniņš: Redziet, es ne vienmēr…

RL: …kadrējumus.

Kalniņš: Brenčs taisīja kadrējumus, viņš vienmēr atnāca ar gatavu kadrējumu… Man darbs sākas nevis mājās, pārdomājot, kā ko, bet tieši studijā, kad jāsāk darbs. Un tas varbūt man ir pielipis no Armanda⁴, kurš veidoja “Salnu pavasarī” un “Strēlnieka stāstu”⁵. Es nemanīju, ka viņš kādreiz būtu kaut ko sazīmējis un tad filmējis. Bet uzņemšanas laukumā viņam vajadzēja visu līdz pēdējam sīkumam, lai būtu tas, kas ir vajadzīgs kadrā. Un tad viņš tik sāka strādāt. Bet viņam bija ļoti laba izjūta, viņš vienmēr zināja, ar kādu objektīvu jāfilmē, – viņš ļoti precīzi noteica kadra robežas. Gan platumā, gan dziļumā. Un es arī būtībā sāku strādāt tikai laukumā, veidojot mizanscēnu. Un tad, teiksim, operators prasa kaut kādu mazu labojumu, lai viņš varētu kaut kā īpaši izgaismot, nu, un tad man tā rodas. Nevis mājās izdomāts, sakadrēts filmēšanas plāns.

RL: Es atceros vienu dokumentālo filmu par Ingmaru Bergmanu vecumdienās, uz salas. Un viņam blakus bija viena no viņa bijušajām sievām, es aizmirsu, kura, un es ievēroju, ka viņš ļoti mīl viņai pieskarties. Viņš jau sen dzīvoja viens, bet viņam bija tāda nepieciešamība – pieskarties...

Kalniņš: Jā, jā.

RL: Un ievēroju, ka fotogrāfijās jūs arī bieži esat apskāvis vai nu aktrisi, vai, es nezinu, kādu darbinieci. Jums tā tuvība laikam arī ir nepieciešama.

Kalniņš: Redziet, ja es izvēlējos aktrises kādai lomai, man bija svarīgi, lai viņa labi justos, un varbūt es tāpēc kaut kur esmu tā… Jo es, teiksim, ar vienu iedzeru glāzi šampanieša, ar citu vajadzīgs, teiksim, parunāties, trešai varbūt vajag kādu uzmundrinājumu, iepriecinājumu. Jo aktrises ir labas tad, ja viņas labi jūtas.

RL: Tiesa, Verners Fasbinders laikam mēdza speciāli radīt stresu savām aktrisēm. Teiksim, viņš divām savām brīnišķīgajām aktrisēm, katrai atsevišķi, filmēšanas laikā stāsta, ka viņš viņu precēs. Un tad viņas par to uzzina... Es nezinu, vai tā bija tīša manipulācija, bet esmu dzirdējis, ka ir režisori, kas mīl saasināt radošo atmosfēru.

Kalniņš: Ziniet, dažreiz tas ir nepieciešami. Piemēram, lai Pāvulu izsistu no “Vella kalpu” Ērmanīša tēla, bija jāaizskar viņa aktieriskā, cilvēciskā patmīlība.

RL: Bet kādā veidā jūs to darījāt?

Kalniņš: Viņš bija ļoti labsirdīgs. Vienreiz tikai kaut kad, vienā braucienā, laikam Bauskā, viņam atlēca tas, kas ir kaut kur dziļumā… nevis tas labsirdīgais, atklātais Pāvuls, bet cilvēks, kurā ir arī savi tumšie laiki. Un man likās, ka mani Pāvuls saistīja tādēļ, ka viņam bija pašā sevī jāmeklē tas negatīvais. Līdz ar to viņam bija vairāk, ko parakties. Sevī. Lai gan man bija skaidrs, ka viņš būs Ceplis, es viņam pateicu, ka gribu izmēģināt Cilinski kā Cepli, bet viņu – kā Nagaini. To Eidis nekādi nevarēja pieļaut, un viņš atteicās piespēlēt Cilinskim. Un varēja just, ka viņš bija aizvainots. Un šī aizvainotība bija vajadzīga, lai viņš atplauktu tajā spēkā, kāds viņā ir.

RL: Tad jūs ar aktieriem manipulējat?

Kalniņš: Viņš jau man pēc tam pārmeta, bet vēlāk tomēr atzina, ka pareizi izdarīts.

RL: Nekad neesmu sapratis Cilinska popularitāti, un, iespējams, Nagainis ir vienīgā loma, kurā viņš man ir paticis.

Kalniņš: Redziet, kā ir. Viņam jau visur nāk līdzi viņš pats. Ja tam nav seguma aktiera uzdevumā, tad nekas neizdodas.

RL: Tādā nozīmē, ja viņš spēlē pats sevi, tad nesanāks?

Kalniņš: Nē, ja nav uzdevuma.

RL: Nujā, Nagainī viņš tiešām pilda aktiera uzdevumu, un tas jau nu gan nav viņš pats.

Kalniņš: Nē, nē, nav. Bet viņš tai filmēšanā bija aizrāvies, nāca ar prieku un strādāja. Nu, mums bija interesan­ti, ka, teiksim, “Cepļa” laikā – pašā filmēšanas laikā ne, bet vispār darbošanās laikā – fonā mums skanēja vieglā mūzika, laba vieglā mūzika. Tā klusi, bet lai… Un tā it kā piedeva savu ritmu.

RL: Jūsu filmās ir daudz spilgtu sieviešu tēlu: prātā nāk gan Antra Liedskalniņa “Akmenī un šķembās”, gan Austra Zīle, proti, Regīna Razuma, “Ceplī” un daudzas citas. Runājot par Regīnu, jūs, šķiet, esat pirmais režisors, kas viņu filmējis tik nozīmīgā lomā, turklāt vēl padarot, vismaz par manas jaunības, seksa simbolu.

Kalniņš: Jā. Nu, šodien viņa ir atzīta aktrise, jau pieskaitīta pie klasiskajām… Pie mūsu labākajām aktrisēm. Regīnu man ieteica pamēģināt Žoržs Blūmentāls, filmas direktors. Viņš atcerējās, ka viņa bija filmējusies vienā epizodē pie Dunkera, kur viņa lēkāja pa gultu. Un Blūmentālu sievietes vienmēr saistīja, un viņam iepatikās arī Regīna. Es atcerējos, ka viņa dejo baleta trupā filharmonijā. Vienā no pirmajiem mēģinājumiem gan ienāca operators Gvido Skulte un tūliņ izmetās ārā, jo viņam uznāca smiekli.

RL: Kāpēc?

Kalniņš: Aiz tās nevarības, ko viņš tur ieraudzīja. Kā otra iespējamā kandidāte Zīles lomai bija domāta Līga Liepiņa. Bet, kad vajadzēja izšķirties, kura, tad es viņas abas saliku kopā un viņām notika tāds sava veida duelis. Un tur es sajutu, ka Regīnai ir kaut kas apakšā, kaut kāda griba panākt savu. Un es izšķīros par Regīnu, lai gan, paskatoties to materiālu, it kā vajadzēja tomēr atstāt Līgu.

RL: Tad vienā gadījumā jūs konfrontējat Pāvulu ar Cilinski, otrā – Līgu Liepiņu ar Regīnu Razumu, tā jums iznāk gandrīz vai tāda metode. (Smejas.)

Kalniņš: Nu jā, nu tā sanāca.

RL: Manā jaunībā vienīgā prese, kur varēja redzēt kailas sievietes, bija žurnāla Māksla aizmugurējais vāks…

Kalniņš: Jā.

RL: Padomju kino tas tikpat kā nebija iespējams. Tādēļ atmiņā palikušas divas tādas ainas, viena bija igauņu filmā “Pēdējā relikvija” ar Ingrīdu Andriņu, un otra – jūsu filmā, “Ceplī”, ar Regīnu Razumu, kas brien iekšā jūrā. Un tikai pirms trim gadiem es uzzināju, ka tā nemaz nav bijusi viņa.

Kalniņš: Tā nav viņa, jā! Un trakākais, ka asistente neatveda dublieri, kura pēc formas būtu tāda kā Regīna. Tai bija dibena daļa mazliet par, nu, par lielu.

RL: Bet kāpēc Regīna pati nevarēja?

Kalniņš: Viņa bija stāvoklī. Divās manās filmās – “Karalienes bruņiniekā” stāvoklī palika Līga, un “Ceplī” stāvoklī palika Regīna.

RL: (Smejas.) Ļoti dīvaina sagadīšanās… Bet, piemēram, atgriežoties pie Liedskalniņas, kura “Akmenī un šķembās” ir ļoti, ļoti iespaidīga: viņas tēls man atgādina Ingrīdu Bergmani “Kasablankā”, kura tur šķiet tāda ziemeļnieciska un noslēpumaina, bet vēlāk viņa stāstīja, ka varbūt tā noslēpumainība no tā, ka filmējot viņa nav zinājusi, ar kuru no vīriešiem viņa paliks – ar Bogarta vai Henreida tēloto. Un jūsu filmā arī īsti nav skaidrs, kā tad viņa attiecas pret vienu savu vīrieti un otru. Tur tāda divējāda…

Kalniņš: Jā, tā ir. Pēc būtības jau gan starp viņiem, starp Jāni, ko spēlēja Liepiņš, un Ričardu, Pāvulu, sākas kaut kāda pievilkšanās, mīlestība.

RL: Starp viņiem? Savā starpā?

Kalniņš: Nē, ne savā starpā, bet kā tēliem.

RL: Un tāpēc tad viņš viņu nodur beigās? Mīlot?

Kalniņš: Redziet, tās beigas, beigās varbūt pietrūkst kaut kā patiesa… Tur Harijs Liepiņš saka: “Es tev neļaušu izstrādāt jaunus noziegumus…” Tas ir kaut kā pārāk tieši. Bet toreiz neatradās, sacīsim tā, situācijai atbilstīgs teksts. Redziet… faktiski viņš jau viņu nenodūra tādēļ, ka viņam palika bail, viņš nodūra tāpēc, ka šinī brīdī viņš zaudēja draugu, mīlestību un dzimteni. Un šajā izmisumā viņš nodūra. Vai tas atnāca – varbūt, ka neatnāca.

RL: Nu, man tā kā pietrūka viņa mīlestības pret Liepiņu.

Kalniņš: Redz, Antrai – viņai bija tas grūtais posms, tā dubultā sajūta, kāda ir cilvēkam tādā brīdī. Varbūt vajadzēja vairāk tomēr sajust, ka tā mīlestība uz Hariju varēja gan izveidoties.

RL: Jā. Es runāju par sadursmi Brāļu kapos, starp Liepiņu un Pāvulu. Viens bija tumšā lietusmētelī, otrs – gaišā, vai jūs to apzināti pretnostādījāt?

Kalniņš: Tas gaišais… Es biju aizgājis uz kaut kādām sacīkstēm, un tur pēkšņi iet Leonīds Brombergs, bijušais diska metējs un lodes grūdējs, kurš bija kā spiegs sūtīts uz Latviju un kuru noķēra. Un viņš nāca un bija apģērbts tieši tā, kā es vēlāk apģērbu Pāvulu. Tajā brīdī es pat domāju pieiet viņam klāt – lai gan senāk viņš bija ievērojams vīrs, bet es biju tur tāds puisis, diez vai viņš mani maz atcerētos. Un es viņam nepiegāju klāt, bet tas viņa apģērbs palika. Jo arī viņš taču tika sagatavots kā tāds, kas atbrauca no Sibīrijas. Kad viņš tur pie Ķemeriem vai kur tur nolaidās…

RL: Nolaidās – kādā ziņā?

Kalniņš: No lidmašīnas viņu…

RL: Ar izpletni?

Kalniņš:Droši vien, citādi jau viņu nevarēja dabūt iekšā.

RL: Un viņam tā viņa leģenda bija, ka viņš ir no Sibīrijas atgriezies?

Kalniņš: Jā, droši vien. Un man tāda sajūta bija, ka tas derētu Pāvulam. Un tāpēc Pāvuls visu laiku staigāja tajā gaišajā mētelītī.

RL: Nu, man likās ļoti ārzemniecisks tas mētelis. Pārējiem, gan Antrai, gan arī Liepiņam, tiem bija tādi pazīstami plašķi.

Kalniņš: Jā. Bet kāpēc jums tāda sajūta, ka ārzemniecisks?

RL: Nezinu, varbūt tādēļ, ka tam laikam tas šķiet tāds modīgs. Viņš iebrauc Rīgā, visi tādi darbīgi, bet viņš tāds frants…

Kalniņš: (Smejas.) Bet bija domāts, ka viņš atgriežas no Sibīrijas.

RL: Nu, no Sibīrijas gan viņš neizskatījās. Jūs gan, Roland, iepriekš teicāt, ka esat vieglprātīgs, bet tagad droši vien nākotni plānot būtu muļķīgi?

Kalniņš: Es nākotni neplānoju. Protams, ka tas būtu muļķīgi. Bet es gribētu atteikties no divām epizodītēm filmā par Māri Čaklo. Jo man liekas, ka tur ir sava vērtība.

RL: Jā, bet es gribēju vaicāt par ko citu. Kā jūs vispār atrodat mērķi savai ikdienai? Kā jūs turat sevi, tā teikt, pie dzīvības?

Kalniņš: (Pauze.) Nu, laikam tādēļ, ka katram cilvēkam ir nolemts savs laiks un, kad tas pienāks, tad jāaiziet, bet, ja vēl nav pienācis, tad pašam kaut ko darīt, lai paātrinātu, nav manā… lai es tur domātu par pašnāvību vai kā. Savu interesi es uzturu, klausoties ziņas, kas notiek pie mums, un tas mani tagad vairāk satrauc nekā, teiksim, kāda teātra izrāde vai kino. Mani vairāk satrauc mūsu cilvēku degradācija, ja tā varētu izteikties. Jo mēs visi vienmēr esam pret, nekad neko neaizstāvam. Man jau liekas, ka valdība strādā savu iespēju robežās, un Ministru prezidentam jāprot noturēt šos trīs – vienlaik taču bija četri vai pieci – spēkus kopā. Dažkārt man pat liekas, ka viņam tieši vajag iesniegt atlūgumu – pēc tā, kā viņu nomētā ar dubļiem, ko viņš nav pelnījis. Ārējo un iekšējo nelabvēļu ietekmē mēs zaudējam uzticību sev un savai valdībai. Mēs necenšamies sevi apliecināt, bet nomelnot. Krievijas televīzija Latviju visu laiku lamā, bet šodien nav jāklausās viņi, pietiek palasīt tepat sociālos tīklus – tie izdara daudz vairāk nekā Krievijas televīzija. Kaut kāda aplamība.

RL: Jūs uztraucaties par to visu?

Kalniņš: Jā.

RL: Jūs drīkstat uztraukties, Roland?

Kalniņš: Kāpēc ne? Es ļoti uztraucos par nākamajām vēlēšanām. Ja partijas izmanto slimību savai reklāmai, kā to dara šitais te…

RL: Šlesers.

Kalniņš: Šlesers, jā. Tad kur tālāk iet? Tagad arī bija vēlēšanas Vācijā, bet tur neizmantoja šo pandēmiju kā ieroci, bet pie mums to izmanto. Kaut kādam godaprātam taču vajadzētu būt.

RL: Jūs esat ideālists.

Kalniņš: Zināmā mērā jā. Lai gan es pats neesmu ideāls. Man ir tik daudzas utis, cik…

RL: Bet tās jau jūs gan visas būsit iznīcinājis.

Kalniņš: Nepaspēšu, nepaspēšu. (Abi smejas.) Lūdzu, lejiet!

RL: Jā, jā, es tā mierīgi... Sakiet, vai jūs domājat arī par savas dzīves galu? Kā par kaut ko, kas ietekmē jūsu pašreizējo dzīvi?

Kalniņš: Es tikai vienu gribu – lai man būtu aiziešana nevis, kā saka, cilvēku aprūpēta, bet es aizeju tāpēc, ka ir pienācis laiks. Nu, tagad es varu dzīvot viens. Nu labi, man nav jādomā par ēdienu, man pienes, ko vajag, un gan apģērbšanās, gan viss prasa lielu laiku un grūtības, bet es to daru pats. Bet es negribētu piedzīvot, ka man vajadzētu cilvēku, kas par mani gādā. Es gribu nomirt, kā saka: pienāk laiks, un viss!

RL: Vai jūs gribētu sajust šo brīdi? Vai arī jūs dotu priekšroku aizmigt vienkārši vakarā un…

Kalniņš: Es teiktu, ka man nebūtu pret, ja es to justu. Bet patīkamāk jau droši vien miegā. Bet es arī nevairītos no kā tāda, ka tu sajūti – tev jāiet. Varbūt tajā brīdī ļoti gribēsies dzīvot, es nezinu.

RL: Bet pašreiz jums gribas dzīvot?

Kalniņš: Pašreiz man negribas apzināti aiziet.

RL: Kaut kur jūs sakāt, ka tagad ir grūtības arī ar mūzikas klausīšanos. Un, tā kā jūs nevarējāt to, ko gribējāt, paklausīties, jūs sakāt, ka ar Mariju kaut kur uz mākoņa maliņas sēžat un klausāties kopā to jau pēc tam. Vai jums šī…

Kalniņš: Nē, vienīgais, ko esmu domājis, ka nevajag kaut kādus atvadu vārdus, bet spēlēt “Četru baltu kreklu” mūziku. Jo tie atvadu vārdi – viņi nav vajadzīgi. Vai, ja tā dvēselīte ir un ja viņai vēl ir tās, cik, četrdesmit dienas, ja?

RL: Jā.

Kalniņš: Nu tad tās četrdesmit, tad vismaz es ar’ tajā brīdī to mūziku dzirdēšu.

RL: Atceroties Hamleta monologu, ka viņš nekavētos ne mirkli, ja... Vai tā bezgalība, kas priekšā, jūs nebaida?

Kalniņš: Nē, nebaida. Jā, es nezinu, kas būs. To mēs neviens nezinām. Bet vismaz es neesmu sastapies ar domām, kas būs pēc tam. Es tikai esmu domājis, kādēļ tomēr – ja tāds Dievs ir, kurš ir radījis cilvēci un tā tālāk, – kādēļ viņš nav padomājis, lai cilvēks, ja viņam jāiet, lai viņš var aiziet mierīgi, nevis, teiksim, ar lielām ciešanām, sāpēm un tā tālāk.

RL: Viņš jau arī dzimst ar sāpēm, ja es pareizi saprotu.

Kalniņš: Es domāju, ka jā: ja tu esi bijis visu laiku kaut kādā čaulā un pēkšņi tad… Jā, kāpēc tad arī uz reizi ir pirmais kliedziens...

RL: Jā, pirmais ir kliedziens.

Kalniņš: Vai ne? Tikai vienu gan es nesaprotu – kādēļ cilvēce karo, ja viņa tic Dievam? Kādēļ tomēr ir jābūt karam? Kādēļ tās tautas nevar sadzīvot, viena plēš otru?

RL: Nu, kā teiktu Hērakleits, karš ir visu lietu tēvs.

Kalniņš: (Smejas.) Nujā. Bet tad viņš tomēr ir ļoti nežēlīgs tēvs.

RL: Starp citu, vai jūsu vecāki jums palīdzēja? Kā es saprotu, jums nebija darba un jūs iekārtojāties par izsūtāmo puiku?

Kalniņš: Mans tēva kungs bija Zilupes stacijas pasta priekšnieks, un viņam gadījās iztērēt naudiņu – tā viņš nonāca arī cietumā, nu tad mamma bija tā, kas par visiem gādāja. Viņa tirgū ziedus pārdeva, darīja, ko spēja. Tad tēvs atgriezās, viņi sāka beidzot veikalu, pēc tam ēdnīcu, bet viņiem ar to ne sevišķi veicās.

RL: Tas ir jau Rīgā?

Kalniņš: Jā. Rīgā, jā. Neveicās, jo tēvs bija tāds... nu, laikam arī kā es, tāds mazliet vieglprātīgs. Tomēr mamma nekad nav no tēva atteikusies. Viņai bija grūti, jo tirgū stāvēt visu dienu un pārdot…

RL: Centrāltirgū?

Kalniņš: Vidzemes tirgū. Es domāju, tās garās stundas bija diezgan smagas. Bet viņa nekad nesūdzējās. Tikmēr mans tēva kungs, kā saka, no dzēriena nekad nav atteicies un līdz mūža galam katru dienu bija mazliet iemetis. Un vienlaikus ļoti labi strādāja kā grāmatvedis. Kā viņš to spēja, es nezinu. Un viņš vienmēr atgriezās mājās. Mēs toreiz dzīvojām sestajā stāvā, un viņam masa bija pietiekama…

RL: Ā, viņš bija dūšīgs?

Kalniņš: Jā. Un kā viņš vakarā varēja uzkāpt augšā… Bet katru vakaru viņš bija mājās. Ā, vienu reizi viņu miliči atveda, jo laikam bija tik nolūzis, ka…

RL: Tas jau bija padomju laikā?

Kalniņš: Jā. Bet tā viņš visu savu dzīvīti ir dzēris, dzēris, dzēris.

RL: Bet jūs taču ne?

Kalniņš: Nē.

RL: Bet es pieļauju, ka kinostudijā arī tas sita augstu vilni, un jūs kaut kā…

Kalniņš: Es savu pirmo vīna glāzi esmu izdzēris divu gadu vecumā.

RL: Divu?

Kalniņš: Krustībās, tik, cik tad iedod…

RL: Ā, jā.

Kalniņš: Un tad 22 gadu vecumā.

RL: Jūs nekad neesat bijis piedzēries?

Kalniņš: Nē. Nē, vienreiz biju. Jeb kādas divas reizes esmu bijis, vairāk ne.

RL: Un kā tas gadījās, tas bija saistīts ar cenzūru?

Kalniņš: Tas gadījās ļoti vienkārši. Ļeņingradā filmēja “Raini”, un kostīmu mākslinieces Margas Spertāles meitai bija dzimšanas diena. Un toreiz es gan piedzēros, jo es iedzēru daudz un dažādas markas. Un tad mani ārstēja Filipsons. Otrā rītā viņš redzēja, kas ar mani ir, un viņš mani spieda iedzert 50 gramus konjaka un uzkost. Un es neparko nevarēju. Bet viņš tik ilgi ņēmās, līdz es izdzēru, mēs ieēdām, un tad viņš gāja ar mani staigāt. Un tad palika labi. To es atceros, jā. Man patīk, jā, pacilāt tā mazliet, iedzert, bet man nepatīk piedzerties.

RL: Domāju, ka tādu aktieru gadījumā kā Liepiņš vai Pūcītis, Antra Liedskalniņa tas bija saistīts ne tikai vienkārši ar patikšanu vai nepatikšanu, bet drīzāk ar šo cilvēku raksturu, varētu pat teikt – likteni.

Kalniņš: Protams. Man gan liekas, ka, teiksim, pie Hara likteņa visvairāk vainojams ir Dimiters. Nu, ja vispār var teikt, ka ir kāds vainojams.

RL: Viņš bija kūdītājs?

Kalniņš: Jā, nu, viņš to prata… Bet viņš pats, man šķiet, nekad nebija tā nodzēries kā Haris.

RL: Tad jau viņi to darīja teātrī abi?

Kalniņš: Jā, un vēlāk kaut kur, pie meitenēm ejot, un tā tālāk. Un Harim tas diemžēl pielipa, nu, ko tu darīsi?

RL: Bet es domāju arī par brīnišķīgu aktieri, kurš arī ir spēlējis jūsu filmās, – par Uldi Pūcīti. Viņam, kā liekas, tās ciešanas jau sejā bija rakstītas – un jau tad, kad viņš vēl nebija sācis dzert.

Kalniņš: Nezinu, varbūt tie ir kādi jaunības kompleksi vai kas... Pūcītis bija diezgan sarežģīta rakstura cilvēks, tajā pašā laikā – ļoti godīgs. Par Hari es to tā nezinu, bet Pūcītis apzināti nekad otram neko sliktu nedarīja. Un, teiksim, visā “Četru baltu kreklu” filmēšanas laikā Pūcītis nekad nebija iedzēris. Pēc katras filmēšanas viņi kopā ar Liniņu pavadīja uz mājām Kupli. Pūcītim kādreiz viņa bija tā lielā mīlestība. Bet nesanāca... Jā, Kuplei toreiz bija tikko nomiris vīrs, un viņai bija ļoti grūti. Bet tajā pašā laikā viņa bija ļoti pateicīga, ka iedevu viņai šo lomu.

RL: Bet tur jau viņai tā loma ir tāda divdomīga: no vienas puses, tāda kā aizbildne, priekšniece, un, no otras puses, viņai tas Pūcītis patīk, un tur tāda, nu…

Kalniņš: Jā. Bet, redziet, ja kaut kāds patikas elements tur bija, tad tas nav veidots apzināti.

RL: Kā, jūs gribat teikt, ka filmā jūs negribējāt, ka Kuples varonē raisās jūtas pret Pūcīti?

Kalniņš: Viņa pārmet pati sev par to stulbību, ko viņa ir darījusi. Bet, nu, kaut kur jau laikam tā sajūta arī nāk līdzi.

RL: Hičkoks visās filmās vienmēr ir iefilmējis arī sevi kādā nelielā, īsā kadrā. Vai jūs arī kādreiz esat pats sevi kaut kur ielicis?

Kalniņš: Nē, nē, nē. Nekad. Es ieliku vienu savu frāzi: “Paldies par uzmanību.” Gvido bija uzņēmis, kad es kaut kur sēžu, kāju pārlicis pār kāju, un saku: “Paldies par uzmanību.” Un vienā filmā es to ieliku.

RL: Kurā?

Kalniņš: Es tagad pat neatceros. Vai tas būtu “Piejūras klimata” beigās?

RL: “Piejūras klimatu” jūs filmējāt Lietuvā.

Kalniņš: Jā.

RL: Un, spriežot pēc visa, tur bija daudz jaunu, dzīvelīgu cilvēku, aktieri, iespējams, iedzeršana, romāni un viskautkas. Un pēkšņi Ivars Kalniņš esot atnācis piekauts un vajadzēja ņemt dublieri?

Kalniņš: Viņi abi sakāvās Regīnas dēļ.

RL: Kuri?

Kalniņš: Ivars ar šito te… Zagorski. Viņi to slēpa, un arī Večella to noslēpa, nemaz nerunāsim par Regīnu.

RL: (Smejas.) Cik jauki!

Kalniņš: Arī tā gadās, ko tu padarīsi? Nekā. Tur, protams, pamatā ir tā iemešana, kas atbrīvo prātu. Nu, lai nu ko, bet – aktieri viens otram pa purnu liek, nu, kas tas ir! Un tad stāsta, ka viņi ir piekauti. Mēs jau tā īsti nenoticējām, un vēlāk jau tas arī atklājās.

RL: Tomēr kaut kāda enerģija, testosterons vai kas, acīmredzot tiem jaunajiem vīriešu aktieriem ir nepieciešama.

Kalniņš: Jā. Kādreiz mēs draudzējāmies ar Olgu Krūmiņu, tā bija Dailes, vēlāk Nacionālā teātra aktrise… Un viņa patika arī Briedītim, un mēs gājām uz krogiem kopā – viņa, viņas vīrs un Briedītis, un es tā. Un tad tā Olga teica, ka mēģinājumu laikā – varbūt tā nav tīra tāda iemīlēšanās, bet tomēr kaut kāda tuvība rodas, pavada uz māju, un tā. Ir tāda nepieciešamība.

RL: Nu, teiksim, Denevai un Mastrojanni ir meita. Tā, skaidrs, tomēr tā ir bijusi kaut kāda īpaša veida satuvināšanās.

Kalniņš: Jā.

RL: Un jūs kā režisors esat pie tā visa vainīgs.

Kalniņš: (Smejas.) Jā.

RL: Es vēl arī lasīju, ka jūs līdz beidzamam – nu, kamēr vēl nebija sācies viss tas ar to epidēmiju – gājāt skatīties kino.

Kalniņš:Jā, gāju. Pēdējais, uz ko es aizgāju, bija “Gorbačovs”, nu, par Gorbačovu, kas ir uztaisīta.

RL: Ā, tad jūs pavisam nesen bijāt! Un kā jums patika?

Kalniņš: Jā. Ziniet, tā kā tuvā redze man tagad nav, tad arī kinoteātrī es diez ko labi neredzu to attēlu. Bet skaņu es galīgi nevarēju… Es tur sēdēju piektajā rindā un… Es zinu, ja es iešu, tad turpmāk tikai uz Mazo zālīti, jo Lielā zālīte... Lai man arī ir dzirdes aparāts un kaut ko es varu sadzirdēt, bet mākslīgais ir mākslīgais.

RL: Tad jūs neko par Gorbačova filmu pateikt nevarat?

Kalniņš: Nē. Man liekas, ka kaut kur viņš tomēr līdz galam par sevi nepastāsta. Man tāda sajūta.

RL: Gorbačovs?

Kalniņš: Jā.

RL: Roland, es nezinu, vai jums kāds no jaunās paaudzes režisoriem kādreiz arī ko jautā, bet, ja kāds, piemēram, uzdotu tādu diezgan naivu jautājumu: kas režisoram ir pats galvenais?

Kalniņš: Prāts, izjūta un analītiskā uztvere. Un man šķiet, ka bez tās izjūtas vajadzīga vēl arī dzīves sapratne. Nu, arī jebkurš scenārijs varbūt ir kāda dzīves epizode – vienalga, kādā stilistikā vai formā tas tiek veidots. Bet stāstījumam jau jābūt. Jāprot izstāstīt. Un tas, man liekas, ir tas grūtākais.

RL: Ja gadījumā jums būtu vienā teikumā jāformulē, ko jūs kā režisors esat sapratis par dzīvi? Bet vienā teikumā.

Kalniņš: (Pauze.) Ieklausies, bet uzticies vienīgi sev.

RL: Jūs, Roland, esat augstās domās par to, ko var nosaukt par sevi! Bet tas “es” jau dažādos apstākļos var būt ļoti dažāds... Un jūs pats teicāt, ka jums ir daudz blusu. Nu, vārdsakot, te es esmu tāds, te šitāds, un tā uzticēšanās sev ir kaut kas visai nedrošs.

Kalniņš: Bet, ja es neuzticos sev, ja es pieņemu jebkuru…

RL: …viedokli.

Kalniņš:…viedokli, jā, tad tur nekas nevar būt. Jo mēs katrs to materiālu varam redzēt tīri subjektīvi, katrs citādi. Vai mans skatījums ir tas labākais, tas ir cits jautājums. Bet tāds ir mans skatījums. Vai viņš ir pilnvērtīgs? Atkal varam par to strīdēties. Es zinu, ka, teiksim, “Akmeņainajā ceļā” vairākās vietās varēja būt daudz, daudz interesantāk risinātas attiecības starp šiem cilvēkiem. Tas Robčiks atnāk pie drauga mīlestības, un viņa vienkārši viņu izmet laukā, un tas ir viss. Bet zem tā varēja būt arī tā, ka viņa ieklausās, ka viņai iepatīkas, nu, daudzkrāsaināk. Nevis tikai rezultāts, ka viņš tiek aizskarts un aiziet. Bet ko tu darīsi? Tas ir pagājis. Un tā jau par katru lietu varētu teikt.