Provinciālais reformators

Luters kļuva par slaveno baznīcas reformatoru Mārtiņu Luteru vairāku apstākļu sakritības dēļ. Diez vai mēs šodien, pēc 500 gadiem, tik plaši pieminētu Lutera 95 tēzes, ja tās, viņam pašam to neapjaušot, nebūtu trāpījušas Maincas arhibīskapa un Romas pāvesta vārīgajā vietā – grēku atlaidu tirgošanā, kas bija būtisks šo kungu ienākumu avots. Nekāda plāna šķelt katoļu baznīcu Luteram nebija. 1517.gadā viņš bija nevienam nezināms mazas, nenozīmīgas provinces universitātes profesors, kura vēlme attīrīt baznīcas mācību no brutālas tirgošanās ar grēku vainas atlaidām nostādīja viņu pret augstāko klēru, kas 1521.gadā viņu izslēdza no katoļu baznīcas. Sakritība ir arī tā, ka Luters savu publisko darbību sāka brīdī, kad Gūtenberga izgudrotā tekstu iespiešana ar metāla burtiem jau bija sevi apliecinājusi kā ekonomiski izdevīgs un lasītājiem pieņemams informācijas pavairošanas veids. Luters ļoti prasmīgi izmantoja šī jaunā medija dotās iespējas, tautas valodā (augšvācu) sacerot īsus, labi formulētus vēstījumus, kuri tika iespiesti Vitenbergā un tad pavairoti citās impērijas pilsētās. Spēja ar iespiesto tekstu palīdzību sasniegt lielu auditoriju Luteru atšķīra no ķeceriem un Romas pāvesta oponentiem pirms viņa.

Jautājumu par to, kas īsti bija Luters un viņa fenomens, uzdevuši daudzi 19. un 20.gadsimta vēsturnieki savās Vitenbergas reformatora biogrāfijās, un var šķist: ko gan jaunu par Luteru vēl var pateikt? Tomēr 21.gadsimtā, brīdī, kad mainās mediju formas un to loma mūsu dzīvē, rodas jauni jautājumi. Vēsturnieks Andrū Petegrī savā 2015.gadā izdotajā Lutera biogrāfijā¹ tās galveno varoni aplūko ne tikai kā mūku, teologu, reformatoru un Bībeles tulkotāju, bet arī kā zīmolu. Vairumam Lutera biogrāfiju autoru viņa iespiestie teksti kalpojuši drīzāk kā ilustratīvais materiāls, turpretim Petegrī tos liek sava pētījuma centrā kā būtisku viņa zīmolveides elementu. Luters nebija tikai teologs un garīdznieks – viņš bija mediju personība.

Gustavs Strenga

Rīgas Laiks: Kas Mārtiņu Luteru padara unikālu? ¹

Andrū Petegrī: Man šķiet, ka Luteru padara unikālu viņa instinktīvā spēja reaģēt uz notikumiem un attīstīt savu teoloģiju atbilstoši aizvien pieaugošajai polemikai, ko izraisīja viņa viedokļi. Kā arī – viņa neparasti gaišredzīgā izpratne par jaunajām iespējām, ko pavēra iespiedtehnoloģija. Viņš būtībā ieviesa jaunu pieeju teoloģiskās literatūras rakstīšanā, padarot to daudz uztveramāku plašākai publikai.

RL: To, ko jūs nosaucāt par “instinktīvu spēju”, viņš pats droši vien būtu aprakstījis kā “garu”, vai ne?

Petegrī: Noteikti. Viņam bija ļoti sarežģīts priekšstats par savu vietu pasaulē un savu lomu tajā cīņā, kuras centrā viņš bija nonācis un kuru viņš aizvien vairāk sāka uztvert kā cīņu starp labo un ļauno. Pāvests un katoļu baznīca bija nostājušies Antikrista pusē, savukārt viņš bija Dieva ziņnesis ar uzdevumu stāties pretī šim ļaunumam. Taču es domāju, ka šis teoloģiskais redzējums, kas sakņojās noteiktā apokaliptiskā atmosfērā, ir ļoti raksturīgs tam laikmetam… Nekas no tā īstenībā neizskaidro, kā viņš nonāca līdz apjausmai par iespiedpreses izmantošanas iespējām – ne tikai savu uzskatu izplatīšanā, bet arī, lai nodrošinātu sev aizsardzību pret katoļu baznīcas spēkiem. Kad Luters izteica savu protestu pret atlaidām, baznīcas interesēs bija šo jautājumu nokārtot pēc iespējas klusāk, nepievēršot sabiedrības uzmanību.

RL: Jā, akadēmiskās un klerikālās aprindās.

Petegrī: Tieši tā.

RL: Pie grāmatu iespiešanas nonāksim pēc brīža. Taču uzskatīt pāvestu par Antikristu – tas taču nepārprotami liecina par murgainu prāta stāvokli, vai ne?

Petegrī: Hmm… Tam es tomēr nepiekristu.

RL: Jūs nepiekristu?

Petegrī: Nē. Pāvesta kritizēšana ir ļoti dzīvīga tradīcija. Pāvests ir valdnieks, un, kā jebkuram valdniekam, viņam ir laicīgas intereses. Taču viņa gadījums ir īpašs ar to, ka viņam ir vara izmantot ekskomunikāciju kā laicīgu ieroci, un tieši tas viņu atšķir no citiem valdniekiem.

RL: Bet, vēsturiski skatoties, ir acīmredzami, ka pat no kristīgā viedokļa pāvests nebija Antikrists. Tātad tas bija vai nu retorisks triks, vai arī tīri prāta murgi.

Petegrī: Nē, es domāju, ka… Šad un tad viduslaiku periodā vienlaikus bija divi vai trīs pāvesti. Tikai viens no viņiem varēja būt īstais pāvests, tātad tie, kas nebija īstie, bija antipāvesti! Un dažādas Eiropas valstis atbalstīja vai nu Romas pāvestu, vai Aviņonas pāvestu, vai arī kompromisa pāvestu. Tātad viduslaiku sabiedrība bija pilnībā pieradusi pie idejas, ka…

RL: Bet pāvests kā Antikrists? Antikristam atbilstoši Rakstiem un tradīcijai ir ļoti konkrēta loma – viņš savā ziņā nozīmē vēstures beigas.

Petegrī: Tieši tā, jā.

RL: Tātad tas nenozīmē vienkārši nosaukt viņu par sliktu cilvēku vai antipāvestu, vai grēcinieku – nē, tas nozīmē savā ziņā pasludināt vēstures beigas.

Petegrī: Jā, tā sanāk.

RL: Tātad vai šādā nozīmē tas neliecina par Lutera murgainību?

Petegrī: Nē, es nedomāju, ka Luters bija jucis. Viņš darbojās ļoti ortodoksālu kristīgo priekšstatu ietvarā. Heiko Obermans par to ir uzrakstījis veselu grāmatu, “Luters: cilvēks starp Dievu un velnu”. Luters dzīvoja un darbojās pasaulē, kurā velnu uzskatīja par aktīvu spēku, kas strādā tikpat centīgi kā Dievs. Tā bija reāla garīga pārliecība! Un uzskats, ka Roma ir kritusi ļauno spēku rokās, nav nekas vairāk kā plaši izplatītu politisku priekšstatu izvērsums… Ar to es gribu teikt, ka dažādos vēstures posmos… Sentandrūsas Universitāti ir dibinājis antipāvests laikā, kad Anglija atbalstīja Romu, bet Skotija – Aviņonu! Tas ir fakts, kas mūsdienās netiek īpaši uzsvērts, taču tolaik… Roma bija politisks spēks – tikpat lielā mērā kā naudas izžmiegšanas mašīna un garīgās varas avots. Viduslaiku sabiedrībā Roma pildīja visas šīs funkcijas, un daudzus cilvēkus tas ārkārtīgi satrauca.