Rupucis lēnām rāpo uz laimi

Ilze Jankovska: Es vispirms izdomāšu, ko es gribu dzert.

Ilze Jansone: Un es jau zinu.

Jankovska: Es gan nezinu. Vīnu, alu? Kas tur ir par aliem?

Jansone: Piebalgas Jubilejas.

Jankovska: Nē, Piebalgas negribu.

Jansone: Kaut kādu lāgerīti? Valmiermuižas viņiem laikam nekad nav.

Jankovska: Nē. Valmiermuižēns te nav kāju spēris. Izgudroji, ko ēdīsi?

Jansone: Nē, es pēc tam skatīšos. Sākumā izdzeršu alu un pēc tam domāšu, ko ēst.

Jankovska: Labi, es vēlreiz apskatīšos. Es šodien esmu ļoti neizlēmīga. Ā, šite ir tā vistas fileja ķīniešu gaumē kung pao. To, kad es strādāju Dienā, varēja dabūt kafejnīcā.

Jansone: (Viesmīlei.) Es atvainojos, mēs varētu pasūtīt dzērienus, kamēr viņa nav ceturto reizi pārdomājusi. (Smejas.) Man būs kaut kāds lāgerveida alus, kurš jums ir?

Viesmīle: Mums ir lejamais Piebalgas.

Jansone: Tas būs labi, nulle pieci, lūdzu.

Jankovska: Un tad man…

Jansone: Es nerādīšu tev dzērienu karti…

Jankovska: Džinu ar toniku.

Jansone: (Smejas.)

Jankovska: Baigi forši, ka te ir plastmasas salmiņi. Es reāli izbaudu. Man nepatīk tie papīra.

Jansone: Bet nu jau viņus aizliegs.

Jankovska: Es zinu. Bet ir kaut kādas lietas, no kurām es negribu atteikties. Es negribu atteikties no plastmasas maisiņiem.

Jansone: No tiem gan es ļoti labprāt tiktu vaļā.

Jankovska: Nē, man ļoti patīk. Agrāk taču viņus mazgāja! Man viņiem ir vērtība, ņemot vērā, ka bērnībā mēs viņus mazgājām. Es gāju uz sportu, man bija kaut kur dabūts plastmasas maisiņš, es viņu mazgāju un pēc tam vēl no mammas sačiepu smaržas un ar vatīti iztīrīju no iekšas, lai smaržo. Un tad vēru vaļā, lai visi redz, cik smaržīgs un ka man ir plastmasas maisiņā, nevis…

Jansone: Es zinu, ka bija tie tīkliņi ar plastmasas rokturiem…

Jankovska: Fuj, man likās, ka tie tādi lauķu…Man bija šausmīgs kauns, kad nebija neviena plastmasas maisiņa, ar ko iet Pelčos uz veikalu, un bija jāiet ar tiem tīkliņiem. Tāds kauns! Cerēju, ka neviens neredzēs.

Jansone: Tagad arī būtu kauns?

Jankovska: Nē.

Jansone: Tā nostalģija droši vien sāk atgriezties.

Jankovska: Tu domā, man jau ir tāds vecums, lai kļūtu nostalģiska?

Jansone: Nē, es domāju – sabiedrībā. Par padomju lietām. Ir taču krogi, kuros no padomju laika salasīti kaut kādi trauki. Nu, Bolderājā, piemēram.

Jankovska: Nē, nu tik traka sentimenta man arī nav.

Jansone: Bet vispār tev ir? Pēc padomju laika taču nav?

Jankovska: Nē, nē, kas tu, jocīga?

Jansone: Bet pēc bērnības?

Jankovska: Nē.

Jansone: Tad pēc kā tev ir sentiments?

Jankovska: Pēc plastmasas maisiņiem. Un tiem izrādītā goda.

Jansone: Klausies, es tev varētu vienu uzdāvināt. Tu viņu varētu ielikt rāmītī un turēt istabā. Un godināt.

Jankovska: Kad tētis atbrauca no Vācijas, viņam bija tādi smuki, ar bruņurupučiem un varavīksni, starp citu, virsū. Tas bija ļoti liels retums. Es neatceros, kuram veikalu tīklam. Bruņurupucis un varavīksne...

Jansone: Bruņurupucis un varavīksne?

Jankovska: Jā

Jansone: Bet kāda varētu būt saistība?

Jankovska: Nu, veikala logotips, bruņurupucis un varavīksne – kaut kāds laimes simbols.

Jansone: Rupucis lēnām rāpo uz laimi?

Jankovska: Jā.

Jansone: Es, man šķiet, neatceros nevienu tādu zīmīgu plastmasas maisiņu. Bet varbūt tas tāpēc, ka es viņus nemazgāju ar smaržām.

Jankovska: Ā, rekur tieši iet viena sieviete ar varavīksnes maisiņiem. Auduma, atzīmēsim, nevis plastmasas.

Jansone: Es domāju: nez kā mēs no tā bruņurupuča vispār nonāksim līdz ģimenes tēmai.

Jankovska: Domā, bruņurupucim nav ģimenes? Es redzēju vienreiz video…

Jansone: (Smejas.) Es atceros to padomju multeni, kurā visi bruņurupuči gāja bojā. Nē, tas mazākais laikam tikai vai arī mamma gāja bojā... Neatceros tik labi, bet tā bija depresīvākā multene, ko es dzīvē esmu redzējusi. Ko tu gribēji teikt? Es tevi pārtraucu.

Jankovska: Nē, nē, kāda starpība? Es pati vairs neatceros. Man pēdējā laikā tik šausmīgi grūti runāt par tām ģimenēm. Ģimenes, ģimenes, ģimenes, ģimenes, ģimenes... Man īstenībā būtu pofig. Reāli vienalga.

Jansone: Bet tas ir tāpēc, ka naciķi principā sāka šito visu. Reaģējot uz vienu stāstu, kas patiesībā ir vienkārši stāsts par elementārām cilvēktiesībām. Nu, par to Satversmes tiesu. Man liekas, ka smieklīgākais…

Jankovska: Bet kāda starpība? Lai liek, ko grib, tajā Satversmē.

Jansone: Nē, man vispār riebjas. Kāpēc gar Satversmi jāgrābstās? It kā nepietiktu ar to, ka tur ir kristīgās vērtības preambulā.

Jankovska: Es tikai gribētu, lai man kompensē tās izmaksas, kuras es pati nevaru nosegt. Pieņemsim, kad sieviete vai vīrietis nevar iet bērna kopšanas atvaļinājumā, ja otram vīrietim vai sievietei ir bērns attiecībās... Nu, kad nav abiem diviem vienlīdzīgi – lai valsts kompensē. Man nebūtu arī nekādu pretenziju, ja mūsu kāzas Maltā apmaksātu valsts, ja reiz Latvijā nenodrošina tādu infrastruktūru. Un miers.

Jansone: Mani savukārt uztrauc, piemēram, mantojuma lietas. Slimnīcas lietas. Piemēram, kaut vai toreiz. Tas bija tikai personāls, kas mani ielaida pie tevis pēc operācijas. Es jau tev nekas neesmu pēc papīriem.

Jankovska: Visiem taču ir reāli vienalga.

Jansone: Un paldies Dievam, tie cilvēki, kas ir sakarīgi, viņi jau saprot. Bet tev var vienā brīdī arī netrāpīties tas sakarīgais cilvēks pretī. Labi, pasaki, kas vispār ir ģimene. Ne no vārdnīcas, jo vārdnīcā ir definēts tieši tā, kā NA definē.

Jankovska: Ja man prasītu pirms 15 gadiem, kas ir ģimene, tad es arī tā teiktu: mamma, tētis un bērni. Nu, tā ir pirmā atbilde. Nu kā, mums pat bērnu grāmatās tika rādīts zaķis biksēs, zaķene svārciņos, trīs mazi puisīši un meitiņa peciņa. Bet, ja mūsu sabiedrība ir izveidojusies ar šo zaķi un zaķenīti, trīs puisīšiem un meitiņu peciņu, tad skaidrs, kāpēc tas ir ģimenes modelis. Mēs esam saskatījušies pamatlietas, kas ir ieliktas…

Jansone: Nu pagaidi, nav jau visa literatūra par to, kāda ir ģimene. Es, piemēram, nesen atvilku no vecā dzīvokļa “Suņu karali Moro”, to Žaņa Grīvas poēmu...

Jankovska: Nu kas tad tur bija?

Jansone: Tur vispār nekādas ģimenes nav. Tur vienkārši sunītis ceļo uz Mēnesi.