Sacelšanās pravietis

Mārtins Gurijs agrāk strādāja ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes globālo mediju analīzes komandā. 2014. gadā viņš paša spēkiem izdeva grāmatu, un, šobrīd to lasot, šķiet, it kā tā būtu iznākusi pagājušajā nedēļā. 2018. gadā grāmata no jauna iznāca apgādā Stripe Press un drīz kļuva par obligāto literatūru Silīcija ielejā. Īpaši aizrautīgi to lasīja tie, kuri ar izbrīnu bija atklājuši, ka viņi atrodas pašā Rietumu sabiedrības būtiskāko izaicinājumu viducī. Tā nu Vašingtonas spiegs svinēja uzvaru Silīcija ielejā. Es viņu satiku grāmatas atvēršanai par godu sarīkotās vakariņās, un kopš tā laika esam uzturējuši saikni, tērzējot ne vien par kubiešu trimdiniekiem aktuālām tēmām, bet arī par tehnoloģijām un medijiem.

Šī intervija notika e-pastā, un Gurija atbildes nav rediģētas.

A. G. M.

Antonio Garsija Martiness

“Sabiedrības sacelšanās” ir acīmredzams mājiens uz Ortegas i Gaseta “Masu sacelšanos” (man šķiet, tu pats to grāmatā atzīsti). Zināmā mērā šis darbs ir atjaunināta Ortegas i Gaseta grāmatas versija, vienīgi šoreiz “masu cilvēkam” ir viedtālrunis un vēl lielāka savu individuālo tiesību apziņa.

Lai gan šķiet, ka vismaz nosaukums ir atsauce uz Kristofera Laša “Elites sacelšanos”.¹ Tava grāmata ir kā šī klasiskā darba noslēdzošais elements. Īsi atgādināšu: Lašs paredzēja agrākās augstdzimušu balto anglosakšu protestantu elites norietu. Šī elite uzskatīja Savienotās Valstis par savu personisko politisko projektu un uzņēmās tā īstenošanu ar visnotaļ atzīstamu pienākuma un atbildības sajūtu. Lašs pareģoja, ka tās vietā stāsies alkatīga, materiālistiska neoliberālā elite, kam būs vienaldzīgs ārpus jaunās ekonomiskās kārtības palikušo sūrais liktenis. Īsi sakot, Lašs paredzēja veselas šķiras rašanos, kas tagad ar savu veselīgo pārtiku un Zoom sapulcēm šķiet gluži ikdienišķa, bet tolaik bija tikai nesens un visai dīvains veidojums.

(Esmu gana vecs, lai atcerētos Ameriku laikā, kad valdīja masu patēriņa tirgus, pēc Eizenhauera aiziešanas izveidojusies vidusšķira un noskaņojums, kas iedvesmoja 1967. gada Mīlestības vasaru. Atceros to vismaz vecāku stāstījumā, kuri bija aizbēguši no pirmsrevolūcijas buržuāziskās Kubas un veikli pielāgojušies jaunajiem apstākļiem.)

Te ir cēloņsakarību ķēdīte: ja nebūtu elites sacelšanās 20. gs. 80. gados, nebūtu arī sabiedrības sacelšanās 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Ko teiksi par šādu paaudžu pretnostatījumu?

Mārtins Gurijs

Vecāki mani atveda no Kubas uz Ameriku, kad Eizenhauers vēl bija prezidents. Es atceros Mīlestības vasaru – tiesa gan, miglaini. Lūk, cik vecs es esmu! Tāpēc beigsim gvelzt niekus, jaunais Antonio.

“Sabiedrības sacelšanos” es sāku brīdī, kad biju nodarbināts arī ar citām lietām. Tobrīd mēs, grupiņa CIP analītiķu, sapratām, ka sagrūst visa agrākā informācijas vide. Es sāku ar digitālo cunami. Tobrīd vēl nebiju lasījis Laša grāmatu, es to izlasīju vēlāk un piekrītu, ka šis darbs ir spoža analīze un vistiešākajā veidā sasaucas ar manām idejām.

Uzskatu, ka mūsu gadsimtā lielākais politiskais konflikts ir starp globālajā tīmeklī savienoto sabiedrību un eliti lielajās hierarhiskajās institūcijās, kas strukturē mūsdienu dzīvi. “Sabiedrības sacelšanās” sākas ar brīdi, kad pasaule jau dreb no šīs tektoniskās sadursmes grūdieniem. Grāmata pirmoreiz iznāca 2014. gadā. Man ārkārtīgi gribējās atvērt lasītājiem acis, lai viņi ieraudzītu: politikas rituālu aizsegā plosās daudz dziļākas nesaskaņas, kas maina mūsu no 20. gadsimta pārmantoto sabiedrību. Es lietoju tādus vārdus kā “noliegums” un “nihilisms”. Tagad jāpasmaida, atceroties, kā mocījos šaubās, vai šādi vārdi analītiķa mutē neizklausās pārāk sensacionāli. Kopš 2016. gada un Donalda Trampa ievēlēšanas par nihilismu vēlas runāt visi. (Starp citu, Trampa ievēlēšana manai grāmatai deva lielu uzrāvienu pārdošanā – šai ziņā es sevi ieskaitu tai pašā kategorijā kā The New York Times.)

Grāmatā tomēr palika neatbildēti vairāki fundamentāli jautājumi. Piemēram, kad sabiedrība uznāk uz skatuves kā vadošs politiskais spēlētājs, tā jau ir noskaņota kareivīgi un noliedzoši. Sabiedrība iznāk ielās un balso par populistiem, lai izteiktu savu noraidījumu pastāvošajai kārtībai, kas reizēm ieslīgst nihilismā. Bet kāpēc? Manuprāt, te neder ierastie ekonomiskie pamatojumi. Sacelšanās ir piedzīvotas gan nabadzīgās zemēs, kā Somālija, gan labklājīgās valstīs, kā Francija, Čīle un ASV. Ja papēta, tad sacelšanās virzītājspēks parasti ir vidusšķira un cilvēki ar augstāko izglītību. Tā ir visur.

Grāmatā aprakstīts elites apjukums, kas jau robežojas ar paniku. Elites pārstāvjus apstulbina viss digitālais, un viņiem nav ne mazākās jausmas, no kurienes uzradušās tās niecības, kas tagad dusmīgi bļaustās aiz viņu logiem. Bet kāpēc? 20. gadsimtā divas elites paaudzes veiksmīgi pārdzīvoja Lielo depresiju, Otro pasaules karu un Auksto karu. Izbūvēja lielos dambjus un atomspēkstacijas, kas apgādā ar elektrību visu valsti, un piedevām vēl šoseju tīklu starp pavalstīm. Kas ir mainījies?