Šeit nedrīkst skanēt nekas šausmīgi uzmundrinošs

Justīne Vernera: Labi. Vispirms mēs ieliesim sev padzerties. Es tev varu izstāstīt, ka šajā rubrikā parasti sarunas biedri satiekas restorānā un apspriež kādu gudru tēmu, ik pa laikam atnāk viesmīlis. Bet, tā kā mums nav laika un es tevi varēju noķert tikai šeit pirms maiņas, mums būs, kā mēs teicām: “Manas padzisušās takeaway pusdienas ar Andrē.” Es paņēmu mums abām vienu un to pašu – poki ar garnelēm un mango.

Krista Peika: Un granātābola sēkliņām.

Justīne: Un no dzērieniem es esmu sev izvēlējusies mūsu lielisko bezalkoholisko alu Autenrieder Helles.

Krista: Un es – kokakoliņu. Labu apetīti!

Justīne: Paldies, tev arī! Mums ar tevi abām divām ir pilnas slodzes darbs citos uzņēmumos, mūsu motivācija turpināt nākt un strādāt aiz letes ir diezgan līdzīga. Tas vairs nav naudas jautājums. Tu vispār ikdienā esi Vidzemē. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs piesakāmies te strādāt, tas ir tāpēc, lai…

Krista: Tu nezini atbildi?

Justīne: Par sevi es zinu. Es gribu satikt tos cilvēkus.

Krista: Man ir tas pats. Tie īstenībā ir mazi svētki. Tieši pēdējo reizi, kad šeit strādāju, atbrauca draugi, kurus nebiju satikusi gadu. Vienu es informēju, ka es te būšu, bet otru satiku pa ceļam.

Justīne: Jā, tā tas notiek. Es nesen te ieklīdu darbdienas vakarā, “civilajā”, kā es saku. Pēkšņi bārā ienāk Mihals – poļu vēsturnieks, kurš pēdējoreiz bija Latvijā pirms trim četriem gadiem, mēs kopā strādājām holokausta ekspedīcijā. Viņš dzīvo Parīzē. “Es jau zināju, ka tu te būsi,” viņš teica.

Krista: Jā, bet kāpēc tas tā notiek? Es skaidri zinu, ka nekad negribētu strādāt nevienā citā bārā. Man ir piedāvājuši, bet es atsaku.

Justīne: Man jau pirms tam nebija vispār nekādas pieredzes ar bāriem. Un es arī neuzprasījos. Ir bijis, ka atnāk jaunietis: “Ziniet, es esmu strādājis bāros, vai jums nevajag bārmeni?” Viņš nesaprot, ka tas tā nenotiek. Te vienmēr vajag bārmeni, bet pēc kādas sistēmas priekšnieki izlemj, ka tagad ir laiks uzaicināt darbā šo sievieti, kura vispār uz šejieni nāk ar datoru tulkot? (Skatās augšup.) Mmm… Man te aizvien vairāk apaug ar leģendām mūsu griesti. Tu zini, kas tur ir?

Krista: Cik zinu, “Pepija Garzeķe”.

Justīne: Pēc idejas tur vajadzētu būt Franca Kafkas “Pilij”. Es pat redzēju, kā Klāvs Upaciers stāv uz trepēm vai galda un to pārraksta. Man šķiet, ka viņam rokā bija Kafkas “Pils”. To mēs arī klientiem stāstījām.

Krista: Es arī stāstīju!

Justīne: Bet tad Svens Kuzmins teica, ka nē: viņš esot Jura Simanoviča koncertā sēdējis uz grīdas, skatījies griestos, palasījis un sapratis, ka tas esot no “Pepijas Garzeķes”. Uz griestiem ir uzrakstīts daudz teksta spoguļrakstā. Mēs arī atradām fragmentu, kurā teikts: “Nē, Pepij.” Sākām spriest, ka priekšnieki ir vienkārši apčakarēti. Taču tad izrādījās, ka Kafkas romānā ir tāda varone Pipi. Bet pirms kādām divām nedēļām viena dāma man saka: “Eu, jūs zinājāt, ka jums uz griestiem ir “Pepija Garzeķe”? Es tieši savam bērnam tagad mājās lasu, un tur ir šie fragmenti!” Un man reāli liekas, ka ir noticis kaut kāds gļuks. Mēs noticam tam, kam gribam noticēt, bet neviens nepaņem… Pirmkārt, vienkārši nepaprasa Klāvam: “Ko tu tur uzrakstīji?” Bet arī nepaņem visu fragmentu un tā brutāli nepārbauda.

Krista: Tāpēc, ka nav laika iedziļināties. Uz bāru nenāk sēdēt un lasīt, kas griestos rakstīts.

Justīne: Vienreiz nāk un prasa: jums uz griestiem ir lībiešu valoda? (Smejas.) Bet man tev ir jautājums: tev ir kādreiz bijuši sapņi, kuros tu strādā bārā?

Krista: Nē, nekad. Tev?

Justīne: Tas ir interesanti, jo tad, kad es vairāk sāku nodarboties ar skriešanu, pamanīju, ka man neilgi pirms sacensībām gandrīz vienmēr ir sapņi, kuros kaut kas nočakarējas. Vai nu man nav līdzi apavu, vai nu esmu sajaukusi laikus. Tad es parunāju ar citiem skrējējiem, viņi teica, ka arī tādus sapņus redzot. Un vienubrīd man rādījās arī daži sapņi, kuros es strādāju Pilī: ir mana maiņa, un kaut kas saiet greizi.

Krista: Bet kas varētu saiet greizi? Pirmais, kas ienāk prātā, – esmu aizmirsusi bāra atslēgas, vienkārši netieku iekšā.

Justīne: Nu, šis būs ļoti tumši, bet vissliktākajā sapnī, patiesībā murgā, ienāca vīrietis atstarojošā vestē un nošāva viena klienta meitu. Es nodomāju: “Vāu, tā ir maksimāli slikta maiņa!”

Krista: Jā. Bet es patiešām nekad neesmu redzējusi sapnī, ka strādāju.

Justīne: Varbūt es nedaudz uztraucos. Šķiet, sākumā, strādājot bārā, man viss likās tik trausls. Kases aparāts… Tā salīdzināšana, vai visi cipari ir kārtībā, un kaut kādas uzliesmojošas un degošas lietas. Lai neuzlīst uz datora alus...

Krista: Jā, bet man liekas, ja ir atsaucīgi darba devēji, kas pacels naktī telefonu, tad tas mazināsies un tev beigās vairs nerādīsies darba murgi. Citur ir stress, nejēdzīgu papīru kaudzes…

Justīne: Par Pili nekādu šaubu nav. Tieši pēdējās nedēļās man bija divējāda korporatīvo pasākumu pieredze.
Viens mums bija bāra kolektīvam brūzī Nurme.

Krista: Es nevarēju ierasties.

Justīne: Diemžēl. Priekšnieki bija visām bārmenēm noorganizējuši ekskursiju. Vispirms mēs sēdējām pie galda. Meitene ik pēc 20 minūtēm mums nesa nogaršošanai jaunu Nurmes aliņu. Tad parādīja brūzi, stāstīja par tehnoloģijām. Ļoti relaksēti. Savukārt pagājušonedēļ bija darba pasākums otram uzņēmumam, kurā es strādāju, un tas notika Rīgas Motormuzejā. Tur bija tik nenormāli daudz kā. Es saprotu, ka cilvēkiem, kuri strādā būvniecības industrijā, arī to vajag.

Krista: To balagānu?

Justīne: Balagāns varbūt ir skarbi teikts. Vienkārši ka visu laiku kaut kas jādara.

Krista: Nu jā, ekšenu, kad visu laiku kaut kas notiek.

Justīne: Ekskursija, visiem kopā kaut kāda spēle, improvizācijas teātris, iluzionists. Viens ēdiens, otrs ēdiens, mūzika..

Krista: Visām gaumēm.

Justīne: Dīdžejs. Un īstenībā bija baigi forši. Man ļoti patika improvizācijas teātris, tie jaunieši bija tiešām brīnišķīgi. Es kaut kā, tur sēžot, vairāk identificējos ar viņiem nekā ar saviem kolēģiem. Viens no viņu skečiem nonāca diezgan tālu. Viņi bija ļoti tuvu tam, lai atainotu, kā viens no mūsu priekšniekiem iet mīlēties ar savu sievu. Redzēju, ka viņiem pašiem nāca smiekli. Un kaut kādā ziņā varbūt arī, strādājot bārā, mēs reizēm esam tie aktieri.

Krista: Tu diriģē! Tu diriģē vakaru.

Justīne: Tu diriģē vakaru, bet reizēm tu arī nekontrolē, kas notiks. Man nesen bija maiņa, kurā, man liekas, kādas astoņas reizes kāds apgāza glāzi. Es sākumā par to jokoju, bet beigās vairs nebija smieklīgi. Tu satīri vienu, pēc divām minūtēm nokrīt nākamā. Bārs jau ir slēgts, pie letes sēž viens pats Sīgals, pasūta pēdējo dzērienu, un pat to viņš izlej. Un es domāju: nu šodien viņiem vienkārši krīt glāzes. Un viss. Un tu pavadi visu maiņu, ik pa laikam satīrot lauskas. Tu jau dzirdēji atsauksmes par Baby Dee koncertu?

Krista: Nē, neko.

Justīne: Ļoti skaists vakars.

Krista: Ja?

Justīne: Viens mans amerikāņu draugs nopirka pēdējo biļeti, ļoti priecīgs. Pēc tam gāja arī ar mākslinieci parunāties. Teica, ka viņas tekstos esot kaut kāds baigais simbolisms, ko mēs kā latvieši nesaprotam, bet amerikāņi uztverot uzreiz. Sarkankrūtītis, piemēram, – tas baigi daudz ko nozīmējot. Te vispār prasītos vairāk koncertu.

Krista: Zini, kā, viss jau ir atkarīgs no kaimiņiem, jo es ticu, ka tu ļoti nogursti, ja tev visu laiku naktī zvana policija un saka: “Kas te notiek, kas te notiek?”