Starp utopismu un praktisko gudrību

Savulaik starp uzticīgākajiem Platona lasītājiem valdīja atziņa, ka atšķirībā no Aristoteļa, kurš savas domas, lai tās nebūtu pieejamas katram garāmgājējam, ir noslēpis “neskaidrībā”, Platons savu domu paslēpis mītos. Nesenāki Platona lasītāji piebilstu, ka vēl veiklāk viņam izdevies savu domu paslēpt dialoga formā, kurai sekojot izsecināt paša Platona domu gaitu prasa īpašu prasmi, iztēli un piepūli. Tā vai citādi, bet sanāk, ka, lai gan Platona teksti kaut kādā ziņā pieejami ikvienam, tie ir izveidoti kā skola, kurā mācīties tos lasīt, un pati šī mācīšanās izrādās viens no veidiem, kā iedzīvoties filozofijā.

Malkolms Skofīlds (dz. 1942) ir viens no nedaudzajiem, kas lielu daļu savas dzīves pavadījis, mācoties lasīt Platonu, lai gan viņa intereses ir vienlaikus šaurākas un plašākas: šaurākas tāpēc, ka viņu vairāk par visu Platonā interesē viņa politiskā filozofija, tās saknes, konsekvences un iespējamā nozīmība šībrīža mēģinājumos domāt par politiku; plašākas tāpēc, ka Skofīldu aizrauj visi antīkās pasaules teksti, kuros klātesošas pārdomas par optimālu politisku iekārtu, – no Homēra līdz vismaz Ciceronam. Pārlasot šo pirms vairākiem gadiem Kembridžā notikušo sarunu, man žēl, ka esmu bijis neuzmanīgs pret Skofīlda interesi par Ciceronu un, vēl vairāk, ka esmu atstājis novārtā viņa nozīmīgo stoiķu politiskās filozofijas rekonstrukciju 1991. gada grāmatā The Stoic Idea of the City. Lai gan stoiķu ierosinātais kosmopolītisms – kārtīgs cilvēks ir pasaules pilsonis – ir cieši ieaudzis Rietumu politiskās filozofijas tematikā vismaz līdz Kantam, Skofīlda no stoiķu darbu fragmentiem rekonstruētā erota loma pilsētas vai valsts dzīvē ir reti cilāts, bet fascinējošs pārdomu priekšmets.

Vairākus gadus pēc kārtas man bija izdevība nedēļu kopā ar Malkolmu Skofīldu un citiem Kembridžas Klasiskās filoloģijas fakultātes meistariem lasīt antīko filozofu tekstus. Analītiskajā tradīcijā noslīpēts prāts, bagātināts ar izcilu grieķu valodas un visas antīkās tradīcijas pazīšanu, apvienojumā ar reti sastopamu veselā saprāta vai drīzāk praktiskās gudrības klātbūtni izceļ Skofīldu kolēģu vidū. Šo īpašību apkopojums rada unikālu drošības sajūtu: dzirdot viņa atzīšanos nesapratnē kādas grūtas teksta vietas priekšā vai dzirdot viņa jautājumu, vari būt drošs, ka šī nesapratne vai šis jautājums ir atdūries pret kādu patiesi auglīgu domas dzīslu. Vai arī pret strupceļu vai bezceļu, no kura ceļu var atrast tikai ar sava prāta palīdzību.

Arnis Rītups

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Malkolms Skofīlds: Vai es esmu filozofs? Nu, laikam jau esmu.

RL: Kas jūs padara par filozofu?

Skofīlds: Jau agrā bērnībā mani interesēja grieķu mīti, un skolā man bija grieķu valodas skolotājs, kurš nodarbību beigās mēdza mums lasīt Hjūmu un Bērkliju. Kad 60. gados uzsāku bakalaura līmeņa studijas Kembridžā, es mazliet pamācījos grieķu filozofiju, un jau no paša sākuma tas man šķita visinteresantākais priekšmets. Tā nu es sāku studēt filozofiju.

RL: Taču interese vien jūs vēl nepadara par filozofu, vai ne?

Skofīlds: Nu, tas atkarīgs no tā, kāda ir šīs intereses ievirze. Kad es sāku domāt par grieķu filozofiju, tā man šķita problēmu pilna, un laikam tieši tas mani aizrāva.

RL: Kuras problēmas jūs sākumā aizrāva visvairāk?

Skofīlds: Kad 1964. gadā sāku strādāt pie diplomdarba, mani īpaši interesēja Platona agrīnais dialogs “Harmids”, kurā ir par sōphrosynē dabu; jautājums, kā šo vārdu tulkot, jau pats par sevi ir problēma. Taču visa argumentācijas līnija “Harmidā” ir ārkārtīgi mīklaina. Daļēji tā bija filozofiska mīkla, kā vispār domāt par šo jēdzienu, kā to definēt vai atrast tā būtību. Sōphrosynē ir sava veida pašizziņa, taču definēt, kas ir pašizziņa, arī šķita ārkārtīgi grūti. Bet tas viss iekļāvās filozofisko problēmu valdzinājumā – jautājums, kas īsti ir pašizziņa. Svarīgi man bija arī noskaidrot, kas tā par spēli, ko Platons šeit spēlē. Galvenais dialoga dalībnieks ir vīrs, vārdā Kritijs, kurš bija Platona radinieks un kurš kļuva par vadītāju vienai no negantākajām oligarhiskajām huntām, kādu Senā Grieķija jebkad pieredzējusi. Lūk, Kritijs bija vēl viena āķīga problēma. Platona dialogā viņš attēlots kā ļoti inteliģents cilvēks, kurš prot nodarboties ar filozofiju. Jautājums ir: kādēļ gan Platons izvēlējās šajā konkrētajā sarunā iesaistīt tieši viņu?

RL: Jūs nonācāt pie kādas atbildes?

Skofīlds: “Harmids” man joprojām ir liela mīkla – vēl tagad, gandrīz pēc 50 gadiem. Kad es savam diplomdarba vadītājam paziņoju, ka taisos pie tā strādāt, viņš teica: “Nu, darīt to var, taču man šķiet, ka labāka tēma jūsu darbam būtu Platons un agrīnā Akadēmija, īpaši Platona nerakstītās mācības.” Jo par šo tēmu bija ļoti daudz spekulatīvu diskusiju, īpaši Vācijā, un viņam šķita, ka visa šī jautājuma problemātika ir jāpārlūko no jauna. Viņš man teica: “Lai filozofijā kaut ko saprastu, Platons ir jāpārzina no A līdz Z, īpaši viņa vēlīnie darbi.” Tā nu es beigu beigās uzrakstīju disertāciju par Platona “Parmenidu”.

RL: Es pieļauju, ka ar “Parmenidu” jums ir līdzīgi kā ar “Harmidu” – arī tas jums joprojām ir mīkla.

Skofīlds: Nē, man šķiet, ka man ir stipri skaidrāks priekšstats par to, kā jālasa “Parmenids”, – un patiesi, es par to jaunībā un vēlāk, 90. gados, uzrakstīju vairākus rakstus. Tā bija tīra metafizika, bet tīra metafizika nav gluži mans lauciņš… Patiesībā es beigu beigās arvien vairāk nodarbojos ar antīko politisko filozofiju.

RL: Ja neskaita problēmu risināšanu, ar ko vēl nodarbojas filozofija?

Skofīlds: Es studēju analītiskās filozofijas plaukuma laikā – Rasela, Mūra un vēlīnā Vitgenšteina pārstāvētajā Kembridžas analītiskās filozofijas tradīcijā. Man patīk šī skola ar savu intelektuālo disciplīnu, ar prasību rūpīgi un precīzi domāt par filozofiskiem jautājumiem, taču vienlaikus jāatzīst, ka tā lielā mērā darbojas kultūras un vēstures vakuumā. Jebkurš pagātnes filozofs, kurš bija aizstāvējis ideju, ka filozofija būtībā ir vēsturisks fenomens un ka tās attīstība izprotama tikai tad, ja izprasta arī vēsture, – piemēram, Hēgelis vai Nīče... Par Hēgeli Kembridžā vīpsnāja, viņu lielā mērā uzskatīja par nesaprotamu filozofu, un par Nīči vispār nerunāja. Man šķiet, ka, pateicoties manām zināšanām Senās Grieķijas un Romas vēsturē un literatūrā, man instinktīvi šķita nepieņemams tāds filozofijas stils, kas aplūko idejas un argumentus ārpus to vēsturiskā konteksta. Tā ir viena no lietām, kas mani pamudināja pievērsties politikas filozofijai, jo man šķiet, ka nevienā laikmetā vai kultūrā nav iespējams nodarboties ar politikas filozofiju, vienlaikus neizprotot kulturālo, politisko un sociālo dinamiku, kas raksturīga sabiedrībai, pie kuras piederīgs attiecīgais filozofs.

RL: Tātad jūsu intereses savā ziņā gāja pret straumi?

Skofīlds: Savā ziņā jā. Un es ļoti priecājos, ka galu galā nepaliku Oksfordā – proti, es tur studēju doktorantūrā un man tur bija piešķirta pētniecības stipendija, taču filozofija Oksfordā 60. gadu vidū un beigās, kā arī 70. gadu sākumā bija iestrēgusi ļoti analītiskā gultnē un it nemaz nebija ieinteresēta vēsturiskās dimensijas izpētē. Par Platonu un Aristoteli tika runāts tā, it kā viņi ne ar ko neatšķirtos no tiem filozofiem, kuri atradās turpat blakus auditorijā. Šādai pieejai, protams, ir arī savas priekšrocības, taču man bija sajūta, ka tajā kaut kā trūkst. Tāpēc es priecājos, ka šeit, Kembridžā, nonācu Klasiskās filoloģijas fakultātē, kur man bija kolēģi, kas nodarbojās ar ļoti dažādiem antīkās pasaules jautājumiem, ne tikai filozofiju, un kur es varēju brīvāk elpot. Kad publicēju savu otro grāmatu par seno politikas filozofiju – eseju izlasi ar nosaukumu “Pilsētas glābšana” –, grāmatas ievadā es norādīju uz vienu lietu, ko biju par sevi atklājis, kamēr apkopoju šo izlasi: tas, kas mani patiesi aizrāva, nebija mūsdienu antīkās filozofijas pētnieku teksti. Jo man radās iespaids, ka viņi, rakstot par antīko politikas filozofiju, piedāvāja visiem zināmus analītiskus lasījumus Platona “Valstij” un Aristoteļa “Politikai”, taču politikas jautājumiem viņi pieskārās visai maz. Tāpēc no šiem tekstiem es neko daudz neieguvu. Turpretī ļoti daudz es ieguvu no vēsturnieka, vārdā Mozess Finlijs, kurš pameta ASV, šķiet, 1954. gadā, būdams aptuveni 40 gadus vecs. Viņš bija kļuvis par upuri Makārtija vajāšanām, jo tika turēts aizdomās par piesliešanos komunistiem. Kad viņš ieradās Kembridžā un kļuva par antīkās vēstures profesoru, viņš bija jau lielā mērā atmetis savus marksistiskos uzskatus, taču viņam bija daudz sakāmā par tādām lietām kā verdzība un par to, kā senajā pasaulē darbojās politika un ekonomika. Finlijam bija ļoti interesanti apgalvojumi, atzinumi un jautājumi, taču tiem manā skatījumā bija nepieciešams pienācīgs filozofisks pretuzbrukums.

RL: Nosauciet kādu piemēru.

Skofīlds: Finlija pazīstamākās grāmatas nosaukums ir “Odiseja pasaule”; tā bija revolucionāra grāmata – publicēta, šķiet, 1954. gadā –, kurā Homēra “Īliadā” un “Odisejā” attēlotā pasaule tika aplūkota kā sociāla vai sociāli politiska, atšifrējama tikai ar sociālās antropoloģijas kategoriju palīdzību. Viņš uzskatīja, ka grieķu varoņu uzvedību, kāda tā aprakstīta “Īliadā”, noteicis kas tāds, ko viņš dēvēja par “varoņa kodeksu”, un šī varoņa kodeksa uzmanības centrā bija viena vienīga lieta, proti, izcilība kara mākslā un slava, ko šāda izcilība ļauj iemantot. Lasot Homēra tekstus, man sāka šķist, ka tā nav taisnība, jo Homēra attēlotajam varonim nepieciešamas divas īpašības: pirmkārt, viņam jābūt prasmīgam cīnītājam, bet, otrkārt, jāprot pārliecināt un jābūt apdomīgam. Tāpēc es uzrakstīju garu rakstu, kurā apgalvoju, ka, pienācīgi lasot “Īliadu”, skaidri redzams, ka katrā izšķirīgā brīdī nozīme ir ne tikai izcilībai kara mākslā, bet arī apdomībai – gan tādai, kura izraisa labas sekas, gan tādai, kura izraisa sliktas sekas –, un es centos noskaidrot, kādu apdomību Homērs uzskatīja par labu. Savā ziņā es mēģināju pateikt, ka jau Homērā redzams Aristoteļa domas iedīglis, viņa uzsvars uz praktisko gudrību. Tātad es centos parādīt, ka stingra nošķīruma ieviešana starp Homēru no vienas puses un Platonu, Aristoteli un viņu interesēm no otras puses ir kļūdaina.

RL: Bet jūs taču neapgalvotu, ka filozofija pastāvēja jau Homēra laikā?

Skofīlds: Nē, nē! Aptuveni tajā pašā laikā, kad tapa mans raksts, Oksfordā bija tāds pētnieks Ričards Raterfords – viņš joprojām ir mūsu vidū... Viens no viņa agrīnajiem rakstiem – ““Odisejas” filozofija” – tika publicēts ap to pašu laiku. Viņš gan ar to nedomāja gluži to pašu, ko ar šiem vārdiem saprastu es vai, visticamāk, arī jūs... (Smejas.) Taču es vienalga priecājos, ka ir vēl kāds, kurš uzskata, ka Homēru tiešām interesēja kaut kas tāds kā... ja vēlaties, filozofiska refleksija par dzīvi.