Tevi sapūtīs

Intervijas pirmajā pusē Vladimiram Gandelsmanam tiek uzdots jautājums, kā iespējams rakstīt pēc Brodska. Lai gan vārdu spēle un atsauce uz slaveno Teodora Adorno jautājumu šeit ir acīmredzama, tas, protams, nenozīmē, ka Josifs Brodskis tiek pielīdzināts Osvencimai, un formulējums savā ziņā ir leģitīms. Brodska dzejoļi, kuri pirms tam paretam bija pieejami samizdata formā, pēkšņi uzgāzās Krievijas auditorijai ar visu savu smagumu, un reakcija uz tiem bija diezgan spēcīga. No vienas puses, šie dzejoļi gan tematikas, gan izpildījuma ziņā lielākoties krasi atšķīrās no cenzūrai pakļautās krievu dzejas produkcijas. Daļā potenciālās literātu publikas tie rosināja vēlmi atdarināt, kā arī nereti nodoties epigonismam. No otras puses, arī citai publikai ātri vien radās priekšstats, ka Brodskis kaut kādā ziņā ir noslēdzis geštaltu, kaut ko līdzīgu neoromantisma periodam, kas krievu dzejā dominējis vai nu no simbolisma, vai no akmeisma laikiem, un ka ir pēdējais brīdis meklēt citu ceļu. Vieni šo ceļu redzēja kā oberiutu aizsāktās tradīcijas evolūciju, citi par paraugu ņēma moderno Rietumu dzeju ar tās principiālo atteikšanos no klasiskiem paņēmieniem – metrikas un pat metaforikas.

Pats Gandelsmans uz šo jautājumu sniedz, manuprāt, nekļūdīgu un gandrīz nepārspējamu atbildi: ne Brodskis, ne kāds cits nekad neuzrakstīs manus dzejoļus. Šī atbilde, protams, nav universāla atslēga, tā neder kuram katram, tikai tiem, kuriem ir izdevies atrast savu unikālo balsi. Gandelsmana gadījumā par to jau sen nav bijis šaubu.

Māksla nav sports, un tas attiecas arī uz dzeju, tāpēc būtu bezjēdzīgi spriest par to, vai, piemēram, van Gogs noskrietu līdz finišam ātrāk nekā Rembrants, bet Mandelštams – ātrāk nekā Puškins. Katram ir sava distance. Tā ir kumulatīva tādā ziņā, ka šodienas dzeja neizslēdz to, kas tiks uzrakstīta rīt, bet vakardienas dzeja nav atcēlusi to, kas tiek rakstīta šodien. Taču sāncensība vienmēr ir – pat tad, ja mēs to noliedzam, apgalvodami, ka darbojamies pilnīgi atšķirīgos lauciņos un lūdzam ne ar vienu sevi nesalīdzināt. Nereti ar šo faktu mēs cenšamies maskēt savu kapitulāciju.

Gandelsmans ir viens no dzejniekiem, kuri pieņēmuši izaicinājumu un nebaidās darboties tradicionālajā laukā, taču viņam šī forma nav saistīta ar inerci. Viņš to pārvalda tik virtuozi, ka tradīcijas rāmji kļūst par brīvības apliecinājumu, nevis pārvaramu šķērsli. Neatkārtojamā individuālā balss kļūst pamanāma tad, kad izpildījums ir nevainojams.

Mēs visi, iespējams – mnemoniskās ērtības labad, ar pašu piekrišanu vai bez, tiekam iespīlēti kādā no skolām un virzieniem. Taču, pat ja es būtu šī liekvārdīgā paņēmiena piekritējs, man būtu grūti pieskaitīt Gandelsmanu pie tās vai citas grupas, par spīti tam, ka es labi zinu viņa pirmsākumus, kas šajā vecumā jau šķiet diezgan tāli. Patiesībā viņa metode man šķiet unikāla: viņš liek kopā visuma karti no skrupulozi novērotām sadzīves detaļām kā mozaīku, viņš atdzīvina aizgājušās paaudzes un sarunājas ar miroņiem. Šī metode mums ir pazīstama no cita žanra, un viņš pats agrāk vai vēlāk neviļus to izpauž: kaut kas tajā ir aizgūts no Prusta, taču izrādās, ka arī pēc Prusta var rakstīt bez bailīgas atskatīšanās pār plecu.

Jāteic, ka Gandelsmans no visiem man zināmajiem šībrīža dzejniekiem vismazāk atbilst jebkādai grupai, un, lai gan viņš, tāpat kā citi, ir cēlies no savas dzejnieku kompānijas, viņam nav nekā kopīga ne ar Brodski, ne ar tā saucamo Pēterburgas skolu: kaut kad senā pagātnē viņš noklīda no galvenā ceļa ar visiem tā atzarojumiem un devās patiesības meklējumos pats pa savām takām. Bet, ja paskatās no augšas, var redzēt, cik ļoti viņš jau ir apsteidzis lielāko daļu no mums. Un man šķiet, ka jautājums par to, kā rakstīt pēc Gandelsmana, ir ne mazāk leģitīms kā tas, ar kuru sāku.

Aleksejs Cvetkovs

Vladimirs Gandelsmans: Nu tad priekā! Par iepazīšanos. Ļoti patīkami.

Rīgas Laiks: “Labi aizgāja,” kā teica Veņička.

Gandelsmans: Un nekavējoties iedzēra.

RL: Un nekavējoties iedzēra. Palasot jūsu dzejoļus un to, ko jūs pats par tiem rakstāt, es sapratu, ka dzeju jūs uzskatāt par augstāko domāšanas formu.

Gandelsmans: Jā. Tā varētu būt.

RL: Es gan neesmu dzejnieks un baidos, ka šī iemesla dēļ varētu būt pavājš sarunu biedrs...

Gandelsmans: Muļķības! Nē, nē. Man jau tā īsti nemaz nav ko teikt. Kā saprotu, jūs esat intervējuši Pjatigorski un Mamardašvili. Par ko gan ar mani varētu runāt?

RL: Tas atgādina joku no Ilfa piezīmju grāmatiņām: “Un jūs to sakāt man, cilvēkam, kurš nodzīvojis garu un neinteresantu dzīvi?”

Gandelsmans: (Smejas.)

RL: Bet jūsu dzīve man šķiet visai interesanta. Es, piemēram, nepazīstu nevienu citu, kurš būtu strādājis skaistumkopšanas salonā. Vai par...

Gandelsmans: Krāvēju.

RL: Jā. Starp citu, kāpēc skaistumkopšanas salona priekšniece jūs sauca par Valdemāru?

Gandelsmans: Droši vien tas viņai šķita asprātīgi. Nezinu. Viņai vispār bija nosliece uz runas izskaistināšanu. Manu sievu viņa sauca par Olimpiju. Kāpēc? Manu sievu sauc Alla. Man viņa ļoti patika, šī priekšniece. Viņa bija šausmīga nekauņa, lai viņai vieglas smiltis, bet reizēm viņai patika runāt pacilātās frāzēs. Mani viņa sauca par Valdemāru, piebilstot: “Jūsu vieta ir miskastē.” Tā viņa teica, kad es netīšām ieklīdu zālē, kur tirgoja smaržas un sieviešu parfimēriju. Patiesībā mans pienākums bija lauzt tukšas smaržu kastes un siet tās kopā ar striķi. Es tur strādāju divas stundas dienā pēc darba kurinātavā. Tāpēc, ka mēs dzīvojām trūcīgi.

RL: Kā sauca priekšnieci, starp citu?

Gandelsmans: Viņu sauca Jeļena Aleksandrovna. Viņa bija ļoti neglīta. Salonā Skaistums. Dažreiz pēc kārtējās aizdzeršanās viņa nāca uz veikalu, apgūlās savā kabinetā, jo ieņemt vertikālu stāvokli bija par grūtu, un kliedza: “Valdemār!” Viņa drausmīgi dzēra. Bet blakus atradās veikals Šampanietis un konjaki. Un tad es strādāju par pohmetologu.

RL: Par ko?..

Gandelsmans: Par atpaģirotāju. Tā 70. gados Pēterburgā teica viens mans paziņa. Viņiem rūpnīcā bija speciāls amats, “pohmetologs”. Tas bija cilvēks, kurš iepirka šņabi. Bet šņabim rūpnīcā bija jābūt sešos no rīta, jo strādnieks nevar ķerties pie plāna izpildes, kamēr nav salāpījies. Tas, protams, bija neoficiāls amats, taču rūpnīcas direktors šādu cilvēku algoja. Nu lūk, es biju Jeļenas Aleksandrovnas privātais pohmetologs un gāju uz blakusveikalu, kamēr tas vēl bija ciet. Visi Ņevas prospekta veikalu direktori savā starpā draudzējās, tā bija tāda kā mafija. Varat iedomāties? Un es viņai nesu šampanieti vai ko citu, lai viņa varētu salāpīties. Tāds, lūk, darbs. Es pat uzrakstīju dzejoli:

Елена Александровна была собой нехороша,/ Елена Александровна пила и говорила мне: “Моя душа”,/ я в парфюмерном офисе служил, коробки я ломал из под духов,/ и так как я духовной жизнью жил, то не писал лирических стихов.¹

Tāds, lūk, nenopietns dzejolītis...

RL: Ar ko jūs Pēterburgā nodarbojāties? Arī bijāt “pieliteratūras salašņa”?

Gandelsmans: Nē. Es strādāju. Brodski notiesāja par to, ka viņš oficiāli nekur nestrādāja. Laikam darba grāmatiņas nebija. Bet es vienmēr kaut kur strādāju. Cita lieta, ka... Nu, es trīs gadus nostrādāju par inženieri, jo biju pabeidzis augstskolu kā inženieris. Bet es tajā darbā vienkārši gulēju.

RL: Kur jūs strādājāt par inženieri?

Gandelsmans: Tas bija tāds slepens kantoris, saucās KB Elektroautomātika.

RL: Un par spīti tam jūs izlaida no Savienības?

Gandelsmans: Nu, cik gadi bija pagājuši! Es taču neesmu nekāds jaunais cilvēks, es no tā darba aizgāju 1975. gadā. Bet aizbraucu 1991., kad slepenība vairs nebija problēma. Taču es biju pabeidzis Uļjanova-Ļeņina vārdā nosaukto Ļeņingradas Elektrotehnikas institūtu un pēc tam trīs gadus godprātīgi gāju uz darbu. Tas nosaukums, manuprāt, joprojām nav mainījies. Darbs bija saistīts ar aviāciju, aviorūpniecību. Es tur, goda vārds, pilnīgi neko nedarīju un neko nesapratu.

RL: Kā inženieris var sākt interesēties par dzeju un rakstīt?

Gandelsmans: Ļoti vienkārši. Mana mamma bija inženiere. Tētis bija militārists, bet drīzāk ar vēsturisku, nevis tehnisku ievirzi. Mana māsa bija beigusi Ļeņingradas Elektrotehnikas institūtu, viņa bija un joprojām ir 12 gadus vecāka par mani. Es tajā laikā biju diezgan nenobriedis cilvēks. Tikko pēc skolas. Un man bija ieaudzināta pārliecība, ka jākļūst par inženieri. Ka tā ir laba profesija. Lai gan es jau tolaik rakstīju dzeju. Bet kaut kāda stabila profesija bija jāiegūst – tā man teica vecāki. Vēlāk gan izrādījās, ka viņi smagi kļūdījās, jo visi mani kursabiedri ieslīga nabadzībā. Par kādu materiālo stabilitāti varēja būt runa perestroikas laikā? Padomju Savienība sabruka – un viss. Bet es labi mācījos, un tieši matemātikā, fizikā un ķīmijā man vienmēr bija piecinieki. Es tur iestājos bez grūtībām. It kā viegls, nepiespiests solis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, lai iestātos Filoloģijas fakultātē... Lūk, manu labāko draugu Ļovu Aizenštatu – dzejā viņš ir pazīstams kā Danovskis – neuzņēma, jo viņš bija ebrejs. Ļeņingradas Universitātē valdīja nopietns antisemītisms. Ar manu uzvārdu tur nebija sevišķi perspektīvi stāties. Tad nu es iestājos elektrotehniskajā. Biju jau sācis rakstīt dzeju un pabeidzu institūtu ar lielām grūtībām. Sāku daudzsološi, bet ap piekto kursu vairs nesapratu, ko daru. Taču kaut kā pabeidzu. Un tālāk... Ziniet, negribējās jau arī vecākus apbēdināt, es viņus allaž esmu ļoti mīlējis un lielā mērā biju pakārtots viņu vēlmēm. Bet viņi gribēja, lai dēls “kļūtu par cilvēku”, tā tas saucās. Nu, un toreiz bija tāds noteikums, ka diploms obligāti jāapstiprina ar triju gadu darba pieredzi. Turklāt jauno speciālistu nebija iespējams atlaist no darba. Tas ir pilnīgs absurds! Es tur neko nedarīju, bet atlaist mani nedrīkstēja. Padomju sistēma. Lūk. Tā man bija sava veida katorga, jo darbā bija jāierodas obligāti, bet... Daži tur caurām dienām gulēja. Es tulkoju. Es tur iztulkoju Lūisa Kerola poēmu “Snarka medības”. Izdevniecība Azbuka to pat nodrukāja. Šķiet, tur bija pieci dažādi tulkojumi, viens no tiem manējais. Cik zinu, Krievijā es to iztulkoju pirmais. Vārdu sakot, laiks bija kaut kā jāīsina, tāpēc es sēdēju un tulkoju. Bet pēc tam es ļoti strauji no turienes aizgāju brīvajā lidojumā. Proti, uz kurinātavu.

RL: Un jau rakstījāt?

Gandelsmans: Jā, protams. Vienkārši man vajadzēja pilnībā aiziet no sociālās dzīves, un es to izdarīju. Bija 1975. gads. Es strādāju gan kurinātavā, gan autostāvvietā par apsargu. Visās šajās darbavietās maiņa bija ik pēc trim diennaktīm. Tas bija galvenais. Nosēdi diennakti, pēc tam trīs dienas esi brīvs. Un arī darbā vari darīt, ko vēlies. Lasīt, rakstīt, piemest ogles...

RL: Vest ciemos meitenes...

Gandelsmans: Meitenes! Viņas pie manis svinēja Jauno gadu. Man taču bija ļoti īpaša kurinātava! Ziniet, pēc tam tas nāca modē. Man Pēterburgā viens paziņa joprojām strādā kurinātavā. Bet tiem visiem pārsvarā bija gāzes katli. Toties man bija īsta ogļu kurinātava! Es nevienu citu tādu nezinu. Tā atradās Ņevas krastā, pie Kirova parka, netālu no Jelagina tilta. “Atkal apsnigušas kolonnas, Jelagina tilts un divas laternas...” Tā rakstīja Bloks, kad pa turieni brauca uz salām. Nezinu, cik labi jūs pazīstat Pēterburgu, bet tā ir neticami skaista vieta. It sevišķi ziemā. Un vēl zīmīgi, ka es kurināju māju, kurā neviens nedzīvoja. Tur gan atradās Centrālā kultūras un atpūtas parka direkcija. Bet reizēm es kurināju tukšu māju. Divstāvu. Tagad tur atrodas grezna viesnīca. Pavisam neliela, uz tiem pašiem pamatiem.

RL: Man ir tosts. Iedzersim par vietas ģēniju!

Gandelsmans: (Smejas.) Paldies.

RL: Bet, Vladimir, ja mēs atgriežamies pie Pēterburgas un jūsu brīnišķīgās dzīves, tur taču viss bija lieliski. Kāpēc jūs aizbraucāt? Es saprotu, ka 70. gados cilvēki brauca prom, jo bija iestājusies pilnīga bezcerība. Bet 90. gadu sākumā...

Gandelsmans: Es jums pastāstīšu, kā bija. Pirmkārt es nemaz netaisījos braukt prom. Bet viena sena paziņa, kura emigrēja 1977. gadā, šeit Ņujorkā bija profesore krievu valodas katedrā. Viņa man atrada darbu Vasara koledžā. Tā ir brīnišķīga, bagāta koledža, viena no labākajām visās Savienotajās Valstīs. Un tur bija vajadzīgs krievu valodas pasniedzējs. Viņa, labu gribēdama, iepazīstināja mani ar katedras profesoru, kurš tobrīd vēl atradās Ļeņingradā. Otrā krievu emigrācijas viļņa cilvēks, Aleksejs Kļimovs. Mēs ar viņu aprunājāmies, viņš teica: jā, protams, brauciet, piešķirsim jums amatu uz pāris gadiem. Un es aizbraucu. Dažus mēnešus pēc Dovlatova nāves. Tā mēs ar viņu arī nesatikāmies. Biju pārliecināts, ka pastrādāšu gadu vai divus, jo Pēterburgā mums ar sievu un meitu klājās grūti. Bet 1991. gada vasarā viņas atbrauca pie manis ciemos. Bija nomiris mans tētis, un mēs devāmies uz Krieviju. Pēc bērēm sieva un meita tur palika, bet es atgriezos koledžā. Bet 1992. gada vasarā viņas atkal atbrauca ciemos, un sieva teica: “Viss, es tur vairs neatgriezīšos.” Tāpēc, ka dzīve bija vienkārši neizturama. Visīstākais bads, tukši veikali. Vārdu sakot, tas bija sievas lēmums. Un tad sākās cīņa par oficiālu uzturēšanos. Par laimi, manu darba līgumu izņēmuma kārtā pagarināja vēl uz diviem gadiem. Man paveicās, es tur strādāju ar brīnišķīgiem cilvēkiem, tai skaitā ar Mašu Vorobjovu, kura bija Brodska tuvākā draudzene. Viņa man ļoti palīdzēja. Diemžēl viņas vairs nav starp dzīvajiem. Viņa nomira 2001. gadā. Absolūti brīnišķīgs cilvēks.

RL: Nekad neesmu par viņu dzirdējis.

Gandelsmans: Neesat dzirdējis tāpēc, ka viņa bija ļoti pieticīga. Viņa par sevi neatstāja nekādas liecības. Man pat šķiet, ka viņa iebilstu, ja dzirdētu mūsu sarunā savu vārdu. Bet viņa bija brīnišķīgs cilvēks, manuprāt, labākais Brodska draugs Ņujorkā. Tieši Maša Vorobjova atrada Brodskim slaveno dzīvokli Mortonstrītā 44. Viņi dzīvoja vienā kāpņu telpā. Brodskis pirmajā stāvā, Maša otrajā. Bet vēlāk, kad Brodskis apprecējās, viņš ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Bruklinā. Maša Brodski dievināja. Absolūti nesavtīgi...

RL: Kā jūs iepazināties ar Brodski?

Gandelsmans: Es ar viņu iepazinos agrāk. Pirmo reizi mūžā biju aizbraucis uz ārzemēm, uz Parīzi, ciemos pie māsīcas. Bija 1988. gads. Mana māsīca jau sen dzīvoja Parīzē, pazina kaut kādas vietējās mākslinieku aprindas – krievvalodīgās, protams. Bet tas nav svarīgi. Es vienkārši braucu uz ārzemēm. Pirmo reizi mūžā. Un uzreiz uz Parīzi. Nodzīvoju tur kādu mēnesi vai pusotru. Un tieši tajā laikā tur uzstājās Brodskis. Neatceros, kur viņš lasīja, bet mēs, protams, gājām klausīties. Mani dzejoļi jau bija publicēti žurnālā Vremja i mi. Un vai nu uz tā numura vāka bija Brodska bilde, vai kas, es vairs neatceros; vārdu sakot, pēc uzstāšanās es pie viņa piegāju un teicu: “Varbūt jūs esat lasījis manus dzejoļus šajā žurnālā?” Viņš teica: “Nē, šķiet, ka neesmu.” Es teicu: “Drīkst jums parādīt?” Man ļoti gribējās tos parādīt Brodskim, jo viņš bija daudzu manas paaudzes cilvēku elks. Viņš man turpat uz žurnāla vāka uzrakstīja savu Mortonstrītas adresi. Es viņam aizsūtīju dzejoļus. Pēc kāda laika ar māsīcas starpniecību saņēmu no viņa atbildes vēstuli. Vēlāk tā tika nopublicēta žurnāla Kontinent 66. numurā. Gribat, nolasīšu?

RL: Jā!

Gandelsmans: “Dzejoļi pārsteidz ar savu garīgās enerģijas intensitāti, zināmā mērā pat ar dvēseles kustību lapidārumu... Tie apbur ar sajūtu tiešumu, ar neslēptu metafiziskumu un asaru (ģitāras skaņu) trūkumu. Tajos ir mīlestības mīlestība, mīlestība pret mīlestību – lielākā inovācija, kas iemūžināta mūsu laikmeta krievu dzejā.”