Vai nu filozofēt, vai tīties: vēstule Stīvenam Spīlbergam

Lūk, es sev jautāju: kāpēc man patika “Šindlera saraksts”? Patiešām, es sev jautāju. Un es varu dot vienkāršu atbildi; šī atbilde, es teiktu, sakrīt ar vienas manas paziņas domu – es negribu to pierakstīt sev. Viņa ir antropoloģijas profesore, ļoti pazīstama, indiete, tāda Vīna Dāsa. Viņa mani ļoti mīl, lūk. Viņa uzreiz – ne tā, kā ar “Šindlera sarakstu”, kad kopš ebreju iznīcināšanas bija pagājis jau pusgadsimts, – pēc tamilu slaktiņa Kolombo devās uz turieni, uz karstām pēdām. Kad singalu Jaunie lauvas – bija tāda jauniešu, kā jūs saprotat, organizācija – nolēma iznīcināt visus tamilus Kolombo pilsētā. Pievērsiet uzmanību, ka tamilu procents Kolombo nebija salīdzināms ar ebrejiem. Nu, cik procenti ebreju bija Berlīnē 30. gadu beigās? Saskaņā ar Hannu Ārenti? Apmēram 5–6 procenti. Berlīnē. Ja, teiksim, kādā 1938. gadā būtu nolēmuši nogalināt visus ebrejus Vīnē, tur viņu būtu apmēram 8–9 procenti. Bet milzīgajā Kolombo tamilu bija aptuveni 25–26 procenti, es pat teiktu – pie 30, gandrīz trešā daļa. Tā ir jau cita statistika. Turklāt atšķirt ebreju Eiropas pilsētā – tā būtu, kā teiktu angļi, a bit of a problem. Tas ir, slaktiņā lielākā daļa nogalēto izrādītos nevis ebreji, bet tādi, kas izskatījušies pēc ebrejiem. Bet Kolombo tamiliem ir pilnīgi citādas galvassegas, citāds matu sakārtojums, nu, vienkārši uz ielas grāb ciet un sit nost. Tad lūk, tur puiši vienkārši gāja pa vilciena vagoniem, atlasīja tamilus un meta viņus ārā pa pilnā ātrumā braucoša vilciena logu. Turklāt laika trūkums viņiem nebūt netraucēja izpildīt visneiedomājamākās zvērības, absolūti šausmīgas, neaprakstāmas. Viss tā, 3–4 minūtēs, vilcienam braucot. Un Vīna Dāsa tur pētīja tādus gadījumus, uzklausīja šausmas, ko viņai stāstīja. Un viņas secinājums būtībā sakrīt ar “Šindlera saraksta” filozofiju. Viņa raksta: “Mums varētu likties, ka vienīgais, ko var pretnostatīt absolūtam ļaunumam, ir absolūti labais, bet šeit izrādījās, ka viss ir pavisam citādi. Cilvēki, kas centās pret to cīnīties, nožēlojami mazs, nenozīmīgs mazākums, nebija kādi absolūti labi cilvēki, bet tie, kas kaut ko darīja lietas labā, cīnoties ar ļaunumu,” viņa raksta, “bija nejauši, pavisam praktiski domājoši cilvēki, kuri dzīvoja savu ikdienas dzīvi, nodarbojās ar biznesu, neievērojamas mājsaimnieces un tamlīdzīgi.” Proti, absolūtam ļaunumam var stāties pretī tikai normāla dzīve, tikai cilvēki, kas dzīvo normālu dzīvi. Absolūti labos cilvēkus vai nu samīs, vai arī viņi kļūs par absolūtā ļaunuma cilvēkiem. Saprotams?

Jā.

Bet kas ir Šindlers? Tas ir cilvēks ar normālu dzīvi. Subjektīvi viņš nav nekāds labā iemiesojums… Nu, tāpat kā tas japānis…

Kāds japānis?

Diplomāts, kurš Berlīnē¹ sāka glābt ebrejus. Kā viņu…? Sugihara. Fašists! Viņš teica: “Nē, virsnieks tā rīkoties nevar!” (Smejas.) “Tas ir kaut kas dīvains, man pret to jācīnās kā aristokrātam un japāņu virsniekam, jo tas ir nepiedienīgi!”

Proti, jūs iesakāt uzdot Spīlbergam jautājumu: kas var stāties pretī ļaunumam?

Jā. Un, lūk, saskaņā ar Vīnu Dāsu – tikai normālums. Tikai cilvēka normālums var stāties pretī ļaunumam. Jā, bet… jūs taču saprotat, ka mēs šeit neesam, lai ēstu un dzertu, bet lai filozofētu.

Protams.

Bet mani spiež, lai es iestāstu, kā…

Ieinteresēt?

…kā intervēt Spīlbergu. Nu, vienkārši, es visu mūžu to vien esmu gaidījis! (Visi smejas.) Tikai par to vien domāju. Beidzot esmu sagaidījis dienu, kad man to pajautās…

Aleksandr Moisejevič…

Jā.

…mums šovakar jāuzraksta vēstule, kuru rīt izlasīs Spīlbergs.

Jā.

Un no tā, kāda būs šī vēstule, ir atkarīgs – būs vai nebūs intervija, vai par mums ņirgāsies Jurģis vai ne.

Lūk.

Nu tātad: “Dear Steven…”

“Dear Mr Spielberg…”

Jūs jau diktējat?

Jā. Nē. Es vispirms krieviski… “Es noskatījos…

…pāris jūsu filmu…”

Nē, “…pāris jūsu filmu… (Visi smejas.) …un sapratu, ka tas nav…

…nav Stenlijs Kubriks…”

Nē, šeit ir svarīgi uzvārdus nepieminēt.

Piekrītu.

Lūk, tā būtu nāve… “…un sapratu, ka tas nav nekas īpašs…” – lūk, tā Kubrika vietā…

(Smejas.) Tā jūs piedāvājat rakstīt?

Jā. Jā. “…taču mēs tur atradām…

...pāris labas…

Nē, tā nevajag… “…something amusing, šo to interesantu, par ko…”, iekavās – “gan arī neko īpašu”… (Visi smejas.) “…par ko varbūt būtu interesanti arī parunāt. Pāris minūtes.” Lūk. Apakšā post scriptum: “Mēs, jūsu”, iekavās – “arī nekādi tur īpašie”. (Smejas.) Nekas, smieklīgi iznāca, vai ne?

Diktējiet tālāk, tas taču tikai pirmais teikums!

Nē, tālāk nekā nav. Tālāk – bet kādas ir šīs idejas?

Jā, par to, jā.

Lūk, par to. Jā.

Kādas tās idejas ir – vajag taču pateikt!

Paklausieties, bet, kad jūs bildināsit sievieti, tad arī man to vajadzēs darīt? (Visi smejas.)

Labi, turpinām…

Tātad, tagad… Kad es runāšu ar Spīlbergu, bļ…, nevis es, bet jūs…

Labi, mēs, lai…

Nu jā, “…un mēs gribētu jums uzdot tikai divus jautājumus…”. Būs tikai divi, nevis trīs, kā man tas ir parasti. Lūk. Vai četri, kā jums droši vien zināms no manām lekcijām, – tas ir, trīs plus viens. Tātad: “…jo esam pārliecināti – balstoties uz tām divām jūsu filmām, ko esam redzējuši, – ka jūs, tāpat kā mēs, (visi smejas) neuzskatāt kino par kaut ko īpašu, kas būtu pelnījis kaut kādu īpašu uzmanību… (visi smejas.) …tāpat kā savu vietu kino, nerunājot nemaz par – let alone your role in that rather dubious human preoccupation².” Lūk. “Mums būtu interesanti uzzināt… mums būtu interesanti uzzināt… Mēs gribētu jums uzdot divus jautājumus, kas attiecas nevis uz kino vispār…

…un ne jūsu vietu šajā kino…

…nerunājot nemaz par jūsu vietu šajā kino. Vai jūs tiešām domājat,” – rakstiet! Rakstiet! Citādi es noguršu, un man galvā visu laiku atkal ir Dekarts. Lūk. “Pirmkārt…

…vai jūs patiešām domājat…

…ka ar mums visiem ir tik slikti, ka, lai ko mēs par to – iekavās “kopā ar jums, protams” – domātu, rakstītu vai rādītu kino, labāk nebūs?”

Labi, bet otrs jautājums?

Un otrais jautājums… “Vai arī, iespējams, mūsos,” komats, “jūsos un pat jūsu kino ir kāda bikla,” komats, “vib…”

Kā angliski ir “bikls”?

Kas? Nu… Shy.

Ā.

Lūk. “…kāda bikla, vibrējoša… thin…”

Thing?³

Thing? Nē. (Smejas.) Bikla un vibrējoša, shy thing… Jūs taču zināt, ka es esmu thin king⁴, vai ne? “…bikla un nedroša – iekavās “indecisive”⁵ – doma, kas…” Tomēr nē, “…doma, doma, kas varētu kļūt par jelkādu pieturas punktu mūsu sūdainajā eksistencē.”

Sūdains – būs kā?

Shitty. “Shitty everyday existence.”

Viss?

Jā.

Klausieties, bet diezgan labs jautājums, var pamēģināt, vai ne?

Jā. (Smejas.) “Mums šķiet, ka vismaz divās no mūsu redzētajām jūsu filmām…” – galvenais, ka tās ir redzētas, nevis ka viņš tās uzņēmis, jā, tas ir svarīgi! (Smejas.) Spīlberga daiļradē daudz svarīgāk ir nevis tas, ka viņš tās uzņēmis…

…bet tas, ka es tās esmu redzējis. (Smejas.)

Jā. Iekavās “Glābjot ierindnieku Raianu” un “Šindlera saraksts”. “…ka filmās “Glābjot ierindnieku Raianu” un “Šindlera saraksts” skaidri redzams, ka nav nekāda labā ar lielo burtu, kas stātos pretī tikpat lielam ļaunumam. Bet ir tikai ļaunums, un vienīgais, kā tam var stāties pretī, ir nevis cīnīties ar to, bet pastāvēt tam garām.” Iekavās: “Mēs un jūs lieliski zinām, ka gan dzīvē, gan arī mākslā pats galvenais ir nevis kaut kam stāvēt pretī, bet pastāvēt neatkarīgi ne no kā. Būt par kaut ko. To be something no matter what.⁶”

Tas viss bija iekavās. Bet tas, kas bija pirms iekavām, vēl nebeidzās!

Kāpēc?

Nezinu.

Proti, “…pastāvot tam garām.”

Jā. Bet pēc tam bija iekavas, kurās bija paskaidrots, ka nekam nevajag stāties pretī.

Jā. “Bet tikai pastāvošs tam garām…”

“Vienīgais, kas tam var stāties pretī…” – ir kas?

…tas ir kāds reāls, reāls, taču pakāpeniski arvien mazāk un mazāk reāls…” – to es pēc Hēgeļa…

(Smejas.) Rakstām: “pēc Hēgeļa”…

“…arvien mazāk un mazāk reāls cilvēka esamības, sarunas un domāšanas normālums.” – Pasvītrot! “Vienmēr jūsu – atkal iekavās “arī nekāds īpašais” – Arnis”

Uldis un Arnis.

Tad – “nekādi īpašie”. Noguru! Viss! Manuprāt...

Pietiek.

Manuprāt, ja mēs turpināsim, tad tas vairs nebūs smieklīgi, līdz ar to zaudēs jebkādu jēgu.

Aleksandr Moisejevič, manuprāt, šī vēstule tomēr paredz zināmu sapratnes līmeni...

(Priecīgi.) O! Post scriptum (smejas, aplaudē): “Protams, mēs apzināmies...”

(Smejas.) Jā...

“...ka tas paredz zināmu sapratnes līmeni, kādā jūs diez vai atrodaties,” iekavās: “un mēs laikam gan arī”. (Visi smejas.) Viss! Nah…

Labi! Gatavs! Tagad angliski un sūtām.

Manuprāt, ir smieklīgi. Viss! Es domāju, tāpat jutās Zaporožjes kazaki slavenajā Repina gleznā, kad rakstīja vēstuli turku sultānam. (Smejas.) Vārdu sakot, ar to būtu pabeiguši. Tagad – vienu cigareti, un pēc tam jau runājam konkrēti. Lūk. Pēc tam varam atgriezties pie tā, ka...

Pie Dekarta.

Nē, pie Dekarta ne. Es gribēju atgriezties pie tā, ka jebkurā gadījumā – lai gan mēs par to jau sākām tai vēstulē – ka jebkurā gadījumā mēs esam šeit, lai filozofētu. Jo ar visām citām lietām var nodarboties citā vietā un citā laikā. Jurģi, jūs piekrītat?

Jā, piekrītu, jā.

Lūk. Mēs esam šeit, lai filozofētu, filozofētu par jebko, filozofētu jebkādā veidā, filozofētu jebkādos apstākļos. Jo tajā brīdī, kad mēs – es pat esmu gatavs atteikties no vārda “mēs”, es esmu gatavs kā Dekarts pāriet uz pirmo personu (smejas) –, tajā brīdī, kad es pārstāju filozofēt, man vajag vai nu vienkārši dzīvot – bet tas nozīmē mirt vai pat sliktāk –, vai arī izdarīt to, ko mēs, pareizāk sakot, es, diez vai spēju.

Proti?

Proti, rīkoties, un šī rīcība pat apraus ierastās vai jebkuras citas dzīves plūdumu. Taču man to neļauj darīt iedzimtais bailīgums. Tā ka paliek – filozofēt. Punkts. Saprotami? Visu pierakstījāt?

Nē, nepierakstīju. Es pat netaisījos…

Jūs piekrītat?

Jā.

Jūs piekrītat tam, ko es teicu?

Bet vai jūs nevarat atkārtot un īsāk?

Es teicu… Mēs esam šeit, lai filozofētu, filozofētu jebkuros apstākļos, jebkurā vietā, jebkurā ķermeņa stāvoklī…

…citādi mums neatliek nekas cits kā…

…citādi mums nekas cits neatliek kā dzīvot, tas ir, mirt. Vai arī rīkoties, darīt kaut ko, kas apraus parastās dzīves un parastās miršanas plūdumu. Bet to es nespēju sava dabiskā…

…bailīguma?

…bailīguma dēļ.

Tas ir gandrīz kā Aristotelim: vai nu filozofēt, vai iet prom.

Viņš tā teica?

Jā.

(Sajūsmināti.) Ak tu, bļ…! “Metafizikā”?

Nē. “Protrepticus”. Tur viņš rakstīja… Nu, es teiktu, tā bija tāda kā pirmā filozofijas reklāmas kampaņa; viņš rakstīja vienam tirānam, lai paskaidrotu, ka bez filozofijas nav ne valsts, ne dzīves, nekā…

Jā.

Tas patiešām bija pirmais teksts, kurā kāds, manuprāt, pirmo reizi Rietumeiropas vēsturē 10 lappusēs centās kādam izskaidrot, kādēļ filozofija ir pats labākais, kas ir, un bez tās nekam citam nav nekādas jēgas.

Nu lūk, redziet!

Un šis traktāts beidzas tieši ar tādiem vārdiem: “Tādēļ vajag vai nu filozofēt, vai tīties.”

Proti, spert izšķirošo soli, ko es nespēju sava iedzimtā bailīguma dēļ.

Nu, apmēram, jā... Tā ka jūs it kā atkārtojāt viņa domu gaitu.

Lieliski. (Smejas.) Paklau, izrādās, ka Aristotelis bijis tā neko. (Smejas.) Ko? Kaut kas tomēr vecajam bija?

Bija, bija.

Klausieties, turklāt nomocīja sevi, nodarbojoties ar kaut kādām neiedomājami garlaicīgām lietām – medicīnu, botāniku, zooloģiju…

Nu, vēl arī ar politiku, dažādām polisu veidošanās teorijām… Bet pats briesmīgākais – visa tā ņemšanās ar loģiku…

Jā.

…Eiropā. To taču viņš iesāka.

To viņš iesāka, jā. Vecais papūlējās. Bet, kad es teicu, ka pirmais filozofs Eiropā reālā šī vārda nozīmē bija Aristotelis, – tagad es to atmetu. Nav tiesa. Reālā vārda nozīmē pirmais filozofs, protams, bija Platons. Protams.

Bet, kad es jums tādējādi iebildu, jūs teicāt: “Nē, nu, Platons – viņš nevar būt reāls filozofs, jo viņš to visu izdomāja.” (Visi smejas.) Ziniet, sakarā ar to lekciju par domu un domāšanu es kādas trīs dienas domāju par vienu Parmenida frāzi, kuru, starp citu, citē Heidegers savā lekcijā par domāšanu. Tā ir rindiņa, kurā – vienīgajā visā Parmenida korpusā – vienā rindiņā blakus atrodas divi vārdi, “domāšana” un “doma”.

Jā.

Tā ka, iespējams, pat ne Platons to visu izgudroja.

Bet – Parmenids?

Parmenids un Hērakleits. Viņi abi pēkšņi sāka nodarboties ar ko tādu, ko līdz viņiem neviens nebija darījis.

Neviens.

Gluži kā teica vācu dzejnieks Lēnavs, kad jau bija pavisam nojūdzies, – viņš raudāja un teica: “Tas ir Platons, kurš izgudroja šo stulbo mīlestību.”

(Visi smejas.)

Taču, no otras puses, paši viņi to par filozofiju nesauca. Tāda vārda nebija.

Proti, to ieviesa Aristotelis.

Nē, nē, nē, saskaņā ar tradīciju šo vārdu ieviesa Pītagors.

Pītagors, taču viņš…

Hērodotam, piemēram, “filozofēt” nozīmē “izzināt”. Lūk, tu staigā pa svešām pilsētām un izzini, kā tur viss ir. Viņam tas bija “philosophein”, filozofēt.

Nē, nu tur…

Taču tajā nozīmē, kādā par filozofiju runājam mēs, to izdomāja Pītagors. Kaut kādu tādu cēlu nodarbi. “Filozofija”… Gudrības mīlestība. Un uz to pavilkās visi… Daudzi, daudzi.

Jā.

Arī jūs, Aleksandr Moisejevič.

_(Visi smejas.)