Savienotās bohēmas

RL: Jūs abas, turklāt pārvarot atšķirīgu attālumu, esat veikušas ceļojumu uz laiku, kurā jūsu nebija klāt, uz 50.–60. gadiem, – un mūs interesētu jūsu ceļojuma piezīmes un vērojumi. Kā jūs tur nokļuvāt?

Liāna Langa: Kādu dienu es saņēmu no Nacionālā teātra literārās daļas vadītājas Ievas Strukas īsu ziņu ar piedāvājumu sadarboties, sacerot libretu un dziesmu vārdus mūziklam par Leo Kokli – un nesapratu, vai tas ir pa īstam vai kaut kāds joks, jo nekad līdz šim ar teātriem nebiju strādājusi. Uz jautājumu, kas tad rakstīs mūziku, atbilde bija – protams, komats, Raimonds Pauls, izsaukuma zīme. Tomēr kaut kāda metafizika šajā piedāvājumā bija. Astoņdesmito gadu pirmajā pusē es pozēju Laimdota Mūrnieka studijā. Biju pārbraukusi no Krimas un Odesas, visnotaļ iesauļojusies, un man turklāt nebija pases. Inta Grīnberga teica – beidz ākstīties, tev darīt nav ko, stāvi pliks vai guli – un desmit rubļi ķešā. Es biju diezgan izmisīgā naudas trūkumā, un man nebija arī kompleksu. Laimdots Mūrnieks mani pieņēma, tur es iepazinos ar daudziem māksliniekiem, un Andrejs Ģērmanis mani aizveda uz vēl vienu bohēmu, par kuru pirms tam neko nezināju – es vairāk zināju tikai par Kazas cilvēkiem. Šīs bohēmas namatēvs – tā atradās Merķeļa ielā pretī cirkum – bija puantiltehnikas attīstītājs Latvijā gleznotājs Edgars Valdmanis, kurš bija kuprītis, tieši tāpat kā Leo Kokle. Viņš izskatījās līdzīgs Leo Koklem un lielā mērā identificējās ar Leo Kokli, jo Kokle viņam bija paraugs un pierādījums tam, ka ir iespējams dzīvot mākslinieka dzīvi pilnvērtīgi, esot tādā fiziskajā stāvoklī, kādā viņš bija. Viņam bija divmetrīga skaistule sieva – modele, blonda – un divi dēli. Un mājas durvis, neraugoties uz šaurību un divām istabiņām, atvērtas dienu un nakti. Vienā no šīm istabiņām bija mazs galdiņš, bildes, dīvāns – bet tur reāli varēja satilpt 30 cilvēki, es nezinu, kādā veidā. Varbūt telpa toreiz bija savādāk strukturēta. Arī Eižens Valpēters, kas pieder Kazai, man ir stāstījis, ka viņa mazajā dzīvoklītī, kaut ko svinot, ir bijuši 30 vai pat 50 cilvēki. Bohēmā, kā jau bohēmā, gāja dažādi, bet, protams, tas bija tāds modelis bēgšanai no realitātes šausmām. Protams, viņi bija izcilības – un arī izcili namatēvi, kas pulcināja ap sevi citus cilvēkus, daudziem ar šo atvērto vietu atrisinot jautājumu, kur palikt, jo ne visi kaut ko tādu varēja atļauties padomju komunālajā šaurībā. Gan Kokle, gan Valdmanis uzskatīja, ka viņiem tāda iespēja ir – un viņi to patiešām gribēja, jo vienkārši mīlēja cilvēkus. Analoģija bija ļoti spēcīga un es tiešām ieraudzīju tādu ainu: Leo ar Valdmani sēž uz varavīksnes kuprīša, sitot kārtis vai ko citu darot, Raimonds Pauls ir nobriedis atdot parādu jaunības draugam, un Valdmanis saka – bija man tur tāda jauna dzejniece, varbūt viņa varētu. Kuram katram mūziklam es nemaz nepiekristu. Ņujorkā nodzīvojot piecus gadus, es neaizgāju ne uz vienu. Libretu rakstīja Inga.

Inga Ābele: Jā, tas viss sakrita. Tieši pirms gada, braucot uz Gēteborgu, mēs ar Liānu iepazināmies. Divas lidmašīnas nokavējām, jo, kā mēs viena otru ieraudzījām, tā sākām runāt par mākslu. Stokholmā ieskrienam – tas lidostas spārns jau pilnīgi tukšs, lidmašīnu atstumj no trubas – un mēs stāvam, Liāna tā ļoti lēni māj, es turu biļeti piespiestu pie stikla… Lidmašīnai bija blonda pilote, viņa mūs ieraudzīja, kaut ko pateica, lidmašīnu atstūma atpakaļ un mums atnāca pakaļ sieviete ar apmetni… Nekad nebija gadījies apturēt lidmašīnu. Es neesmu tīrasiņu dzejnieks un dzeju nevaru rakstīt uz pasūtījuma, un komandas darbs teātrim ir īsta alķīmija. Liānu es jau pazinu un par viņu biju droša, bet aizgāju Siguldas “Baltajā flīģelī” uz Paula koncertu “Tres aquas”, kur pirmajā daļā viņam bija brazīļu perkusionists un otrajā daļā Busulis, dziesmu cikls ar Jevtušenko dzeju. Nu, kurš nezina Raimondu Paulu? Bet es nekad nebiju bijusi uz viņa koncertu, nekad nebiju viņu redzējusi tuvumā, man vienmēr gribas pašai kaut kā pajust to cilvēku, kas tas ir. Bija ziema, ciet pārbrauktuve – un koncertu mūsu dēļ uz astoņām minūtēm apturēja, nesāka, kamēr nav sanākuši visi. Tad mēs apsēdāmies, un uzreiz Raimonds Pauls iznāca ārā – ļoti dusmīgs. Varbūt satraucies. Viņš stāvot sāka spēlēt, man likās, tur skan 12 klavieres, un es sapratu, ka tam cilvēkam ir kaislība iekšā, spēks – un viss būs labi. Par Leo Kokli es, protams, biju kārtojusi eksāmenus pie Taņas Sutas, neko vairāk nezināju. Bet man bija krājumā viens sapnis. Es nosapņoju, ka Juglā iekāpju trolejbusā, braucu, izkāpju pie Brīvības pieminekļa – un trolejbusi iet tieši ap Brīvības pieminekli. Savā dzīvē es to nekad neesmu piedzīvojusi. Lietus līst, dīvaini nami un cilvēki, man saka – ir sešdesmit astotais gads. Un es sapnī uzreiz sāku rēķināt, tā, mamma vēl nav no laukiem uz Rīgu atnākusi, tur man nav ko meklēt, tēvs Ventspilī praksē tajos gados... Bet es skaidri zinu, ka vecāmamma strādāja fabrikā Sarkanais Rīts, pie Zasulauka stacijas! Uzreiz skaidrs, kur man ir jāiet un kas man jāmeklē. Šo sapni es atcerējos un domāju – varbūt to var izmantot, lai nirtu tajā laikā. Pēc tam jau viss sākās. Brīnišķīgā Ilzes Konstantes monogrāfija.

Langa:. Es esmu atkušņa bērns, dzimusi 1960. gadā. Nezinu, vai tas, ko zīdainis ieelpo, veido atmiņu par atmosfēru? Katrā ziņā es atceros to gaisu, atceros mammas kleitas, tēva hūtes, visu to stilu, viesības, trauku dizainu. Tas laiks man ļoti patīk – man liekas, tas ir pēdējais izteikta stila laiks.

RL: Vai tu zināji, ka tieši Leo Kokle esot kaismīgi proponējis šo stilu, pielicis roku, lai izplatītos sajūsma, kuras dēļ cilvēki pārkrāsoja sienas dažādās košās krāsās un meta ārā mierlaiku bufetes, aizstājot ar trīsstūra galdiņiem? Viņa piederība sava laika stilam esot izpaudusies ne tikai gleznās, bet arī, piemēram, ielaužoties ar vienu radikāli krāsainu sienu sabalansētā tautiskā stila interjerā jau toreiz populārajā viesnīcas Rīga bārā, ko vēlāk pilnīgi pārtaisīja un koka apšuvuma dēļ iesauca par Skapi.

Langa: Es to uzzināju, vairāk iedziļinoties Kokles biogrāfijā. Šī vide un stils man izraisīja uzticību. Otrs apstāklis bija tas, ka kopš vidusskolas laika es biju pazīstama ar Kazas cilvēkiem, ar savu paaudzi man kaut kā nebija pa ceļam. Pie Eižena es skatījos simtām Māras Brašmanes un Ata Ieviņa fotogrāfiju, kurās tas laiks un atmosfēra bija dokumentēta. Es biju pazīstama ar šo laiku, man bija skaidrs, kāpēc viņi bija tādi, kādi bija, bija skaidra tā mode, priekšstats par viņu sarunām, tēmu lokiem, par nonkonformistiskiem stīgojumiem viņu vidū. Tas laiks ir ļoti tuvs un organisks man pašai.

RL: Taču, lai gan hronoloģiski tas lielā mērā sakrīt, vai tie jaunie, kas iet uz Kazu, un tie, kas iet pie Kokles, tomēr neatšķiras ar savu vēlmi neiekļauties un, tieši otrādi, iekļauties oficiālajā sabiedrībā? Vai Kokles bohēma tomēr nepulcina daudz lielākā mērā nomenklatūras māksliniekus?

Langa: Jā, tieši tā – un es vēl šodien, šurp nākot, piezvanīju Eiženam un pajautāju, nu kā tad bija – vai jūs Kazā runājāt par politiku vai nerunājāt? Jo pie Leo Kokles mājās par politiku nerunāja. Tas bija pilnīgais tabu. Pieminējām PSKP 20. kongresu, Atkusni, 56. gadu, un Eižens teica: meitenes nerunāja, bet Zvirgzdiņš, Tīfentāls un Valpēters, kurš pirms tam bija komjaunietis, bet pēkšņi bija kā pamodies, – viņi ir runājuši, jā. Protams, vairāk – pēc 68. gada, pēc Prāgas notikumiem, kad Atkusnis beidzās un beidzās arī ilūzijas, ka varētu notikt pārmaiņas uz labo pusi.

RL: Un kā tu saproti šo Kokles bohēmas tabu?

Langa: Šie cilvēki bija pietiekami angažēti, uz karjeru vērsti. Pauls bija un joprojām ir nacionāli noskaņots, viņš arī vienīgais no tāda mēroga grandiem neiestājās partijā, bet arī viņš tiecās uz savu karjeru, vēlējās darīt to, ko viņš vēlējās. Tā droši vien bija iekšēja, neizrunāta vienošanās – nerunāt par politiku. Piesardzība. Runājot ar Leo māsu Ainu, viņa apstiprināja – bija nojauta, ka viņu vidū ir informatori.

RL: Un tomēr neviens, kā raksta Ilze Konstante, nekad nav cietis par izrunāšanos, tātad piesardzība ir nostrādājusi. Kā tas nebija, piemēram, ar apcietināto Franču grupu 50. gadu sākumā, kuri arī diez vai runāja par politiku.

Ābele: Man ir tāda versija – varbūt viņi bija vienkārši sava laika stilīgie? Stilīgie ne vienmēr grib mainīt valsts iekārtu, viņi vienkārši ir ļoti stilīgi. Piemēram, nelaimīgajā Cīņas rakstā pēc Leo personālizstādes, tieši tas ir rakstīts: šie te Rīgas stilīgie, viņi taču nenosaka pat Rīgas modi, kā viņi var pretendēt noteikt mākslu! Kāds taču jau ir paņēmis sev tiesības uz nopietno mākslu, un tad ir lieli panākumi tādai izstādei kā Leo Kokles izstāde – kā, un to viņi tagad sauc par mākslu?! Vienkārši liels sašutums izraisās! No tiem nopietnajiem, no tiem nestilīgajiem.

Langa: Arī stilīgais ir visai nopietns pārmetums. Jesļi hočeš slušaķ džaz, skoro roģinu prodaš. Es domāju, ir tomēr ļoti liela atšķirība, salīdzinot, piemēram, ar Franču grupu. Tur dominēja intelekts, bija Kurta Fridrihsona sarakste ar Andrē Židu, pie viņiem cirkulēja tā saucamā pārdrukātā literatūra, samizdats, tajā lokā bija lasīts arī Solžeņicins, viņu dzīves tvērums bija intelektuāls, ko es Leo bohēmas gadījumā gan drīzāk apšaubu, tur bija citi motīvi – turklāt Fridrihsons ienīda padomju iekārtu, es to ļoti labi zinu, reāli ienīda.

RL: Kādi citi motīvi, kā tu tos nosauktu?

Langa: Leo motīvi? Viņa cilvēkmīlestība savienojumā ar šausmīgām bailēm no vientulības. Ļoti aktīva sabiedriskā dzīve – iespējams, īsti nemāku spriest, – kā kompensējošais mehānisms viņa invaliditātei. Bohēma kā neparastas, atšķirīgas komunikācijas modelis, mēģinājums izrauties no ikdienas sūruma, radīt citu realitāti uz pastāvošās realitātes bāzes, protams, arī apreibinoties – lai gan Leo Kokle praktiski nedzēra, bet visi viņam apkārt gan. Pleca sajūta, cilvēciskais siltums, pretēji politikai ārpusē, neformālas attiecības. Starp citu, lasot Kokles vēstules un citus dokumentus, mani ļoti iespaidoja atšķirīgā valoda. It kā tā pati un tomēr pilnīgi cita. Man bija pilnīgi skaidrs, ka es nevaru rakstīt šos dziesmu tekstus tādā valodā, kādā rakstu es, man ir jāatrod kaut kāds kompromiss.

RL: Kāda ir šī valoda?

Langa: Tieša un naiva. Klišejas lietotas arī privātajā apritē. Es domāju, tāpēc, ka spiediens no ārpuses bija tiešām graujošs. Atgriežoties pie motīviem, vēl tas, ka Leo vienkārši apbrīnojami dievināja skaistas sievietes un radīja telpu, kurā viņas varēja ienākt, sākot ar prostitūtām, beidzot ar Rīgas Modeļu nama meitenēm.

Ābele: Tagad tur dzīvo dzejniece Ingmāra Balode, tieši tajā dzīvoklī Valguma ielā 14-4, un skatās pa viņa logu, un studenti viņai bāž pilnu ledusskapi ar zupām.

RL: Leo Kokles bērnībā pa Valguma ielas māju logiem bijis neaizbūvēts un neaizaudzis skats uz Uzvaras parku, kur 1945. gadā kāra vācu ģenerāļus, skats uz karātavām.

Ābele: Aina pat negāja uz skolu…

Langa: Jā, raudāja, baidījās. Viņi to pieredzēja. Bet Leo, pirms nomira 1964. gadā, vēl paspēja baudīt padomju mākslinieka privilēģijas, viņam piešķīra darbnīcu jaunuzceltajā Mākslinieku namā Daugavmalā, un tur jau viss turpinājās. Mammīte, Marta Kokle nesa sviestmaizes un vīnu, strādāja par Mākslinieku nama apkopēju, lai varētu dēlu appuišot.

RL: Lielisks ir Jāņa Stradiņa dienasgrāmatas ieraksts par svinībām pēc Kokles personālizstādes.

Ābele: Blakus sēdēja drūma izskata jauneklis…

RL: Paresns! Paresns drūma izskata jauneklis, kas melanholiski dzēra un retumis izmeta kādu asprātīgu piezīmi. Kad vēlāk ar viņu iepazīstināja, tas izrādījās Boriss Bērziņš. (Smiekli.)

Leo Kokles darbnīcā 1964. gadā. No kreisās - Terēze, Leo, Marta Kokle, Rolands Dzelmanis, Biruta Austriņa, Raimonds Pauls, Edgars Ērmanis un Aija Baumane.

RL: Piedodiet, bet es vēl gribēju pajautāt par nomenklatūru. Kā jūs izprotat to, ka tie paši cilvēki, kuri, vismaz no šodienas raugoties, šķiet, bija visgatavākie karjeras vārdā pildīt pasūtījumus un runāt to, ko vajag, ir pavisam citādi šajā paralēlajā pasaulē? It kā katru vakaru caur līku priedes sakni atmuguriski būtu izlīduši.

Langa: Vienlaikus gan komunisti, gan bohēmieši, gan brīvdomātāji, gan partijas sekretāri, gan stukači, gan ceļotāji…

Ābele: Man Oskars Koršunovs, piemēram, Viļņā teica: visi bija partijā, bija vairāk naudas ceļiem, un mēs varējām staigāt pa ielu un skaitīt, kas tik ienāk prātā, jo visi bija savējie…

Langa: Nu jā, tās ir dažādas pasaules uztveres. Es uzskatu, ka nevienam nav tiesību nosodīt nevienu, bet vienkārši mēs katrs esam atbildīgs par savu dzīvi. Man, teiksim, daudz nozīmē draudzība ar Eiženu Valpēteru, kurš nebija “oficiāli kreatīvs”, nebija radošs oficiālā līmenī, līdz pat šiem desmit gadiem, kad sataisīja grāmatu “Nenocenzētie”, kurā attīstīja sevi kā mākslinieku, kurš nezīmēja, negleznoja, netaisīja savas kolāžas, jo tā bija kaut kāda savdabīga viņa protesta forma. Uz mums tomēr lielu iespaidu atstāja budisma doktrīnas.

RL: Uz mums – tas ir?

Langa: Uz mani. Jau agrā jaunībā. Es esmu ļoti pavirša budisma pazinēja, es runāšu tikai par tām doktrīnām, kas cirkulē sabiedrībā – tīrs ceļš, tīra valoda… Un tad tu saproti, ka tas ir baigi nozīmīgi. Piemēram, superhipija Alfrēda Stinkula sieva Ingrīda, kas beidza lietišķos, – es viņu satiku Burkānos, kur bija hipiju komūna – apstiprināja manu iekšējo sajūtu, viņa teica, ka nestājās akadēmijā, jo neesot gribējusi izrunāt topošā padomju mākslinieka kaut kādu tur zvērestu. Zvēru kalpot… es nezinu precīzi, kam.

RL: Tāda mākslinieka zvēresta jau nav, runa visdrīzāk ir par metaforu.

Langa: Nē, esot bijis kaut kāds. Viņa man to pateica – ka tieši nav gribējusi izrunāt šo studenta zvērestu, kurā bijis iepīts, ka kalpos kaut kam. Un tāpēc viņa nestājās.

RL: Lai vai kā, tev ar visu savu orientāciju uz nonkonformistiem nācās tagad iedziļināties tieši sava veida konformismā.

Langa: Tas nekas. Es apzinos, ka tāda ir realitāte, ka cilvēku pasaules uztveres ir ļoti dažādas, vienkārši viņi bija tādi. Es to pieņemu. Kopš man nav vairs 20 gadu, manī nav kritiskas degsmes. Cita lieta, ko es izvēlos sev par draugiem, bet tā ir mana privāta darīšana.

RL: Vēlreiz salīdzinot Leo bohēmu ar Kazu – dzēra kā vieni tā otri, bet duras acīs, ka daudziem kazistiem tā patiešām bija visa dzīve, nevis paralēlā, kā dažiem no viņiem.

Langa: Kā Maijai Tabakai, teiksim.

RL: Un tā ir reāla atšķirība, ko es varu saskatīt, salīdzinot ar Kokles vidi.

Langa: Jā, Kokles loks bija daudz angažētāks, mēs jau visu laiku par to runājam: stājās Mākslinieku savienībā, ieņēma amatus, rakstīja žurnālistiskus rakstus.

RL: Nē, es šoreiz domāju tieši pašu bohēmu. Viņi jau nestājās amatos bohēmā, bet tajā otrā, paralēlajā dzīvē. Kas atšķīrās pašā bohēmā?

Langa: Jokus plēsa kā vieni, tā otri, bet es pieļauju, ka joki bija atšķirīgi. Cita stilistika. Vēl varbūt tas, ka Leo durvis bija plaši atvērtas, bet Kazā vajadzēja tomēr atbilst noteiktiem “kritērijiem”, kaut kā pozicionēties, es zinu stāstus par meitenēm, kam ļoti patika tie puiši, kas ļoti gribēja tur būt, bet netika pieņemtas, un tad pēc ilga laika tomēr tika – un man liekas, ka viņi joprojām savā lokā diskutē, kā tad tas bija. Pie Leo, šķiet, nebija šādas atlases, īpaši jau meitenēm.

Ābele: Man gribējās arī skatīties, no kurienes tai bohēmai saknes nāk, kā Dambja diskā – spēks no tētiem, es izvilku Leo tēvu Teodoru Kokli, viņam ir ļoti interesanta biogrāfija. Gadsimtu mijā viņš dienējis uz milzīgā cara flotes kuģa Andrej Pervozvannij, bet Marta Kokle dzīvoja un strādāja Alūksnes muižiņā un Igaunijas muižiņā. Desmit gadus viņi nāca viens pie otra, un beigās viņš atnāca pie viņas tieši tajā vakarā, kad viņa jau bija aizgājusi uz zaļumballi… Un tad slimo viņu bērni, nomirst bērni, traģisks ģimenes stāsts. Kokles tēvs tika padomju varas pazudināts pilnīgi par neko – kā daudzi tūkstoši citu. Padomju režīmu var salīdzināt ar koncentrācijas nometni – Viktors Frankls sarakstījis izcilu grāmatu par to, kādus spēkus un ētiskas augstienes koncentrācijas nometne spēj atklāt cilvēkā, kas par to eksistenci parastā dzīvē nav pat nojautis – protams, līdztekus dvēseles dēmoniem arī un baisam zemiskumam – bet tāpēc jau neviens nesauks koncentrācijas nometni par vērtīgu. 

Leo mani uzvedināja arī uz vienu sensacionālu atklājumu – kas sen droši vien bija atklāts. Bija grūts uzdevums – glezna uz skatuves. Un es domāju – kas mūsos iekšā nosaka mākslas skaistumu, kur ir tas mazais sensors. Es nemācēšu to labi izteikt ar vārdiem, bet nācu pie secinājuma, ka līdztekus piecām maņām ir vēl arī iedzimta skaistuma sajūta. Kokle izkopa savu skaistuma sajūtu bērnībā. Iedomājieties, ilgi gadi ģipša gultā. Iekaltam tā, ka kustas tikai rokas. Tie ir gadi! Viņš pazina pavasari pēc puķēm, ko viņam mamma nesa pie gultas. Griestos nomainās gaismas, visas krāsas…

Langa: Mana pirmā versija, par ko es domāju, rakstot “No baltiem griestiem gaisma līst, neviena rēta nesadzīst, bet pārvēršas par dramatiskiem ziediem”, bija par to, ka Leo par vizuālistu, par mākslinieku pamatos kļuva, guļot tajā ģipša gultā, būdams spiests vērot gaismu un gaismēnu spēles uz baltajiem griestiem, uz visdrīzāk saplaisājušajām sienām, ka tas ārkārtīgi attīstīja viņā vizuālo domāšanu.

Ābele: Un nemitīgie plaušu karsoņi, jo krūšu kurvis saspiests. Nemitīgi tu esi drudzī, tu kaisti. Tas ir kā degt. Viņa ātrums, viņa azarts uz hipodromu, pēkšņi – māšel, brauc, pērkam biļetes! Braucam uz hipodromu! Un skaistie cilvēki, formas, viņš īstenībā dzīvoja…

Langa: Viņš dzīvoja strauji.

Ābele: Viņš dzīvoja.

RL: Kāpēc tā ir “pēdējā bohēma”?

Ābele: Tāpēc, ka tagad ir tā banālā sajūta, ka nav laika, ka jāskrien, arī bohēmai nav laika, laiks ir fragmentēts, tas ir kā upes delta, sākumā ir viens laiks, tad tas sāk zaroties, zaroties, aizvien sīkākās straumītēs, un mēs dzīvojam jau kaut kur te, tievajos individuālajos laikos, bet Kokles laiks ir te, kur tas viss vēl ir kopā. Bet bija, man bohēma bija tad, kad es atnācu uz Rīgu 1996. gadā, un tad bija M6 Mārstaļu ielā, bija Villijs – Alvils Indriksons, un Kaža – Kārlis Freibergs, lai viņiem abiem vieglas smiltis, mēs bijām apkārt un skatījāmies uz viņiem, jo viņi bija dzīves mākslinieki. Villijs varēja uzlikt koka automātu uz muguras, uz baltā krekla, kāds viņam mūždien bija, Villija dzēriens bija karsts ūdens, šņabis, citrons, daudz daudz cukura. Kā viņš apmaisa un kāds viņam ir gredzens. Kārlis Freibergs bija tas smalkais skaistais trauslais zēns. Viņi stilizēja tērpus, bildes, kopā bildējās… Un kad tu gribi būt traks un brīvs, tu ej Vecrīgā.

Langa: Mēs, protams, šajā gadījumā ļoti romantizējam bohēmu, un Raimonds Pauls ir uzrakstījis tik smeldzīgas melodijas, kā tikai viņš viens pats uz pasaules to prot. Bet es nenoliegšu, es nedaudz palasīju, kas tad īsti ir bohēma, sākot ar šā jēdziena rašanos 19. gadsimta vidū Francijā, un izlasīju arī kādas krievu mediju pētnieces pieņēmumu, ka Krievijā tā “bezpreģela” sajūta, ko dod bohēma, savienojumā ar Sudraba laikmeta atmosfēru, pulcēšanos torņos un salonos, kur viņi pilnīgi noteikti pārkāpa dažādas komunikācijas un iespējams, arī citas normas, bija intelektuāļu pretestība cariskajam režīmam, ka 1917. gada apvērsums nav zemnieku un strādnieku iekarojums, ka tieši bohēma ir par to visvairāk atbildīga, un ka intelektuālās elites pārstāvji arī pēc tam reāli balstīja to ideoloģiju. Tādu versiju es nebiju dzirdējusi, interesanti. Bet viens ir skaidrs, ka bohēma visur un vienmēr, vienalga, alkohola dvingā vai intelektuālu sarunu spriedzē, pēc būtības ir ļoti demokrātiska, neinstitucionalizēta, tur zemākie sociālie slāņi var brīvi piedalīties, tas ir karnevāls. Bet Nabokovu būtu grūti iedomāties tādā bohēmiskā situācijā.

Ābele: Koklīša bohēma bija darbaļaužu atvašu bohēma – ļoti vienkārša un tāpēc, visticamāk, tajā laikā es, ja vispār kaut kur ietu, tad ietu tur, jo mana vecmamma strādāja fabrikā, bet vectēvs bija koku brāķeris, viņi mani ieradināja dzīvot pēc iespējas vienkārši. Un to uzsvēra visi, kas pie Kokles tajā laikā nāca – ka viņiem šausmīgi nekā nebija, no materiālā. Ko viņi tur dzēra! Lana atcerējās, ka viņa bija stāvoklī un aizgāja uz Rīgas bāru un viņai visi tie bohēmas veči sameta nēģus, kādus piecus gabaliņus uz šķīvja. Viņa gribēja ēst, paskatījās un ieraudzīja tās acis. Visiem ļoti gribējās – bet šoreiz tas bija viņai. Nu, tiešām nekā nebija. Gleznot pasūtījuma darbus bija vienīgais iztikas avots, jo citādi vārda tiešā nozīmē nebūtu ko ēst – un nomira viņš taču, būdams 600 rubļu parādā, jaunā naudā. Jānis Pauļuks Kokli par pasūtījuma darbiem kritizēja, bet tomēr palika viņa draugs.

RL: Protams, māksla tikpat labi var rasties arī ārpus bohēmiskās vides, savukārt daudziem pati šī vide, nevis māksla, ir pašvērtība. Kāda ir jūsu sajūta par bohēmas vērtību vai bezvērtību?

Ābele: Nedrīkst neņemt vērā bohēmas spēku. Tiešām, ja mēs redzētu neredzamās lietas – virs bohēmas vienmēr ir virpulis.

Langa: Visas lietas jau pastāv savā ambivalencē. Bohēma var būt absolūti bezjēdzīga un kādam absolūti jēdzīga. Vienlaicīgi. Un to izšķir indivīds.

RL: Raimonds Pauls bija viena no Kokles bohēmas zvaigznēm, un šajā gadījumā runa ir tieši par cilvēku, kuram bohēma bija, lai arī svarīga, bet tikai epizode, kurš nav palicis savā pagātnē, bet joprojām sacer mūziku.

Langa: Raimonds Pauls izrādē būs Raimonds Pauls.