Šis ir mans karš

2012. gada pavasarī, tuvojoties Eiropas futbola čempionātam, bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs svinīgi pārgrieza zilu lentīti, atklājot Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktās Doņeckas lidostas jauno termināli. Šī gada 17. aprīlī pie lidostas fasādes tika piekārts prokrieviski noskaņotās Doņeckas tautas republikas” karogs. Ukrainas bruņotie spēki aplenca teritorijas iekšējo perimetru, bet lidosta turpināja strādāt un nepārtrauca pasažieru reisus līdz pat 26. maijam, kad jaunajā terminālī ap trijiem naktī ielauzās vairāki desmiti separātistu kareivju no DTR dienesta bataljona Vostok. Viņi uzstādīja artilērijas ierīces uz termināļa jumta, sākās kauja, un lidostas ēka guva pirmos nopietnos bojājumus.

Doņeckas lidosta joprojām ir nepārtrauktu kauju zona – teritoriju vairāk vai mazāk kontrolē Ukrainas karaspēks, bet separātistu grupējumi, ignorējot pamiera nosacījumus, pastiprina uzbrukumus ar tankiem un smago bruņu tehniku: vakar (10. novembrī) vien ukraiņu aiz­sargpozīcijas esot apšaudītas no granātmetējiem vairāk nekā 30 reizes. No septiņus miljardus dolāru vērtā jaunā termināļa un lidostas infrastruktūras gandrīz nekas nav palicis pāri, un gan kareivji, gan tie, kas seko notiekošajam, arvien biežāk uzdod jautājumu – vai šī objekta dēļ vispār ir vērts cīnīties? Ukrainas pretterorisma operācijas preses dienests izvairīgi atbild, ka lidosta ir svarīgs komunikāciju punkts. Daži eksperti apgalvo, ka, to zaudējot, Ukraina var rēķināties ar vēl aktīvākiem uzbrukumiem no DTR puses, lai arī lidosta vairs praktiski nav lietojama. Vēl ir viedoklis – ja Ukraina grasās apturēt konfliktu Donbasā un neturpināt uzbrukt separātistu teritorijai, lidosta vairs nesniegs nekādas priekšrocības. Ir, protams, arī konspirācijas teorijas – piemēram, ka tuneļos zem lidostas esot apslēpti milzīgi pārtikas krājumi, kurus cenšas iegūt gan viena, gan otra puse. Taču, raugoties no cilvēcīgām pozīcijām, nav grūti secināt, ka pati lidosta jau sen ir zaudējusi savu stratēģisko nozīmi. Bijušais Doņeckas apgabala gubernators Sergijs Taruta apgalvo, ka ukraiņu kareivjiem lidosta ir kļuvusi par varonības simbolu un cita iemesla par to cīnīties vairs neesot.

Līdzīgi spriež arī telekanāla Doždj žurnālists Timurs Oļevskis un Los Angeles Times korespondents Sergejs Loiko, kuri 29. oktobrī radio Eho Moskvi ēterā dalījās ar savu pieredzi Doņeckas lidostā – gan vienam, gan otram bija gadījies tajā nokļūt (kā arī no tās atgriezties). Pēc raidījuma stenogrammas publicēšanas raidstacijas vietnē uzraudzības iestāde Roskomnadzor izteica brīdinājumu raidstacijai Eho Moskvi par “kara noziegumu praksi attaisnojošas informācijas” izplatīšanu. Stenogramma tika izdzēsta, taču drīz vien krievu žur­nālists Oļegs Kašins to ievietoja savā vietnē kashin.guru, publikācijas priekšvārdā uzrakstot: “Tas, kāda ir Kašina redakcijas attieksme pret krievu žurnālistu sajūsmu par ukraiņu tā saucamajiem kiborgiem, ir skaidrs, taču vēl sliktāka ir Kašina redakcijas attieksme pret cenzūru, tāpēc pie­­dāvājam jums izlasīt aizliegto stenogrammu, kuru mēs izvilkām no Google kešatmiņas.”

Svens Kuzmins

Aleksandrs Pļuščevs: Ar jums kopā ir Aleksandrs Pļuščevs raidījumā “Sa­­vām acīm”. Šodien pie mums viesojas Sergejs Loiko, Los Angeles Times korespondents, labvakar! Un mūsu kolēģis no Eho Moskvi un telekanāla Doždj Timurs Oļevskis. Sveiki!

Timurs Oļevskis: Labvakar.

Pļuščevs: Parunāsim par kaujām Do­­ņeckas lidostā. Kā saprotu, jūs tur bijāt un nupat esat atgriezies, vai ne?

Oļevskis: Vispirms, Serjoža, droši vien jāizstāsta, kurš kur ir bijis. Tu tajā ellē biji visdziļāk ielīdis.

Sergejs Loiko: Jā, es braucu ar stopiem no Kijevas un ceļojumu noslēdzu Doņeckas lidostā, kur pavadīju četras dienas tajā...

Pļuščevs: Proti, jūs iebraucāt ar auto no Ukrainas puses?

Oļevskis: No otras puses tur dzīvs nemaz nevar iebraukt. Tur notiek kaujas par lidostu, un no Doņeckas puses nāk iekšā DTR kaujinieki – viņi cenšas ieņemt lidostu triecienā, bet netiek iekšā. Lai gan tā arī gluži nav, tur ir nianses, kā patiesībā ir izveidota Doņeckas lidostas aizsardzība. Sergejs to visu redzēja savām acīm, es biju turpat blakus, bet ne iekšā. Bet, kad es uzzināju, ka vienā un tajā pašā ēkā ir gan vieni, gan otri kareivji – viņi burtiski var cits ar citu ja ne sabļaustīties, tad apmētāties ar granātām –, godīgi sakot, pat nenoticēju.

Loiko: Jā, tur bija epizode, kad viens no desantnieku komandieriem ar seg­­vārdu Rahmans burtiski no pāris soļu attāluma šauj – kā separātistus tur sauc – uz “separu”, kurš stāv lidlaukā. Un viņš gluži kā datorspēlē bliež viņam tieši virsū no sava stečkina, iztukšo visu aptveri, viņš redz, kā tam el­pojot garaiņi no mutes nāk. Un tas šauj pretī un mūk prom, patveras caurspīdīgajā tunelī, kas ved uz trešo stā­vu. Bet tas Rahmans stāv kā apstulbis: “Kā? Kā es varēju netrāpīt?” Un kliedz: “Separ! Separ! Nāc atpakaļ!” Bet tas jau ir aizlaidies.

Oļevskis: Tā ir otrā termināļa ēka. Pirmo un otro stāvu aizņem ukraiņu kareivji, bet trešo stāvu un pagrabstāvu – separātisti.

Loiko: Tur aplenkums ir trīsdimensionāls. Patiesībā tur ir divas ēkas: vecais terminālis un jaunais terminālis. Pašā braucienā uz lidostu sarežģītākais ir iekļūšana un izkļūšana. Tas attiecas ne tikai uz mani, bet arī uz ukraiņu kareivjiem, kuri uz turieni regulāri brauc, lai apgādātu kaujiniekus – tie tur ir jau piecus mēnešus – ar ūdeni, ar ieročiem, lai aizvestu ievainotos, atvestu jaunus čaļus, lai notiktu rotācija, jo apstākļi tur ir necilvēcīgi, apstākļi ir vienkārši... Es nezinu, kapteinim Skotam droši vien vieglāk bija nokļūt līdz Ziemeļpolam nekā tur atrasties. Atceraties tādu izteicienu – ieeja par rubli, izeja par trim? Tad, lūk, šeit: ieeja par dzīvību, izeja arī par dzīvību. Proti, tu iebrauc... Vari iebraukt, bet vari arī neiebraukt. Un tikai bruņutransportierī. Brauciens no­­tiek pa absolūti klaju lauku – kādas desmit minūtes tu esi redzams no visām pusēm. Tur ir vairākas zonas; kad tu brauc, pret bruņām visu laiku kaut kas atsitas, blakus kaut kas sprāgst. Proti, ja paveiksies, iebrauksi. Ja nepaveiksies – 12,7 kalibra bruņusitēja lādiņš no ložmetēja Utjos iziet transportierim cauri un nogalina vi­­sus, kas tajā atrodas. Un lidlauks, piemēram, ir pilnīgi... Tur nav lidmašīnu, viena mācību lidmašīna stāv kaut kur tālumā, bet toties viss lidlauks ir noklāts ar nodegušiem tankiem un bruņutransportieriem, kas braukāja turp atpakaļ un nevarēja tikt iekšā vai ārā. Bet, kad bruņutransportieris vai kolonna – viens, divi vai četri atkarībā no tā, ko piegādā, – piebrauc pie jaunā termināļa jeb tā, kas no tā palicis pāri, tad sākas pats sarežģītākais, jo visi kāpj ārā, lai to izkrautu, un sākas apšaude no visām pusēm. Puse no tiem, kuri atrodas lidostā, šauj uz visām pusēm, lai apspiestu uguni, kas nāk no separātistu perimetra, bet daļa cilvēku izkrauj bruņutransportierus. Izkrauj šādi: vienkārši samet visu uz lidlauka. Kad visi ir aizmukuši, viņi brauc projām – tie, kas palikuši dzīvi, sasēžas bruņutransportieros, ievelk iekšā ievainotos, un bruņutransportieri aizbrauc, ja vien nav sākuši degt. Un tikai vēlāk, kad iestājas tumsa, cilvēki lien ārā un sāk to visu stiept uz jauno termināli. Pie vecā termināļa vispār nav iespējams piebraukt, jo jaunais tiek apšaudīts no divām pusēm, bet vecais – no visām, un separātisti vecajam ir daudz tuvāk. Nesen tur bija tāda asinspirts, kad vecajam terminālim dega augšējais stāvs... Daudz cilvēku aizgāja bojā, bija daudz ievainoto. Bet separātistu tur nebija. Taču jaunajā terminālī – tur aplenkums ir no visām pusēm. Tur separātisti ir ne tikai pa lidostas perimetru, viņi ir arī pagrabstāvā, kurā ir visādas ejas un sazarojumi, kas iziet ārpus lidostas, un arī trešajā stāvā.

Pļuščevs: Bet trešais stāvs... Kā tad viņi...

Loiko: Viņi kaut kā tiek pagrabā, turklāt gan vieni, gan otri visu laiku mīnē kaut kādas ieejas un izejas, bet mīnē tā, ka neviens jau vairs neatceras, kur kas atrodas. Bet separātisti kā spoki: viņi apiet apkārt, lec ārā. Nesen viens separātists – tas notika manā klātbūtnē – izskrēja uz balkona otrajā stāvā un no granātmetēja Muha izšāva vienu tādu “mušu” pa desantnieku galvenā štāba ieeju, un lādiņš uzsprāga tieši virs ieejas. Visi nokrita uz grīdas, visi tika apbērti. Ja tas būtu uzsprādzis iekšā, visi būtu pagalam, bet tā tikai dabūja kontūziju, es tajā skaitā. Un tūlīt pat viens desantnieks, kuru sauca par Betmenu – viņš arī izskatās pēc Betmena –, meta pretī granātu, granāta neaizlidoja līdz ga­­lam, uzsprāga kaut kur pie balkona, un visi atkal sakrita uz grīdas. Un vispār viss, kas tur notiek, sākot ar to, kā tur izskatās, kā izskatās šī lidosta, – tas vienkārši ir kaut kāds episks... Tāda sajūta, ka tas ir kaut kāds filmsets, jo reālajā dzīvē nekas tāds nevar notikt! Liekas, ka tūlīt iznāks Spīlbergs un teiks: “Nofilmēts!” Jo tik ļoti drupainas drupas, tik ļoti izārdīts lidlauks, tik ļoti viss sagrauts... Tur nav neviena kvadrātmetra, kas nebūtu desmitiem ložu sašauts. Ložu caurumi ir visapkārt: griesti sašauti, visas sienas sašautas. Iekšā visu laiku ir tumsa: dienā pustumsa, vakarā pilnīga tumsa. Pa dienu cilvēki vēl ieslēdz kaut kādus lukturīšus, ģeneratorus, lādē baterijas, bet naktī iestājas pilnīgs visa izslēgšanas režīms: nekādu lukturīšu, nekādu cigarešu – snaiperis šauj līdz ar trešā dūma ievilkšanu. Un, kad viņi pielādē automātus, nedod Dievs, lai kāds pielādētu savējo ar trasējošajām lodēm! Viņi nešauj ar trasējošajām lodēm. Tāds viņiem humors: “Mēs šaujam tikai ar tukšām trasējošajām.” Un vēl, protams, sadzīves apstākļi lidostā ir drausmīgi, auksts pēc suņa, nekādu krāsniņu nav, visapkārt caurvējš. Visi šķauda, visi klepo, sasildīties nekur nevar. Vienīgais, ko viņi var atļauties, ir karsta tēja uz prīmusiem. Un tējkannas melnas, melnas. Tualete ir visur, kur paveiksies un tevi nenogalinās. Apmēram tā. Bet pa lielām darīšanām praktiski neviens vairs neiet un smakas nav, jo cilvēki neēd. Viņi pārtiek no sava adrenalīna. Visiem ir tādas acis... Vēlāk, kad uztaisīju fotogrāfijas, es bi­ju pārsteigts, kādas cilvēkiem ir acis. Tur nav iespējams uzņemt inscenētu kadru. Tas ir kaut kāds episks stāsts, kaut kāds “Gredzenu pavēlnieks”, kurš man nekad nav paticis, jo tajā stāstā nav humora, kaut kāda idiotiska fabula – absolūtais labums cīnās pret absolūto ļaunumu. Taču šeit Tolkīns man beidzot atdzīvojās. Es ieraudzīju, ka tiešām pietiekami absolūts labums šajā lidostā, kuru nav iespējams nosargāt, kuru nav vajadzīgs nosargāt, cīnās ar absolūto ļaunumu, ar šiem orkiem, kuri ir aplenkuši lidostu no visām pu­­sēm un apšauda to ar Grad, mīnmetējiem un tā tālāk.

Pļuščevs: Mēs vēl parunāsim gan par labo, gan par ļauno. Gribēju pajautāt Timuram Oļevskim – tu teici, ka biji tur blakus.

Oļevskis: Jā. Tiesa, man, par laimi, neizdevās piekļūt tik tuvu kā Serjo­žam.

Loiko: Vajadzēja nostāties pie bruņutransportiera un pamāt ar roku.

Oļevskis: Es pat mēģināju izlikties par smilšu maisu – tūlīt izstāstīšu, kā tas notika. Lai iekļūtu lidostā, ir jāiziet vairāki atļauju loki, vismaz krievu žurnālistiem, un jāaizbrauc līdz ciemam Peski, kur priekšā stāv ukraiņu mehanizētās brigādes – artilēristi un desantnieki –, un no turienes tad arī šie bruņutransportieri, tā saucamās bezdelīgas, brauc uz lidostu.

Loiko: Tu tikai neatklāj visus noslēpumus.

Oļevskis: Viņi tur visu laiku braukā. Tas nav nekāds noslēpums, jo radiosakari ir atklāti, visiem viss skaidrs. Nu tad, lūk, kāds stāsts. Tur katrs brauciens ir kauja. Katrā ziņā tas, ko Serjoža stāstīja, tur notika. Bet es re­­dzēju, kā notiek šo bruņutransportieru sagatavošana pirms izbraukšanas. Tā ir kauja. Katra izbraukšana tiek sagatavota ar artilērijas uguni, turklāt no abām pusēm. Es Peskos biju 79. brigādes uzraudzībā – tie ir artilēristi, mīnmetēji. Tur bija “Labējais sektors”, kurš nodarbojās ar kaut kādām savām lietām. Viņi, starp citu, ir arī lidostā – neliela “Labējā sektora” daļa. Bet es redzēju tos “Labējā sektora” kaujiniekus, kuri Peskos nodarbojas ar tīrīšanu, proti, viņi visu laiku tvarsta uguns koriģētājus. Un, kad es dzirdēju, ka uguns koriģētājus kāds ķer gan vienā, gan otrā pusē, man likās, ka viņi vienkārši ķer cilvēkus, kuri viņiem nepatīk. Bet šeit es pirmo reizi ieraudzīju, kā izskatās tas, ko sauc par uguns koriģētāju. Proti, kad sagrautā, neapdzīvotā mājā pretī artilērijas pozīcijām naktī ir redzama blāva luktura gaisma tādā zilā krāsā, uz turieni skrien izlūki un atrod pozīcijas, kuras tika pamestas dažas minūtes pirms viņu ielaušanās. Kad parādās šāds veiksmīgs tēmēklis, tad pār to vietu, kur atrodas artilērijas baterija, sāk birt lādiņi. Slēpties no tiem faktiski var tikai bruņutranspor­tieros. Lai gan cilvēki, kuri tur dienē un visu laiku atrodas pie saviem mīnme­tēju aprēķiniem, sen vairs neslēpjas. Viņi sēž angārā, nāk uz pozīcijām un pret apšaudēm attiecas flegmatis­ki, spriežot šādi: “Ja Grad trāpīs pa jumtu, nekas nenotiks, bet, ja SAU[1. Pašgājējs lielgabals.] trāpīs, tad, protams, ar mums ir cauri.” Nekas cits nenotiek. Un tā ir vieta, no kuras var redzēt joslu, proti, kontroles torni, kurā arī ir ukraiņu kareivji. Ir trīs vietas – vecais terminālis, jaunais terminālis un kontroles tornis –, kuras kontrolē ukraiņu karaspēks. Tornis, manuprāt, ir visvieglāk apšaudāmā vieta.

Loiko: Tā ir ellīga elle.

Oļevskis: Tornis ir ellīga elle. Tur vispār nedrīkstētu neviens atrasties. Bet cilvēki tur atrodas uz nezin cik ilgu laiku, un es pats redzēju, dzirdēju, kā snaiperis, kurš sēdēja tajā tor­­nī, lūdzās, lai viņu kāds nomaina, jo viņam divas dienas vēlāk bija paredzētas kāzas. Bet komandieris lū­­­dza viņu palikt tur vēl kādu laiku, lai viņš varētu parunāt ar jaunajiem un izskaidrot, kas un kā. Šo sarunu ir ļoti grūti atstāstīt, tā ir saruna, kurā cilvēks lūdzas, lai viņu atlaiž trīs stundas agrāk, jo viņš grib dzīvot. Un komandierim izdodas viņu pierunāt vēl trīs stundas uzkavēties vietā, kur viņu var nošaut pēc desmit minūtēm. Bet viņš jau ilgu laiku tur ir bijis un skaita katru minūti, kas atlikusi līdz glābjošā bruņutransportiera atbraukšanai.

Pļuščevs: Vairāki mūsu klausītāji uzdod vienu un to pašu jautājumu: “Kā­­da jēga karot par šo lidostu? Kādēļ tā ir vajadzīga gan vienai, gan otrai pusei?”

Loiko: Es šajā sakarā atceros savu mīļāko filmu, episkāko spageti vesternu, kādu savā mūžā esmu redzējis, – Serdžo Leones filmu “Labais, sliktais, ļaunais”. Tur ļaundari meklē maisu ar zeltu uz grandiozas amerikāņu pilsoņu kara ainavas fona. Un tur ir mo­­ments, kad abi ļaundari, Klints Īstvuds un Īlaijs Volaks, nonāk pie upes, kurai nevar tikt pāri, jo pār šo upi ir pārmests tilts un par to notiek briesmīga kauja: vienā pusē ziemeļnieki, otrā dienvidnieki – tas ir stratēģisks objekts. Abi ļaundari sēž krastā zem krustugunīm un nezina, ko iesākt. Nak­­tī viņi uzspridzina šo tiltu un bai­­lēs paliek turpat gulēt. No rīta pamostas – nav ne tilta, ne vienas armijas, ne otras. Un šeit ir tieši tas pats. Ja vienkārši uzspridzinātu skrejceļu, uzspridzinātu visu, kas palicis no šīs lidostas... Es vispār brīnos, kā šī konstrukcija, kura par 95% sastāv no caurumiem, vēl nav sagāzusies. Nu, kāds pulkvedis jums varbūt teiks, ka tā ir stratēģiska augstiene un, ja mēs no turienes aiziesim, ceļš uz Peskiem būs vaļā. Taču vairumam, kas tur atrodas, tā ir simboliska lieta, tāda kā ukraiņu Staļingrada. Līdz ar to – “ne soli, ne sprīdi šīs zemes mēs neatdosim”.

Oļevskis: Pārsteidzoši. Varētu domāt, ka cilvēkiem, kas tur atrodas, būtu jāgrib tikt no turienes projām. Bet es nevienu tādu neredzēju.

Loiko: Paskaidrošu. Visi, kas tur atradās tās četras dienas, kuras es tur biju, bija brīvprātīgie. Ne tādā ziņā, ka brīvprātīgi iestājušies armijā, – tādi brīvprātīgie tur bija tikai “Labējais sektors”, kas ir saujiņa no visa sastāva. Bet tur bija gan izlūki, gan specnazieši, gan desantnieki, gan artilēristi – visi. Un katrs no viņiem – bet tur bija cilvēki vecumā no 18 līdz 45 gadiem – bija brīvprātīgais tieši uz lidostu. Proti, tur uzdeva jautājumu: “Kurš grib uz lidostu?” Visi paspēra soli uz priekšu un aizbrauca. Vēl jo vairāk, Peskos, kur esmu bijis vairākas reizes, pavadījis tur ļoti daudz laika, kur ir liels ukraiņu kareivju skaits, katrs sapņo nokļūt lidostā. Īstam ukraiņu kareivim tā ir tā slepenā istaba no Strugacku “Piknika ceļmalā”, no Tarkovska “Stalkera”, kurā viņš nokļūst un uzzina, kāpēc viņš, ukraiņu vīrietis, eksistē. Bet šī nesamērība... Vispār viss šis karš nav izēstas olas vērts. Nebija nekāda iemesla to sākt. Šaurgalniekiem un platgalniekiem Svifta “Guliverā” bija vairāk iemeslu citam citu slepkavot nekā šeit. Tas ir viscaur izdomāts karš. Un šai jaunajai kaujai par Staļingradu arī nav nekādas jēgas. Ne vienai, ne otrai pusei nav vajadzīgs šis apzelētais kauls, šie nodegušās, saspridzinātās lidostas gruveši.

Pļuščevs: Vai tā ir tādā stāvoklī, ka to pat kara aviācija nevar izmantot?

Oļevskis: Nu, skrejceļš vēl nav uzspri­dzināts.

Loiko: Krievijas transporta aviācija uz šī skrejceļa principā varētu nolaisties.

Oļevskis: Šeit jāsaprot, ka lidosta ir daļa no Doņeckas, tas ir Doņeckas rajons. Kamēr lidosta pieder ukraiņiem, tikmēr Doņecka pilnībā nav DTR pakļautībā, un, kad tiks risināts jautājums par robežlīnijām, fakts, ka Doņecka pilnībā nepieder DTR, nozīmēs, ka to nāksies dalīt. Iespējams, tur ir kaut kāds politisks stāsts. Iespējams, gubernators Sergijs Taruta pirms atkāpšanās no amata nemeloja, kad teica, ka ir plāns apmainīt Doņeckas lidostu pret daļu teritorijas, kura atrodas pie Mariupoles un kuru ir ieņēmuši kareivji, vai arī pret kādu citu teritoriju. Iespējams, tā ir vajadzīga šādam nolūkam, taču mēs runājam no kareivju pozīcijām. Es no­­dzīvoju trīs dienas ar kareivjiem, un viņi nedomā par šādu apmaiņu, lai gan dažkārt to apspriež. Es redzēju vīriešus ap 45 gadiem, kuri iestājušies armijā pēc pavēstes, tie ir cilvēki ar vienu vai divām augstākajām izglītībām, ar labiem panākumiem, un vairums no viņiem nav stāstījuši radiem, kur atrodas, un tāpēc lūdza viņus nefotografēt. Proti, viņi visi saka, ka at­­rodas pie Nikolajevas, lai mamma ne­­­uztrauktos. Un viņi visi atbrauca kā brīvprātīgie, viņi paši lūdza: “Sūtiet mūs uz Peskiem.” Viņi runā krieviski – tas ir ļoti svarīgi. Daži apgalvo, ka vispār nevienā citā valodā kā vien krievu nerunājot un nevienu dienu mūžā neesot mācījušies ukraiņu valodu. Tajā pašā laikā viens no šiem cilvēkiem man teica, ka ienīstot Krieviju. Es saku: “Kā tas ir iespējams?”

Pļuščevs: Turklāt daļa no viņiem ir etniskie krievi.

Oļevskis: Tieši tā. Viņi ne tikai ir krievi, viņi turklāt nav integrēti ukraiņu kultūrā. Viņi aizstāv savu dzimteni, viņiem tas ir principiāls moments. Vispār tur ir sapulcējušies cilvēki, kuri uzskata, ka viņu uzdevums ir tikt līdz robežai un atbrīvot Ukrainu no tā, kas notiek DTR. Un, protams, visi, kas tur atrodas, saka, ka karojot ar Krieviju. Un, kas ir pārsteidzoši... Es nezinu, es negribu šajā ziņā izteikt populistiskus salīdzinājumus, taču man tiešām šķiet, ka es vēroju, kas notiek, ja labus, kārtīgus cilvēkus noved līdz baltkvēlei. Tas, ka viņi klausās Rozenbaumu un afgāņu dziesmas, kā arī skatās filmu “Brālis 2” un karo ar cilvēkiem, kuri otrajā pusē, manuprāt...

Pļuščevs: Dara tieši to pašu.

Oļevskis: Domāju, ka jā. Nu, vismaz daļa no viņiem. Tas atstāj spēcīgu ie­­spaidu. Es redzēju cilvēkus, kuri kara laikā gandrīz nelamājas mātes vārdiem.

Loiko: Es vēlos piebilst, ka lidostā kareivjiem operatīvā valoda ir krievu. Pa rācijām visi runā krieviski. Nekādas ukraiņu “movas” tur nav. Mani pārsteidza, ka ne kritiskās, ārkārtas situācijās, ne zem apšaudes es sarunvalodā nedzirdēju nekādu “matu”. Un mani pārsteidza šī tīrā, kulturālā, literārā krievu valoda, jo vairums cilvēku, kuri tur atradās, bija kulturāli, izglītoti cilvēki. Tie nebija kaut kādi urlas, tie nebija kaut kādi zaldāti, atrasti laukos un atdzīti par lielgabalu gaļu. Un, lūk, kas mani pārsteidza: gandrīz puse, ja ne lielākā daļa cilvēku, kuri bija ar mani lidostā, bija virsnieki. Tā bija brālība. Ierindnieki un virsnieki dzēra no vienas krūzes, aizsargāja cits citu, sniedza palīdzīgu roku, sarunājās uz tu. Es redzēju, kā majors mīnētājs Valērijs Ruds – viņam ir gandrīz 40, viņš visu mūžu ir karojis – mīnē kaut kādu eju. Un tajā brīdī sākas karš, sākas apšaude, bet puišelis no “Labējā sektora” no absolūti briesmīgas pozīci­jas cenšas kaut kur šaut ar ložmetēju. Un šis Valērijs skrien pāri laukumam, kas tiek apšaudīts, un saka: “Puis, šis ir mans karš. Pavirzies!” Un viņš parauj viņu malā, un tajā brīdī turpat blakus kaut kas sprāgst. Ja viņš nebūtu viņu parāvis malā, puika būtu aizgājis bojā. Un šis Valērijs pārliek ložmetēju tā, kā vajag, un atklāj uguni kā profesionāls karavīrs, un dara to tik ilgi, līdz kauja beidzas, un pēc tam atgriežas pie sa­­vām darīšanām. Viņš tikko izglābis dzīvību šim nepazīstamajam brīvprātīgajam ierindniekam. Bet satriecošākais moments bija tad, kad vienu tankistu sūtīja mājās. Proti, bija tanks. Tanks sadega. Ekipāžā bija trīs cilvēki, kuri degoši izleca ārā. Snaiperis nevienam neļāva aizbēgt, visus nošāva. Divus izdevās izvilkt. Taču tad sākās apšaude no mīnmetēja un trešo vienkārši izšķaidīja ar sprādzienu, viņu nevarēja atrast. Pēc pāris dienām puiši no viņa atrada tādu palielu gur­­na gabalu. Un sākās šāda saruna: “Jā­­aizsūta tankists mājās.” Bet kā aizsūtīt? Tad ir jāiziet uz lidlauka un jāsaņem katrā sava ķermeņa daļā pa lodei, lai aizsūtītu uz mājām miruša ķermeņa gabalu – tā varētu teikt. Un, kad komandieris teica: “Puiši, šī tiešām ir nāvīga, bīstama lieta. Kurš ies?”, visi pacēla roku. Tad divi piecēlās reizē – snaiperis Slaviks un ierindnieks Miša. Un, kad pienāca transports un šāvēju uzmanība tika novērsta uz to, viņi izskrēja uz lidlauka, nolika savus automātus un SVD – snaiperu šauteni –, atrada munīcijas kasti, atrada to kāju – zem apšaudes. Tas viss notika manā klātbūtnē, es stāvēju blakus un fotografēju. Lūk, mēs stāvam trijatā, viņi liek to gabalu kastē, un pēkšņi tajā kastē ietriecas lode – skaidas pa gaisu, visapkārt džinkstoņa. Viņi aizver kasti un zem apšaudes ar stiepli piestiprina to pie bruņutransportiera, pēc tam skrien, paķer savus ieročus un turpina cīņu. Šie puiši 30 sekundes absolūti riskēja ar savu dzīvību mirušā biedra dēļ. Slaviks pēc tam man teica: “Es negribētu šitā neatgriezties mājās un ka mani uz skrejceļa apēstu suņi.” Viņi ir absolūti varoņi.

Pļuščevs: Mums ir diezgan daudz jautājumu no radio klausītājiem. Viņi pievēršas tēmai, kurai jūs, Sergej, pieskārāties pašā sākumā, – par absolūto ļaunumu un absolūto labumu. Vērojot, iespējams, no šejienes, bet varbūt arī no citurienes... Mums sūta sveicienus arī no Čikāgas. Mūsu klausītāji raksta: “Armija, kura iznīcina pati savu tautu, nevar būt varoņi.”

Loiko: Viņi to pa televizoru ir dzirdējuši?

Pļuščevs: Es nezinu, man taču neatskaitās. Es jums stāstu reakciju.

Loiko: Saša, es esmu pavadījis Ukrai­nas karā pēdējo pusgadu. Es nezinu, kura armija iznīcina savu tautu, jo tā armija, kuras tauta tur atrodas, tā viņu neiznīcina. Bet tā armija, kas iznīcina tautu, – tā nav ukraiņu armija.

Oļevskis: Es varu, piemēram, izstāstīt par Peskiem – tas ir tieši blakus lidostai, kur palikušas dažas apdzīvotas mājas, visi pārējie ir aizbraukuši. Cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ – tā mēdz gadīties – neaizbrauc pat tad, kad viņu mājas tiek grautas. Un armija viņus baro, bet viņi baro armiju. Viņiem ir ļoti labi, kā saka, noformējušās attiecības. Un nekādas, zini, masveida tīrīšanas starp cilvēkiem, kuri tur dzīvo un teorētiski, iespējams, ir pat atbalstījuši DTR, – nekas tamlīdzīgs nenotiek. Es esmu redzējis kaut ko citu, kas man likās ļoti svarīgs. Tas notika Doņeckas lidostā, šķiet, piektdien – es tur biju, kad separātistu artilērija no viena Doņeckas rajona ar Grad apšaudīja citu separātistu pozīcijas citā Doņeckas rajonā, konkrēti lidostā. Viņi tos bumboja visu dienu, bet pēc tam...

Pļuščevs: Separātisti bumboja separātistus?

Oļevskis: Jā, un tie acīmredzot bija dažādi grupējumi, izskaidrot to nav iespējams; tur nebija ukraiņu armijas. Tas turpinājās vairākas stundas. Viņi piecas stundas apšaudīja viens otru un pēc tam pārcēla uguni uz ukraiņu armijas pozīcijām, un ukraiņu armiju tajā reizē apšaudīja diezgan nopietni, viņu pozīcijas lidostā un Peskos, bet pirms tam viņi vairākas stundas šāva viens uz otru. Kas tas bija, es nezinu. Kaut kāda iemesla dēļ viņi kārtoja attiecības savā starpā.

Loiko: Lieta tāda, ka ukraiņu kareivji, kuriem ir artilērija un Grad, – viņi ir profesionāli karavīri. Bet visi šie DTR, LTR kaujinieki – tie, lūk, ir tie mērkaķi ar granātām, kuri notrieca lidmašīnu.

Oļevskis: Bet tur ir arī pietiekami profesionāli cilvēki.

Loiko: Ir arī kaut kādi profesionāļi, bet vispār tas ir bars algotņu, kuriem ir sadota tehnika un kuri pat nesajēdz, kā to izmantot. Viņi bliež pa visu, kas nekustas.

Oļevskis: Man šķiet, ka tagad viss ir mainījies, Serjoža. Es tev nepiekrītu. Tas, ko tu tagad stāsti, ir mēnesi veca situācija. Tā ir principiāli mainījusies, kopš tur parādījās cilvēki, kurus ukraiņu karavīri skaidri un gaiši sauc par Krievijas armiju. Tur ir principiāli mainījusies karotāju kvalitāte. Cits jautājums, ka tur viens spēcīgs grupējums veic citu, mazāk lojālu grupējumu ap­­šaudi. Vismaz tā tas izskatās. Varbūt tā nav, taču tā tas patiešām izskatās.

Pļuščevs: Vēl viens jautājums par se­­parātistiem un ukraiņu karaspēku. Pie mums ļoti bieži pa televizoru rāda, ka Doņeckas dzīvojamie rajoni tiek ap­­šaudīti ar artilēriju no lidostas puses.

Loiko: Džeki, es jums atklāšu kara no­­slēpumu: no lidostas puses nekādas artilērijas apšaudes nevar būt, jo tur nav smagāka ieroča par Kalašņikova automātu.

Oļevskis: Tur ir mīnas.

Loiko: Tur nav nekādu mīnmetēju. Es atcerējos vēl vienu epizodi, gribu piebilst pie jau izrunātā. Es tur runājos ar vienu puisi. Sergejs Galāns – viņš ir Žurnālistikas fakultātes students no Čerkasiem. Viņa tēvs ir Krievijas pulkvedis joprojām. Bet viņš ir Ukrainas kareivis, desantnieks. Un pirms došanās armijā un nokļūšanas lidostā viņš piezvanīja tēvam vai arī tēvs piezvanīja viņam. Un tēvs, šo absolūti nekaunīgo, noziedzīgo Krievijas televīzijas melu zombēts, teica: “Tu taču šausi pa saviem brāļiem!” Un tad dēls sacīja: “Kādiem brāļiem, tēt? Tie brāļi, kuri ienāca manā valstī ar ieročiem, – kas viņi man par brāļiem?”

Oļevskis: Tagad par apšaudēm. Es varu izstāstīt tikai to, ko pats esmu redzējis. Es redzēju dažus mīnmetē­jus, neteikšu, cik, – esmu apsolījis neteikt –, kuri stāv tiešā lidostas tuvumā, tie ir 120 milimetru mīnmetēji, taču katrs ir notēmēts uz konkrētu mērķi, un tie ir ļoti labi piešauti. Šau­­dīties tāpat vien, pēc piena, nevienam pat prātā nenāk. Tur katram šāvienam ir nozīme. Kā­pēc? Tāpēc, ka visi nolād pamieru, kas ir pasludināts. Ukrainas armija, cik esmu redzējis, ļoti rūpīgi pie tā pieturas. Pat tik ļoti, ka tad, kad lidostas pozīcijas tiek apšaudītas ar šaujamieročiem – ar automātiem, snaiperu šautenēm un tamlīdzīgi –, pa rāciju atskan pavēle: “Neatbildēt ar artilērijas uguni, tā ir provokācija, mēs neatbildam uz provokāciju.” Pirmais šāviens, ko es izdzirdēju piektdien un kas atskanēja no šiem mīnmetējiem un aizlidoja uz separātistu pozīcijām lidostā, bija atbilde uz lādiņiem, kas bija atlidojuši uz viņu pozīcijām Pes­kos. Kad sākās artilērijas apšaude, bija atbildes artilērijas apšaude, un arī tās bija tikai dažas mīnas. Bet tās bija tēmētas uz konkrētu vietu lidostā. Iedomāties, ka tās pēkšņi būtu aizlidojušas līdz pilsētas centram... Nu, tajā baterijā, kurā es biju, to iedomāties nav iespējams. Var jau būt, ka ir kāda cita artilērija. Bet es to neesmu redzējis. Es gribu teikt, ka Ukraina šobrīd ļoti skopi atbild uz artilēriju, ļoti skopi. Jo ir pamiers, un viņi, to nolādot, ļoti cenšas to ievērot.

Pļuščevs: Mūsu kolēģis Timurs Oļevskis un Los Angeles Times korespondents Sergejs Loiko raidījumā “Savām acīm” jums stāstīja par to, kas šobrīd notiek Doņeckas lidostā, katrā ziņā tā, kā viņi to redzējuši. Liels paldies un uz redzēšanos!