Svešā dzīve

Pazīstamā krievu multiplikatora (“Kristāla harmonijs" (1968) “Māja, kuru uzcēla Džeks" (1976), filmas pēc Puškina (1977-1982), Fellīni (1997), Brodska (2002) zīmējumiem u.c.) Andreja Hržanovska filma “Pusotra istaba jeb sentimentāls ceļojums uz dzimteni" saņēma Kristāla globusu 44. Karlovivaru kinofestivālā, kā arī vairākas balvas šī gada kinofestivālos Krievijā. Augustā filmu demonstrēja VII Krievijas filmu festivāla ietvaros Rīgā un Jūrmalā.

Filmas “Pusotra istaba jeb sentimentāls ceļojums uz dzimteni” divdomība, bez šaubām, saistīta ar to, ka filma it kā ir un reizē nav par Josifu Brodski. Teiksim, man nav pieejams skata punkts, no kāda filmu iesaka skatīties Tonino Guerra, proti, skatīties tā, “kā to darītu pēc 30 gadiem - kā viena dzejnieka darbu par citu dzejnieku”. Iespējams, tādā gadījumā uzreiz varētu piekļūt filmas “ne-brodskiskajam atlikumam” - lai gan nojaušu, kas tas būtu. Un, iespējams, tad arī filmas režisoram Andrejam Hržanovskim nevajadzētu atrunāties, ka viņš “negribētu, lai filmu uztvertu kā filmu “par Brodski”. [..] Tā ir filma,” režisors saka, “pēc Brodska literāriem darbiem, pēc viņa zīmējumiem, viņa biogrāfijas materiāliem, taču pirmām kārtām to inspirējusi Brodska proza.” Diemžēl tā nav atbilde uz jautājumu, par ko tad ir filma (ja tādai atbildei ārpus filmas ir jelkāda jēga), bet varbūt vietā bija režisora dzīvesbiedres (viņa bija klāt, kad es veltīgi kaitināju režisoru, cenzdamies noskaidrot - par ko tad, ja ne par Brodski?) piebilde: “Tā taču ir filma par viņu, par Andreju [Hržanovski]...” Tad kāpēc jūs negribat uzņemt filmu par sevi, savu biogrāfiju, Hržanovskim šajā pašā sakarībā jautājis filmas scenārija autors Jurijs Arabovs. “Nu, man vajag nomaskēties, tas dod man lielāku brīvību, nekā ja es ekranizētu kaut ko pēc savas autobiogrāfijas. Un tā kā mūsu laiks sakrita, es uzskatīju par labāku pastāstīt par mūsu laiku, izmantojot Brodska materiālu.” Laiks patiešām sakrīt - runa ir par pēckara bērnību un piecdesmito, sešdesmito gadu jaunību (Hržanovskis ir pusgadu vecāks par Brodski), un filmu var uztvert arī kā romantisku veltījumu komunālo dzīvokļu, apspiestas seksualitātes un kultūras ilgu laikam, bet, ja ņem vērā, ka tad, kad atskatāmies uz savu dzīvi, to darām ar “citām” jeb “cita” acīm, tad Hržanovska vēlēšanās pastāstīt par sevi, izmantojot Brodski, ir saprotama, ja vien ir saprotams, ko tās - citas acis - stāsta. Uz vienām un tām pašām lietām var skatīties dažādi, tāpat kā dažādi var dzīvot vienā un tai pašā laikā, un stāsts par laiku nav interesants tikmēr, kamēr to nepiepilda personības detaļas. Tiesa, no detaļām - un atmiņa, kā teiktu Brodskis, saglabā tieši detaļas, nevis visu izrādi - grūti izveidot viena cilvēka stāstu ar turpinājumiem. Galu galā šīs atsevišķās ainiņas, ko izdodas izmakšķerēt no atmiņas, nav pārāk bagāts loms, un atdzīvināt nevienu tās nespēj.

Un tomēr Hržanovska filmā pārsteidzošākais - pie uzstādījuma, ka tā nav filma “par Brodski” - ir apbrīnojamā rūpība, ar kādu rekonstruētas tieši Brodska sadzīves detaļas - vai nu runa būtu par Pēterburgas dzīvokli slavenajā Muruzi namā, to pašu, kurā Brodskis ar vecākiem dzīvoja, vai par aktieru līdzību Brodskim un viņa vecākiem (“Ņujorkā filmu skatījās Mihails Barišņikovs un jau pie pirmā kadra sāka smieties: “Tas nevar būt! Es vienkārši redzu dzīvu Josifu!””); Alise Freindliha (māte) un Sergejs Jurskis (tēvs) šķiet izkāpuši no Brodska ģimenes fotogrāfijām, Artjoms Smola, kurš spēlē Brodski jaunībā, lieliski atveido dzejnieka runas manieri, un teksti, ko viņš runā, ir Brodska teksti. Režisors priecājas, ka cilvēki, kas pazinuši Brodski, filmā jauc dokumentālos kadrus ar inscenējumiem - redzams, ka “Brodska materiāla” precīza atdarināšana filmas veidotājiem bijis iedvesmojošs uzdevums un piepildījums. Savā ziņā, “brodskisks” ir pats filmas stāsta skelets: dzejnieks emigrants atgriežas dzimtajā pilsētā - bet tikai pēc savas nāves. Proti, Brodska dzejā un prozā izpaužas tā atsvešinātības un “skatiena no tāluma” pozīcija, kas rakstītājiem par viņu ļāvusi to dēvēt par skata punktu “no Mēness” vai “pēc nāves”. Domāju, ka tieši šāda, gribētos teikt, “metafiziska”, attieksme pret notiekošo Brodskim ļāva radīt savu biogrāfiju un savu dzeju, tas ir, savu “Brodska pasauli”, kas, par nelaimi jebkādai filmai, nesastāv tikai no ārēji novērojamiem sadzīves faktiem un apstākļiem, bet ko veido šis attālinošais spēks, izsaucot un savietojot atsevišķus notikumus viena cilvēka dzīvē. Hržanovska filmā šāds spēks ir “Brodska” (tie ir Brodska eseju teksti) aizkadra balss, kurai pateicoties, filmas skatītāji spēj atsevišķās epizodes “salīmēt” vienā stāstā. Pieņemot šo vienojošo stāstu, skatītājs arī bērnu, jaunekli un novecojošo vīrieti spēj uztvert kā vienu un to pašu personu - lai gan varbūt tas notiek, pateicoties vecākiem, kuri atšķirībā no trim varoņa vecumiem vienmēr atrodas vienā un tajā pašā vecumā - kā saka Hržanovskis, atsaucoties uz Brodski, tajā vecumā, kādā tie tika satikti pēdējo reizi - vecumā, kas atrodas “vistuvāk” tam, kurš atceras. Filma “Pusotra istaba” - uz to uzreiz norāda režisors - arī ir veltīta vecākiem, un siltā attieksme pret viņiem lielā mērā ir filmas kamertonis, ko uztver jebkurš skatītājs arī neatkarīgi no Brodska. Bet ja Hržanovska filmai būtu nepieciešams “teorētiskais pamatojums”, tas varētu būt Brodska teiktais intervijā savam jaunības dienu draugam Jevgeņijam Reinam: “Vispār, man tev jāsaka, ka dzīve ģimenē - tā saglabājas uz visiem laikiem. [..] Un, kad vecāki nomirst, tu pēkšņi saproti, ka tā arī bija dzīve. Tas, ka tu dzīvo tagad - tā nav dzīve, tas ir tavu roku darbs, un tu zini, ka tavu. Bet toreiz bija dzīve, ko bija radījuši viņi. Tu taču lieliski zini, cik interesanti mums ir ieiet svešos dzīvokļos. Tas notiek tādēļ, ka mums ir interesanti ieiet svešā dzīvē. Un to pašu var teikt par vecākiem: mēs kaut kādā ziņā iegājām viņu dzīvoklī, to dzīvi bija radījuši viņi, mēs tajā visu zinām no galvas un līdz laikam neapjaušam, ka arī mēs esam viņu roku darbs.”