Vai jūs esat feministe/-s?

Elita Veidemane: Feminismu es definētu kā karojošu vientulību. Manuprāt, feministes ir sievietes, kuras nav spējušas atrast nedz savu “es”, nedz savu otru “es” – cilvēku, kas viņām būtu blakus. Un tad savu nepatiku pret pasauli, kas viņām “darījusi pāri”, viņas izpauž feminismā.

No Viestura Rudzīša un Elitas Veidemanes sarunas “Kura sieviete būs spēcīgākais vīrietis?”

nra.lv, 26. augustā

Ja taisnība, ka nav tādas grāmatas, kurā nevarētu atrast jelko vērtīgu (šī doma pausta Plīnija Jaunākā vēstulēs, uz ko vēlāk atsaucas Borhess), tad var pieņemt, ka arī tādas blēņas kā Elitas Veidemanes intervija ar Viesturu Rudzīti spēj pavēstīt kaut ko derīgu. No šādas ārkārtīgi labvēlīgas pozīcijas raugoties, interviju var uzlūkot kā spožu piemēru paviršībai, kāda valda Latvijā, runājot par feminismu, un kas – kā šī saruna arī parāda – nereti robežojas ar analfabētismu. Kādam arī var šķist, ka Viesturs Rudzītis ir īstais, kurš kaut ko varētu pateikt par feminismu (līdzīgi kā “Rīgas miesnieka” priekšnieks varētu būt īstais runātājs par veģetārismu).

Sarunā netiek spriests par feminisma idejām, bet daudz lielāka uzmanība veltīta pašām feministēm, precīzāk, populārajam izteikti negatīvajam un feminisma idejas kropļojošajam feministes tēlam: viņa ir “ar pasauli neapmierināta”, dusmīga un vientuļa sieviete, garlaicīga zilzeķe bez vīra un bērniem, un zem viņas kailajām krūtīm pukst naida pārņemta sirds. Feministes neesot spējušas atrast savu “otro pusīti”, un līdz ar to tās sevi neesot “realizējušas”. Tas arī esot viņu neirožu patiesais cēlonis, jo psihoanalīzei – īpaši tik eksotiskā iesaiņojumā kā Rudzītis – patīk ar patriarhālas domāšanas cimdiem rakņāties pa netīro veļu un uzstādīt “diagnozes”.

Vai tas nozīmē, ka visas sievietes, kuras dzīvo un iztiek bez heteroseksuāla vīrieša, būtu uzskatāmas par feministēm? Vai visas sievietes, kurām ir attiecības, automātiski nav feministes? Ja sievietei bijusi “otrā pusīte”, bet pēc tam attiecības pārtrauktas, vai viņa tāpēc kļūst par feministi? Un kā ar vīriešiem – viņu vidū taču arī ir feministi.

Tomēr pie domas, ka feminisms nav ekskluzīva prātā jukušu sieviešu darīšana, acīmredzot vēl jāpierod. Tāpat kā pie domas, ka idejas un pozīcijas, ko cilvēks aizstāv vai piedāvā, ne vienmēr ir atvasināmas no viņa privātās dzīves. Vai var “izskaidrot” Kafkas rakstīto ar “depresīvajiem noskaņojumiem” vai analizēt Virdžīnijas Vulfas personību, norādot uz viņas pašnāvību?

Tāpat ikviens var iestāties pret seksuālo vardarbību, prostitūciju, nepietiekamu veselības aprūpi, cilvēku tirdzniecību, karadarbību vai aizliegumu nedzemdējušām sievietēm būt par olšūnu donorēm neatkarīgi no tā, vai tas viss uz viņu personīgi attiecas vai ne. Bet visas šīs problēmas ir feminisma redzeslaukā.

Sabāzt visas pasaules feministes vienā maisā, uz kura rakstīts “Frigiditāte, homoseksualitāte, agresivitāte”, kā arī “Nejauks raksturs, neglīts izskats, neveiksmīga dzīve”, ir ērts veids, kā no viņām atkratīties. Feministes tiek demonizētas, un nav brīnums, ka kārtīga un laba sieviete no viņām baidoties. Vai jūs gribat būt tajā maisā, vai jūs esat feministe? “Protams, ne,” atbild Veidemane.

Pats jocīgākais nepatikā pret feminismu ir tas, ka tiek palaists garām acīmredzamais: mūsu sabiedrībā ir pārpārēm to pašu nīsto feministu cīņu augļu, kuri, izrādās, mūsu ēdienkartē ir visnotaļ pieņemami. Vai varam iedomāties situāciju, ka sievietēm nebūtu balsstiesību? Nebūtu tiesību uz izglītību? Tiesību ieņemt noteiktus amatus? Nebūtu mantojuma tiesību? Nebūtu kontracepcijas? Nebūtu dzemdību atsāpināšanas? Nebūtu maternitātes pabalstu? Ka sievietes nedrīkstētu publiski uzstāties? Vienas pašas iet uz kafejnīcu? Vadīt automašīnu? Izsaukt policiju seksuālas vardarbības gadījumā? Paradoksālā kārtā pat tāda nefeministe kā Elita Veidemane diez vai varētu bazūnēt savu antifeminismu, ja feministes viņai nebūtu sagādājušas šo ruporu.

Viņa pati to, šķiet, vismaz daļēji apzinās un steidz izteikt samierniecisku piezīmi par to, ka, lūk, sievietes tomēr “ļoti daudz zaudē, būdamas politiķes”. Šis zaudējums, kā var saprast, izpaužas ezoteriskā kaitējumā “sievišķībai” un grūtībās dibināt ģimeni. Te izskan vēl viens pārpratums, kas saistīts ar feminismu, proti, ka tas gribot iznīdēt (īstus) vīriešu un (īstas) sievietes, kā arī cīnoties pret tradicionālo ģimeni.

Feminisma teorija un politiskā programma nav viendabīga un dogmatiska uzskatu sistēma. Tajā ir ne mazums diskusiju arī par Latvijas sabiedrībai aktuālām tēmām, cita starpā par ģimenes veidošanas un bērnu audzināšanas dažādajiem modeļiem, izglītību un profesionālo dzīvi, sievišķību un vīrišķību, seksualitāti un pornogrāfiju, un bieži vien tās izraisa uzskatu sadursmes arī pašu feministu aprindās, kā dēļ feminisma uzstādījumi, ja tā var teikt, nepārtraukti attīstās. Feminisms jau sen ir izaudzis no sieviešu cīņas par to, lai viņām būtu tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Kopš pirmā feminisma viļņa tas paspējis gan revidēt pašu tiesību jēdzienu, gan apliecināt cieņu un interesi par specifiski sievišķo pieredzi un redzējumu, kas vairs nav jāpielāgo vai jāvērtē pēc maskulīniem standartiem. Feminisms ir atteicies runāt visu sieviešu un vīriešu vārdā, respektējot viņu etniskās, sociālās, ekonomiskās, seksuālās, reliģiskās u.c. atšķirības. Feminisms ir sabiedrības kritika, kas cenšas mazināt nevienlīdzību un izskaust aizspriedumus, kuri spiež kā pārāk cieša kurpe. Feministisks skatījums tiek īstenots tādās jomās kā filozofija, māksla, teoloģija, historiogrāfija, sports. Visbeidzot, feminisms apšauba pašu dzimuma kategoriju, dalījumu sievietēs un vīriešos. Taču, lai gan feminisms aizstāv alternatīvus ģimenes un seksualitātes modeļus, tas nenozīmē, ka tas grib izskaust tradicionālo, heteroseksuālo, nukleāro ģimenes vienību. Un tas, ka feminisms aizstāv sievietes tiesības uz karjeru, ekonomisko neatkarību un publisko dzīvi, nenozīmē, ka feminisms noniecina mātišķību un mājturību.

Citiem vārdiem, feminisms nav tēvocis, kuram var piezvanīt un pajautāt: “Ko tu par to saki?” Taču feminisms var būt platforma, no kuras iespējams uzdot jautājumus, kuri citādi nebūtu iespējami. Un to ietvertais potenciālo atbilžu loks ļauj ieraudzīt parādības un problēmas, kas attiecas ne tikai uz abstraktu “sievieti”, bet sabiedrību kopumā, kritizējot pastāvošās varas attiecības, vērtību hierarhijas un plašākā nozīmē – arī ierastās domāšanas kategorijas.