Vardarbīgais skolotājs

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ceturtdien paziņoja, ka NATO nespēs ieraut Maskavu bruņošanās sacensībā, apsūdzot aliansi par militārā līdzsvara graušanu Eiropā.

“Mēs neplānojam padoties militāristiskam neprātam, bet izskatās, ka viņi mūs uz to spiež, lai izprovocētu dārgu un bezjēdzīgu bruņošanās sacensību,” viņš Maskavā norādīja Krievijas diplomātiem.

Delfi.lv, 30. jūnijā

No vienas puses, ir skaidrs, ka augsta līmeņa politiķu paziņojumi jāuztver nopietni. Īpaši tad, ja runa ir par lielas un visai agresīvas valsts prezidentu. No otras, nekad nevar zināt, cik rūpīgi šādi paziņojumi ir pārdomāti. Piemēram, cik nopietni ir iespējams uzlūkot apņemšanos nepadoties “militāristiskam neprātam”, ja to pauž tādas valsts vadītājs, kurā, kā šķiet, izsaukt nacionālo lepnumu spēj tikai tās militārā varenība? Turklāt Putina paziņojums pārāk labi nesaskan nedz ar informāciju par to, ka 2015. gada laikā Krievijas izdevumi militārām vajadzībām ir palielinājušies par 48% (ej.uz/milizdevumi), nedz ar ziņu par jauniešu militāri patriotiskās organizācijas Jaunarmija dibināšanu. Šāda informācija liek domāt, ka Putina apgalvojums drīzāk ir jāsaprot šādi: “Mēs neplānojām, bet, tā kā viņi mūs spiež, tad mēs padosimies,” nevis “lai arī viņi mūs spiež, mēs tomēr neplānojam padoties”, lai arī tieši pēdējais no piedāvātajiem lasījumiem varētu šķist atbilstošāks paziņojuma tekstam. Varētu arī jautāt, vai, pieminot “bezjēdzīgu bruņošanās sacensību”, runātājs pieņem, ka ir arī jēdzīga bruņošanās sacensība, bet lai jau paliek. Jāņem vērā, ka ne visi teksti ir domāti saprašanai, un šādos gadījumos pārjautāšana varētu nebūt diez ko auglīga nodarbe. Neiedziļinoties smalkumos, var teikt, ka Putina paziņojuma jēga izrādās vienkārša un ne pārāk interesanta. Gan pēc satura, gan retorikas tas ne ar ko neatšķiras no tiem, kādus Aukstā kara gados varēja lasīt PSRS preses izdevumos, kad rietumvalstis regulāri tika apsūdzētas par “bruņošanās sacensības” izraisīšanu un padošanos “militāristiskam neprātam”, kamēr PSRS enerģiski cīnījās par mieru.

Šāda veida retoriku ētiski ērtu padara visnotaļ neapstrīdamais uzskats, ka karš gandrīz vienmēr nozīmē kaut ko sliktu. Pavisam kodolīgi uz kara ļaunumu norādīts jau vismaz kopš Viljama Šērmana pazīstamā izteikuma: “Karš ir elle.”

Kara radītais posts, šķiet, ticis nosodīts vienmēr. Jau Hērodota “Vēsturē” Līdijas valdnieks Krēzs saka, ka tikai muļķis miera vietā spēj izvēlēties karu. Karš ir bezjēdzīgs, tas nes postu un iznīcību, un, ja vien ir tāda iespēja, no kara jāizvairās. Valstis, kuras visilgāk ir dzīvojušas mierā, Ksenofonts sauc par vislaimīgākajām. Karš ne tikai nogalina un sagrauj cilvēku radīto, bet arī izmaina pašus cilvēkus. Kā rakstīja Tūkīdids: “Miera laikā gan valstīm, gan indivīdiem ir labāki nolūki, jo viņi nav pakļauti uzspiestām vajadzībām. Bet karš, kas liedz vieglu pieeju ikdienā nepieciešamajam, ir vardarbīgs skolotājs, jo padara cilvēku tieksmes līdzīgas apstākļiem, kādos viņi atrodas.” Aprakstot Korkīras pilsoņu kara sekas, Tūkīdids norāda, ka, lai attaisnotu savu rīcību, tika mainīti ierastie rīcību vērtējumi. Bezjēdzīga pārgalvība tika uzskatīta par drosmi, apdomīga vilcināšanās – par izsmalcinātu gļēvulību, mērenība – par vīrišķības trūkuma aizsegu, piesardzība – par bezdarbību, bezjēdzīga agresivitāte tika pasludināta par īstu vīru raksturojošu iezīmi.

Protams, ne visi kari ir vienādi. Daži no tiem var būt mazāk slikti nekā citi. Piemēram, saskaņā ar tā saucamo taisnīga kara doktrīnu, kuras aizsākumi bieži tiek saistīti ar sv. Augustīnu, karš ir attaisnojams, ja tas ir taisnīgs. Par taisnīgu karu ierasti uzskata karu, kura mērķis ir aizsargāt savu valsti pret iebrucēju. Un, vismaz runājot par šādiem kariem, Džordža Kārlina izteikums “Karot par mieru ir tāpat kā drāzties par nevainību” ir, lai arī asprātīgs, tomēr aplams. Kara iznākums var būt miers (un Aristotelis uzskatīja, ka tieši tāds arī ir kara mērķis), bet dzimumakta iznākums nekad nevar būt nevainība. Un, lai arī karš kā tāds tiek nosodīts gan mūsdienās, gan senatnē, tas nenozīmē, ka attieksme pret karu vienmēr bijusi vienāda. Hērodota, Tūkīdida, Platona un Aristoteļa laikabiedru attieksme pret karu, šķiet, nepavisam nebija tik viennozīmīga. No vienas puses, kā jau redzējām, karš tiek uzskatīts par ļaunumu. Tomēr monētai ir arī otra puse – no kara tomēr ir arī kāds labums. Kenets Dovers min četrus apsvērumus, kāpēc senajam grieķim karš šķita pieņemams. Pirmkārt, pastāvēja uzskats, ka kari pret barbariem, proti, visiem negrieķiem, ir jēdzīgi un pat vēlami – galvenokārt tāpēc, ka tos bija viegli uzvarēt un gūt no tiem labumu. Piemēram, Isokrats raksta, ka šāds karš vairāk līdzinās izrādei, nevis karagājienam. Tātad, otrkārt, karš var būt materiāli izdevīgs. Tūkīdids norāda, ka, lai arī karš ir nepatīkams, tomēr bailes zaudēt neattur karot tos, kas uzskata, ka viņi no kara gūs labumu. Treškārt, karošana – pakaļdzīšanās ienaidniekam, ienaidnieka nogalināšana un vardarbība vispār – daudziem sagādā baudu. Visbeidzot, daudzi uzskatīja, ka tikai karā var izpausties cilvēka nozīmīgākie tikumi. Piemēram, Isokrats apgalvo, ka dievs izraisīja Trojas karu tāpēc, lai tiktu pamanīta tā dalībnieku izcilība jeb tikums. Turklāt runa nav tikai par to, ka tikums izpaužas tieši karā. Karš var būt arī vieta, kur tikums var tikt iegūts. Platona “Likumos” pausts uzskats, ka Maratonas un Plataju kaujas padarīja hellēņus labākus. Proti, karam ir piedēvēta arī audzinātāja loma. Un galvenais no kara izraisītajiem tikumiem ir drosme jeb vīrišķība.

Bet mēs varētu tomēr pajautāt: cik labs jeb jēdzīgs karš ir? Vispirms, protams, būtu jāprecizē, vai runa ir par to, ka karš ir vienīgais veids, kā cilvēki var kļūt, piemēram, drosmīgi, vai arī tas ir tikai viens no veidiem, kā iemantot šo tikumu? Daudzas parādības, kuras mēs uzskatām par sliktām un no kurām cenšamies izvairīties, tomēr kaut kādā ziņā mūs padara arī labākus. Piemēram, lai arī dažkārt cilvēki vēlas, lai citi domā, ka viņi ir slimi, jo tas var būt izdevīgi, tomēr viņi parasti tiecas no slimošanas izvairīties, jo slimot ir slikti. Tomēr no slimošanas var būt arī kāds labums. Un runa nav par to, ka dažos gadījumos tas var būt izdevīgi (piemēram, ja šādā veidā kādam paveicas izvairīties no nepatikšanām darbā), bet gan par to, ka slimošana var padarīt mūs labākus ētiskā nozīmē. Slimošana var mūs darīt iejūtīgākus pret citu cilvēku ciešanām, jo mēs uz savas ādas izjūtam, ko nozīmē sāpes, nespēks, slikta pašsajūta un tamlīdzīgi. Slimošana var mums palīdzēt apzināties mūsu dzīves galīgumu, mūsu ievainojamību, saprast, kuras ir tās lietas, kam vairāk veltīt savu laiku, un kuras ir tādas, kas pavisam noteikti nav mūsu uzmanības vērtas. Tomēr būtu dīvaini, ja šo ieguvumu dēļ kāds tiektos slimot. Un tam ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, cilvēki tik un tā mēdz slimot, jo – vismaz šobrīd – ir jārēķinās, ka slimošana ir neizbēgama cilvēka dzīves daļa. Otrkārt, šķiet, ka slimība nav vienīgais veids, kā tikt pie minētajiem labumiem; pie tiem var tikt arī, piemēram, izmantojot citu pieredzi vai lasot labu literatūru. Turklāt mums būtu arī jābūt uzmanīgiem un jāapsver, cik lielā mērā apgalvojums, ka slimošana mūs padara labākus, ir patiess. Dažkārt tas varētu būt tikai veids, kādā mēs sevi mānām, piekopjot sava veida “skābo vīnogu” taktiku. Proti, ir skaidrs, ka slimības ir neizbēgams ļaunums, bet, ja mums izdodas sev iestāstīt, ka no tām ir arī kāds labums, tad taču viss nav nemaz tik traki.

Bet kā ir ar karu un vīrišķību? Atgriežoties pie mūsu grieķiem, jāņem vērā, pirmkārt, ka vīrišķība jeb drosme ir viens no tā saucamajiem pamattikumiem, proti, šāds tikums raksturo to, kādam cilvēkam ir jābūt, un, otrkārt, vīrišķība ir specifiski militārs tikums, tā izpaužas tikai kaujas laukā. No šiem abiem pieņēmumiem izriet secinājums, ka – lai cik dīvaini tas mums liktos – karš ir nepieciešams. Ja šāds secinājums mūs neapmierina, tad ir jānoraida vismaz viens no diviem pieņēmumiem. Platons, piemēram, noraida otro. Lai to izdarītu, viņš ievieš būtiskas izmaiņas vīrišķības jēdziena izpratnē. Platona “Valstī” drosme tiek raksturota kā spēja jebkuros apstākļos saglabāt pareizu un likumam atbilstošu uzskatu par to, no kā ir jābaidās un no kā nav jābaidās. Ja drosme tiek saprasta šādā veidā, tad kļūst skaidrs, ka tā nav nesaraujami saistīta ar kara lauku. Karavīra drosme nav vienīgais drosmes veids. Drosme var izpausties daudzās un dažādās situācijās, kas ir saistītas ar bailēm par savu dzīvību, godu utt. Platons runā par drosmi arī saistībā ar filozofiju. Piemēram, drosme piemīt tiem, kas turpina risināt kādu filozofisku jautājumu situācijā, kad ar atbildes rašanu nesokas. Drosme arī vajadzīga, lai aizstāvētos pret iebildumiem, lai spētu palikt pie patiesa uzskata situācijā, kad citi to izsmej, un tamlīdzīgi. Un, lai arī Platona “Valstī” aprakstītajiem filozofiem-valdniekiem jāspēj aizstāvēt savu valsti, tomēr karš nav vienīgā drosmes izpausmes joma. Un, ja tas ir tā, tad karš drosmei nav nepieciešams. Līdz ar to mēs varam spriest par karu līdzīgi, kā mēs spriedām par slimību. Proti, lai arī iespējams, ka karš padara kādu drosmīgāku, būtu vismaz muļķīgi šī iemesla dēļ izvēlēties karot, jo drosmē var ievingrināties arī nekarojot. Turklāt kara gadījumā būtu jāņem vērā, ka tas, kā norādīja Tūkīdids, cilvēkus padara arī sliktākus.

Tad nu nākas secināt, ka kara saistīšana ar tikumu nav pietiekams pamats kara attaisnošanai. Nešaubos, ka tas daudziem bija acīmredzams arī bez šī izklāsta. Un tam, šķiet, ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, krasi mainījies pats karš. Karš antīkajā pasaulē no mūsdienu kara atšķiras apmēram tāpat, kā makšķerēšana – no malu zvejniecības ar elektrību. Un, otrkārt, varbūt tieši pateicoties Platona drosmei, mēs nedaudz citādi domājam arī par drosmi.