Vārdi, vārdi, nolādētie vārdi

“Es meklēju Semjuelu Beketu,” es sacīju vīrietim, kurš gluži nejauši stūma garām ķerru. “Tas ir tur,” viņš strupi noteica, norādot gabaliņu tālāk pa kokiem apstādīto taku. “Pirmā rinda.”

Es paspēru dažus soļus un tikai tad ieraudzīju vienkāršā marmora plāksnē iegravēto vārdu BEKETS. Brīdi es tāpat vien stāvēju un skatījos, piepūlot acis, lai šajā situācijā izburtotu kaut ko vairāk.

Tātad šī bija Semjuela Bārklija Beketa pēdējā atdusas vieta Cimetière Montparnasse zemes gabaliņā ar numuru 66. Es ievēroju, ka viņš atrodas izmeklētā sabiedrībā. Neskaitot viņa sievu Suzannu, kapsētā patvērumu radis tas, kas nu palicis pāri no Šarla Bodlēra, Žana Pola Sartra, Serža Geinsbūra, Emīla Dirkheima, Simonas de Bovuāras, Ežēna Jonesko, Margeritas Dirasas, Mana Reja, Jorisa Karla Huismana un Tristana Carā, kā arī daudziem citiem. Iespaidīgs saiets.

Pussagruvusī, bet kārtīgā kapsēta ar cieši sablīvētajām kapu vietām un mauzolejiem atgādināja mazu būdu pilsētiņu. Garām pagāja vairāki tūristi, kas izmisīgi tvērās pie savām kartēm un ceļvežiem, nepārprotami meklējot kapa vietu ar kādu noteiktu vārdu.

Tā nu es tur stāvēju un stāvēdams pūlējos tur stāvēt. Es gribēju pārmaiņas pēc domāt kaut kādas pareizas domas, taču tā vietā tikai nemierīgi vēros visapkārt un prātoju, ko man vajadzētu ēst pusdienās.

Beketa kaps bija piedienīgi askētisks, tik daudz nu es ievēroju. Nekādu eņģeļu, krustu vai epitāfiju, tikai apbedīšanas kantora standarta marmora plāksne, kas ziņoja par Beketa un viņa sievas vārdiem un dzīves gadiem. Vēl tur bija arī pavītusi saulespuķe, pārlikta pāri plāksnei kopā ar vairākām metro biļetēm.

Es jutos viegli absurdi, atrodoties vietā, kur pilnīgi acīmredzami neatrados, tāpēc aizdedzināju nemaz nekārotu cigareti un gāju projām. Nebiju paspēris ne desmit soļu, kad piepeši pagriezos un devos atpakaļ. “Paldies,” es bikli pačukstēju marmora plāksnei. Es jutu, ka man vismaz kaut kas jāpasaka cilvēkam, kura vārdi man dāvājuši neticamu iedvesmu, prieku un mierinājumu.

Tieši tobrīd man līdzās parādījās kāds tūrists un ņēmās blenzt uz kapu. Rokā viņam bija Parīzes ceļvedis, bet kaklā pakārts milzu digitālais fotoaparāts. Pēc šī cilvēka ārienes es uzreiz uzminēju, ka viņš ir francūzis. Izrādījās, ka mana intuīcija nekļūdās. Viņš bija skolotājs no Mecas. Es pateicu, ka esmu žurnālists, kurš atbraucis uz Parīzi, lai rakstītu par Beketu. Viņš pajautāja, kas tas būšot par rakstu. Es atbildēju, ka man nav ne mazākās jausmas. Pēc neveikla klusuma brīža apvaicājos, vai viņam patīk Beketa darbi. Vīrietis dedzīgi pamāja ar galvu un teica, ka mīlot viņa eleganti racionālo iracionalitāti. Vai varbūt viņš sacīja – iracionālo racionalitāti, nudien neatceros. Taisnību sakot, es biju atnācis uz kapsētu tikai, lai piešķirtu savam rakstam zināmu dramatisku impulsu. Normāli es neko tamlīdzīgu nedarītu. Pilnīgi pietiek ar problēmām, ko man sagādā nepieciešamība sarunāties ar dzīvajiem – kāpēc gan mēģināt uzsākt sarunu ar mirušajiem? Atvadījies no Mecas skolotāja, es tūdaļ devos uz tuvējo bulvāri, lai iestiprinātos ar tasi kafijas, un jutos atvieglots, ka esmu ticis no turienes projām.

Lēni attālinoties no kapsētas, es iedomājos rindkopu no romāna “Malouns mirst”[1. Malone Dies, 1951]: “Es prātoju, vai jau atkal nerunāju pats par sevi. Vai es tā arī līdz pašām beigām nebūšu spējīgs melot par kādu citu tematu?”

Ikvienam ir vismaz viens rakstnieks, ko viņš tur sevišķi augstā cieņā. Manu vecāku gadījumā – ja es minu piemēru, kas pirmais iešaujas prātā – tas ir Šekspīrs. Viņi godā šo autoru teju vai reliģiozā pielūgsmē, regulāri piesaucot pāri pusdienu galdam viņa svētītos vārdus par visplašāko jautājumu loku.

Bet tāda nu ir mīļāko rakstnieku īpatnība: par savu simbolisko lomu viņi bieži tiek cienīti tikpat lielā mērā kā par to, ko uzrakstījuši. Maniem vecākiem Šekspīra vārdi ir tas tuvākais Svētajiem rakstiem, ko viņi spētu atzīt.

Man pašam nav ne mazāko šaubu, ka no daudzajiem autoriem, kuru darbus es esmu lasījis, vislielāko ietekmi uz mani atstājis Semjuels Bekets. Viņš ar valodu ir darījis lietas, kas man pirms tam likās neiespējamas, lietas, no kuru skaistuma un spožuma man vēl joprojām reibst galva. Atšķirībā no Šekspīra Bekets lielākoties rakstīja par neko. Taču par šo tematu viņš izteicās visnotaļ ražīgi, un, ciktāl tas attiecas uz mani, viņa romānu, īso stāstu, lugu un visdažādāko cita veida tekstu iespaidīgajā kopumā šai lietā ir pateikts galavārds.

Beketa ietekme uz mani nav ierobežojusies ar pasīvu viņa sacerējumu baudīšanu; šie darbi jūtami iespaidojuši manu dzīvi tajos personības veidošanās gados, kad es viņu “atklāju”. Viņa vārdi kļuva par draugiem, kurus es vienmēr biju tā vēlējies.

Pirms pāris gadiem, kad es dzīvoju Barona ielā, tur mājoja arī kāds vecs saņurcīta izskata vīrs, kurš allaž bija izliecies pa savu augšstāva logu. Viņš smēķēja cigareti pēc cigaretes, visu laiku neatlaidīgi blenžot lejā uz pagalmu. Ja tur rotaļājās bērni, viņš blenza uz tiem. Ja balodis knābāja drupačas, viņš blenza uz to. Ja pagalmā nebija neviena un nekā, viņš tajā noraudzījās tikpat sasprindzināti.

Es dzirdēju viņa klepu vēl dziļā naktī, neatkarīgi no tā, vai bija vasara vai ziema. Reizēm es ļāvos fantāzijām par to, ka varētu ar veco vīru iedraudzēties un arī izliekties pa logu viņam līdzās, vai arī izspēlēt ar viņu garas šaha partijas pie viskija pudeles. Tad kādu dienu vecais vīrs piepeši pazuda. Man pietrūka šī cilvēka savādi mierinošās klātbūtnes, un es turpināju viņu meklēt vēl daudzus mēnešus, taču vairs tā arī neieraudzīju.

To es pieminu tikai tāpēc, ka mēdzu par večuku domāt kā par “Beketa vīru” (lai gan drīz vien iesauka tika saīsināta līdz “beketietim”). Kaut kas viņa vientulībā un nevīžīgajā ārienē man ļoti atgādināja kādu no Beketa nebeidzamu ciešanu piemeklētajiem, bet stoiski pacietīgajiem tēliem. Tieši tas Beketa darbos ir pats brīnišķīgākais: tie rada pasauli bez jebkāda iepriekš zināma sociāla, kulturāla vai politiska konteksta. Vai nu tas ir vīrietis, kurš tupus rāpo cauri mežam, lai nokļūtu pie savas mātes, vai sieviete, kas līdz kaklam ierakta smilšu kaudzē, visi viņa tēli ir ierauti cīņā ar esamību tās atkailinātākajā formā: cīņā ar laiku, valodu, funkcijām, telpu. Tie cīnās visās frontēs, taču nekad nenonāk līdz melodrāmai vai traģēdijai. Un tāpēc kaut kas tik šķietami nekaitīgs kā vientuļš vecs vīrs, kurš ilgu pilnu skatienu veras ārā pa logu, man bija kā smeldzīgs atgādinājums par šo viegli aizplīvuroto pasauli.

Mana mīlestība pret Beketu – es to lieliski atceros – dzima, kad man bija 21 gads. Lietotu grāmatu veikalā es nejauši uzdūros “Mērfijam”[2. Murphy, 1938], un tā bija mīlestība no pirmā teksta. Es vēl nekad neko tādu nebiju lasījis. Reiz es metro pabraucu garām savai pieturai, jo biju pārāk dziļi iegrimis sīki aprakstītā šaha mačā, kas notiek psihiatriskajā klīnikā, un sekoju tam, kā Mērfija pretinieks nesakarīgi pārbīda figūras pa visu laukumu, lai beigās atkal noliktu tās sākuma pozīcijās.

Dažu turpmāko gadu laikā es izlasīju gandrīz visu, ko Bekets bija sarakstījis, un piedevām vēl arī lielu daudzumu kritiskās un biogrāfiskās literatūras. Mani savā varā bija paņēmuši viņa darbi un apbūrusi viņa dzīve. Bekets dedzīgi noliedza jebkādu sakaru starp viņa dzīvi un darbiem, taču, sīki iedziļinoties viņa rakstītajā, kļūst skaidrs, ka arī šis noliegums pats par sevi bijusi fikcija.

Bekets piedzima Lielajā piektdienā, 1906. gada 13. aprīlī, bagātā protestantu ģimenē. Viņš studēja franču un itāļu valodas Dublinas Trīsvienības koledžā, un tur izrādījās, ka viņš ir izcils valodas pētnieks. 1928. gadā 21 gadu vecais Bekets devās uz Parīzi, kur pasniedzēju apmaiņas programmas ietvaros sāka strādāt prestižajā Ecole Normale Supérieure. Turpmākie divi gadi radikāli pārvērta viņa dzīvi. Pēc smacīgās un nospiedošās Dublinas atmosfēras viņš acumirklī iemīlējās Parīzē. Bet galvenais, tieši tur Bekets satika Džeimsu Džoisu. Beketa attiecības ar Džoisu ir ārkārtīgi labi dokumentētas; uzskaitīta teju vai katra nopūta, ko katrs no viņiem izdvesis. Beketam novadnieks iedvesa dziļu godbijību, un viņš ar lielāko prieku palīdzēja Džoisam ar faktu vākšanu un tulkošanu “Finegana vāķim”[3. Finnegans Wake, 1939], pie kā Džoiss tolaik strādāja. Nav šaubu, ka tieši draudzība ar Džoisu iedvesmoja Beketu rakstīt. Viņa pirmais romāns, “Sapnis par ciešamām un viduvējām sievietēm”[4. Dream of Fair to Middling Women, 1932, publicēts 1992], tāpat arī īsie stāsti un dzejoļi, ko viņš tajā laikā sarakstīja, ievērojami atšķiras no tā ne ar ko nesajaucamā stila, ko Bekets vēlāk noslīpēja. Pirmie darbi, lai gan ļauj saskatīt talanta uzzibsnījumus, palaikam ir neciešami pretenciozi. Agrīnajos gados Beketu atraidīja viens izdevējs pēc otra – vai nu kā Džoisa atdarinātāju, vai arī vairoties no komerciālas pašnāvības.

Džeimss Noulsons, Beketa oficiālais biogrāfs un, iespējams, pasaules ievērojamākais Beketa pētnieks, paskaidro: “Visus agrīnos darbus raksturo spožs intelekts, sarežģītība un grūtības, ko tie sagādā lasītājam. Tajos ir daudz erudītu atsauču [..]. Tajos ir pilnīgi viss, ko vien jūs varat iedomāties.”

Trīsdesmitie gadi Beketam bija rūgts un smags laiks. Viņa karsti mīlētais tēvs 1933. gadā nomira ar sirdslēkmi. Pirmā īstā draudzene Pegija Sinklēra (vienlaikus arī pirmās pakāpes māsīca) aizgāja viņsaulē ar tuberkulozi. Neilgu drūmu laika sprīdi nostrādājis Trīsvienības koledžā par pasniedzēju, Bekets pameta akadēmisko dzīvi uz visiem laikiem. No 1933. līdz 1935. gadam Bekets dzīvoja Londonā, kur izgāja intensīvu psihoanalīzes kursu un sarakstīja “Mērfiju”; vairums kritiķu ir vienisprātis, ka tieši tad viņš atrada pats savu stāstnieka balsi un atbrīvojās no apsēstības ar Džoisu.

Pēc krietna laika, kas bija pavadīts, apceļojot Vāciju, un īsas, bet nelaimīgas atgriešanās Īrijā, kur attiecības ar māti bija saspringtākas nekā jebkad, 1937. gadā Bekets izlēma pārcelties uz Parīzi. Tur viņš palika līdz pat savai nāvei 1989. gadā.

Es biju apmeties noplukušā Monmartras viesnīciņā. Mana istabiņa bija maza, trūcīgi mēbelēta un gandrīz pilnīgi bez kāda dabiskā apgaismojuma. Tomēr man tā tīri labi patika, īpaši nodilušais bēšais paklājs. Kaut kas netīri bēšā tonī man liekas neatvairāmi pievilcīgs. Biju paņēmis līdzi pārīti grāmatu par Beketu – gadījumam, ja uzmāktos piepešas šaubas par brauciena mērķi. Man izveidojās paradums tās pāršķirstīt, kad biju nolicies gultā uz pēcpusdienas snaudu. To es ik dienas piekopu aptuveni vienā un tai pašā laikā. Drīz vien atklāju, ka visas manas vecās jūtas pret Beketu ir viegli iekvēlināmas no jauna. Taisnību sakot, tagad, domājot par to, ko viņš bija mēģinājis sasniegt ar saviem darbiem, un to, kā viņš nodzīvoja savu mūžu, es viņu apbrīnoju vēl vairāk nekā līdz šim. Tas nu reiz bija cilvēks, kas tur savu vārdu.

Viesnīca atradās uz pakalna netālu no Svētās Sirds bazilikas. Šo pilsētas daļu es nekad tā īsti nebiju izpētījis, bet tagad sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka tā mani apbur vai ik pagriezienā.

Daudzējādā ziņā Parīze man atgādināja Londonu – ar savu eleganci, samaitātību, eklektismu, spriedzi un neprātīgo labirinta mudžekli. Brīžiem šī atšķirību līdzība man lika sajust skaudru nostalģiju. Mans plāns, ja to tā varētu nosaukt, bija starplaikos starp dirnēšanu neskaitāmās kafejnīcās un bāros doties garās pastaigās. Savas īsās, taču patīkamās viesošanās laikā es ātri uzķēru, kuras vietas vislabāk atbilst kuram noskaņojumam kurā diennakts stundā. Man patika bieži iegriezties vairākos iestādījumos, kas iederējās minētajos kritērijos, taču neapšaubāmi visvairāk man iepatikās kādam alžīrietim piederoša kafejnīca minūtes gājiena attālumā no viesnīcas.

Katru vakaru es uz turieni gāju, lai iedzertu kādu glāzi vīna, un reizēm šajā vietā arī sāku dienu ar espreso. Īpašnieks bija padzīvojis un diezgan elegants alžīriešu kungs, kurš pastāstīja, ka nopircis kafejnīcu aptuveni pirms trīsdesmit gadiem. Cik nu es varēju spriest, viss viņa apmeklētāju loks sastāvēja no tautiešiem ziemeļafrikāņiem – maghrébins. Katru dienu es redzēju tur sēžam vienu un to pašu ļaužu pulciņu kafejnīcas īpašnieka noplukušā suņa Toto sabiedrībā; likās, ka pēdējais vispār to vien dara, kā gulšņā istabas vidū uz pelniem piebārstītās grīdas. Viņam bija viena no skumjākajām sejām, kādu vien es sunim esmu redzējis. Palaikam Toto mēdza ar milzu piepūli uzslieties kājās, lai atkal sabruktu snaudā turpat dažus soļus tālāk.

Pirmajā vakarā, kad biju uz turieni aizgājis, iepazinos ar pajaunu vīrieti, kas turpat netālu strādā par trauku mazgātāju. Viņš bija piedzēries un diezgan agresīvs, lai gan ne draudīgs. “Francija ir īsta sūdu bedre,” viņš atkārtoja vēl un vēlreiz. “Londona ir labāka. Mans sapnis ir dzīvot Londonā.”

Es mēģināju šo cilvēku smalkjūtīgi brīdināt, ka viņa dzīve Londonā būtu tikpat nožēlojama, taču tādu valodu viņš atteicās klausīties. Pēc viņa domām, Francija ir sūdu bedre, mauka un vēl daudz daudz kas cits. Pateicoties šī vīra niknajai tirādei, kuru viņš vērsa pret zemi, kurā piedzimis, man vakara gaitā bija iespēja atsvaidzināt savu franču lamu vārdu krājumu.

Lai kādu baudījumu man sagādāja dienišķā kafejnīcu, bāru un restorānu apgaita, es tomēr jutos spiests arī mazliet pastrādāt. Galu galā, es biju atbraucis, lai rakstītu.

Un tā es ik dienu devu sev nelielu un vienkāršu, ar Beketu kaut kādā veidā saistītu uzdevumu, piemēram, apmeklēt kapsētu, kur viņš apglabāts, vai dzīvokli, kur viņš bija mitinājies, vai veco ļaužu pansionātu, kur viņš bija novecojis. Es tā rīkojos daļēji tādēļ, lai man būtu ko darīt, un daļēji tādēļ, lai manā rīcībā būtu kaut kādi fragmenti, no kuriem salikt kopā rakstu.

Patiesībā daži pēdējie mēneši man bija iegadījušies ļoti grūti un emocionāli nogurdinoši; es jutos mokoši neaizsargāts. Vienīgais, ko es tik tiešām vēlējos, bija nedarīt neko. Staigāt, apsēsties, atkal piecelties, vēl mazliet pastaigāt – nu, tādā garā. Kādu vakaru es atpūtos savā viesnīcas numurā, kad piepeši sajutu vajadzību doties uz tualeti. “Man vajag pakakāt,” es nočukstēju. Tas, ko es tikko biju pateicis, mani pašu tā iztrūcināja, ka es neticīgi nogrozīju galvu. Tādus vārdus es nebiju ņēmis mutē kopš agras bērnības – varbūt arī ne tad, varbūt vispār nekad. Taču, taisnību sakot, šis negaidītais paziņojums mani dziļi aizkustināja. Es uzmanīgi atpogāju bikses un, paņēmis sevi aiz rokas, aizvedu uz mazmājiņu.

Savu trešo romānu pēc “Sapņa par ciešamām un viduvējām sievietēm” un “Mērfija” Bekets sarakstīja ārkārtīgi grūtos apstākļos. Darbs pie “Vata”[5. Watt, 1945, publicēts 1953] sākās Parīzē, 1941. gadā, taču Beketam un viņa draudzenei Suzannai Deševo-Dimenilai steidzami nācās no pilsētas bēgt, kad gestapo bija izdevies iefiltrēties Pretošanās kustības šūniņā, kurā rakstnieks strādāja par tulkotāju.

Patvērumu viņi atrada nomaļajā Rusijonas ciemā, kur arī palika līdz pašām kara beigām. Bekets bija spiests strādāt fizisku darbu, lai nopelnītu viņiem abiem iztiku, tomēr brīvajā laikā nez kā pamanījās sarakstīt vienu no dīvainākajām un brīnišķīgākajām grāmatām, kādas es esmu lasījis angļu valodā.

“Vats” nav viegla lasāmviela. Romāna līkločainā loģika brīžiem ir mokoša, taču tajā jau uzdzirkstī patiesa ģenialitāte, kas īsti uzplauka vēlāk. Piemēra pēc, kaut vai šī rindkopa: “Skatoties uz podu, piemēram, vai domājot par podu, uz kādu no Nota kunga podiem, par kādu no Nota kunga podiem, velti Vats sacīja: “Pods, pods”. Labi, varbūt ne gluži velti, bet gandrīz velti. Proti, tas nebija pods, jo vairāk viņš skatījās, jo vairāk viņš prātoja, jo vairāk viņš jutās pārliecināts par to, par to, ka tas nemaz nebija pods. Tas atgādināja podu, tas bija gandrīz pods, bet tas nebija pods, par kuru varētu pateikt: “Pods, pods,” un just mierinājumu. Velti tas nemainīgi apmierinoši kalpoja visām vajadzībām un pildīja visus pienākumus, kam kalpo pods, ko pilda pods, tas nebija pods. Un tieši šī mata tiesa, par kuru tas bija atkāpies no īsta poda patiesās dabas, sagādāja Vatam tādas ciešanas.”

Šī skaisti rotaļīgā refleksija par poda podību ir labs piemērs tam, cik lieliski Bekets bija noslīpējis savu valodu salīdzinājumā ar agrīno mēģinājumu neapvaldīto daudzvārdību. Viņš lika lietā gramatiku, lai panāktu varenu efektu, ļaujot vienai teikuma daļai dzemdināt nākamo ciklisko teikuma daļu, poētiski atšķetinot lineāro naratīvu. Katrs vārds un pieturzīme bija rūpīgi izdreijāta nots viņa hipnotiski melodiskajā prozā. Pirmo reizi Bekets tik tiešām bija sācis kāpt valodas virsotnē.

Ir izteikta doma, ka “Vatu” būtu varējis sarakstīt vienīgi cilvēks garīga sabrukuma stāvoklī, taču šāda interpretācija nepiedodami nenovērtē precīzo domu, kas ir šī teksta pamatā. “Vats” ir daiļrunīgākā no man zināmajām prāta kritikām, un liekas vēl jo iespaidīgāka, ja ņem vērā apstākļus, kādos šis darbs tapis.

Runājot par podiem, Džeimsa Noulsona sarakstītā biogrāfija “Nolemts slavas lāstam”[6. James Knowlson, Damned to Fame: The Life of Samuel Beckett, 1996]sniedz fascinējošu anekdotisku ieskatu Beketa kara laika dzīvē. Noulsons atstāsta, kā Bekets un Suzanna, slēpjoties pēc aizbēgšanas no Parīzes, desmit dienas pavadījuši nelielā lauku mājā pie rakstnieces Natālijas Sarotas un viņas ģimenes. Bekets rītos cēlies vēlu un mēdzis nesteidzīgā gaitā ar pilnu naktspodu rokā izlīgot cauri virtuvei tieši ap to laiku, kad ģimene sēdās pie galda, lai paēstu otrās brokastis. Viņa uzvedība Sarotas krievu izcelsmes māmuļā izsaukusi tādu riebumu, ka viņa Beketu nosaukusi par “trako”, bet uz pašu Natāliju tā atstājusi tik sliktu iespaidu, ka viņa par to runāja ar rūgtumu vēl pēc piecdesmit gadiem.

Ja nu esmu pievērsies anekdotiskiem atgadījumiem, jāpiemin aizraujošais stāsts no Mārtina Eimisa autobiogrāfijas “Pieredze”[7. Martin Amis, Experience, 2000]– par to, kā viņš par Beketa prozu gandrīz sakāvies ar rakstnieku Salmanu Rušdi pusdienās par godu žurnālam New Yorker. Eimiss Beketu necieš, bet Rušdi ir liels viņa cienītājs. Emiss Rušdi izaicinājis, pieprasot kaut ko no Beketa nocitēt, bet tas, šādā situācijā nostādīts, nav to varējis. Tad Eimiss sācis tik apvainojoši izrunāties, ka Rušdi viņu aicinājis noskaidrot attiecības ārpusē.

Var likties mulsinoši muļķīgi, ka divi no slavenākajiem angliski rakstošajiem mūsdienu autoriem gandrīz sakāvušies par Beketa prozu, taču tā cilvēkos vienmēr izraisījusi galējas reakcijas. Kad luga “Gaidot Godo”[8. Waiting for Godot, 1952] tika pirmoreiz iestudēta Londonā, kritiķi to nolīdzināja līdz ar zemi. Pagāja daži gadi, un tā jau bija tuvu 20. gadsimta ikonas un nozīmīgākās lugas statusam.

Pelēkā un spiedīgā nedēļas vidus rītā es devos uz Pompidū centra bibliotēku uzmeklēt dažus faktus. Taču, piecas minūtes parakņājies pa Beketa darbiem veltītajiem plauktiem, es izlēmu, ka vienai dienai būs gana strādāts. Tomēr uz mani lielu iespaidu atstāja tā milzīgā platība, ko plauktos aizņēma ilgstoši iznākošais Journal of Beckett Studies; es to pat nofotografēju.

Pēc tam es kādu laiciņu bezmērķīgi klaiņoju pa bibliotēku. Vienubrīd uzdūros ārzemju presei atvēlētajiem plauktiem un ar lielu pārsteigumu ieraudzīju arī The Baltic Times kaudzīti. Pēc paraduma atvēris jaunāko numuru, uzdūros savam rakstam. Taču, pāris teikumus izlasījis, es to riebumā nometu atpakaļ un aši devos uz izeju. Es ārkārtīgi skaidri apzinājos visu, ko darīju, tur tā nelaime. Es skaidri apzinājos, ka, pretēji savām vēlmēm, pats esmu daļa no šī raksta.

Iespēju pie tā strādāt es ar nepacietību biju gaidījis jau krietnu laiku, kopš tā brīža, kad redaktors man pirmo reizi izteica šādu priekšlikumu. Aizbrauc uz Parīzi un uzraksti par Beketu, viņš sacīja, vai kaut ko tikpat nebūtiskā garā.

Un tur nu es biju. Vai, pareizāk, no visa spēka centos tur būt. Es jutos... kas tas bija par vārdu? Man likās... kā lai to pasaka? Es cerēju... vai tur noburkšķēja mans vēders?

Dzīvot es dzīvoju organizēti, tas nu gan man jāsaka. Gulēju ciešā miegā, tad pamodos, saglaudu izspūrušo matu ērkuli, nogāju uz ēdamzāli, paķēru tasi kafijas un radziņu, atgriezos savā istabā, notiesāju to, sakopos, iztīrīju zobus, apģērbos, izgāju uz ielas, pastaigājos, izpildīju savus nelielos ar Beketu saistītos uzdevumus, paēdu pusdienas, atgriezos viesnīcā, atgūlos gultā, kādu brīdi palasīju, uzskribelēju kādu piezīmi, devos vakara pastaigā, ieturēju vakariņas, padzēru kafiju, iedzēru glāzi vīna – aptuveni tā, līdz nedēļa bija galā. Jā, man nav šaubu, ka es tur biju. Taču, neraugoties uz to, kaut kas man darīja raizes.

Pēckara gadi Beketam bija ārkārtīgi skarbs laiks. Tēva novēlētā nauda, vienīgie regulārie ienākumi kopš 1933. gada, hiperinflācijas dēļ bija kļuvusi tikpat kā nevērtīga. Dzīve bija pārvērtusies par nemitīgu, drūmu cīņu, lai sagādātu iztikai pašu nepieciešamāko. Tomēr, neraugoties uz daudzajām grūtībām, laikā no 1946. līdz 1953. gadam Bekets savā mazajā Monparnasa dzīvoklītī piedzīvoja, kā viņš pats to nosauca, īstu “rakstīšanas trakumu”.

Šajā laikā viņš sarakstīja četrus romānus, četrus īsos stāstus un divas lugas – “Eleitērija”[9. Eleutheria, 40. gadi, publicēta 1995]un “Gaidot Godo”.

“Eleitēriju” noraidīja visi, kam vien Bekets to parādīja, ieskaitot jauno aktieri un režisoru Rožē Blēnu, aizbildinoties ar to, ka lugas tēlotāju sastāvs ir pārāk liels viņa teātra ierobežotajām iespējām. Taču Blēna lēmums 1953. gadā iestudēt “Gaidot Godo” dramatiski pārvērta Beketa dzīvi. Pilnīgi pieļauju, ka viņš nebūtu sasniedzis tādu atzinību, ja nebijis šīs lugas fenomenālo panākumu. Attiecībā uz “Eleitēriju” līdz Beketa mūža galam spēkā palika viņa aizliegums lugu lasīt vai iestudēt.

Lai gan “Gaidot Godo” bija ievērojams un tiešām spožs literārs darbs, Beketa romānu triloģija – “Malojs”, “Malouns mirst” un “Vārdā nesaucamais”[10. The Unnameable, 1953]– laikam gan bija pats labākais, ko viņš savā mūžā sarakstījis. Liekot lietā bieži nevietā piekārto birku – tā patiesi bija meistardarbs.

Pēc kara Bekets bija nolēmis rakstīt tikai franciski. 1945. gadā, kad rakstnieks viesojās Īrijā pie savas vecās mātes, pār viņu nāca apskaidrība; viņš saprata, ka vajadzēs pilnīgi no jauna definēt un noslīpēt savu pieeju rakstniecībai. Biogrāfam Džeimsam Noulsonam viņš teica: “Es sapratu, ka lielāku zināšanu un sava materiāla pārvaldīšanas virzienā Džoiss bija aizgājis tik tālu, cik tas vispār iespējams. Viņš visu laiku turpināja likt klāt; lai to saprastu, pietiek uzmest acis viņa korektūrām. Es sapratu, ka mans ceļš ejams noplicināšanas virzienā, tiecoties uz zināšanu trūkumu, uz samazināšanu – uz atņemšanu, nevis pieskaitīšanu.”

Viņš uzskatīja, ka angļu valoda ir pārāk apkrauta ar “angloīrisku eksaltāciju un automātismiem,” turpretim franču valoda viņam ļāva rakstīt “bez stila” un “nošņāpt lieko, nolobīt krāsu”. Bekets nepārprotami izbaudīja jaunatrasto brīvību, ko viņam deva iespēja rakstīt franciski: tā perioda darbos jaušama kāda drudžaina apsēstība. Savā triloģijā Bekets izstrādāja naratīva formu, kas nelīdzinājās nekam citam. Kaut vai šī rindkopa no “Vārdā nesaucamā”: “Man nav nekā, ko teikt, man nav citu vārdu kā vienīgi citu vārdi, tāpēc man jārunā. Neviens mani nespiež, neviena nav, tā ir nejaušība, tas ir fakts. Nekas mani nekad nevarēs no tā atpestīt, nav nekā, nav nekā, ko atklāt, nekā, ko atgūt, nekā, kas spētu mazināt to, kas vēl jāpasaka, man jāizdzer okeāns, tātad okeāns ir.” Spriedze ne uz mirkli nemitējas, spirālē savirpināta rindiņa pēc rindiņas. Domai tiek norauta maska, un tā izrādās fikcija, fikcijai tiek norauta maska, un tā izrādās frikcija, ko tiecas pārvarēt, frikcijai tiek norauta maska, un tā izrādās inerce, ko pati rada, inercei tiek norauta maska, un tā izrādās funkcija, kam pati kalpo, funkcijai tiek norauta maska un tā izrādās mērķis, uz ko tā nepagurusi atkal uzsāk tiekties savas eksistences nebeidzamajā izklāsta ciklā. Vai, kā teikts vienā no slavenākajām Beketa rindkopām: “[..] tev jāturpina, es nevaru turpināt, tev jāturpina, es turpināšu, tev jārunā vārdi, kamēr vēl kāds palicis, kamēr viņi nav mani atraduši, kamēr viņi nav mani pateikuši, savādas sāpes, savāds grēks, tev jāturpina, varbūt tas jau ir noticis, varbūt viņi mani jau pateikuši, varbūt viņi mani aiznesuši līdz mana stāsta slieksnim, pie tām durvīm, kas atveras uz manu stāstu, tas mani pārsteigtu, ja tās atvērsies, tas būšu es, tas būs klusums, kur es esmu, es nezinu, es nekad nezināšu, klusumā, kuru tu nezini, tev jāturpina, es nevaru turpināt, es turpināšu.”

Kādu vakaru es baudīju pāris vīna glāzes tai pašā alžīrieša kafejnīcā netālu no manas viesnīcas – sēdēju un draudzīgi tērzēju ar neapmierināto trauku mazgātāju, ar kuru biju iepazinies pirmajā vakarā, un viņš man jau atkal stāstīja, ka Francija ir sūdu bedre, mauka un vēl daudz daudz kas cits.

Pa ceļam uz tualeti es pie sienas ievēroju nelielu gleznu, kurā bija attēloti vīrietis un sieviete siena kaudzē. Lai gan tobrīd jau viegli zvārojos, es uz līdzenas vietas šajā bildē iemīlējos.

Biju daudz lasījis par to, ka Beketa interese par glezniecību bija spēcīgi ietekmējusi viņa lugu vizuālo pusi, īpaši vēlīnajos, avangardiskākajos darbos. Viņš bija arī labs draugs vairākiem augstu vērtētiem māksliniekiem, ieskaitot Džeku Jeitsu, Bramu van de Veldi, Alberto Džakometi un mazāk pazīstamo Volzu. Bekets sarakstījis arī vairākas izpratnes pilnas un diezgan oriģinālas esejas par mākslas tematu.

Savukārt glezna, kurā es tikko biju iemīlējies, varēja tikt uzskatīta par mākslu tikai šī vārda plašākajā nozīmē. Tā vairāk atgādināja objektus, ko var redzēt pie bērnudārzu un psihiatrisko slimnīcu sienām. Mani piesaistīja darba naivitāte – kliedzošās krāsas, kroplīgās figūras, absurdais ideālisms. Kad biju nokārtojies, pajautāju kafejnīcas saimniekam, par cik viņš piekristu gleznu pārdot. Man prātā pat bija zināma summa, un es biju gatavs par šo darbu kaulēties. Taču alžīrietis vienkārši papurināja galvu un atteica, ka nekas viņu nepiespiestu no gleznas šķirties.

Viņa attieksme mani izbrīnīja. Es gribēju pateikt, ka bilde nav nekā vērta, ka neviens to negribētu likt mājās pie sienas, ka, piedāvājoties to nopirkt, es būtībā nodarbojos ar labdarību. Bet, kad es pārvaicāju, alžīrietis tikai pakratīja galvu. Viņš sacīja, ka glezna tur jau bijusi pirms trīsdesmit gadiem, kad viņš nopircis kafejnīcu, un ka viņam neesot ne mazākās vēlēšanās no tās šķirties, vienalga, par kādu cenu. Tomēr viņš atļāva man to nofotografēt.

Naivisms mani vienmēr valdzinājis. Es pats piekopju šo mākslas veidu un ar to lepojos. Man nez kāpēc liekas, ka tas ir vienīgais veids, kā vēl uzrakstīt kaut ko daudzmaz jēdzīgu.

Tomēr iegremdēšanās Beketa dzīvē man lika vairāk nekā parasti apšaubīt paša literāros mēģinājumus. Iespējams, mana piepešā aizraušanās ar kafejnīcas naivo gleznojumu bija veids, kā sev pašam atgādināt, cik ierobežota ir mana māka rīkoties ar valodu. Es gribēju izrauties no visiem šiem pārspīlējumiem, kas Beketu visur pavada: no viņa vārda beatifikācijas, viņa darbu kanonizācijas. Pirms brauciena uz Parīzi es gadiem ilgi nebiju lasījis nevienu Beketa darbu – vienkārši tāpēc, ka nevēlējos pieļaut risku, ka nāksies mainīt par viņu savas domas.

Es biju tik ļoti pieradis teikt tādas lietas kā: “Viņš darīja ar valodu lietas, kas man agrāk bija likušās neiespējamas,” ka Bekets bija kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, tieši tāpat kā Šekspīrs iemieso tā saucamās intelektuālās kultūras augstumus tajā lietu hierarhijā, kurā dzīvo mani vecāki.

Džons Apdaiks 1975. gadā žurnālā New Yorker rakstīja: “Beketa darbs ir svētie raksti, šķīstības un nolieguma absolūts, kura gaismā visa pārējā mūsdienu literatūra šķiet samērā nevajadzīga un netīra.” Burvīgi. Tomēr neatrisināts paliek jautājums: kā tad paliek ar to, ko rakstu es pats? Tas man sekoja visur, kur vien es gāju, pat uz poda.

60. gados Beketa slava pieņēma epidēmiskus apmērus, 1969. gadā sasniedzot kulmināciju līdz ar rakstniekam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā. Viņš ar Suzannu, tagad jau sievu, bija brīvdienās Tunisijā, kad pienāca telegramma no izdevēja Žeroma Lindona; tajā bija teikts: “Dārgie Sem un Suzanna. Par spīti visam jums piešķirta Nobela prēmija. Es ieteiktu pāriet pagrīdē.”

Izmisīgi savrupajam un kautrīgajam Beketam tā bija gandrīz vai katastrofa. Prese strauji ielenca viesnīcu, viņš tika apbērts ar apsveikuma vēstulēm. Bekets pat saņēma kartīti no kāda Monsieur Žorža Godo Parīzē, kurš atvainojās, ka licis tik ilgi gaidīt. Bekets savā atbildē pateicās Godo kungam, ka tas tik drīz atklājis savu identitāti.

Lai gan Bekets balvu pieņēma, viņš tomēr atteicās doties uz Stokholmu, lai personīgi piedalītos pasniegšanas ceremonijā. Doma, ka nāksies stāvēt uz skatuves un tik liela ļaužu pūļa priekšā teikt saņemšanas runu, viņam iedvesa šausmas. Tomēr nav šaubu, ka viņš juta gurdu pateicību par šo atzinību un pat skaļi prātoja, ko gan par to sacītu viņa māte, ja vēl būtu dzīva.

Gadiem ilgi Bekets bija cīnījies pilnīgā anonimitātē. Viņa otro romānu “Mērfijs” pamanījās atraidīt četrdesmit izdevēji. Savukārt tagad visi tā brēca pēc kāda jauna no Beketa spalvas nākuša vārda, ka viņš būtu varējis publicēt kaut vai iepirkumu sarakstu.

Interesanti, ka Beketa darbi, viņam novecojot, kļuva arvien avangardiskāki un grūtāk izprotami. Lugā “Ne es”[11. Not I, 1972], vienā no viņa iedarbīgākajiem un satraucošākajiem dramatiskajiem darbiem, sievietes mute ir vienīgais objekts, kas redzams uz skatuves. Visu pārējo sedz pilnīga tumsa. No mutes laužas ārā saraustīta monologa straume, radot graujošu efektu; spilgti izgaismotās lūpas staipās ap vārdiem kā dīvains vienšūnu organisms. Taču, lai gan Beketa teksti kļuva īsāki, retāki un drūmāki, viņa personīgā dzīve, šķiet, bija kļuvusi par nebeidzamu apgrozīšanos ļaudīs.

Parīzē Beketam bija plašs draugu loks; viņš dzīvoja saviem gadiem neticami rosīgu dzīvi. Bekets daudz dzēra, viņam bija vairāki intīmi sakari un viņš uzturēja pastāvīgus kontaktus ar palikušajiem savas ģimenes locekļiem. Tāpat viņš arī pats iestudēja vairākas no savām lugām Parīzē, Berlīnē un Londonā. Tomēr savu darbu uzvešanu dzimtajā Īrijā viņš aizliedza, protestējot pret šajā zemē valdošo stingro cenzūru.

Taču 70. gadi bija arī drūms laiks. Šķita, ka Beketa draugi un ģimene tiek viens pēc otra nežēlīgi izraudzīti aizraušanai viņsaulē. Arī viņam pašam bija daudz veselības problēmu, īpaši saistībā ar redzi.

Bekets pamazām arvien vairāk atsvešinājās no sievas Suzannas. Viņi tagad tikās reti, un pilnīgi iespējams, ka Bekets pie viņas palika tikai lojalitātes vadīts. Galu galā, viņi abi tomēr bija kopā tik daudz izcietuši. Ir pat izskanējis viedoklis, ka Beketa pēckara darbi vispār tikuši izdoti, vienīgi pateicoties sievas neatlaidīgajiem pūliņiem, nesot tos visiem Parīzes izdevējiem pēc kārtas. Reiz viņš atzinies: “Man par visu jāpateicas Suzannai.”

Laikā no 1981. līdz 1982. gadam Bekets sarakstīja vienu no saviem intriģējošākajiem prozas darbiem, “Ļaunup”.[12. Worstward Ho, 1983] Kā jau liek noprast nosaukums, šeit valoda laužas tikt tālāk un neveikli kūņojas, atsitusies pati pret savām fiziskajām robežām:

“Viss vecais. Nekas cits nekad nemūžam. Mūžam mēģini. Mūžam neiznāk. Nekas. Mēģini atkal. Neiznāk atkal. Labāk neiznāk.”

Tā laikam gan ir sakarīgākā teksta daļa. Šo darbu Bekets sarakstīja angliski, droši vien tāpēc, ka tas ļāva viņam iedziļināties telpiskumā caur teikuma priekšmeta sasprindzināto prepozicionālo pozicionējumu un deva iespēju poētiskai patvaļai, uzbūvējot veselu jaunu ļaunākuma vārdu krājumu: “Kur šaurajā plašumā? Saki tikai plašumiem tālu. Tajā šaurajā tukšumā tukšumu plašumiem tālu.” Bet “Ļaunup” ir ievērojams darbs arī ar to – vismaz manās acīs, – ka parāda 75 gadus vecu vīru, kurš spītīgā apņēmībā turpina savu smago darbu ar vārdiem, vēl joprojām mēģinot saglābt kādu drusciņu jēgas savas dzīves drupās, vēl joprojām velti tiecoties izteikt neizsakāmo.

Sava vakara pastaigas rituāla laikā es Monmartrā uzgāju kādu b-b-b-bāru. Mirkli svārstījies, tomēr devos iekšā. Es pasūtīju glāzi sarkanvīna un pusstundu nosēdēju, lēni dzerot to pa vienam ilgam, lēnam, skumjam malkam. Mūzika bija līksma un vilināja sist līdzi takti. Cilvēki bija priecīgi un piesaistīja skatu. Es šo skatu biju redzējis jau agrāk, neskaitāmas reizes: Londonā, Rīgā, Viļņā, Seviļā, Sietlā, Skopjē, Budapeštā, Aberdīnā, īsi sakot – visur, kur vien esmu bijis. Šādas ainas ir satriecoši līdzīgas, lai kur tas arī būtu.

Neskaidra impulsa mudināts, es piegāju pie divām sievietēm, kam bija mazliet pāri 30; viņas sēdēja pie bāra un dzēra kādu koši zaļu šķidrumu. Es stādījos priekšā. Abas bija nepārprotami iereibušas, bet ļoti draudzīgas. Es teicu, ka esmu Parīzē, lai rakstītu par Beketu, un pajautāju, ko viņas par šo autoru domā. Viena teica, ka viņai Bekets patīkot, otra – ka neesot lasījusi. Mēs patērzējām kādas desmit minūtes, tad es viņas atstāju baudīt savu zaļo šķidrumu. Vairs neatceros, par ko īsti mēs runājām, tikai zinu, ka jutos pilnīgi atsvešinājies no šīs situācijas. Manai sejai nebija izteiksmes, ar ko izteikt manas izjūtas. Es jau vispār biju piegājis viņām klāt tikai šī raksta dēļ, lai viņas varētu man dot vienu vai divas rindkopas gadījuma rakstura detaļu.

Cik dažādos veidos var pastāstīt vienu un to pašu stāstu? Cik dažādos veidos var sevi apmānīt, iestāstot, ka tas ir katrreiz cits? Cik reižu tas jāatkārto, pirms tas kļūst par pašparodiju? Siltā sestdienas pēcpusdienā es satikos ar Pjēru Šabēru, tas bija viens no maniem mazajiem ar Beketu saistītajiem uzdevumiem. Šabērs ir slavens aktieris un režisors, sens Beketa draugs, un tobrīd bija nodevies Beketa simtgades festivāla rīkošanai visas valsts mērogā; pie plānotajām svinībām piederēja vairāki semināri, izstāde Pompidū centrā un visu Beketa lugu izrādes.

Taču, kad mēs sēdējām un sarunājāmies kāda lapota bulvāra kafejnīcā, es tik tikko spēju novaldīt savu garlaicību. Man bija jādomā par to, cik reižu šis cilvēks jau klāstījis citiem tos pašus atgadījumus, ko tagad stāsta man, un kādās niansētās variācijās viņš tos jau ietērpis vārdos.

“Neviens nestrādā ar avangarda teātri tā, kā to darīja Bekets,” Šabērs sacīja. “Cilvēkus vairāk interesē lielas idejas, viņi nevēlas pievērsties tādām teatralitātes izpausmēm kā gaisma un kustība.” Pieklājības pēc es māju ar galvu un izlikos, ka kaut ko pierakstu, taču nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu projām.

Kādā citā gadījumā es satikos ar paziņu no Rīgas, lai kopā pavakariņotu. Kamēr es viņu gaidīju, pie sievietes, kura sēdēja pie blakus galdiņa, pienāca vīrietis. “ça va?” viņš apvaicājās un sasveicinoties noskūpstīja sievieti. “Oui, ça va,” viņa atbildēja. Man ienāca prātā – nez, cik sarunas visā garajā Parīzes sarunu vēsturē jau sākušās tieši ar šiem pašiem vārdiem?

Un, runājot par Parīzi, kā lai es šo stāstu pastāstu? Es, protams, būtu varējis vairāk pievērsties aprakstiem. Es būtu varējis pieminēt visus cilvēkus, mašīnas, veikalus un baložus, no kuriem sastāv šī pilsēta. Es būtu varējis iepīt tai visā vairāk atsauču uz vietu un atsaucēs, savukārt, dramatiska efekta labad ielikt vairāk smeldzes. Nav šaubu, ka es būtu varējis to visu pastāstīt daudz labāk – pārfrazējot kāda Beketa īsā stāsta pēdējo rindiņu.

Ir daudz dažādu veidu, kā rakstīt rakstniecīgus stāstiņus lasītājīgiem lasītājiem. Taču, taisnību sakot, man līdz kaklam apnikuši trokšņaini naratīvi, kas uzdodas par pilsētām. Un man līdz kaklam apnikuši topogrāfiski grafiti, kas uzdodas par domāšanu. Un man līdz kaklam apnicis ad nauseam lasīt vienus un tos pašus vecos stāstus. Banalitāte ir sāpīgi metafiziska, pietiek. Samaļošā ikdienas dzīves vienmuļība ir satriecoši episka, pietiek. Lūdzu, atvainojiet, man atkal vajag uz mazmājiņu.

Reizēm kāda kultūras fenomena patieso nozīmi vislabāk var izprast pēc tā, kā to uzņem plaša sabiedrība. Piemēram, kā toreiz, kad Freids atgriezās no brauciena uz Ameriku un sacīja, ka viņam sagādājot raizes tas, ar kādu gatavību amerikāņi pieķērušies viņa idejām. Vai gadījumā ar vārdu “ironija”, kas piepeši kļuva par postmodernisma modes vārdiņu mediju pamatstraumē. Vai kā Bekets kļuva par literatūras svēto.

Es nezinu nevienu citu mūsdienu rakstnieku, kurš iedvestu tādu godbijīgu pielūgsmi, ar kādu uz Beketu veras viņa iespaidīgais apbrīnotāju pulks. Tims Pārkss nesen žurnālā New Yorker izteica šādu vērojumu: “Beketa darbiem to īpašo – dažu acīs sakrālo – patosu piešķir “reliģiozā” nopietnība, ar kādu pasludināta jebkāda metafiziska avota neesamība.”

Beketam veltīto kritikas darbu apjoms jau tā ir apstulbinošs, bet par godu nesenajām simtgades svinībām klajā nākuši vēl daži jauni izdevumi, kā arī neskaitāmi laikrakstu un žurnālu raksti, kuros cildināts šis cilvēks un viņa bībeliskais ķermenis – “Nē, ak nē, nemūžam”[13. "No, nay, never" - vārdi no īru balādes “Wild Rover” piedziedājuma]

Palaikam es prātoju, vai Beketa pārsteidzošā pievilcība neslēpjas vienkārši viņa neparastajā sejā. Ja nu kādi vaibsti varētu pretendēt uz mūsu laiku ikonas godu, tad tie ir viņējie: dziļi iecirstas rievas, viršu pudurim līdzīga spuraina matu kodeļa, grumbu izvagota piere un, protams, ciešanu pilnais, bet nesatricināmais skatiens.

Bet varbūt visam pamatā viņa uzvārds. Tam jau pašam par sevi piemīt zināma svētuma pieskaņa[14. Mājiens uz Svēto Tomasu Beketu, Henrija II sekotāju nogalināto Kenterberijas arhibīskapu (1115–1170)], taču ar Semjuelu Beketu tā jau pāraugusi nepārprotami mūsdienīgās zvanu skaņās. Abas simetriskās zilbes, kas piekarinātas katra savā pusē ļodzīgai piktogrammas figūriņai līdzīgajam “k”, neapšaubāmi piesaista skatu. Bet tiem, kuri šo vārdu bieži piesauc, Bekets pats par sevi kalpo kā mierinoša onomatopoēze, kas dziedē no dažādām kaitēm. Un, lai gan ir cilvēki, kas par to noteikti pavīspnās, man tomēr liekas, ka nevajadzētu ignorēt arī vārda trāpīgo atskaņu frāzei “Fuck it”.

Bet varbūt tomēr cilvēku iztēli tik ļoti valdzina Beketa dzīve. Nenoliedzami kaut kas iedvesmojošs ir faktā, ka viņš, kļūstot vecāks, rakstīja tikai arvien labāk, par spīti paša nebeidzamajiem apgalvojumiem par pretējo.

Savu stilu Bekets tā īsti neatrada līdz četrdesmit gadu vecumam. Jaunībā viņš cilvēkos bieži izraisīja nepatiku ar savu iedomību, bet gadi neapšaubāmi padarīja viņu par visādā ziņā labāku cilvēku. Beketa augstsirdība bija leģendāra, bet labsirdība – reizēm gluži neparasta. Gadi paveica brīnumu lietas arī ar viņa sejas vaibstiem.

Ņemot vērā to, ka Bekets visu savu mūžu veltīja īpaši avangardiskas valodas formas izkopšanai, pārsteidzoši, ka viņa dzīvesstāstu var lasīt gluži kā tādu labu grāmatu.

Taču pagaidām pietiks runāt par Beketu. Mana īsā un notikumiem skopā uzturēšanās Parīzē bija ļoti patīkama. Kā jau es pieminēju, pēdējie mēneši pirms brauciena man bija gari, grūti un emocionāli nogurdinoši, tāpēc vides maiņa nāca tikai par labu. Pats labākais laikam gan tomēr bija ēdiens. Gandrīz jāsaka kā tai nelielajā ludziņā, pie kuras es patlaban strādāju: “Ēst ir labi, ēst ir jauki, kā man garšo silti tauki!” (Laikam vajadzētu uzreiz paskaidrot, ka šos vārdus saka suns.)

Vienvakar es no taksofona piezvanīju kādai tuvai draudzenei, kura dzīvo Londonā. Pie blakus automāta (taksofons bija sadalīts trīs kabīnēs) stāvēja trīs ārkārtīgi piedzērušies jauni krievu vīrieši. Viņi dzēra no plastmasas alus pudeles un pūlējās saprast, kā ar starptautisku sarunu karti piezvanīt uz valsti, no kuras bija ieradušies. Ieraugot šo ainu, man uzmācās ļoti drūmas domas. Viņi man atsauca atmiņā Rīgu, tikai ne jau to labāko iemeslu dēļ. Pēc dažiem zvaniem draudzene pacēla klausuli, un mēs kopā izsmēķējām pa cigaretei – tāds ir mūsu paradums. Viņa pajautāja, kā man veicas ar rakstu, un es atbildēju, ka tīri neslikti.

Es tomēr sacīju, ka man ir smagi tā iegremdēties Beketa dzīvē un darbā. Tas man liek aizdomāties pašam par saviem literārajiem mēģinājumiem un to, kāda tiem vispār jēga. Man nav ne kāda īpaša stāsta, ko es gribētu pastāstīt, ne atziņas, ko darīt zināmu. Mani darbi droši vien nekad netiks izdoti, bet, ja tiks, tad, visticamāk, nonāks kādā izpārdošanas kastē nocenoto grāmatu veikalā.

Draudzene līdzjūtīgi uzklausīja manas bažas. Palaikam manu uzmanību novērsa jaunie krievu vīrieši; es pazinu dažus no lamuvārdiem, kas gluži kā slienu strūkliņa sūcās no viņu piedzērušajām mutēm.

“Sūdarallā,” draudzene teica, kad pienāca viņas kārta runāt. “Nebēdā par to. Tu vienmēr rakstīsi. Tev vienkārši jāraksta. Tas ir vienīgais, ko tu vari darīt. Šā vai tā, Bekets tāpat ir drusku uzpūsts. Daudz grūtāk radīt kaut ko nekā neko.”

Viņas vārdi mani ļoti nomierināja, lai gan par to vairāk bija jāpateicas viņas balsij, nevis tam, ko viņa sacīja. Mēs vēl brīdi patērzējām, tad es noliku klausuli un devos uz alžīrieša kafejnīcu iedzert glāzi vīna.

Beketam patika Dēmokrita teiciens, ka nekas nav reālāks par neko. Bet man par to nav sakāms nekas, un tas jau laikam ir kaut kas. Jā, tiešām, tas vismaz ir kaut kas. Un, kā vēstī cits vecs teiciens, kaut kas ir labāk nekā nekas.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola