Vēsture, vai tu esi kalpone?

“Mums šeit, Latvijas teritorijā, jābūt vienotam, skaidram priekšstatam par to, kāda ir mūsu vēsture. Skolā ir jāmāca Latvijas viedoklis par Latvijas vēsturi.”

Valdis Zatlers intervijā Latvijas Avīzei 2008. gada 18. aprīlī

Vēsture ir bīstama. Savu neizmērojamo bīstamību tā ir pierādījusi pagātnē, un viss norāda uz to, ka tā būs bīstama arī nākotnē. Taču varbūt bīstama ir nevis pati vēsture, bet tās kokteilis ar zināmu ideoloģijas un politisko mērķu piedevu. To pat varētu nodēvēt par degmaisījumu. Jaukt vēsturi ar ideoloģiju un tad to pasniegt pūlim viņu pagātnes slāpju un ilgu veldzēšanai pagājušā gadsimta gaitā iemācījās katrs autoritārs un totalitārs režīms, jo tikai ar savas “vienotās un skaidrās” vēstures radīšanu režīms spēj attaisnot savu pastāvēšanu un iztēlot savu misiju kā vienīgo patieso. Gan nacistiem 20. gadsimta 30. gadu Vācijā, gan komunistiem Padomju Krievijā bija savi vēsturnieki, savi vēstures institūti un savi vēstures žurnāli, kas radīja un popularizēja vienotu viedokli par nācijas, rases vai šķiras kopīgo pagātni. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne vien nacisti vai zvērināti komunisti falsificēja un konstruēja vēsturi, to darīja arī maigāki, indivīdiem draudzīgāki režīmi. Ulmaņa 15. maija režīms pēc 1934. gada nešāva cilvēkus, neveidoja koncentrācijas nometnes (viena pāraudzināšanas nometne gan Liepājā bija), bet šis tāpat kā citi režīmi nodarbojās, maigi izsakoties, ar pagātnes virtuālu pārveidošanu sev vajadzīgajā formā un izskatā. Vēsture pēc 1934. gada apvērsuma tika pakāpeniski, bet plānveidīgi “latviskota”, izstumjot no tās vācbaltiešus un viņu rakstīto vēsturi. Lai šo darbu labāk veiktu, 1936. gadā tika nodibināts Latvijas Vēstures institūts, kas kļuva par galveno vēstures izpētes un “nacionalizācijas” centru. Vēstures institūtā vara saplūda ar vēsturi; tā direktors, profesors Augusts Tentelis kopš institūta dibināšanas līdz pat 1938. gadam vienlaikus bija arī izglītības ministrs.

No vienas puses, 20. gadsimta 30. gadu latviešu vēsturniekiem nevarētu pārmest, ka viņi pastiprināti pievērsās latviešu tautas vēsturei, kas līdz pat Latvijas valsts tapšanai bija vācbaltu vēsturnieku gandrīz neskarts baltais plankums. No otras puses, vēsture kā zinātne un režīms pēc 1934. gada sāka soļot roku rokā, un tas ir brīdis, kad ideoloģiskie mērķi kļūst augstāki par zinātniskajiem un apkaroti tiek pretēji, bieži pamatoti kritiski viedokļi. Vēsturnieku mērķis vairs nebija pētīt latviešu vēsturi, bet gan izkarot vēsturē latviešiem vietu, runāt par viņu dižo pagātni pirmskristietības laikos un, šādi to falsificējot, nīstos vāciešus savukārt izstumt no vēstures procesa. Tad, kad vara kļūst par vēstures pasūtītāju, vēsture kļūst par instrumentu varas rokās un no nevainīgas, aizrautīgas pagātnes pētīšanas pārvēršas par tagadnes ideoloģisko pretinieku apkarošanas līdzekli.

Tiesa, līdzīga varas un režīmu attieksme pret pagātni valdīja visā pirmskara Eiropā, Latvijā notikušais nebija nekas unikāls. Tomēr būtisks ir kas cits. Daudziem Ulmaņa režīma vēstures veidotājiem emigrējot, trimdā šī varas ideologu un vēsturnieku kopīgi rakstītā vēsture saglabājās. Savukārt padomju režīmam krītot un atklājoties tā nebeidzamajām vēstures falsifikācijām, latviešiem vajadzēja atgūt atpakaļ “savu” vēsturi – to, kas bija “nozagta” piecdesmit gadu garumā. Patiesības slāpēs ātri aizpildot vēstures baltos plankumus, mēs bez kritiska novērtējuma pārņēmām Latvijas vēsturi, kas kopš 1940. gada bija iekonservēta trimdinieku prātos un Latvijas bibliotēku specfondu plauktos. Historiogrāfijas pieminekļi, tādi kā trimdas izdevniecības “Daugava” izdotā sērija “Latvijas vēsture” vai 30. gadu beigās klajā laistie vēstures darbi, kļuva par aktuālo, “īsto” vēsturi. Savā vēstures izpratnē mēs 21. gadsimta sākumā atrodamies tur, kur Rietumeiropa bija pirms Otrā pasaules kara.

Varbūt es maldos, saskatot līdzības starp Ulmaņa režīma un prezidenta Zatlera centieniem veidot “vienotu” skatījumu uz Latvijas vēsturi. Iespējams, ka, runājot par “vienoto, skaidro priekšstatu par to, kāda ir mūsu vēsture”, prezidents Zatlers domāja kādu “vienotu” versiju par mūsu nācijas 20. gadsimta vēsturi. Tad visas šīs diskusijas centrā ir 20. gadsimta Latvijas vēsture ar būtiskajiem un traģiskajiem mezgla punktiem – 1940. gada padomju okupāciju, Otro pasaules karu, holokaustu, padomju režīma represijām un otro padomju okupāciju. Tie vēl arvien ir politiski jutīgi vēstures jautājumi, tomēr diez vai tas var kalpot par attaisnojumu apgalvojumam, ka traģiskajai 20. gadsimta Latvijas vēsturei ir iespējama viena interpretācija un par to var būt vienots viedoklis. “Vienotais viedoklis” var kļūt par “politisku līniju” un “dogmu”, kuras apstrīdēšana nebūtu vēlama. Tad tā vairs nav vēsture, bet gan politisks uzstādījums, jo vēsturē gan vēsturniekam, gan tādam, kas par vēsturi mācās, piemēram, skolniekam, ir jābūt iespējai brīvi uztvert pagātnes notikumus, tos izprast un skaidrot, nepakļaujoties mirkļa politiskajam valdzinājumam. Dažādi notikumu skaidrojumi gan var jaukt skolnieku un studentu prātus, taču tie ļauj izvēlēties. Un arī attiecībā uz vēsturi jābūt iespējai izvēlēties, kuru skaidrojuma ceļu iet. Vēstures izpētei Latvijā pēc 1990. gada piemīt daudzas kaites – pētnieku uzmanība pievērsusies ļoti šauram laika periodam, trūkst jaunu vēsturnieku, pastāv būtiskas vēstures zinātnes stratēģijas un pētniecības problēmas –, tomēr vēstures izpratne līdz šim ir tikai bīstami balansējusi uz politiskās un ideoloģiskās angažētības robežas. Pašreizējie centieni ar vēstures palīdzību skolās audzināt patriotus var ne vien skolotājus, bet arī profesionālus vēsturniekus padarīt par ideoloģisko vajadzību apmierinātājiem. Vēsture no mūzas kļūst par kalponi. Jau atkal.