Vīndarīšanas mierinājums

Es kļuvu par vīndari un vīna darītavas īpašnieku gadus trīsdesmit pirms tam, kad, kā šķiet, visi pārējie šīs planētas iemītnieki nolēma, ka arī viņi vēlas par tādiem kļūt. Neminot nemaz manu ne īpaši lielo sajūsmu par pēkšņo konkurences saasināšanos, es diezgan viegli piedēvēju jaunpienācējiem mazāk cildenus motīvus nekā tie, kuri, kā šķiet, vada mani pašu, lai gan nav izslēgts, ka viņi, runājot par savas rīcības patiesajiem motīviem, vienkārši ir godīgāki pret sevi nekā es.

Es biju nedaudz par jaunu, lai pilnā mērā izdzīvotu 60. gadus ar visiem tālaika donkihotiskajiem, neiroekspansīvajiem sapņiem, un varbūt labi vien ir. Bet arī 70. gadu sākumā gaisā joprojām vēdīja pietiekami stiprs hipiju iecienītās pačūlijas eļļas aromāts (un Dievs vien zina, kas vēl), lai manu dzīves izjūtu apkvēpinātu ar veselīgu skepsi pret katru ieteiktās profesionālās karjeras izvēli, kā arī izdiedzētu manī zināmu naivu optimismu, ka gan jau kaut kādā veidā viss nostāsies savās vietās arī bez plāna. (Mūsu pašreizējā laikmetā šāda ticība izklausās pēc aizvēsturiska atavisma.) Es biju studējis filozofiju un literatūru (noklausījies arī ievadkursu medicīnā) Kalifornijas Universitātē Santakrūzā, taču man nebija nekādu nākotnes plānu, un ar diploma iegūšanu es itin nemaz nebiju noskaņots steigties; vecākus mana attieksme padarīja pilnīgi trakus, kas, protams, bija papildu labums.

Tagad man ir grūti saprast, kā tolaik varēju tik vienkārši ļauties straumei, bet vairākus gadus es tiešām peldēju dzīvei pa virsu. Vienu gadu nostrādāju tēva instrumentu un citu preču vairumtirdzniecības uzņēmumā. (Palīdzēju veidot kompānijas piedāvāto preču katalogu un darīju arī citus darbus.) Vienīgā pārliecība, pie kuras es nonācu, bija tāda, ka tēva bizness – plaša patēriņa preču pirkšana un pārdošana – galīgi nav domāts man. Jo kā vispār var gūt kaifu no kaut kādu daiktu pārdošanas vai pat vienkārši rūpēšanās par biznesa darījumu kā tādu – lai gan tieši tas, šķiet, lika tēvam rītos kāpt laukā no gultas.

Vai vīndarīšana var kļūt par īpašu garīgu ceļu vai pat par personīgās izaugsmes skolu? Sākumā šāda doma man, protams, nebija ne prātā. Tagad ir grūti precīzi rekonstruēt, kā tolaik iztēlojos sava iesāktā ceļa galamērķi, bet, kā jau īsts 60.–70. gadu paaudzes pārstāvis, turklāt Ziemeļkalifornijā, rokas stiepiena attālumā no Esalenas personīgās izaugsmes institūta, es biju uzaudzis vidē, kurā doma par cilvēka potenciāla pilnvērtīgu izmantošanu bija dziļi iesēdusies prātos. Mēs sapratām, ka mums visiem galu galā nāksies atrast kādu darbu, bet mēs gribējām tādu darbu, kuram ir Jēga, ideālā gadījumā darbu, kas sniegtu krietni vairāk par pliku materiālo nodrošinājumu.

Strādājot pie bakalaura darba par Heidegera Dasein jēdzienu (ak vai, tas tā arī netika pabeigts), es ieklīdu kādā visnotaļ elegantā vīna veikalā pāris kvartālus no vecāku mājas Beverlihilsā, kur tolaik mitinājos. “Vai jūs nevēlētos atvērt pie mums kredītu?” man vaicāja, kad pirmo reizi apmeklēju veikalu. (Es pat vēl nebiju sasniedzis legālo dzeršanas vecumu.) Nudien nezinu, kā gan jauns cilvēks, kurš meklē kaut ko, kas neskaidri atbilstu viņa priekšstatam par pieaugušo pasauli, ja ne izsmalcinātību, būtu varējis atteikties no šāda piedāvājuma. Manā ģimenē vīns nebija īpašā cieņā, un varbūt daļēji šā iemesla dēļ es piekritu. Jutos tā, it kā man piedāvātu doties intriģējošā ceļojumā uz pavisam citu pieredzes dimensiju.