Zilais ar sjennu samtaini kvēlo

Nomācošie kara gadi bija viens no smagākajiem, bet intensīvākajiem darba posmiem Leonīda Āriņa mūžā. Šajā laikā radītie stilistiski daudzveidīgie, bieži modernistiskiem centieniem tuvie, dzīvie, tiešie, nenopucētie zīmējumi un gleznu skices, krasi atšķiras no priekšstata par kara gadu latviešu mākslu, kurā it kā nekas nenotika.

Pērnā gada rudenī Tukuma muzejā man negaidīti tika uzticētas divas gleznotāja Leonīda Āriņa dienasgrāmatas. Muzeja apmeklējums bija saistīts ar manu interesi par to, kāda tad īsti bija māksla nacistu okupētajā Latvijā un kas no tās palicis pēc sekojošās padomju okupācijas.

Tukuma liktenis Otrā pasaules kara gados bija mazliet citāds nekā vairākumam citu Latvijas pilsētu. Tā bija ne tikai vienīgā pilsēta, ko vāciešiem izdevās atgūt pēc tam, kad to 1944. gada vasarā bija ieņēmis padomju karaspēks, bet tur tikpat kā bez pārtraukuma darbojās vienīgais mākslas muzejs, kurā bija apskatāma latviešu mākslas ekspozīcija. Šajā mazpilsētā dzīvoja vairāki mākslinieki, kurus būtiski bija ietekmējusi 20. gadsimta franču glezniecība un kuri bija pievērsušies kāpinātas krāsu izteiksmes un akcentēta otas triepiena iespējām, kas diezgan krasi atšķīrās no latviešu pirmskara glezniecībai raksturīgākās, beļģu mākslas veicinātās smagnējības un piezemētības. Tādēļ jau kopš 30. gadu nogales mākslas vērtētāji rakstīja par specifiskas Tukuma skolas veidošanos: runa bija par Leonīdu Āriņu un viņa skolas un studiju biedriem Kārli Neili un Ansi Artumu.

Leonīds Āriņš, tāpat kā viņa vienaudzis Georgs Šēnbergs vai Jānis Pauļuks, ir viens no Latvijas pēckara mākslas izteiktākajiem ārpusniekiem. Arī Leonīds Āriņš, kas gandrīz 20 gadus mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā, to tomēr neabsolvēja, jo viņa dekorāciju meti Annas Brigaderes pasaku lugai Sprīdītis 1942. gada vasarā, kad to pēc ilgāka pārtraukuma beidza paliels jauno mākslinieku pulciņš, bija starp tiem darbiem, kas netika atzīti par piemērotiem šīs mācību iestādes pabeigšanai.

Viens no Leonīda Āriņa nopietnākajiem veikumiem ir pirmais ārpus Rīgas izveidotais mākslas muzejs, kura pamatu veidoja pussimts izmeklētu gleznu, ko viņš uzdāvināja Tukuma pilsētas valdei. Tukuma mākslas muzeju viņš turpināja vadīt arī vācu laikā, papildinot tā kolekciju ar vērtīgiem mākslas darbiem līdz pat 1944. gada rudenim. Norokot zemē vai izvedot ārpus pilsētas gleznas, viņam izdevās gandrīz pilnībā saglabāt vienu no vērtīgākajām latviešu mākslas kolekcijām.

Leonīda Āriņa ik dienu veiktie ieraksti divās bībeles apjoma “kantorgrāmatās” aptver laika posmu no 1943. gada 10. februāra līdz 1944. gada 27. jūlijam un no 1944. gada 1. jūlija līdz 1945. gada 30. decembrim. Leonīda Āriņa ieraksti dienasgrāmatās, kurās netiek lietoti lielie burti (izņemot “Tukums” un viņa mājas vārdu “Vecvagari”), ne tikai liek sajust kara laika ikdienu un acumirklīgo pāreju uz padomju laika lietu kārtību, bet tajās ir daudz skeptisku nomaļnieka spriedumu par mākslas dzīvi un māksliniekiem gan Rīgā, gan citviet Latvijā.

Leonīdam Āriņam tie bija smagi gadi. Tikai nepilnus divus gadus nodzīvoja viņa meita Lienīte. Muzeja kolekciju nācās pārcelt no sākotnējām telpām Tukuma pamatskolā uz daudz šaurākām. Pamatotas bija bažas par to, ka var nākties doties bēgļu gaitās vai, neņemot vērā ne īpaši stipro veselību, viņš varētu tikt iesaistīts tranšeju rakšanas darbos.

Otrajā dienasgrāmatā līdzās tekstam ir daudz zīmējumu, kas radušies, vingrinot roku. Īpaši krāšņs ir laiks no 1945. gada janvāra līdz aprīļa beigām, kad fronte bija iestrēgusi aptuveni 10 kilometru attālumā no Tukuma, bet Āriņš, būdams brīvāks no Tukuma mākslas muzeja un bibliotēkas vadītāja pienākumiem, dienasgrāmatā līdz ar tintes skicēm ieglezno desmitiem akvareļu kompozīciju. Daudzos no tiem saskatāmi Vinsenta van Goga, Pablo Pikaso, Pjēra Bonāra un Vasilija Kandinska motīvi un stilistika, līdzās reālākiem darbiem arī sastopamas vienas no agrīnākajām abstraktajām kompozīcijām latviešu mākslā, starp kurām arī savstarpēji pārklājošies krāsu kvadrāti, kas, iespējams, laika ziņā apsteidz Daugavpilī dzimušā amerikāņu abstrakcionista Marka Rotko iecienītāko motīvu.

Kara pēdējo mēnešu nenoteiktajā situācijā tapa vairāki akvareļi, ar kuriem bija apmierināts arī pats Leonīds Āriņš. Vienkāršiem līdzekļiem sasniegtā piepildītība, tikai retumis pieskaroties dramatiskiem motīviem vai noskaņām, liek atcerēties Anrī Matisa kolāžas, kuras nedaudz agrāk okupētajā Francijā Matiss veidoja no guaša krāsām apkrāsotiem papīra gabaliem, kad pēc divpadsmitpirkstu zarnas vēža operācijas bija spiests, ar metāla jostu apjozts, vairākus gadus pavadīt gultā.

Jānis Kalnačs

Gleznotāja Leonīda Āriņa kara laika dienasgrāmatu fragmenti

­

28.11.43. Tukumā. vienīgā došana ir, ka tu garā redzēto uzglezno. sevišķi daudz jau esi pretī nācis, ja kādam to parādi. ir jādzīvo sev, savām atziņām, savam pasaules uzskatam. jāstrādā pēc iespējas īsti tuvi savai prasībai. atmetot, cik var, visu lieko bildē, ko varētu likt tik citu dēļ, lai publika saprastu, vai kas tai interesētu. tālab mēris bildē ir katrs temats, katra literatūra, katra optiskā daba, tikai pārdzīvojums, emocija, atziņa; nekā cita, tikai glezniecība gleznā.

14.7.44. Tukumā. patiesi, meitiņ, tev nav ko nožēlot nedzīvotās dzīvītes. tāda viņa tagad — grūtumi, nelietības, šausmas. gaidi stacijā, nezini, vai dzīvs pārbrauksi. arī mūsu vilcienā lodes caurums logā. ļaudis nelaipni: pagrūst, nelaist vagonā, nelaist ārā. tramvajā nav kasiera, pašu sirdsapziņai atstāts iemest kastītē naudu. maz met ar’. visi blēžo — meistars riepas salīmē, netīrījis vulkanizējis — plīst tūlīt nost. kooperatīvā1 šķiro māksliniekus labajos un sliktajos. labie būs tie, kas andeles bildītes taisa zalonam. meklēju paguris ēst — tikai kartupeļi skābi un sažuvuši. bodē i desas gabaliņa nedabūju, līdz vakaram tukšu vēderu. vecs arhitektelis, treibergam2 tēvs, mēģina iesmērēt muzejam kādu zeltiņu3, dāvāšot dēla bildi. kratos nost — guļ pliks un ļumīgs, lai masē un daudz runā, gandrīz mājās braukt nokavē. avīzi nopirkt nevar. veikali tukši — gribas nost no visa. braucu ar kuģīti mājās — gaiss, plašums. bet vasara apmetusies atkal salta, jādreb vējā, līt taisās. meitiņ, maz prieks dzīvei un kas vēl nāks. zvērīga slepkavošana un bads, mocīšana, mīļo atņemšana, zemītes un māju izpostīšana. meitenes vērmanes parkā skaita naudu un maukojas, vīrieši vienā miglā piedzērušies un ļaudis cits citu kā vilki grib saplēst, iznīcināt. “tas aizdomīgs. tos tik nošaut vajadzētu. gan viņi dabūs.” to vien dzird, pat tramvajā, veikalā, vilcienā tik vien. “jūs nelienat, jūs …” kāds prieks dzīvot, kāds strādāt. kauns būt mūsu laiku cilvēkam, kauns būt latvietim. žēl sevis, žēl visu un smagi nebrīvs, apdraudēts, nespēcīgs tur ko darīt. pat dziļas ticības citai esībai nav. tikai vāja vēlēšanās, nevarīgas ilgas.

26.7.44. Tukumā. Tukumā dikti lija. lidija4 pārbrauca dubļaina, slapja un nogurusi. slikti gulējām, samocījušies. šorīt atkal uz dārzu aizvedu tos ķiršos, pats gar valguma ezeru aplaidu, gleznot mēģinu. neiet. gribu lieliem skanīgiem laukumiem, bet plekšinos kā līdz šim. vai ar vairs būs kāda mālēšana? karš jau pavisam tuvu. rīga, jelgava bombardētas no gaisa, kaut kur bauskas rajonā kaujas, tā zaldāts ienācis muzejā stāstīja. latgalē fronte un virzās uz mums nemitīgi. avīzē rīkojums — vīriešiem tranšeju darbos. samierinos ar domu, ka var dzīvot arī, ja visu izposta: bildes, dienasgrāmatā ielikto dzīvi, mantu. var tā tīrelī, kā ceļmalā redzēju, rušināties pirtiņā ar dārziņu. apbraukāju pazīstamas vietas kandavā, valguma ezeru, jūru skatu vēl. šinīs baigos laikos var cilvēku tikai brīnums cauri vest, un brīnumu tik maz. vai arī iznāk pie lienītes aiziet. saņemies sirds.

27.7.44. Tukumā. man laikam tikai pazemojumi, bēdas un neizdošanās dzīvē lemti. nekas neiet, pat pati dzīve aiziet posta laikā. karš. strādāt neiznāk sava darba. miera laikā nabadzība kavēja, tad likteņa sitieni, mīļie apmirst, pats slimoju, tad darbs, maize, kavē. nu tramda karā, darbos. vakar ansis5 atved krāsas no kooperatīva. man nav piešķirts. mangulim6 ir, man ne. nakti cauri murgoju. man atļauj tik par citiem gādāt, pirkt bildes, dzīvokļus meklēt. un gals nāk virsū. vācieši rīgā ostā, tiltos mīnas rokot, izpostīs. vasara burvībā reibst, bet nāk šurpu te nāve.

viesulis sagriežas uz ceļa, aizjoņo, un liekas viens paliekos atstāts. gleznoju kā ugunssārtā, saulē sareibis. piekūstu garā ceļā, un tad jau pie kandavas, Tukuma pusē mākonītis kāpj debesīs. mells. negaidīts skaidrā debesī. vecmoku kalnā var izšķirt, ka tas nav mākonītis, bet kaut kas milzīgs deg. vai Tukums, vai, neaptveru sākumā. sieviete pretim brauc un pasaka, ka trijos jelgava bombardēta, degot. sabrūku sevī. šausmas klāt. cik bērniņu saraustītu, izpostītu iedzīvīšu, ģimeņu, raudu, vaimanu, posta. ak, kungs! es traucos, cik ātri varu. nezinu, kālab, un brēcu uz to kungu. tu mūs esi atstājis. žēlo. bet tas kungs ir parādījies uguns viesulī. kur arī tu nebūtu, cilvēks, tu nenoslēpsies un, cik klusi sevī nedomā — dzirdēs un, cik klusi sevī, tu nenoslēpsies un, cik klusi sevī nedomā — dzirdēs. un cik liels tu cilvēks neesi varā vai iedomā, tevi satrieks.

26.9.45. Tukumā. grenču Vecvagaros. mājās un uz pilsētu vējš iepretī, izmircis, smaga, nogurdinoša braukšana. ņemot šucmaņi riteņus nost. mans gan tik sagrabējis, ka diezi vai gribēs. šodien vairāk padarīju, nebij’ jānoskraidās pa iestādēm. tik un tā nekādu palīdzību muzeja pasargāšanai nedabū. ne zirga vest, ne vīru ierakt mucu, ne aizlodētāju. piepakoju mucu — 34 bildes, savas un muzeja ieliku, dienasgrāmatas savas un savas labās mākslas grāmatas. dūzel’ jaunkundze nav nemaz papūlējusies pat malku nost atkraut, tikai algu saņemt ir bijis laiks. pilsētā pa lielo ielu vairākās rindās, nonīkuši apdauzītās mašīnās visi tik atpakaļ uz vācijas pusi. pāri jumtiem līdztekus pils ielai zemu lidmašīna aiziet. var pat cilvēkus iekšā redzēt. mājās atkal tumsā pārkuļos, garām auto mežos, kalniem ar koku virknēm, vējam lietu kapājot acīs. smagi noguris, tikai gultā gribas un reiz mierā tikt.

2.10.44. grenču Vecvagaros. pilla māja ļaužu no rīgas –– bēgļi, vesela baterija sieviešu. aktrises, dzejnieces. vakarā gaudīgi dzejas lasa, nepatīk mākslots nekas, i viņu krāsotās lūpas, i deklamēšana. grūti sablīvētiem kopā sieviešiem un vīriešiem vienā istabā. tomēr vēl īsti bēgļu apstākļi tie nemaz nav. guļam siltā istabā pie galda, silti un labi paēdina, bet drīzi varbūt mežā zem koka vai šķūnī jānīkst. līdz tik tas, cik maisā uz muguras. kad lopus paņems, drīzi pašus izdzīs. vakarā atkal tāla kanonāde, miglas loks ap mēnesi. šodien lietains. braucu uz Tukumu ar ratiņiem, varbūt uz daķiem atvest ko. rudenīgi miglaini līst. līst visu dienu. pilsētā neziņa, kas būs, ko darīt. kārlis uz vāciju grib, cits ne. es taisos ratiņus rītdien būvēt, ko mantiņas līdzņemt. galvenais gribu muzeja mantiņas vēl zemē paglabāt.

30.1.45. Tukumā. rādās, gulst bildes galvā. spilgti krāsainas, melnām treknām kontūrām. un, cik labi, ka atradu iespēju zīmēt kaut ko savā kladē. tak strādāts un nepiespiesti, nežēlojot materiālu. uz dārgā zīmējamā papīra, audekla nebūtu dūšas tā atļauties smērēt, ko vien iedomā. izstāstīju vakar lidijai, kā ejot uz Vecvagariem runāju ceļā, kā ausveisu prasīja, kā tagad zaldāts atnāca. viņa atzīst to vajāšanas māniju, jo nedomātas pļāpāšanas dēļ nedarīs cilvēkam neko, un tik komplicēti ne. esmu gan kļuvis pārkairināts, sanervozējies, kamēr tie kari. tā vajadzētu miera, netraucētam kādā būdiņā kā hamsuna pānā.

31.1.45. Tukumā. pirmais tepat bij’ un jau pēdējais janvāris. laiks rit tā grūts, kā viegls. naktis nu tumšas un klusas. sniegos. guļam istabās augšā mierīgi. kaujās tagad citur — pa poliju, prūsiju. var jau vienā mirklī ir te atvērties elle, nākot trieciens. pusielenkta sala tagad ir kurzeme. bet acumirklī te mierīgi un to izbaudām līdz sirds dziļumiem ar.

15.2.45. Tukumā. pasaule dzīvo tālāk i bez lienītes. lienītes istaba tik tukša un salta. tikai tētiņš redz bērniņu domās rāpojam. redz pēdējo dienu slimu un bālu mammai rokās. šodien priekš gada pēdējo reizi bijām kopā mājās visi. šovakar mazās acītes pēdējo reizi redzēja tēti un mammu, un tad sveši paņēma un aiznesa. un tad tētis un mamma nezin, kā bērnam gāja. bet tas ir visgrūtākais. tikai pa durvju šķirbu slimnīcā 16. februārī redzēju vārgu, pussēdus gultiņā stīvi uz priekšu skatāmies. ak kungs, kungs, kā to pārdzīvot, kā izciest. mūsu dzīvē izlīdzinājuma nevar būt. mani grēki par smagiem bijuši. kā tas nāk, ka bēdu piemiņas laikā dzīvības pillākās bildes rādās.

20.2.45. Tukumā. grauj lielgabali tagad dienu un nakti no vietas. noguris tieci baigas sajūtas sagrābts kā bērns tumsā, kad šausmās rauj vienu kāju zem apsegas, tad izbāžas elkons, un tas liekas atrauts tiks. tā pati baile jau vien ir: no lielās, mellās, nezināmās tumsas, un liktenis savu roku pār apvārsni bīda tuvāk un tuvāk arvien. atvars maļas un rauj iekšā. apriņķa valdes vīrs pastāsta, ka ģenerāldirektori braucot uz berlīni un prasot pasludināt neatkarīgu latviju, pretī prasot ģenerālmobilizāciju. avīzēs andreji eglīši un citi jau skandina brīnumus. zaudēt vairāk tie kungi nevar. tas ies un tautu izslaktēs, un karš vēl nerāda beigu. mēs degam, mēs slīkstam reizē, un nekur patvērumu, nekur vairs dzīves saskatīt.

es strādāju, uzmetu krāsu kombinācijas, kompozīcijas metus, nodomus, senas ieceres, katru bēdzīgāko iztēles radījumu. kā aizgūtnēm, lai nenokavētu, lai glābtos, un i to neredzu, ka klade saglabāties var. jaušas ugunī degam, mierīgā pelēkā pilsētas ainava apkārt. redz, kā lokas lapas sadegot, kā pārogļojas krēsli kurināti, samīdīti tiek zīmējumi, saplosītas grāmatas, mājām vējš dzen sniegu pa izdauzītiem logiem cauri, mīļie apmirst, nonīkuši bez ēšanas, lokas saraustīti granātām. monītes dzīvot cerības pārrauj plīsiens īss. mūsu pasaulīti izposta karš, karš. un tomēr dara, kustas, dzīvo kā cūka dzīta uz slaktūzi — līdz pašam nazim.

17.3.45. Tukumā. zilais ar sjennu samtaini kvēlo. te būs druska no jaunā mākslā, ko es varētu pielikt — krāsu valoda, bez priekšmetības, bez asuma.

20.3.45. Tukumā. gleznoju nu, ko acs redz. krāsu gammu katrā darbiņā meklēju. kaut cik raisos nu, paliekot vienaldzīgākam pret tēmu. ņemot to vienkāršu, var ko pataisīt. nu var. tie gadi, kur velti sitos kā pret sienu realizēt tos redzējumus, kas jaunībā kūsāja kā mucā rūgstot, nu garām.

pilsēta lietū pelēka, atspīd vēl bēdīgāka peļķēs, sniegos uz leju. ielas nemestas, mēsli, kupenas nevestas visu ziemu, mājas noplīsušas, izboztiem jumtiem — bumbu gaisa spiediens sacēlis dakstiņus kā spuras, bleķa segumos izraustīti caurumi. sētas noplēstas, dēļus bunkuriem, malkai. sievas kā kukaiņi plēš un lauž mājas, mēbeles un dedzina. vārti izgāzti, izšķiebušies. logi izbiruši, dauzās rāmji vējā. stikli kā ledus spīd pa zemi. pa raudas ielu daudz ēku nodedzis. skursteņi rēgojas ogļu un gruvešu kaudzēs. krievu baznīcai robs izsists, aizbāzts ar maisu. latviešu baznīcai krāsainie logi laukā, varbūt izņemti. koki, saraustīti šķembām, mirst. parkā pills auto daļām, izcirsts, netīrs. kapu kalnā tranšejas, rīgas ielas piekalnē grāvji. harmonijas, dārzu, zirgu ielām aizrakti grāvji, stabi stāvus ierakti — pret tankiem. ļaudis paši apskranduši. sieviešiem smagi zaldātu zābaki, daudzas biksās. trešdaļa māju neapdzīvotas. sniegs un lietus putina iekšā. sagrauž daba pamazām cilvēka radīto. gleznotājam tīkamāk redzēt, visam faktūra, patīna, nav jaunas sienas garlaicīgā plakanuma. tas šodien vēl viss ir. bet, ja kauja iet pār pilsētu, var bedru un gruvešu lauks tik palikt.

21.3.45. Tukumā. līst un liels vējš. laiks paiet mierīgs te piefrontes pilsētiņā. citur tramda ļaudis izrakumus rakt, te tik moca baigas gaidas, kas būs, kas nāks. drēbes izšķīst, biksas sadilušas, kabatas metas cauras, mētelis skrandās, gumijas zābaki stulmā salūzt, pāris kabatas lakatu palicis, apakšbikses plīst tikko kāja aizķeras. zeķes salāpītas biezum biezas. ziepju mazgāšanai vairs nav. ēdam maizi, to dabū uz kartiņām, kukuli nedēļā. drusku zirga gaļa. tā ko mērcīti uzcept. kartupeļus atvedam un sīrupu. vēl kādu nieku reizām izlaimējas samangot — piena litru, gaļas gabaliņu pret drēbēm iemainīt. vēders šķidrs kā putra no rīta izskrien. tādu aizcietējumu nevar atminēties. spēka ar nav. eju pa ielu, un uzreiz apskurbst galva. ātri dusmas. kaitina, ka laiž lāga ļautiņi garaiņus no ķēķa istabā, ka pīpo, ka muld iedzēries niekus. spēkus gribas taupīt, no rītiem gleznot, kad klusu viss un pietiek spēka. vēlāk dienu ieraugu, bet nav spēka, nav jaudas realizācijai uz papīra.

25.3.45. Tukumā. diena nostaro klusa un rožaina. debess kā dārgakmens dziļi zilo. rokos dārziņā, mona tipina blakus. gribētos gleznot namu drupas. bailes rādīties ar krāsām uz ielas, fronte te. vēl sadomās aizdomīgu un iekulšos nepatikšanās. gribas attēlot šo saules dienu dzirkstēšanu, pašu sauli griežamies gaisā. nedrīkst tik atbildīgi justies, bet mēģināt visgrūtāko tēmu. vienmēr izmaitās, desmito iznāks.

1.4.45. Tukumā. gleznot gan vajag vairāk miera, nodomāt, apsvērt pamatīgi, rāmi noskatīt, apsvērt pamatīgi. tik kņadā neiznāk lāga nekas. trūkst kobalta, pindzele vairs kāts ar pāri sariem, un pamalē dun. ielās pelēki ļautiņi vazājas. izbrauc zirgos bēgļu virtene — bērni, katli, maisi, pilli vezumi. no degoles esot. krievi liekas. mammalis bijis zaldātu kapos. līķi satīti papīros, cits pavisam pliks, asiņains, citam kāda skranda vēl mugurā. rindā salikti gulējuši. šorīt iela pilla lapiņām, cita latviski, cita vāciski, un gaidām kara beigu. pēc tik daudz gadu posta neticas, ka miers reiz būs. 13.4.45. Tukumā. par gleznošanu nav ko domāt, galva nemaz nestrādā. ko gan tie nevar dzīvē sastrādāt, kam jāvārgst slimiem, nekad nav kā kalniņš, ansis, upītis. un ar nekādus kalnus nav sagāzuši. tālab tais laikos, kad vesels un var strādāt, ir ik brīdis lietderīgi jāizmanto.

tikko esmu no slimnīcas. nu izkala žokli, izņēma palikušo zobu, sašuva. guļu gultā un pēc anestēzijas sāp atkal visa galva. varbūt nav tik vien kā zobs. sāp pakausī, pierē, ne pakustēties nevar. grūti gāja ar zobu, svīdu un trīcēju. grūti asu daiktu miesā nerviem panest, nu viss garām. esmu bezgala, bezgala nonīcis pie visa tā.

17.4.45. Tukumā. vēl vienmēr sāp žoklis. dienu neko darīt, naktī posta miegu. eju lakatiem notinies, bārzdains. lido vēl, ap astoņiem vakarā uzbēra kaut kur netālu bumbas. sieva ar maziem nogāja pagrabā gulēt. kā gan ies mūsu stūrītim un pašiem līdz tām kara beigām. vai uzskatīs mūs nesvarīgus un kā astē novilksimies līdzi? kā vispār izkārtosies pasaule? jeb īsti sīvi izkausies ap pēdējo ligzdu. zeme mierīgi zaļot sāk, ļaudis rokas pa dārziem un gailis dzied un dzenā savas vistas. šodien biju pilsētas valdē. tāpat sēž vīri pa stūriem, nepļāpā daudz vairs, jo viens avīzē nošauts par radio klausīšanos. iebraukuši abi kronbergi, beidzot maiss kartupeļu atvests. viss apnicis, nemaz nav spēka. esmu nomocījies sāpēs šīs 9 dienas, ēsts vāji, temperatūra ap 37,2 turas. varbūt pat kāds process plaušās. nav gribēšanas, nav varēšanas. tikai mierā gribas. neko citu, izgulēties, paēst, atpūsties, saules. pat nedomāt.

2.5.45. Tukumā. šodien uz ielas pienāk reinis, hitlers esot miris. pilsētas valdē to pašu stāsta, it kā komandants pats teicis oficiāli. avīzē ar’ raksta, ka vācu armija nepretojas amerikāņiem, bet karo tik pret krieviem. ļaudis runā par jaunu, angļu-krievu karu. tad mums ar būs jāiet. tad cerības uz mieru pagalam. sazin, cik ilgi tad vēl ies. laiciņš tik mīlīgs, viegli piemācies, zaļš viss. bet sirds tik tukša. visu dienu šauj, gan reti artilērijas grāvieni, gan ložmetējs nober ne visai tālu, gan rūc lidmašīnas pāri. kļuvis nemierīgs karš.

6.5.45. Tukumā. visu dienu mocos, brilles labodams. vienīgās salūza, citu nevar dabūt. no pazīstamiem savācu vecus rāmjus, pats karstā ūdenī ieliku, saliecas un tomēr nav, kā vajag. pēc kara varbūt tiks pie jaunām. izgāju pastaigāt. norietā balti mākoņi peld, zaldātos rosība redzama. iet visi ar plintēm, nes nastas. savādnieks ar’ atnes bibliotēkas grāmatas atdot. pie parka uz pļavas uzstāda lielgabalus. uz sivēnu ezera pusi kaut kas gatavojas. liekas, vācieši atiet. kā mums tas viss pāri ies? smagas būs kaujas, paliksim dzīvi, neizpostīti? un pilsētā citādi vakars tik maigs un priecīgs dziest. pavasars. bērni čivina. paši esam kā ikdienas kopā. vai ilgi? kas gudrāki būs? vai tie, kas tālu, vai palikušie? cilvēks te neko nevar izrēķināt. te visaugstākā vara lems par mums savu taisnību. kungs, piedod grēkus un žēlo. kungs, neatstāj.

8.5.45. Tukumā. nakti pagrabā uz kartupeļu maisiem, kastēm nogulējām. bērniem kā nebūt guļa sataisīta. reizēm šāvienus dzirdam. kas ir, nezinām. šorīt viegli ieroči nopliukšķēja. ārā rasains rīts. uzskrēju augšā, dzīvoklī, salstu. pa logu neviena cilvēka neredz.

nāk pusdienas laiks, esam augšā, dzīvoklī. pa ielām staigā sarkanarmieši. bij’ bail no rīta ārā no pagraba iet, nezinājām, kas ir. šāva vēl nakti pilsētā iekšā, brauca tanki. likās, būs liela kauja te, bet vācieši aizgājuši bez lielas pretošanās. tagad ik brīdi iet pāri lidmašīnas un kaut kur, tā apmēram virs vecmoku mežiem, ber bumbas. šauj ložmetēji, lielgabali, bet liekas, tas lērums attālinās pamazām, un uz nakti būsim no uguns droši te. nebūsim vairs artilērijai sniedzami, negulētās nakts noguruši, jaunā nezinoši. neko darīt negribas, nav spēka.

9.5.45. Tukumā. esam atkal svešā mājā. pēcpusdienā pienāca pilla pilsēta zaldātu. ienāca zirgu ielā, dārza ielā, apskatīja mājas, un bij’ civiliem tūlīt jāizvācas. grābām, kā varējām. es ar ratiņiem, un vedām pindeles prom. krievene tik vaimanā. gribēju muzeja mājā iet, arī tur zaldāti nākšot. tad vedāmies vecmoku ielā krieva7 darbnīcā, bet cieti. viens laiž savā dzīvoklī ielas mājā, tad lidija sarunāja pie vīksniņiem. savedamies tur. mamma gudri runā un nepalīdz, pat bērnus pievākt nevar. es tik krauju, ko var rateļos un vedu. nosvīdis, bez spēka, nebij’ īsts. bezgala bezcerīgi kļuva. galā arī vīksniņu dzīvoklī neatstāja, līdz tad pie lindberģes nogruntējāmies. vakarā uz grīdas likāmies gulēt. klusu palika, visu dienu gāja lidmašīnas un bēra vecmoku pusē bumbas. viss gaiss dārdēja. šorīt saka, miers esot. kurzemes vāciešiem jāpadodoties vai vēl smagāk postīšot. nekur negribas iet, gulēšu. arī vakar pat ēst nevarēju, karstā istabā salu izsvīdis. muzeja būšanas kārtot nevar. tā kā, kur piemesties, nezinu. dzīvi sakārtot nevar, tikai gulēt.

Publicēšanai sagatavojis Jānis Kalnačs

Paldies Monikai Bērzs-Bērziņai, kas uzticēja Leonīda Āriņa kara gadu dienasgrāmatas, un Tukuma muzeja galvenajai krājuma glabātājai Inārai Runkovskai, bez kuras palīdzības šī publikācija nebūtu tapusi.