Seši citāti

Nr. 1.

“No kādā Pēterburgas skolā aptaujātiem 43 bērniem vecumā no 8 līdz 11gadiem 37 bija pazīstami ar šņabi. Pirms pusdienām pusi vai veselu glāzīti regulāri iedzēruši 9cilvēki, svētkos – 14cilvēki, 16 bijuši piedzērušies no šņabja, 17 – no alus. Citās skolās no 50 cilvēkiem šņabja garšu nezināja tikai seši. Meiteņu skolā no 50 meitenēm šņabi dzērušas 10, alu un vīnu – 38.”

Синова И. В. Повседневная жизнь детей трудящегося населения Санкт-Петербурга во второй половине XIX–начале XX вв., 2013.

Nr. 2.

“Nekārtīgs uzturs arī var kalpot par bērna organisma sagatavošanas līdzekli onānismam. Daudzās ģimenēs bērni pirms pusdienām pieēdas ar konfektēm, augļiem, maizi u.tml., tāpēc pusdienu laikā viņi ēd ļoti maz. Šajā gadījumā kuņģim, ko nodarbina mazvērtīga ēdiena pārstrāde, atņem citu, organismam vērtīgāku ēdienu. Rezultātā gadās, ka bērni bieži cieš no kuņģa darbības traucējumiem, kļūst bāli, mazasinīgi un nervozi – vārdu sakot, viņi kļūst pilnībā gatavi onānismam.”

Л. А. Золотарев. Родительские заботы, 1901.

Nr. 3.

“Dzemdības notika karsti piekurinātā pirtī, un tajās klāt bija tikai vecmāte. Ja process ievilkās, tad palīdze sāka “palīdzēt” – spaidīja vēderu, sakratīja dzemdētāju, lika viņai pūst pudelē, lēkt no lāvas uz grīdas, lika dzert pretīgas vielas, lai izraisītu vemšanu. Reizēm smagajās dzemdībās vecmātes izrādīja bērnišķīgu naivumu, vilinot bērnu laukā ar cukura gabalu, spriežot, ka bērniem tas sevišķi garšo.”

Голицына О. Ю. Суеверия и предрассудки в русской медицинской культуре XVIII века, 2009.

Nr. 4.

“Bērna bezmiega gadījumā izplatīts līdzeklis bija magoņu novārījums, ar kuru dzirdīja un kurā peldināja. Bērnu nesa uz vistu kūti, lai aizmieg kopā ar vistām, un pavadīja to visu ar dažādiem buramvārdiem. Ar vārdu “bruka” saprata kā bruku, tā arī citas slimības, ko pavadīja sāpes vēderā. “Brukas” ārstēšanā izmantoja dažādus līdzekļus – dzirdīja ar kumelītēm, diļļūdeni, redīsu sulu. Vēdera koliku gadījumā labākais līdzeklis skaitījās knupis no rupjmaizes ar sāli vai burkāna, bietes, ābola, kliņģera, prjaņikiem, riekstiem. Bijusi izplatīta arī nabas “graušana”, ko pavadīja dziednieces buramvārdi.”

Микиртичан Г. Л., Суворова Р. В. У истоков отечественной педиатрии (X–начало XVIII в.), 2006.

Nr. 5.

“Tikko māte pagūst pabarot zīdaini, tā parasti viņam jau bāž knupi. Ik minūti tas tiek bāzts bērnam mutē, neatkarīgi no tā, vai viņš ir nomodā vai no kaut kā trauksmaini un bieži pamostas. Iespējams, bērns kliedz no sāpēm, no neērtā stāvokļa vai no tā, ka guļ slapjš, taču viņa raudāšana nemainīgi un vienmēr tiek pieņemta kā paziņojums, ka viņš ir izbadējies. Bieži pat vemšanai vai caurejai nepievērš uzmanību, kaut līdz 20–30 reizēm dienā, uzskatot to par it kā normālu parādību. “Un, jo lielāka bērnam caureja, jo vairāk to baro ar knupi, jo arī šajā gadījumā bērna kliegšanu skaidro ar viņa kuņģa tukšumu.” (Hvalinska, Saratovas gub.) Vasaras lauku darbu laikā, kad māte nav mājās visu dienu un atgriežas no lauka tikai pievakarē, vienalga, vai bērns ir vesels vai slims, tāds knupis nereti ir vienīgais viņa pārtikas avots: “Gan jau nenomirs, dzīvos,” – samierinās zemnieki. Nebūt ne labākos apstākļos bērns atrodas, kad piebarošanai tiek izmantots govs piens. [..] Arī to dod bez laika un mēra ievērošanas un arī ikreiz, kad bērns satraucas vai bļauj. Bet galvenais piena uztura ļaunums neapšaubāmi ir govju un aunu knupji skābu un sapuvušu gaļas gabalu izskatā, kas saindē pienu un ir īsts lauku zīdaiņu bende.”

Г. Попов. Русская народно-бытовая медицина, 1903.

Nr. 6.

“S. M. Loiteres grāmatā “Krievu bērnu folklora un bērnu mitoloģija” .. apkopots liels daudzums izplatītu bērnu spēļu, kuru būtība ir attīstītās “sapņainās iztēles” formās, kā šo bērnu psiholoģijas īpatnību definējis slavenais psihologs L.S.Vigotskis. Tās formu un būtību S.M.Loitere demonstrē ar bērnības atmiņu un aprakstu piemēriem, kurus viņa savākusi, apzinot 18.–20.gs. krievu rakstnieku daiļradi. Bērni atkarībā no grāmatu un dzīves iespaidiem izdomā dažādas “sapņainas” spēles, kurās atainota utopiska realitāte, ko realizē pašā spēlē. Šeit figurē piemēri no jauno brāļu Turgeņevu spēlēm, kuri sapņoja par ideālo Čokas republiku kādā neapdzīvotā salā. Šeit lasītājiem tiek atgādināts par S.N.Gļinku, kurš bērnībā piedalījās Loo-Šoo salas spēlē, ko apdzīvo tikumīgi republikas pilsoņi, “kur nav naudas, nav ne aukstuma, ne šaujamieroču”, un, protams, par Ļ.N.Tolstoju un viņa vecāko brāli Ņikoļeņku, kuriem piederēja “noslēpums” un kuri sapņoja par to, ka ar šī noslēpuma palīdzību visi cilvēki kļūs laimīgi, kļūs par “skudru brāļiem”. Viņi sēdās zem krēsliem, aplika tos ar kastēm, pārklāja ar lakatiem un tupēja tur tumsā, spiežoties viens otram klāt, jūtot īpašu mīlestību. Šis noslēpums tika uzrakstīts uz “zaļās nūjiņas”, bet nūjiņa ierakta pie ceļa.”

К. В. Чистов. Русская народная утопия, 2003.