Cauru nakti nomodā

Nataniēls Kleitmans, kuru tagad pazīst kā “modernās miega pētniecības tēvu”, piedzima 1895. gadā Besarābijā – tagadējā Moldovā – un lielu daļu jaunības pavadīja bēguļojot. Vispirms pret ebrejiem vērstie grautiņi lika viņam bēgt uz Palestīnu, pēc tam Pirmais pasaules karš aizdzina viņu uz ASV. Divdesmit gadu vecumā viņš izkāpa krastā Ņujorkā bez graša kabatā; astoņus gadus vēlāk viņam jau bija izdevies pabeigt Pilsētas koledžu un iegūt doktora grādu Čikāgas Universitātē. Tur viņš sāka strādāt fakultātē. Kleitmana miega pētījumiem drīz vien uzradās sponsors – piena saldinātāja Ovaltine ražotājfirma Wander, kas cerēja piedāvāt savu produktu kā pretlīdzekli bezmiegam.

Līdz Kleitmanam miegs bija, citējot kādu komentētāju, “milzīgs baltais plankums psiholoģijas zinātnē”. Neviens neņēmās to pētīt, jo miegs tika definēts ar to, kas tas nav: stāvoklis, kas nav nomods, taču vienlaikus nav arī koma vai nāve. (Nav skaidrs, kas tieši Kleitmanu ieinteresēja šajā akadēmiski atstumtajā tēmā, bet ir minējumi, ka tas labi saderēja ar viņa paša pārdzīvoto atstumtību.)

Vienā no pirmajiem eksperimentiem Kleitmans vairākas diennaktis noturēja nomodā pusduci jaunu vīriešu un pēc tam pakļāva viņus virknei fizisku un psiholoģisku testu. Nereti viņš eksperimentos izmantoja pats sevi. Kādā negulēšanas eksperimentā Kleit­mans pavadīja nomodā ilgāk nekā jebkurš cits – 115 stundu no vietas. Kādā brīdī, pārguris un acīmredzami halucināciju mocīts, viņš tāpat starp citu paziņoja: “Tas tāpēc, ka viņi ir pret sistēmu.” (Kad tika jautāts, ko viņš ar to domājis, Kleitmans atbildēja, ka viņam esot licies, ka viņš tajā brīdī “ar eksperimenta novērotāju kaismīgi strīdas par arodbiedrībām”.) Kādā citā paša vadītā eksperimentā Kleitmans pa­­vadīja sešas nedēļas pazemē, Mamuta alā Kentuki, mēģinot dzīvot pēc 28 stundu garas diennakts grafika. (Viņš atklāja, ka to nespēj.)

50. gadu sākumā Kleitmana pētījumus daļēji sponsorēja gaļas produktu ražotājs Swift, kas vēlējās noskaidrot, vai zīdaiņi gulētu mierīgāk, ja viņus barotu ar proteīniem bagātu pārtiku. Tieši šajā laikā viņš – precīzāk, viens no viņa studentiem – nejauši uzdūrās lielam atklājumam. Pūloties izdomāt tēmu savai disertācijai, students Jūdžins Aserinskis nolēma pieslēgt gulētājus agrīna modeļa elektroencefalogrāfam, kas ik nakti sašvīkāja kilometru garu papīra sloksni. Aserinskis pamanīja, ka gulētāji vairākas reizes naktī izgāja cauri fāzei, kurā viņu acis nevaldāmi raustās. Kleitmans uzstāja, ka eksperiments jāatkārto, šoreiz iz­­mantojot viņa meitu Esteri. 1953. gadā viņš un Aserinskis iepazīstināja pasauli ar “miegu ar ātrajām acu kustībām” jeb REM (rapid eye movement). Cits Kleitmana students, Viljams Čārlzs Dements, kurš tagad ir psihiatrijas profesors Stenfordas Medicīnas skolā, šo gadu apraksta kā gadu, kad “miega pētniecība kļuva par īstu zinātni”.

REM miega atklāšana veicināja gulēšanas taksonomijas izstrādi. Miega pirmajā fāzē smadzenes izstaro tā sauktos teta viļņus, kas ir lēnāki un regulārāki par nomodā izstarotajiem; miega trešajā fāzē tiek izstaroti delta viļņi, kas ir vēl lēnāki un ar daudz augstāku amplitūdu. (No pirmās fāzes cilvēku var pamodināt neliels trok­snis; trešajā fāzē viņš var nepamosties arī no skaļa blīkšķa.) Primātiem, jūras zīdītājiem, putniem un pat zivīm ir savi atšķirīgi gulēšanas modeļi. Madagaskarā dzīvojošie peļlemuri guļ vairāk nekā 15 stundu dienā, taču tikai vienu stundu no tām aizņem REM fāze. Pudeļdeguna delfīni, lai nenoslīktu, guļ tikai ar vienu smadzeņu puslodi. Strazdi vajadzīgo miega daudzumu izguļ īsos snaudienos, kas ilgst ne vairāk par 30 sekundēm.

Pateicoties jaunām tehnoloģijām, miega pētījumi ir kļuvuši lētāki, vieglāki un pētāmajiem draudzīgāki. 2003. gadā kāds šīs jomas eksperts pasludināja, ka “sācies miega izpētes zelta laikmets”. Kopš tā laika ir sarakstīti simti, pat tūkstoši akadēmisku rakstu par plašu tēmu loku, piemēram, “Miega problēmas Ķīnas skolas vecuma bērniem” vai “Sav­vaļas melno degunradžu miega režīms”. Paš­­laik ASV vien darbojas vairāk nekā divsimt miega klīniku. Tas viss liek jautāt: ja jau šis ir miega izpētes zelta laikmets, kāpēc mēs esam tik noguruši?

Starp daudzajām lietām, kas gultā var no­iet greizi, grūtības ar miegu droši vien ir visizplatītākās. Saskaņā ar 2011. gada aptauju vairāk nekā pusei amerikāņu vecumā starp 13 un 64 gadiem gandrīz katru nakti ir miega traucējumi, un gandrīz divas trešdaļas sūdzas, ka nedēļas gaitā viņiem neizdodas kārtīgi atpūsties. Pēc Nacionālās Zinātņu akadēmijas aplēsēm, 50–70 miljoni amerikāņu cieš no “hroniskiem miega un nomoda traucējumiem”. Šie rezultāti ir ne tikai kaitinoši, bet arī bīstami. Nesenā Slimību kontroles un novēršanas centra pētījumā atklājies, ka gandrīz 5% pieaugušo atzīst, ka pēdējā mēneša laikā vismaz vienreiz iemiguši pie stūres. ASV Transporta departaments konstatējis, ka auto vadīšana miegainā stāvoklī ASV gada laikā izraisa vairāk nekā 40 tūkstošus satiksmes negadījumu un 1500 cilvēku bojāeju uz ceļiem.

Mūsu kolektīvais nogurums tiek aplūkots vairākās jaunās grāmatās, no kurām vienas sarak­stījuši profesionāļi, kas pēta miegu, bet citas – amatieri, kuriem tā trūkst. Deivida Kenta Ran­­da­­la “Sapņuzeme: piedzīvojumi savādajā miega zinātnē”[1. Randall, David K. Dreamland: Adventures in the Strange Science of Sleep, W. W. Norton & Company, 2013.] pieder pie otrās kategorijas. Tā ir laba grāmata, ko palasīt brīžos, kad moka bezmiegs.