Es – vilks

RL – jeb drīzāk Pjatigorska – “Interesantu cilvēku kolekcijā” savu pelnītu vietu tagad ieņēmis arī dzīvnieku uzvedības pētnieks Jāsons Badridze. Cilvēku pasaulē viņš ir slavens kā “vīrs, kurš dzīvoja ar vilkiem”; vilku pasaulē – kā daudzu dabai izaudzinātu un atdotu vilku barvedis, kurš tādējādi ieguvis vēl vienu pompozu titulu – “simt vilku tēvs”. Badridzes zinātniskās intereses saistās ar vilka domāšanas (!) veidošanos ontoģenēzē; īpašu uzmanību viņš pievērsis vilka ekstrapolācijas spējām, paredzot to vai citu norisi. Tomēr galvenais zinātnieka plašās popularitātes cēlonis ir viņa neprātīgais projekts – kļūt par vilku ģimenes locekli, lai savvaļā “uz savas ādas” varētu pētīt vilku uzvedību. Lai gan savvaļas vilku sabiedrībā Jāsons Badridze iedzīvojies vairākkārt, vissiltākās jūtas viņam saglabājušās pret savu pirmo, sešu vilku ģimeni, kuras locekļiem viņš devis vārdus: vadošo vilku pāris Niko un Manana, gadu vecie (1974. gadā, kad Jāsons pievienojās ģimenei) brāļi Gurams un Īgņa un viņu māsa Ruhi, kā arī vecais vilks Nestors. Stāstot par savu dzīvi starp Kahetijas vilkiem, Jāsons cenšas to aprakstīt korektas etoloģijas terminos, lai gan klausītājs neviļus par Jāsona vilkiem domā kā varoņiem tādā gruzīnu “Džungļu grāmatā”. Atbildot uz jautājumu par iemaņām, ko zinātnieks iemantojis, dzīvodams ar vilkiem, viņš min tādas, kuras varētu saukt par dzīvnieciskām (plūstošas kustības; situācijai atbilstoša strauja reakcija; apjausma, ka aiz muguras atrodas cits vilks), tomēr nespēj neatzīties, ka visvairāk viņu iespaidojusi vilku “uzticība”. Cilvēks ar stipro vārdu “Jāsons” atbild ar to pašu.

U.T.

Jāsons Badridze: Ar vilkiem sāku darboties 1974. gadā, līdz tam nodarbojos ar uzvedības fizioloģisko mehānismu.

Rīgas Laiks: Dzīvnieku uzvedības?

Badridze: Pārsvarā – kaķu. Universitāti esmu pabeidzis, specializējoties “cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā”, bet padomju periodā etoloģija kā zinātne bija aizliegta.

RL: Kāpēc tad tā?

Badridze: Tāpēc, ka etoloģijas pamatlicējs Lorencs grāmatā “On Aggression” bija nonācis pie viedokļa, ka visas mūsu bioloģiskās vajadzības, tāpat arī agresija, spēj uzkrāties un pēc tam izšļākties. Un kaut kādā veidā tas sasaucās ar Maltusa karu teoriju, tāpēc, protams, tas Padomju Savienībā bija jāaizliedz. Bet mums bija tāds ģeniāls akadēmiķis Ivans Beritašvili, kurš šeit, Tbilisi, izveidoja Fizioloģijas institūtu. Man sanāca ar viņu bieži tikties darba jautājumos, un viņš saprata, ka mani ļoti interesē uzvedība. Bet es kopš bērnības dievināju suņus. Man ļoti gribējās strādāt ar suņiem, bet tie ļoti daudz ko zaudēja kontaktā ar cilvēku.

RL: Bet varbūt ieguva?

Badridze: Nu, no vienas puses, ieguva, bet, no otras puses, daudz ko zaudēja; dažādas to uzvedības formas atmira vai vispār izzuda.

RL: Bet kā mēs varam par to spriest, mums taču nav “kontrolsuņu”?

Badridze: Kontrolsuņi ir pusmežonīgie suņi. Un man nācās ar tiem saskarties: kad nošāva visus manus vilkus, ar kuriem dzīvoju, visu areālu aizņēma pusmežonīgi suņi.

RL: Bet varbūt klaiņojošie suņi vēl atminas, ka reiz tie ir bijuši mājas suņi?

Badridze: Ģenētiska atmiņa, protams, ir.

RL: Labi, bet mēs taču vienalga nevaram sacīt, ka tie ir suņi, no kuriem radušies mājas suņi.

Badridze: Nē, suņi radušies no vilka – tas jau ir fakts. Ja jūs veiksiet ģenētisko analīzi, tas būs vilks. Tāpēc agrāk mājas suņa latīņu nosaukums bija Canis familiaris, vilka – Canis lupus, bet tagad mājas suni dēvē par Canis lupus familiaris. Tātad tas jau ir vilka pasugas līmenī. Neatkarīgi no tā, vai tā ir čivava vai vilku sugas suns.

RL: Starp citu, drīkst pajautāt: kurš ir gudrāks – suns vai vilks?

Badridze: Ir pat tāds raksts, kur tieši tā tiek uzstādīts jautājums: “Kurš ir gudrāks?” Viņi pētīja mājas suņu un vilku mācīšanās spēju un secināja, ka suņi ir gudrāki – tālab, ka tie spēj vairāk mācīties no saimnieka nekā vilki no cilvēka. Un ka no cilvēka suņi iemācās, bet no cita suņa – ne. Nu, tajā valstī, jādomā, nav klaiņojošu suņu, jo klaiņojoši suņi cits citu apmāca ideāli. Bet vilki, kas dzīvoja ar mani, proti, kurus es izaudzināju, ideāli mācījās, vērojot mani. Bet mežonīgie vilki ideāli apmāca cits citu. Ja vilks socializēts uz mani, viņš…

RL: Mācīsies no jums.

Badridze: Protams. Tāpat arī suņi. Mājas suns ir koncentrējies uz saimnieku. Tāpēc tas mācās no saimnieka, ne no suņiem. Es to saku tāpēc, ka, veicot eksperimentu, tam jābūt adekvātam. Tas pats arī par skaitīšanu – kaut kāds gudrinieks pierāda, ka itāļu cālis spēj skaitīt no kreisās uz labo pusi. Bet, kad es apmācīju vilkus operēt ar daudzumu, dabiski, es liku skaitīšanas sākuma orientieri un liku to no kreisās puses, tāpēc ka tā esmu pieradis. Bet tas nenozīmē, ka viņi skaita no kreisās uz labo.

RL: Jā. Mēs palikām pie tā, ka kontrolgrupa suņu uzvedības pētīšanā ir pusmežonīgie suņi.

Badridze: Pusmežonīgie suņi. Un tur notiek ļoti interesants process. Piemēram, no trešās paaudzes tiem atjaunojas visi uzvedības elementi, kas līdz tam bija zaudēti. Tie pat sāk vairoties reizi gadā, nevis divas. Un pēdējā laikā parādījies milzīgs daudzums pusmežonīgu suņu, kā arī vilku un suņu hibrīdu. Kad vilkiem paliek maz potenciālo dzimumpartneru, tie nāk pie suņiem un ar tiem sakrustojas. Viņi ļoti bieži aizved suņus, vienkārši aizved. Ne tāpēc, lai apēstu, bet aizved uz savu grupu.

RL: Ko nozīmē “aizved”? Proti, sarunā, tā teikt, – ejam ar mums?

Badridze: Nē, vienkārši, kad kucei iestājas meklēšanās, tā var aiziet pie vilka, bet tēviņš vilku mātītei šai fāzē aizies pakaļ uz jebkurieni. Starp citu, pusmežonīgie suņi trešajā ceturtajā paaudzē kļūst rudi.

RL: Kāpēc tā?

Badridze: Es nezinu, kāpēc. Vispār tā ir katastrofa – visi šie hibrīdi un pusmežonīgie suņi, jo tie neierobežo savu teritoriju, aprij visu pa tīro. Proti, katra dzīvnieku grupa mitinās noteiktā areālā un tur jau sastopas ar kaimiņu dzīvnieku grupām, notiek tāda kā ranžēšana – viena grupa dominē, tā var staigāt pa citu, zemāka ranga grupu teritorijām. Vilkiem ir strikta sava teritorija, blakus – neitrāla, starpposms… Ir tāds ļoti pazīstams vilku speciālists Deivids Mīčs – viņš izpētījis: kad rodas konflikti starp ģimenēm, to robežas sāk pārklāties. Iztēlojieties tīklu: tā acis ir ģimeņu savrupās teritorijas, bet diegi ir neitrālās zonas. No jebkura punkta, ejot pa šiem diegiem, var nonākt jebkurā punktā. Lūk, arī man radās doma papētīt, kā šīs robežas vispār ir iekārtotas. Jo es to biju iedomājies tā, ka, lūk, pieņemsim, koku viena ģimene iezīmē no vienas puses, otra – no citas. Bet izrādījās, ka tā nemēdz būt, attālums starp robežām ir līdz trim kilometriem. Un visinteresantākais, ka brieži arī taču nav muļķi, lielākoties tie pulcējas šais neitrālajās zonās, kur neviens vilks nenāk, un tur arī vairojas. Un rodas jautājums: labi, ja brieži dzīvo tur, kur vilki neiet, no kā tad vilki pārtiek?

RL: Patiešām, no kā?

Badridze: Izrādījās, ka briežiem arī ir ļoti spēcīga teritoriālā konkurence un zemāka ranga dzīvniekus viņi izstumj uz vilku teritorijām.