Grieķu eiromuklājs

Vācijas valdība uzskata Grieķijas izstāšanos no eiro par kontrolējamu un iespējamu. Saskaņā ar Der Spiegel informāciju valdība ir radikāli mainījusi kursu – tā kā citu valstu “inficēšanas” risks ir novērsts, Grieķijas izstāšanās no eiro tagad būtu iespējama. Valdība to uzskata par gandrīz neizbēgamu, ja pēc ārkārtas vēlēšanām opozīcijas līderis Aleksis Ciprass pārņems valdību, atmetīs taupības kursu un vairs neapkalpos valsts ārējo parādu.

Der Spiegel, 3. janvārī

Grieķi ir devuši citu tautu valodām tūkstošiem vārdu. Tomēr visjaunākajos laikos Grieķijas kontekstā visplašāk lietotajam (Google meklētājs šo vārdu atrod 5,6 miljonos mājaslapu) jaunvārdam Grexit ir angļu izcel­sme – Greek [EA] exit nozīmē “grie­ķu izstāšanās”.)

Kopš 2009. gada Grexit īsi raksturo vienu no eiro un visas Eiropas Savienības pastāvēšanas draudiem – “Grieķijas izeju”: izeju no nepanesami smagās parādu nastas, aizejot vai tiekot izstumtai no vienotās valūtas telpas. Izeju no rūgtā pazemojuma – neizbēgamās nepieciešamības pildīt kreditoru troikas[1. Trīs lielāko Grieķijas kreditoru – Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starp­tautiskā Valūtas fonda – kopīga komiteja, kura palīdz Grieķijas valdībai saprast, kāda ekonomiskā politika ir jāīsteno, lai turpinātu saņemt aizdevumu.] prasības dzīvot taupīgāk, strādāt vairāk un nodokļus maksāt kārtīgāk.

Eiropas demokrātijas šūpuļa pilsoņus barbaru un nacistu pēcteču diktāts politiski ir traumējis tik ļoti, ka viņi jau 2012. gadā ievēlēja parlamentā 20 neonacistus no “Zelta rītausmas”, kurus pēc tam nācās vest uz cietumu pa taisno no parlamenta ēkas. Ja 25. janvārī notiekošajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās uzvarēs ΣΥΡΙΖΑ – “Radikāli kreiso koalīcija” jeb Sirīza –, tas nozīmēs, ka pirmo reizi Eiropas pēckara vēsturē demokrātiskā valstī pēc brīvām vēlēšanām valdību vadīs kreisi radikāļi.

Grieķijas premjers, visticamāk, būs harismātiskais Eiropas proletariāta un kreiso intelektuāļu politiskais lī­­deris Aleksis Ciprass. Pirms diviem gadiem viņa vēlēšanu programmas pamatā bija atteikšanās no Grieķijas parādsaistību kārtošanas, izstāšanās no NATO un banku nacionalizācija. Viņš joprojām uzskata, ka Grieķijas ārējais parāds ir daļēji jānoraksta un jāpastiepj garumā. Bet šoreiz skaidri uzsverot – Grieķijai jāsaglabā eiro, jo pēc četriem taupības gadiem būtu pilnīgi bezjēdzīgi izraisīt ekonomisku katastrofu Grieķijā un satricinājumu Eiropas un pasaules ekonomikā.

Tāpēc lielākā daļa Eiropas politikas panditu uzskata, ka Vācijas konservatīvā kanclere Merkele un grieķu neomarksists Ciprass – lai arī abi patiesi ir krasi pretēju uzskatu politiķi – galvenokārt “zīmējas” savu vēlētāju priekšā un mēreni blefo, lai nostiprinātu savas pozīcijas sarunām par pa­­rādsaistību pārrakstīšanu. Un šā­­das sarunas ir neizbēgamas, jo prak­tis­ki ne­­viens netic, ka pašreizējais Grie­­ķijas parāds būtu nomaksājams šo­­brīd no­­teiktajā apjomā un laikā.

Pasaules finanšu tirgu “zīmju gudrie tulki” uzskata, ka grieķu radikāli kreisie un vācu radikāli fiskālkonservatīvie līderi šādās sarunās neaizspēlēsies tik tālu, lai nejauši nonāktu greksitā.[2. Piem., finanšu eksperti Morgan Stanley vērtē Grexit iespēju kā 17% lielu.] Visdrīzāk viņi vienosies par kompromisu parādu termiņu mērenā pastiepšanā, taupības programmas mērenā atvieglošanā un visi kopā galu galā paliks eiro, kas tomēr ir nevis ekonomisks, bet pirmām kārtām politisks projekts, kura iziršana var sa­­graut vi­­su savienību.

Diemžēl Eiropas (un tās virsvadītājas Angelas Merkeles) ķibeles ne tuvu nebeidzas ar greksitu. Visticamāk, jau gada otrajā pusē mēs daudz vairāk dzirdēsim nevis šo, bet gan mazliet citu jaunvārdu – Brexit. Kopīgā valodā vienojoties premjeram Deividam Kameronam, viņa nāvīgākajam konkurentam populistam Naidželam Fa­­rā­­žam un britu bulvārpresei, Apvie­notā Karaliste visai pārliecinoši virzās pretī referendumam “Iekšā vai ārā no Eiropas Savienības?”. Ja tāds notiktu rīt, 50% Viņas Majestātes pa­­­­­valstnieku nobalsotu par “British exit”. Kaut arī abas šīs “izejas” būtu šausmīgs trieciens vienotās Eiropas projektam, pazaudēt kodollielvalsti Lielbritāniju būtu smagāk nekā piedzīvot grieķu bankrotu un izkrišanu no eirozonas.

Angela Merkele cenšas novērst abas šīs iespējamās dižķibeles. Daļa no šī profilaktiskā darba ir “stratēģiskas no­­­plūdes” medijiem. Viena no tādām tad arī bija “drošu avotu” medijiem piespēlētā un oficiāli ne pārāk intensīvi noliegtā ziņa par Vācijas un ES gatavību greksitam. Cita šāda noplūde savulaik bija vēsts, ka pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā ir “sarkanā līnija”, kuru Merkele tomēr nekādā gadījumā nepārkāps, lai pa­­līdzētu Lielbritānijas premjeram Ka­­meronam izvairīties no breksita.

Šķietami necilā vēsts par to, ka Vācija spējot saglabāt eirozonu arī pēc ie­­spējamās Grieķijas “aiziešanas”, nekavējoties kļuva par interpretāciju, inkrimināciju un insinuāciju priekšmetu. To nolasīja gan kā viegli slēptu brīdinājumu grieķu vēlētājiem (“ja no­­balsosiet par komunistiem, kas nemaksās valsts parādus, mēs ļausim jums bankrotēt un pilnībā izbaudīt sava lēmuma sekas”), gan kā perspektīvu pilsoņiem citās eirotaupības nogurdinātajās valstīs (“nesaprātīgo grieķu liktenis var piemeklēt arī jūs”).

Tikmēr man ir cita, skandaloza versija par Merkeles spindoktoru[3. No spin doctors (amerikāņu angļu val.) – sabiedriskās domas veidošanas (spin) lietpratēji (doctors).] patieso mērķi: viņi zina, ka grieķu baidīšana ar izlikšanu no eirozonas drīzāk konsolidēs vēlētājus ap Sirīzu kā vienīgo jaudīgo alternatīvu līdzšinējai elitei un politisko sistēmu privatizējušajiem oligarhiem, kuri kopā visu šo Grieķijas muklāju savulaik izveidoja. Un tieši tāpēc ar saviem brīdinājumiem viņi faktiski palīdz partijai uzvarēt vēlēšanās. Pašā Vācijā savukārt stingrā no­­stāja pret grieķiem ir ļoti populāra, un valdības reitingam nu galīgi nenāk par sliktu to lieku reizi atgādināt. Tādējādi daudziem Berlīnē pat tīri labi patiktu radikāli kreisa valdība Grieķijā.

Pirmkārt, tiktu nolaists Grieķijas sa­­biedrības neapmierinātības tvaiks, un kreisās idejas varētu kādu brīdi pamēģināt sevi apliecināt kādā salīdzinoši nelielā valstī (nevis, piemēram, Spā­­nijā, kur vispopulārākā ir jauna un ļoti kreisa partija).

Otrkārt, pat viskreisākajam finanšu ministram nauda valsts kasē pēc uz­­varas vēlēšanās neparādīsies tik un tā, un viņam būs konstruktīvi jārunā ar aizdevējiem par kredītu atmaksas nosacījumiem. Tas savukārt būs izglītojoši citām dziļos parādos esošām Eiropas valstīm, kurās augstu vilni sit kreiso radikāļu, labējo fašistu vai antieiropeisku politisko klaunu popularitāte.

Treškārt, kreiso valdība ar spēcīgu de­­mokrātisku mandātu būtu piemē­rots iemesls mīkstināt daudzu no­­pietnu ekonomistu argumentēti kritizēto pārmērīgās taupības politiku Eiropā. Spēcīga kreisā viļņa gadījumā Vācijas valdībai būtu vieglāk izskaidrot sa­­biedrībai, ka Vācijas un Eiropas patiesajām interesēm merkantila augst­sirdība tomēr ir svarīgāka par nesavtīgu nežēlību.

P.S. Komentāra tapšanas brīdī kreiso radikāļu apvienība Sirīza visai stabili ir vadībā sabiedriskās domas aptaujās par 25. janvārī notiekošo parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Autors pieņem, ka Sirīza tajās uzvarēs un kopā ar jaunizveidoto kreisi centrisko partiju Το Ποτάμι (“Upe”) februārī veidos jauno valdību. Tam nav nekāda sakara ar faktu, ka, saskaņā ar dažiem avotiem, par Sirīzu saukta neliela upe Livonijā, pie kuras Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Valters fon Pletenbergs 1501. gadā uzvarēja Maskavas lielkņaza Ivana III karapulkus.