Īpašās metodes

Kino vēsturē var atrast daudzas spīdzināšanas un brutālas vardarbības ainas, kas efektivitātes ziņā daudzkārt pārspēj režisores Ketrinas Bigelovas piecām Oskara nominācijām izvirzītās filmas “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” atainoto ieslodzīto pratināšanu ar tā sauktajām “īpašajām pratināšanas metodēm” (enhanced interrogation techniques). Tomēr tieši “Slepenā operācija” izraisīja skandālu, izsaucot kardināli pretējus kritiķu un skatītāju viedokļus – no klaja sašutuma un apsūdzībām par spīdzināšanas attaisnošanu un slavināšanu līdz neviltotai sajūsmai un pateicībai. Abas karojošās puses nav skopojušās ar galējiem apgalvojumiem un paziņojumiem. Piemēram, New York Magazine kritiķis Deivids Edelstīns pasludinājis, ka filma balansē uz morāli nepieņemamā un fašisma robežas; rakstniece Naomi Volfa publicējusi atklātu vēstuli filmas režisorei Ketrinai Bigelovai, kurā viņu dēvē par spīdzināšanas rokasmeitu un salīdzina ar bēdīgi slaveno Hitlera režīma propagandisti Leniju Rīfenštāli; laikraksta Guardian komentētājs Glens Grīn-valds filmu nodēvējis par CIA hagiogrāfiju, bet filozofs Slavojs Žižeks – par Holivudas dāvanu ASV valdībai. Kritiķi Bigelovu sauc gan par “sadistisku fetišisti”, kas radījusi “spīdzināšanas porno”, gan vienkārši par kolaboracionisti un politisku sieviešu kārtas žigolo. Vairākas ietekmīgas ASV amatpersonas, to skaitā bijušais prezidenta amata kandidāts senators Džons Makeins un Senāta drošības komitejas vadītāja Diāna Fainstaina, filmā atveidoto notikumu versiju raksturojuši kā nekorektu un maldinošu, savukārt grupa 11. septembra upuru tuvinieku nākuši klajā ar paziņojumu, kurā pauž atbalstu un pateicību filmas autoriem, bet jelkādus centienus kritizēt filmu salīdzina ar cenzūru un atgriešanos Makartija ērā.

Filmas sižeta darbība aptver desmitgadi no 2001. gada 11. septembra notikumiem līdz Osamas bin Ladena sagūstīšanai un nāvei 2012. gada maijā. Tomēr filmas kritizētāju iebildumi saistīti galvenokārt ar spīdzināšanas ainām: jau pašā filmas sākumā CIP aģente Maja (Džesika Časteina, kas jau ieguvusi Zelta Globusu kā labākā aktrise par aģentes Majas tēlojumu), darba pienākumus pildot, spiesta noskatīties kolēģa vadītajā ieslodzītā spīdzināšanā. Desmit minūtes CIP darbinieki sit, ņirgājas, smacē ūdenī, suņa ķēdē vazā pa zemi puskailu, paša izkārnījumu notraipītu, slāpju un bada novārdzinātu gūstekni, turklāt režisore liek mums uz to noskatīties ar jaunas sievietes, eņģeliski dzidra skaistuma apveltītās Majas, acīm.

Tālākais filmā risinās bez īpašiem pārsteigumiem; labie – amerikāņi CIP aģentu veidolā – pārdzīvo, jūt, kļūdās, strīdas, iet bojā, cīnās un galu galā uzvar sliktos – naidīgi noskaņotus, citu citam līdzīgus nesaprotamas ticības truleņus putekļainos paltrakos ar apbružātiem dvieļiem uz galvas. Kā to precīzi apraksta Glens Grīnvalds: “Visi ASV valdības pārstāvji, it īpaši specdienestu aģenti un militārās personas, ir varonīgi, pašaizliedzīgi krustneši ar vienu mērķi – notvert teroristus. Amerikāņu vienīgais trūkums ir viņu pilnīgā un dažkārt pārmēru dedzīgā nodošanās darba pienākumiem. Savukārt katrs musulmanis filmā ir attēlots kā viendimensionāla multenes figūra: tumšs, nošņurcis, atbaidošs, draudīgs un katrā ziņā teroristu pulciņa loceklis (izņēmums ir augsta ranga CIP ierēdnis, kurš atraujas no lūgšanu tepiķīša, lai piešķirtu līdzekļus, kas paredzēti kādas Kuveitas amatpersonas piekukuļošanai; vienīgie labie musulmaņi ir atrodami CIP).”

Pats par sevi šāds vairāk vai mazāk melnbalts amerikāņu un viņu pretinieku portretējums nav nekas nedz jauns, nedz oriģināls un bal-stīts gadsimtiem ilgi eiropiešu kultivētajā idejā un pretnostatījumā starp “Austrumiem” un “Rietumiem”, kurā Austrumi tiek uztverti kā eksotisks, iracionāls un mežonīgs fenomens, kas ar varu jāpakļauj un jāapgaismo. Šo ideju attīstību un vēsturi grāmatā “Orientālisms” izcili analizējis pazīstamais palestīniešu izcelsmes literatūrzinātnieks Edvards Saīds, un, no šāda skatpunkta raugoties, filmu “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” var uzskatīt par gleznu metaforu, kas lieliski iekļaujas ilgi koptā kultūras tradīcijā. Tomēr šķietami nevainīgā tradīcija vienlaikus gan balstās, gan baro ideoloģiju, kuras mērķis ir attaisnot svešu teritoriju sagrābšanu un to iedzīvotāju pakļaušanu. Edvards Saīds ir pārliecināts, ka bez tā saucamā orientālisma fenomena, ko viņš nodēvē par mitoloģisku un pseidozinātnisku konstrukciju, un tā gadsimtos izslīpētajām, atkal un atkal atkārtotajām klišejām un stereotipiem, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt, ka “viņi” (austrumnieki) ir citādi un nebalstās mūsu vērtību sistēmā, nebūtu iespējami mūsdienu bruņotie konflikti Tuvajos Austrumos un Vidusāzijā, piemēram, ASV iebrukums Irākā.

Savukārt Slavojs Žižeks darbā “Dzīvot beigu laikos” vērš uzmanību uz raksturīgu iezīmi, kas atkārtojas daudzās Holivudas filmās, – galveno varoņu “cilvēciskošanu”, parādot viņu iekšējās cīņas, šaubas un vājības, kamēr viņu pretinieku raksturi un rīcības motīvi vai nu paliek viendimensionāli, vai tiek pilnībā ignorēti. Kā piemēru Žižeks min Samuela Maoza filmu “Libāna” par 1982. gada Libānas pilsoņu karu, kurā aktīvi piedalījās arī Izraēlas armija. Visas kara šausmas filmā parādītas no galvenā varoņa (Izraēlas kareivja) skatpunkta tankā, kas vēl jo vairāk pastiprina kara izraisīto baiļu un klaustrofobijas sajūtu. Interesanti, ka šie paši izteiksmes paņēmieni ir izmantoti filmā “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts””. Maja un viņas kolēģi ceļo no viena slepena cietuma uz otru, viņu ikdiena un darbs norit bezlogu kamerās, cietokšņiem līdzīgās vēstniecību ēkās aiz restotiem vārtiem vai slepenās militārās bāzēs tuksneša vidū. Vienā no emocionāli intensīvākajiem brīžiem filmā aģente Maja ASV vēstniecības mašīnā burtiski iestieg satrakotu pakistāņu vīriešu pūlī Karāči. Skatītājs ir ieslēgts mašīnā ar Maju un nevilšus identificējas ar viņas bailēm un pārdzīvojumiem, uztverot tos “ārā” nevis kā indivīdus, bet kā biedējošu stihiju, kas nepakļaujas racionāla saprāta likumiem.

Filmas “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” autori lepni uzstāj, ka filma balstīta uz patiesiem notikumiem, reāliem prototipiem un ir teju vai dokumentāls vēstījums. Par to, ka tā neatbilst faktiem, filmu kritizējuši virkne amerikāņu politiķu un specdienestu darbinieku, taču par anekdotisku kļuvis fakts, ka pakistāņi filmā sarunājas arābu valodā. Tīša vai netīša, šī šķietami nenozīmīgā detaļa ir daiļrunīgs Holivudas filmā pārstāvētās varas ideoloģijas piemērs. Nosacītajiem CIP aģentu ienaidniekiem tiek atņemtas ne tikai cilvēciskas sejas, vēsture (filmā “vēsture” sākas ar ground zero un 11. septembri), bet pat valoda.

Runājot par reālajiem CIP aģentu prototipiem un viņu gūstekņiem, stāsts iegūst visai negaidītu pavērsienu. 2003. gadā Vācijas pilsoni El Masri kļūdaini aizturēja Maķedonijas robežsargi, jo viņam bija tāds pats vārds un uzvārds kā kādai par terorismu aizdomās turētai personai. Pēc mēnesi ilgas pratināšanas Maķedonijā El Masri nonāca CIP aģentu rokās un tika nogādāts uz ASV slepeno cietumu Afganistānā. Pratināšanas procesā El Masri tika sazāļots, izģērbts kails, izvarots, sists un badināts. Drīz CIP aģenti saprata, ka El Masri pase nav viltota un viņš nav meklētā persona, taču viņu tomēr neatbrīvoja. El Masri uzsāka 27 dienas ilgu bada streiku, līdz lieta nonāca līdz CIP direktoram Džordžam Tenetam un prezidenta padomniecei drošības jautājumos Kondolīzai Raisai, kura deva rīkojumu El Masri atbrīvot. “Atbrīvošana” ASV specdienestu izpildījumā izpaudās tā, ka gūsteknis tika izvests no Afganistānas un nakts vidū bez paskaidrojumiem izmests uz ceļa kādā Albānijas nostūrī. Par spīti ASV spiedienam uz Maķedonijas un Vācijas valdībām, El Masri vērsās pēc taisnības Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un 2012. gada 13. decembrī bezprecedenta lēmumā tiesa apmierināja El Masri prasību, liekot Maķedonijas valdībai samaksāt kompensāciju 60 000 eiro apmērā. Tiesa atzina, ka Maķedonijas varas iestādes viņu ir nelikumīgi aizturējušas un nodevušas ASV specdienestu pārstāvjiem, kuri El Masri spīdzinājuši.

Varētu jautāt, kāds tam visam, izņemot dažas sižeta līnijas, sakars ar Bigelovas filmu? Likteņa ironijas pēc vēsturiskais Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums sakrita ar filmas “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” iznākšanu uz ekrāniem. Taču El Masri gadījums ir arī citā, netiešā, veidā saistīts ar filmu: galvenās varones Majas tēls, iespējams, vismaz daļēji balstās kādā CIP aģentē, kura bija atbildīga par El Masri nolaupīšanu un spīdzināšanu.

Tikmēr 11. septembra upuru tuvinieki filmu “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” raksturo kā “izcilu” un “rosinošu”: “Mēs suminām Marku Boalu un Ketrinu Bigelovu par lielisko valdības un specdienestu darba un bin Ladena notveršanas atainojumu, kas godina mūsu vēsturi, mūsu armiju, mūsu zemi un 11. septembra upurus.” Taču 11. septembra upuru tuvinieki neaprobežojas ar kaismīgiem filmas slavinājumiem, bet dodas aizstāvībā, viņuprāt, apdraudētajai demokrātijai un vārda brīvībai. Pēc viņu domām, tikai demokrātijas un vārda brīvības ienaidnieki var uzdrošināties, runājot par šo filmu, ņemt mutē vārdu “spīdzināšana”.

Polemika, kas saistīta ar Bigelovas filmu, protams, neskar tās mākslinieciskās vai tehniskās kvalitātes, kas netiek apšaubītas: “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” tiek uztverta un vērtēta kā tīrs propagandas produkts.

Kā secina Ņujorkas Juridiskās augstskolas profesors Ramzi Kasems, “Filma “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” pretendē būt bezkaislīgs faktu atveidojums, bet, zinot, ka fakti piegādāti un pasniegti no slepeno dienestu darbinieku perspektīvas, nav brīnums, ka filmas veidotāji iekrituši valdības amatpersonu izliktajā slazdā ar programmu, kam būtu jāattaisno valdības pārstāvju noziegumi. Tādējādi saukt šo filmu par neitrālu ir tas pats, kas politiski pasūtītu kara reportāžu dēvēt par neatkarīgo žurnālistiku.”

Vēlreiz atgriezīsimies pie Edvarda Saīda, kurš raksta: “Ikviena impērija savā oficiālajā nostājā ir apgalvojusi, ka tā atšķiras no pārējām, ka tās [..] misija ir apgaismot, civilizēt, iedibināt kārtību un demokrātiju un ka tā lieto spēku tikai galējas nepieciešamības spiesta. Tāpēc vēl jo skumjāk, ka vienmēr atrodas iztapīgu intelektuāļu koris, gatavs teikt mierinošus vārdus par cēlsirdīgajām un pašaizliedzīgajām impērijām, it kā neviens pats nebūtu spējīgs izdarīt secinājumus, savām acīm redzot sagrāvi, postu un nāvi, ko atnesusi kārtējā mission civilisatrice.”

Šajā ziņā kādreizējā glezniecības studente, komponista Filipa Glāsa jaunības dienu draudzene Ketrina Bigelova, kas studiju laikus pavadīja 70. gadu Ņujorkas avangarda mākslinieku lokā, kurā apgrozījās Endijs Vorhols, Sūzena Sontāga un Petija Smita, nav izņēmums. Ketrina Bigelova ir pirmā un vienīgā sieviete, kas ASV Kinoakadēmijas balvu piešķiršanas vēsturē ir saņēmusi augstāko novērtējumu – Oskaru – kā labākā režisore. 2010. gadā žurnāls Times Bigelovu nosauca par vienu no simt gada ietekmīgākajiem cilvēkiem. Bigelovā, kurai intervijās patīk piesaukt psihoanalītiķi Žaku Lakānu un “lingvistisku vardarbības dekonstrukciju” (ko vērta vien ir filmā uzmācīgi atkārtotā frāze “When you lie to me, I hurt you”), ne viens vien saskatījis līdzību ar viņas filmas aģenti Maju, kura ir gandrīz vai reliģiski apsēsta ar savu darbu un misiju. Tā noteikti nav nejaušība, ka Bigelova par galveno varoni izraudzījusies sievieti, kura ar savu no renesanses gleznām izkāpuša eņģeļa veidolu ik ainā vēl jo vairāk pastiprina kontrastu starp trauslo sievietes “natūru” un kara un vīriešu pārvaldītās sistēmas nežēlību. Patiesībā viens no aspektiem, kas Bigelovas filmu padara tik iedarbīgu un pat šokējošu, ir tas, ka Maja kaut ko lauž un maina apkārtējos un sistēmā nevis ar savu sievišķību, bet tieši otrādi – savā maniakālajā misionārismā viņa brutalitātes ziņā pārspēj vīriešus.

Tiem, kuri filmā mēģina saredzēt kaut kādu daudzslāņainību, slēptu kritiku un zemtekstus, piemīt vēl krāšņāka iztēle nekā tiem, kuri režisori apsaukā par fetišisti un CIP rokasmeitu. Pati Bigelova par savu darbu izsakās šādi: “Tas ir veltījums cilvēkiem, kuri strādā slepenajos dienestos un kuri savas darba specifikas dēļ ir spiesti strādāt pilnīgā slepenībā. Tas ir cieņas un milzīgas pateicības žests.”

Viens no iemesliem, kas filmu “Slepenā operācija “30 pēc pusnakts”” atšķir no līdzīga rakstura filmām, ir nevis kāds īpašs, dziļāks jēgas slānis, kas tai piemistu, bet patiešām izsmalcinātas un izkalkulētas metodes, kā visefektīvāk ietekmēt skatītāju, liekot viņam labprātīgi piesavināties nepārprotamo filmas vēstījumu: karš pret terorismu ir visai neglīta padarīšana, citu cilvēku spīdzināšana ir nepatīkams un netīrs darbiņš, taču kādam tas ir jādara, un tie, kas to dara, ir mūsu laiku varoņi. Skatītājs ne vien tiek pārliecināts, ka spīdzināšana var būt attaisnojama, bet nevilšus pat sāk izjust bijības un pateicības jūtas pret pašiem spīdzinātājiem.

Pēc vienas no spīdzināšanas ainām Majas kolēģi, noguruši no pašu vardarbības, iziet svaigā gaisā uzpīpēt, un jaunā sieviete paliek viena aci pret aci ar ieslodzīto. Izmocītais vīrietis pagriežas pret Maju un izdveš: “Jūsu biedrs ir dzīvnieks.” Kā reaģēs jaunā sieviete, kas līdz šim nav izdvesusi ne vārda? Taču spriedzes mirklis nav garš – Maja vēsi noskalda: “Tu vari sev palīdzēt, vienīgi esot patiess!” Patiesi, šīs filmas skatītājs var sev palīdzēt, vienīgi paliekot uzticīgs savam veselajam saprātam.