Mainīgs mākoņu daudzums, nenosakāms vēja virziens

Flāvija no Trento zvanīja pirms pusstundas. Es tikko biju iznācis no Ca Rezzonico un fotografēju metāla skavas sienā, kad atskanēja viņas zvans. Viņa zvanīja no Šveices, kur atrodas ar vīru darba darīšanās vai tāpat, atvainojās, ka nevar atbraukt satikties ar mums Venēcijā, un iesaucās - nu tad beidzot Itālijā ir saule! Viņai šogad ļoti esot pietrūcis mūsu Ziemassvētku kartītes. Flāvija strādā kādā draudzē par pārzini un svētdienās baznīcā vada koncertus. Viņas vīram sekmīgi noritējusi ķīmijas terapija, taču uzņēmums Šveicē piedzīvojis bankrotu. Flāvijai var rakstīt uz ciematu, nenorādot adresi, vēstule tik un tā sasniegs viņu.

Es sēžu janvāra sākumā Margaritas laukumā pie galdiņa uz ielas un ēdu gnocci. Tikko Itāliju apspīdējusi saule un laukums no tuvējām ieliņām piebiris pilns ar cilvēkiem. Nu ko tu gribi, es dzirdu balsi, viņi taču visu mūžu dzīvo ēnā, tāpēc arī iziet uz laukuma. Uz galda stāv stikla karafe ar baltu mājas vīnu - meso litro di casa, un no šķīvja ceļas balti garaiņi. Pēdējās dienās esmu bijis baznīcās un muzejos, vērojis gleznas un freskas un ēdis šīs kartupeļu klimpas, ka man jau sāk likties - mākslas baudīšana ir veģetāra nodarbe. Dodot priekšroku vieglām pastām, tu pēkšņi sajūti arī iekšēju vieglumu un ēdiena radniecību ar mākslu. Vējš viegli plivina matus un zvirbuļi mēģina no pagaldes nočiept baltmaizes drumslas.

Tas tik bija brauciens šurp pāri kanālam! Es paklausīju rokas mājienam un atdalījos no rindas pie Palazzo Grassi fasādes ēnas pusē un devos pāri laukumam uz pārceltuvi. Kāpēc gan šajā pilsētā skatīties Pikaso, ja tepat pāri kanālam var aplūkot Kanaleto daudz apjūsmoto perspektīvas gleznojumu ar koka kolonnām un skatu uz kanālu - gluži tādu pašu kā Akadēmijas galerijās - mākslinieki visos laikos kopējuši sevi izdzīvošanas nolūkos. Vienīgais, kas tevi var tuvināt viņiem, ir nevis jūsmīgs vai vērīgs skatiens, bet pieticība ēšanā un bada sajūta, kad gnocci beidzies, bet pie kaimiņu galdiņa atnes ceptus ķirbjus ar jūras veltēm. Nekas, man pietiks ar grauzdiņu, ko pasniedz pie espresso. Ak dievs, tās izrādās sardīnes!

Garibaldi krastmalā beidzot sastopam to veco antikvariāta turētāju, kuru līdz šim pazinām tikai pēc balss. Viņš veikalu tur atvērtu vai drīzāk pieņem kā tāds aptiekārs no sešiem līdz septiņiem vakarā, viņš kaut ko čabinās dziļi veikala iekšienē un nedzird, ka klauvējam. Viņš drīzāk nāk uz mūsu pusi, kā meklējot kādu instrumentu, pieklibodams un balstīdamies uz spieķa. Viņš ierauga mūs cauri blāvajam stiklam un smaidīdams tuvojas, saka, ka ir restaurators.

No telpas dziļuma skan čerkstošs bass no kādas operas ārijas, tā droši vien tiek spēlēta uz vecas vinila plates, un šaurā telpa ir piekrauta līdz griestiem ar visādiem niekiem - maziem spoguļiem, paplātēm, atlūzām no vecām lustrām. Te nav nekā liela, jo viss lielais ir radīts uz vietas iekštelpās un nekad no turienes nav iznests. Uz plauktiņa guļ moris ar nolauztām kājām, izgatavots piecdesmitajos gados, kad antikvariāta turētājs bija vēl jauns un sāka savu rūpalu. Tas ir tieši tāds nieks, kāds man vajadzīgs, mazliet pārāks par paplātēm un spoguļu rāmjiem ar tukšiem vidiem. Vecais iesaiņo to pumpainā papīrā, un bass turpina savu dziesmu. Mūzika aiz durvīm te dzirdama vienmēr, un, kad veča nav, viņš atstājis ieslēgtu droši vien kādu klasikas raidstaciju.

Vakar galīgi nebija rakstāmā diena, bija apmācies, bet galvenokārt tāpēc, ka ņēmos ar fizkultūru - skraidīšanu no Sanmarko uz Dorsoduro, pēc tam taisni cauri uz Kanaredžo, pa baznīcām, freskām un altārgleznām. Veronēze un Tintoreto sastopami gandrīz vai katrā baznīcā un biežuma ziņā pat pārspēj Ticiānu, toties, ja zina īstās vietas, vienlīdz tuvu var pieiet visiem. Fizkultūra šodien bija nevis pa apli, kā ierasts, bet taisnā līnijā no rajona uz rajonu, un tieši šis skrējiens - drīzāk gan pacilātā gaita - bija šķērslis rakstīšanai, tā izrādījās pārlieku tramīga un neļāva nesteidzīgi sēdēt kafejnīcā pie loga un vērot vējā plandošo lagūnu.

Lido, ak Lido! Gars iedvesmojas rakstīšanai tieši Lido, kad bloknotā pēkšņi iespīd saule un ausīs skan vieglas jūras šalkas. Lido ziemā! Mazās betona mājiņas pludmalē un dižie kazino un hoteļi aiz pīnijām - viss slēgts! Tukšā sezona, bez nekā - labākais laiks dzīvē. Mākonis aizpeld priekšā saulei, soļi atstāj pēdas smiltīs un skatiens ierauga pludmales drazas un graudu elevatoru vai tamlīdzīgu betonu aiz kāpām. Festivāla laikā tur droši vien rāda filmas, sakoncentrētu mākslu neglītā vietā. Excelsior, Andre Derain, garlaikota dāma gleznā runā pa telefonu, pieejot tuvāk, klausule izrādās viņas roka, kas atbalsta skumjo galvu. Šādām vietām piemērota ir Aisedoras Dunkanes nožņaugšanās ar šalli.

Pagājušonakt slikti gulēju, uztrūkos no nelaba sapņa un ilgi nevarēju nākt pie samaņas, it kā negribēju. Mana māja bija bez žēlastības nopostīta, jumts noņemts, dakstiņi pa reni padoti uz leju un nolaupīti, aizmugurējā siena nojaukta - visi akmeņi pa vienam vien noņemti uz aizvesti prom, palikušas tikai iedobes, bet mājai pa vidu cauri brauc laupītāju mašīnas. Es gribu kaut ko glābt, bet nav vairs iespējams. Stūrī ir kaut kādas atlūzas no vecām mēbelēm un uz grīdas nokritušas divas melnas ziloņu figūras. Es paņemu tās aiz līkajiem ebonīta snuķiem un nesu ārā. Tas ir vienīgais, ko varu saglābt no šīs vietas. Sajūta ir tāda, it kā es būtu lidojis, kritis un atsities pret zemi. Es jūtos izpostīts, mani pārņem neglābjama zaudējuma sajūta, bet tikpat droši pašā apakšā jūtu kaut kādu horizontālu platformu - man ne par ko nav jākaunas, jo par visu dārgi ir samaksāts.

Pēc tam jau nomodā dzirdu tādu kā klusu motora dūkoņu - varbūt ledusskapis, bet kur gan te ledusskapis, varbūt dīzeļmotors, kas apsilda viesnīcu, bet tas neliekas ticami, jo pagājušonakt trokšņa nebija. Skaņa pamazām pieņemas un kļūst labāk dzirdama, tagad liekas, ka tā nāk no loga, tā it kā tuvojas. Es apjaušu - tā ir kāda liela laiva vai barža, kas naktī pārvadā materiālus. Bet ko gan tā varētu pārvadāt, ja visi strādnieki guļ un nav ne iekrāvēju, ne izkrāvēju? Mazie preču kuģīši kursē tikai pa dienu, piekrauti līdz bortiem un vēl augstāk ar kartona kastēm. Skaņa kļūst vēl lielāka un apjomīgāka, nupat jūtu, kā tā slīd pa melno kanālu aiz mājas sienas. Pēc skaņas kuģim vajadzētu būt tik lielam, ka tas nemaz nevar ietilpt šaurajā kanālā, tas izklausās pēc noklīduša okeāna lainera. Varbūt tas ir iestrēdzis? Varbūt skaņa nāk no jūras piestātnes iepretī Džudekai? Es pieceļos un atveru logu. Telpā ieplūst klusums un aukstais nakts gaiss. Kuģis ir aizbraucis, un es redzu taisnu tukšu ielu. Naktī liekas, ka tajā nekad nav bijuši cilvēki, redzams tikai sarkans ugunsdzēsēju hidrants, kuru dienā nekad neesmu pamanījis.

Šodien ir Zvaigznes diena, mēs vienkārši iesim uz tirgu. Deviņos tuvējās baznīcās sāk zvanīt visi zvani, tie skan cits citam pa virsu, sabalsojas un ieplūst pa atvērto logu. Tie pulcinās maz ļaužu - priesteri un kādus piecus sešus cilvēciņus visā lielajā baznīcā. Zvani šodien nedod miera, tie ik pa laikam atskan no augšas un nolīst pār galvu. Visu laiku tāds nesaprotams vēja virziens, baloži pulcējas laukumā, zvirbuļi - pie restorāniem. Sieviete uz soliņa aplūko labdarības tirdziņā vai arī par velti pie baznīcas dabūtos apģērbus un mizo apelsīnu.

Šoreiz pierakstu pilsētu kā tehnisku reportāžu - gājienu tempa solī, pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju, prom no apļa un atkal iekšā. Pēc šāda gājiena divreiz dienā jāmaina apavi, lai atpūšas, un Ahileja cīpslā uzkrājas pienskābe.

O, Džudeka! Vai gribat ieraudzīt Venēciju, kāda tā izskatījās kādreiz? Tad brauciet uz Džudeku! Izstaigājiet to visā garumā no fabrikas līdz Zitelei, ejiet pa kanāla malu uz lagūnas pusi, ieskatieties apdrupušajās sienās un sen pamestajos dārzos, kuru mūri sastiprināti ar dzelzs stieņiem. Paēdiet pusdienas vienīgajā strādnieku tratorijā kopā ar baržu stūrmaņiem, kuģu remontatslēdzniekiem un maiņu beigušajiem lepno ūdenstaksometru vadītājiem, kas te izrādās vienkārši darba rūķi. Izvēlieties vienu no diviem šodien dabūjamajiem ēdieniem un pasūtiet krietnu karafi balta vīna. Šodien ir auksts, sēžot pie galdiņa ar skatu uz kanālu, pa loga šķirbām virsū velk aukstums un ir jādzer auksts vīns. Parādiet man vēl vienu vietu, kur ziemā gribas izmesties kreklā, atraut vaļā mēteli, izplāt to uz krēsla un sēdēt uz laukuma saulē - gaiss ir tik spirgts! Bet tā izmešanās notiek otrā pusē - aiz Zateres, aiz muitas raga, pāri Canal Grande, te Džudekā ir labi tāpat - šalli ap kaklu, un kamēr krūka iztukšota, kājas ir gluži nosalušas. Uz palodzes uzmests vates rullis, tas droši vien piesedz pamatīgu šķirbu. Šo gaisu nemaz nevar raksturot savādāk kā, izmantojot līdzības - tāds svaigs, maigs un spirdzinošs kā pie mums martā, kad nokusis sniegs un mazliet piesalst.

Pēc Džudekas vajag doties uz Dorsoduro, aiziet uz Sansebastjana baznīcu, kuru apgleznojis Veronēze, un vēl tālāk uz pašu nomali līdz Sannikolo baznīcai, kuru trūcīgajā rajonā vissmagāk skāruši plūdi, un priecāties par tās mazo skaistumu. Piesātināties ar skaistumu! Tas nāk no visām pusēm - lustrām, baznīcām, kanāla, apmirdzētajiem stikla gabaliņiem veikalu skatlogos. Tikai nesakiet, ka veikali nav skaisti, tie ir gaismas apmirdzēti - mazas spožas zvaigznītes tumšajās ielās. Naktī skatlogiem priekšā nolaisti dzelzs ruļļi, ugunis izslēgtas un redzamas tikai paralēlas metāla loksnes.

Dienā gribas rakstīt par gaismu un gaisu, ja vien ne šie mākoņi. Nakts biedē ar tumsu, prātā nāk tālas un mākslīgas tēmas. Ir mazliet baisi atdurties ielā, kura nekur neved, bet beidzas pie kanāla vai kā sprosts norobežo tevi ar pretēju sienu. Daudz labāk priecāties par gaismu un siltumu, sadzīvot ar taupību, ja viesnīcā auksts, Akadēmijas galerijās zāļu uzraugi pielipuši pie radiatoriem telpas centrā, bet Veronēzes un Tintoreto gleznas apgaismo vien blāvas, nomelnējušas lampiņas. Kad kļūst vēsāks, vienmēr taupa siltumu, kad trūkst gaismas - taupa elektrību. Kāpēc mocīt prātu, ja var ļauties ar aci saredzamām gaismas spēlēm un ādu sajūtamām temperatūras maiņām? Labāk priecāties par sauli, kas kļūst spožāka, kad debesis noskaidrojas, un noskumt, ja rīts vēsta apmākušos dienu.

Māksla pati ir gaismas radījums, tikai nevar saprast, kā mākslinieki varēja šajā baziliku krēslā gleznot. Varbūt krāsa pa pieciem gadsimtiem nomelnējusi? Kabatā žvadz piecdesmit centu monētas, es metu tās tādos kā mazos parkošanās automātos, kas izgaismo te Tintoreto, te Džambatistu Tjepolo, te Ticiānu. Tad gleznojums iznirst no baznīcas krēslas uz minūti vai divām. Pantalones baznīcā kļūdas pēc iemetu monētu kastītē pa kreisi, bet tūdaļ kāds vīrietis iemet naudu pareizajā kastītē, un uz augšu sāk plūst vāji dzeltena gaisma, modinādama lielāko griestu gleznojumu pasaulē. Es atgāžu galvu, bet neko īpaši nevaru saprast, tikai augumu apņem baznīcas varenība un aiz šalles ieplūst dzestrums. Vīrietim mugurā ir koši zaļa jaka, viņš pārmij dažus vārdus ar baznīcas uzraugu, bet ārpusē viņu gaida mazs balts sunītis, kurš novērtē uzslavu un zina, ka saimnieks mēdz iegriezties baznīcās izgaismot gleznas. Pie tiltiņa vīrietis satiek paziņu un abi ieiet bārā iemest pa glāzītei.

Neviens mākslīgs apgaismojums nevar sacensties ar saules stariem, ja nu vienīgi visa krēslas summa radīt bijīgu noskaņu. Šodien laiciņš atkal spirgts. Pirms pusdienām Sanpjetro baznīcā Veronēzes gleznu apspīd saule, kas ieplūst pa logu, ne miņas vairs no tumšā ierāmētā plankuma. Stars lēni slīd pa gleznu un izgaismo visu paletes krāšņumu - Veronēzem patika izgleznoties ar oranži brūnajiem toņiem, bet tad jau nāk arī krāšņi zils un violeti sarkans. Gaismai plūstot, krāsas pludo pa apmetņu greznajām krokām. Tad saule aiziet aiz loga rāmja, glezna atkal satumst un krāsa pārvēršas par tipisku renesanses melno. Bet ilgāk nav laika kavēties, labāk doties ārā pāri campo un tiltam uz tratoriju, kur pasūtīt pastu ar tomātiem un karafi vēsa vīna. Uz ēšanu var krietni ietaupīt, ja pusdieno lētās vietējo tratorijās, galvenais ir atcerēties, ka arī vietējie ēd, un mēģināt viņiem piebiedroties. Tikai šīs vietas ir jāzina vai speciāli jāmeklē, tās atrodas ārpus dzejnieku apdziedātās mercceria - šaurās Sanmarko un Rialto tirdzniecības ielu strēmeles kaut kur Kanaredžo, Kastello vai Dorsoduro. Gaismas ietekmē gribas mainīt ēšanas paradumus, bet aukstuma iespaidā - atklāt vēsinošu baltu vīnu. To vinarnu pie Rio Trovaso starp diviem tiltiem mēs nezinājām, bet tā bija labs atradums. Nogriežoties no saules apspīdētās krastmalas, mēs nonācām īsti piemērotā tumšā telpā, kur visi dzēra vīnu, pārsvarā vietējie, un piekoda klāt garšīgas maizītes. Ja gribēja, te varēja palikt daudz ilgāk.

Prātā nāk visādi vārdi: “gaismas seja”, “realitātes žēlās zīmes”, “atmosfēras maģija” un pat “mēness eklērs”. No 1500. gada citētas pilsētas hronikas izpeld konstatējums - “Šī ēka ir ļoti, ļoti veca un tai neatliekami vajadzīgs vispārējs remonts.” Apbrīnojami, kā var gadsimtiem ilgi noturēt brūkošu apmetumu, cīnīties ar plūdu sekām, sadzīvot ar mērenu nodrupumu un visu laiku radīt skaistumu pa vidu tiesu darbiem, mantošanas prāvām, vēlēšanām uz prokurora amatu un nemitīgiem aizstāvēšanās kariem. Kas var mani labāk pietuvināt šīs pilsētas būtībai, ja ne paša izjūtas un izmeklēti pieskārieni. Es turpinu atsijāt jēdzienus un nonāku pie tīrām formām - gaisa, gaismas, vēja, taču tās uzreiz dod vaļu idejām, kas tūdaļ pārvēršas tēlos un piemeklē vārdu ietērpu - “delikāti”, “trausli”, “valdzinoši”. Fortuni muzejā pa atvērtajām divviru durvīm ieplūst saule un janvāra dzestrais gaiss. Biļešu pārdevēja saaukstējusies un nepārtraukti klepo. Es slīdu gar sienu un aplūkoju fotogrāfijas, vitrīnu tumsā guļ zīds, bet pa visu milzīgo darbnīcu šur tur izvietotas mēbeles. Fotogrāfijas ir tieši acu augstumā, vienkāršā rāmī, ideāla platuma paspartū, tās pievelk skatienu - sadzīves ainas no pagājušā gadsimta sākuma - venēciete, pieliekusi galvu, iet pa ielu, apdrupušas, izļodzītas fasādes. Vai pozētās un krāšņās atpūtnieku bildes Excelsior verandā - iztaisnotas muguras, koķeti pār celi pārmesta kāja baltā slēgtā kurpītē, oficiantu nostieptās stājas - visu skatieni pavērsti pret fotogrāfa ierīci telpas stūrī - šīrīta nozīmīgākais notikums atpūtnieku dzīvē. Vai arī Henrietes klusinātie portreti, tikko jaušami mierīgi smaidi, klasiskas formas gredzens, interjera detaļas, skaistums pats par sevi. Grezns tērps kā vēlme izdaiļot, mazliet netveramas sāpju izteiksmes sejā, ka tā vien gribas pavaicāt, vai jūs gadījumā nezināt, kur šī sieviete tagad sastopama, pagriezties pret plašajām ieejas durvīm un ieelpot saules pielieto dzidro gaisu. Tad doties lejā pa kāpnēm un iziet uz ielas.

Naktī prombraucot pazīstu visas kontūras, visus dzelteni izgaismotos kuģu ceļus ar zaļām un sarkanām bākuguns lampiņām trašu atšķiršanai - tas tur tālumā ieslīpi aizvijas uz Burano, šis nāk no Lido, bet tās baltās ugunis strīpā ir krastmala. Sangiorgio naktī knapi atšķirama, vaporeto tai apmet apkārt garu loku kā spitālīgajai. Dienā tur pietur tikai kuģīši, kas nāk no Džudekas. Kapsēta ar torni paslīd garām kā tumšs plankums, Arsenāla kailā siena izbeidzas pie melna ūdens, hospitālis iegrimis tumsā, tad sākas Fondamente Nuove. Pa to, mezdamas spocīgas ēnas, skrien divas cilvēku figūras, tās skrien paralēli kuģītim, kas virzās gar krastu. Kad figūras uzskrien uz tilta, ēnas pārvēršas par diviem milžiem. Tās turpina skrējienu piestātnes virzienā, uz tiltiem izaugdamas lielas un tad atkal sarukdamas. Tās ceļas un krīt pār namu fasādēm, mēģinādamas noķert pirmo vaporeto. Bet viņu skrējiens izrādās veltīgs, šajā vietā pirmais vaporeto nepietur.