Par trollēšanu

Par to, ka trollēšana nav nekas godājams un neviens no laba prāta nepiekristu tapt nodēvēts par “trolli”, visi varētu būt vienisprātis, taču par to, kas trollēšana īsti ir, cik ir tās veidu un vai tajā iespējams sasniegt izcilību, skaidrības nav. Un patiesi, par trollēšanu mēdz dēvēt daudzas dažādas lietas, jo dažs par “trolli” nosauc ikvienu, kas internetā uzvedas aizskaroši, lai gan patiesībā tas ir vien cilvēks ar atšķirīgiem uzskatiem vai ar laikrakstā rakstīto neapmierināts sarūgtināts vecajais. Tāds, kurš savā blogā ir gatavs iebilst pret jebko, tiklīdz ir izdevība, ir vai nu pretrunīgu viedokļu mīlētājs, vai arī tāds, kas alkst pārējo uzmanības. Taču neviens no šiem nav saucams par trolli, lai gan droši vien pastāv arī tādi, kuros šīs īpašības sajaukušās, jo viņu rīcībā nav saskatāma tiekšanās pēc pilnības. (Tāpat nav skaidrības, vai ir iespējams trollēt pašam savu blogu; jo tāds, kurš mēdz uzdot pretrunīgus jautājumus, vienkārši alkst pretrunas, turklāt dara to neslēpjoties, un tādējādi to nevar nodēvēt par trollēšanu, bet gan drīzāk par dzīšanos pēc klikšķiem.)

Līdz ar to trollis patiesībā ir tas, kurš uzrunā pilsoņus tā, it kā būtu viens no tiem, taču patiesībā nav viens no tiem, bet ir pretējs. Un pilsoņiem ir kāds kopīgs labums, un trollim tas jāzina, un tāpat tam jāzina, kuras lietas to sekmē, bet kuras grauj, jo viņa mērķis ir graut. Nevienam taču nenāktu prātā trollēt attālos misiešus vai pat zināt, kā tas darāms, bet drīzāk republikānis trollē demokrātu blogu, bet demokrāts – republikāņu. Un trollis pārrauj sarunas pavedienu, apšaubot to, kas zināms kā patiesība, vai aizskarot to, kas izpelnījies atzinību, vai arī viņš sēj paniku par sīkumiem, it kā tie būtu kas liels, vai arī svarīgām lietām liek izskatīties pēc niekiem, vai arī nozākā, izliekoties par draugu. Un vispār trollis runā nepatiesību, kas izklausās pēc patiesības, jeb, pareizāk sakot, runā to, kas patiesībai stāv ļoti tuvu vai ir daļēja patiesība, vai vienkārši jautā, kur ir klimata izmaiņu pierādījumi. Un tāpēc ir daudz dažādu troļļu raksturu: norūpējies trollis; tāds, kurš allaž “redz medaļas otru pusi”; un tāds, kurš pieklājīgi apšauba acīmredzamo. Jo pilnību sasniegušam trollim nav vajadzības būt rupjam vai kādu aizskart, vai pat kādu maldināt (tas drīzāk piedien sofistiem jeb eristiķiem, jo tur nepieciešama argumentācijas māksla): viņš vienkārši pievērš kaut kam uzmanību un dod mājienus [σημαίνειν].

Tas ir veids, kā trollis sēj nesaskaņas. Jo tas, uz ko viņš norāda, ir zināms kā aplams, kaitīgs vai nezinīgs, taču viņš to nepasaka tieši, bet tikai aptuveni. Tādējādi viņš saglabā atkāpšanās iespēju, un prasmīgs trollis allaž ir vai šķietas pārsteigts un sāpināts, kad kāds viņa komentārus sāk apšaubīt. Tā viņš sarīda pilsoņus savā starpā un rosina nesaskaņas pat tajās lietās, par kurām iepriekš tikpat kā nebija nekādu domstarpību. Jo ikviens, kurš pievēršas troļļa sacītajam, aplūko tikai daļu no tā un pieķeras tai, un ir sarūgtināts, ja citi apgalvo ko pavisam citu.

Proti, daži patiešām saskata, ka troļļi trollē, un ir pret tiem skarbi, bet citi uzskata, ka jāizturas maigāk, un vēl ir tādi, kas pat nesamana aplamību, bet pieķeras patiesībai, kas ir tuvu, un apgalvo, ka trollim ir “vērā ņemams viedoklis”. Taču pārmērīga žēlastība sēj postu.

Troļļa mērķis nav viņa paša sacītais, bet gan tas, ko runā citi, kad tie pieķērušies viņa teiktajam daudzos dažādos veidos, kas vēlāk nes nožēlu. Jo katrā atbildē kaut kā ir vai nu par daudz, vai par maz un vēl jo lielākā mērā – ikvienā nākamajā atbildē uz šo atbildi; un katrs atbildētājs savus vārdus izraugās bezrūpīgi, bet no citiem pieprasa pilnīgu pareizību, taču, labojot citus, allaž ievieš ko jaunu un apšaubāmu. Tādējādi aizvainojums aug augumā, tiek bārstīti apvainojumi un, lai gan nesaskaņas ir troļļa nopelns, to izcelsme paliek neskaidra.

Troļļi pirmām kārtām atšķiras pēc to mērķcēloņa: daži ar to nodarbojas izpriecas pēc, daži peļņai, bet vairums ir vai nu kāda pilsoņu kopuma piekritēji, vai arī naidnieki. (Šī iemesla dēļ troļļus mēdz uzskatīt par vājiem un tādiem, kas savas dienas mēdz vadīt pidžamā, jo viņu nestais ieguvums viņu kopumam ir niecīgs, savukārt drosmīgs ienaidnieks būtu izraudzījies citu cīņas veidu). No visiem šiem trollis izpriecas pēc ir pats ļaunākais, jo viņu vada vienīgi paša gandarījums. Tajā pašā laikā viņš ir arī visnekaitīgākais, jo kā pretrunu mīļotājs ir neuzmanīgs un viegli atmaskojams. Tā kā trollēšana jebkurā gadījumā ir izvēles jautājums, neviens nevar kļūt par trolli pret paša gribu vai nejauši, izņemot gadījumus, kad kāds idiots savu komentāru pievienojis aplamai sarunai.

Varētu vaicāt, vai trollēšana ir māksla un vai tajā var sasniegt pilnību; un patiesi, daži uzskata, ka Sokrats bijis trollis un tātad arī labi cilvēki var būt troļļi. Un tieši to mēdz apgalvot arī pats trollis – ka viņa sētais nemiers nes vienīgi labumu un ka bez šādas “sapurināšanas” sarunas kļūtu garlaicīgas un aprobežotas. Taču tā nav tiesa. Jo, kad Sokrats atēniešiem sacīja, ka tiem jārūpējas par savu dvēseli, nevis naudu un slavu, kā arī norādīja uz viņu nezināšanu, viņš runāja bez viltus. Un tā nav trollēšana, bet, gluži pretēji, pārliecināšana un patiesības teikšana, pat ja pilsoņiem tā nav tīkama. Jo aizvainojumu spēj nest daudzi dažādi runas veidi, un troļļa īpatnība [ἴδιον] ir nevis pretrunīgi vai kaitinoši uzskati, bet gan apjukuma un nesaskaņu sēšana pilsoņos, kas pirms tam bijuši vienisprātis. Tā kā tam, kurš ar to nodarbojas, ikreiz ir jārīkojas prātīgi, ievērojot iepriekš gūtu pieredzi un uzmanību, to var nodēvēt arī par sava veida mākslu – tāpat kā var runāt par kramplauža vai blēža mākslu. Taču, tā kā tai nav noderīguma, patiesībā tā nav māksla; un nopietnam cilvēkam būt par trolli nepiedien, vien tādam, kas nav izglītots.

Tagad ir izklāstīts gan tas, kas ir trollis, gan tas, ko un kāpēc tas trollē. Un ir skaidrs, ka trollēšana var būt sastopama arī ārpus interneta. Jo ikvienam runātāju kopumam ir kāds kopīgs labums, un viens no tiem ir saruna [διαλέγεσθαι] kā iekšējs mērķis, bet trollis ir tas, kurš mēģina to graut no iekšienes. Un tādējādi jautātājs var trollēt politisku sapulci, un akadēmiķi trollē cits citu savās sēdēs, kad tiem kļūst garlaicīgi, bet laikrakstā komentāra autors var būt sava labuma trollis pret visu pilsētu. Taču pirmkārt un galvenokārt trollis mājo blogos, ziņojumu apmaiņas vietnēs, forumos un portālu komentāru sadaļās. Tā tas ir tāpēc, ka šie ir vāji kopumi un par to dalībniekiem var kļūt kurš katrs, un tieši tikpat viegli ir samaitājams viss, kas tajos ir labs. Ne velti mēdz sacīt: “Troļļus barot nav brīv.” Taču, lai gan tas visiem labi zināms, visi to tomēr dara; jo vēlme aizstāvēt savu patiesību internetā dabiski piemīt ikvienam.

Reičela Bārnija

© Journal of the American Philosophical Association, 2016. gada maijā