Pēc nāvessoda

Vairāki desmiti tūkstoši cilvēku devās gājienā pa Maskavas centru, lai godinātu nošauto opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu. Cilvēkiem rokās bija Ņemcova portreti un plakāti ar uzrakstu “Mēs nebaidāmies”. [..] Daži skandēja: “Krieviju bez Putina!”

bbc.com, 1. martā

No iekšpuses sēru gājiens izskatījās dīvaini, tāpat kā Borisa Ņemcova nāve. Mēs plūdām uz milicijas drošības vārtu pusi klusēdami, retu reizi pārmijot pa kādam vārdam, drūmi, spītīgi, nospiesti. Atmiņā uzpeldēja pēdējās lappuses no Nabokova romāna “Aicinājums uz nāvessodu”, kur šīszemes cilvēki un lietas pamazām izbālē, kļūst spokainas. Es gāju spokainu ļaužu kolonnā, un, jo tuvāk nāca Moskvoreckas tilts, kur sodīja Borisu, jo blāvāks kļuvu arī es pats. Pussimta tūkstošu kolonnas enerģija izčākstēja, izsīka, it kā būtu nosēdusies gigantiska baterija. Ļaužu čūska, izpildījusi pienākumu, nezināja ne to, kas būs, ne ko vispār tai vajadzētu gribēt. Ar šādām jūtām cilvēki ņurdēdami vilkās gar Kremļa sienu uz priekšu. Mums bija pieticis dūšas iziet ielās, bet ar to arī viss beidzās. Niknums noslāpa nepiedzimis, pēc gājiena palika vien tukšuma sajūta.

Boriss Ņemcovs bija un pat oficiāli skaitījās, kā Maskavā mēdz teikt, “sistēmas politiķis”; pēc slepkavības to vēlreiz apliecināja varas runājošās galvas. Kādreiz – Krievijas valdības premjerministra pirmais vietnieks un partijas “Labējo spēku savienība”, ilglaicīgas Putina sabiedrotās, līderis. Tomēr ministri un oficiālās personas masveidā ignorēja viņa bēres. Šis žests nav tik banāls, kā varētu likties. Jo augsta ranga ierēdnis nevar publiski nosodīt varas rīcību un neatkāpties pēc tam no amata. Tie, kas neatnāca uz Ņemcova izvadīšanu, apliecināja, ka uzskata Borisa nošaušanu par valstisku lietu.

Kas bija Boriss Ņemcovs? Negrasos cilāt jautājumu, kas ir pašsaprotams viņa tuviniekiem vai pretendentiem uz politisko mantojumu. Es nezinu, kas viņš bija. Taču viņš noteikti nebija tas politisko neveiksmju un nemotivēta optimisma iemiesojums, par kādu viņu pēdējā laikā uzskatīja. Ir kāds noslēpums Borisa kā cilvēka vieglumā, lai gan viņa politikai pietrūka tieši viegluma. Jā, tas ir Levantes politiķa tips, pavisam normāls viņa dzimtajiem Sočiem, ja vien šim apvidum pēdējos simt gados būtu dotas izredzes uzplaukt. Taču izredžu nebija ne tai dzīvajai levantiskajai Jaunkrievijai, ne tās dēlam Borisam Ņemcovam.

Pēdējos 10 gadus, kaut gan draudzīgi sveicinājāmies satiekoties, mani kaitināja jebkura viņa iniciatīva – tās man likās vai nu nejēdzīgas, vai vājas, vai nelaikā. Dīvaini, tagad es nespēju atcerēties gandrīz neko no savām pretenzijām. Atmiņā cenšas ielauzties kaut kas cits, nozīmīgāks. Un, kaut gan Borisa vitalitāte vājināja viņa publisko runu efektu, tagad viņa dzīvesprieks man šķiet smalka struktūra netveramam jautājumam. Bet ja nu mēs vienkārši nespēsim dzīvot apstākļos, kurus paši sev radām?

Es iepazinos ar Ņemcovu, kad Jeļcins jau bija izrāvis viņu no Ņižņijnovgorodas un pārsviedis uz Černomirdina valdību par pirmo vietnieku, kopā ar Čubaisu. Nevienam nebija šaubu, ka tas ir varas pārmantotāja kastings; starp citu, Jeļcins tobrīd jau bija izmēģinājis un atmetis kā nederīgu ne vienu vien kandidātu. Mēs par to runājām ar Borisu, un es piesavinājos vienu no viņa maksimām, kas man iepatikās: “Šī kapsēta jau ir redzējusi daudzus drosmīgus kovbojus!” 1997. gada pavasaris dzemdināja “Ņemcova brīnumu”, kaut kādā ziņā līdzīgu Vladimira Putina “Krimas brīnumam” 2014. gada pavasarī. Uz tā laika pelēcīgā galvaspilsētas politikas fona iedegās viņa spraigās rosības zvaigzne. Bet drīz vien jau šo zvaigzni centās apdzēst.

Ņemcovs pārspēja visus individuālās reklāmas kampaņas rekordus, turklāt varai tolaik nebija gandrīz nekādu savu mediju resursu. Jau 1997. gada maijā, jūnijā viņa reitings bija visaugstākais no visiem kandidātiem uz prezidenta vietu. Pat Komunistiskās partijas elektorāta vidū Ņemcovs apsteidza šīs partijas līderi Genadiju Zjuganovu.

Zjuganovu diskreditējošā kampaņa 1996. gada vasarā jau parādīja, ko ar politiķi spēj izdarīt prese un televīzija. Ņemcova iznīcināšana prasīja vairāk laika, taču tas tika darīts rūpīgāk, pārdomātāk, sistemātiskāk. Pusgadu, kamēr ilga kampaņa pret jaunajiem reformistiem valdībā (tā sauktā “rakstnieku lieta”), nebija dienas, kad Ņemcovs nesaņemtu kādu triecienu. Katras nedēļas beigās populārā politiskā raidījuma “Itogi” vadītājs apmierināti fiksēja, par cik procentiem krities Ņemcova reitings. 1998. gada pavasarī nāca fināls: raidījuma vadītājs, nolasījis jaunākos reitinga datus, paziņoja: “Prezidenta kandidāta ar uzvārdu Ņemcovs vairs nav!” Un tiešajā ēterā pārsvītroja Ņemcova fotogrāfiju ar treknu krustu.

Pēc Ņemcova slepkavības sekoja komentāru, repliku, piezīmju un atmaskojumu izvirdums. Visiem gandrīz viss bija skaidrs. Sociālajos tīklos kā negaisa mākonis vēlās savstarpēji apvainojoši izsaucieni “Maska – es tevi pazīstu!”, un todien katrs ar pirkstu rādīja uz kādu citu. Nu protams, mēs zinām, mēs zinām! Jo mēs esam tādi paši kā jūs. Visi, tajā skaitā prezidents Putins, runāja par “provokāciju”, dodot priekšroku vienai no divām diametrāli pretējām versijām. Tika apspriesta velnišķīga sazvērestība, nežēlīga un filigrāni izpildīta, un visās versijās tās motīvs bija politisks izdevīgums – tikpat acīmredzams katram, cik absurdi dekoratīvs: gribēja parādīt… gribēja iebiedēt… sākt revolūciju tepat, pie Kremļa…

Izdevīgums un noderība – lūk, jums varas un opozīcijas domāšanas kopīgā odere. Lūk, kādēļ Putins un Kadirovs varēja, neņemot vērā to, cik šī slepkavība ir skandaloza, atvairīt apvainojumus ar šokējošu, taču katram saprotamu argumentu: Ņemcovs nav tik bīstams, lai viņš būtu jānogalina.

Konspiroloģija ir melu visoperatīvākā forma, tā ir neuzvarama jebkurā slēgtā kolektīvā, kur visu saēd iekšējās attiecības. Vēloties izbēgt no konspiroloģiskām banalitātēm, uzreiz attopies pretējās partijas konspirologu nometnē. Vārds “konspiroloģija” radās laikos, kad pati doma, ka vara izmanto nekonstitucionālus līdzekļus, bija skandaloza. Bet ja nu tā arī konstitucionālos līdzekļus izmanto tikai izņēmuma kārtā?

Vara ir pārāk lieliska, lai rūpētos par pieklājību, – ģēnijs nedomā par savu reputāciju, viņš ir ģēnijs. Ģeniāla vara, likuma neiegrožota, vēl mazāk iegrožota ar savu misiju. Tā ir žilbinoša un nekļūdīga. Tā planē pasaules un pilsoniskajā izplatījumā, kurā netikums ir norma, nevis novirze no tās. Novirzīties iespējams tikai no viņas – no varas. Lai ko tu darītu, visu aprij tās lieliskums – un tā līdz brīdim, kad baterija būs tukša.

Jau pat neatceros, kad un kurš pirmais ierunājās par Krievijas jaunās varas kriminālajām saitēm. Katrā ziņā tas bija vēl pirms augusta puča un Belovežas vienošanās. Pirmie bija tik pretrunīgi personāži kā Sergejs Kurginjans (no viņa es 1989. gadā pirmoreiz izdzirdēju terminu “kleptokrātija”), padomju izmeklētājs Ļevs Gurovs un režisors Staņislavs Govoruhins. Demokrāti visādi centās apiet šo tēmu, un tā vēl joprojām nav atšķetināta.

Kriminālas (šī vārda parastajā nozīmē) varas rīcību demokrātiskā žurnālistika skaidro ar krimināliem motīviem, nemaz nekautrējoties no tautoloģijas. Atsaukšanās uz varas noziedzīguma prezumpciju, kas ir tik ērta, traucē pamanīt, ka tā ietver arī opozīcijas kriminalizāciju.

Krievijas politikā nemaz nav nekrimināla diskursa. Politiķi lamājas kā sīki zaglēni, cenšoties runāt vēlētājiem “saprotamā” valodā. Pēdējie savukārt šaubās, vai kontingents ar vieglākiem kriminālkodeksa pantiem būs laba alternatīva pašreizējiem situācijas kungiem ar viņu solīdo recidīvistu pieredzi.

Bet arī Boriss piedalījās Krievijas politiskā satura degradēšanā, kad 1997. gadā ķērās pie tolaik jaunās “oligarhu” stigmas. Aizstāvoties pret netīro kampaņu, kas tika pret viņu izvērsta, viņš nejauši aizvēra logu politiskā diskursa dekriminalizācijai. Tolaik, starp 1995. un 1997. gadu, “sarkanbrūnā komunistiski fašistiskā nejaucība” vairs nebija bubulis, bet perspektīvais mēms “zagļu oligarhija” vēl nebija inteliģencei sabradājis smadzeņu krokas.

Gandrīz visi, kas runāja par slepkavību, pieminēja, ka to veicinājusi valsti pārņēmusī naida atmosfēra, varas atbalstīta televīzijā un medijos. Par to ir runājuši daudzi, es tajā skaitā. Tomēr pēc šāvieniem uz Moskvoreckas tilta polemika presē un sociālajos tīklos spērusi vēl vienu soli tālāk – varas aizstāvji atbildību par slepkavību uzvēla pašam Ņemcovam un tiem, kas domā tāpat kā viņš. Pat “ukraiņu–amerikāņu sazvērestība” tiem likās pārāk maigs, saudzējošs un racionāls apmelojums.

Mēs esam iegājuši jaunā procesa fāzē. Tā vairs nav ne propaganda, ne varas aizstāvju mobilizēšanas ierocis. Krievijas Federācijā top jauna naida kurināšanas kultūra, ar nīdēja parauga etalonu. Naids šajā kultūrā ir kļuvis par prezumpciju, kas jāatspēko pašam aizdomās turētajam. Ir skaidrs, ka televīzijai šajā ziņā ir galvenā, kompresijas loma. Tā rada ienaidniekus un saka priekšā, kurš būs nākamais upuris. (Ienaidnieks un upuris var nebūt viens un tas pats.) Ostankinas telecentrs nevis informē, bet gan provocē savu auditoriju – nemitīgi, ik stundu, vienmēr. Patiesība jaunajā sistēmā netiek apspiesta. To izķēmo un ievieto skatītājam nezināmā netīrās koncepcijas plauktā. Bet tad arī par provokatoru nejauši var kļūt jebkurš. Piemēram, jūs.

Vairāki salīdzinājumi pēcnāves esejās ir ļoti precīzi, piemēram, Grigorija Revzina frāze, ka Ņemcova slepkava ir pielīdzināms snaiperim Maidanā, “kurš bliež gan pa mentiem, gan oranžajiem, lai taču vienreiz mostas, citādi visi kaut kādi bremzēti”. Tā arī ir provokācijas formula. Kurš ir mazliet vecāks, labi atceras Maskavas šķērsielu bruģi pie vaiga zem snaiperu lodēm 1993. gada oktobrī. Tomēr Revzins pareizi atzīmē, kādēļ šoreiz provokācija neizdevās – izvadīt Ņemcovu atnāca ļaužu tūkstoši, “zaudējuši cerību, ka kaut ko ir iespējams mainīt”.

2012.–2015. gada mīkla ir salīdzināma ar 1937.–1938. gada mīklu – gan par vienu, gan otru nav skaidrs, kā tas vispār bija iespējams? Mums pašlaik liekas, ka Lielā terora upurus vadīja bailes par savu dzīvību un lojalitātes ekstāze partijai. Bet mūsdienu Krievijā nav ne viena, ne otra. Formula ir apgriezta otrādi – Borisa Ņemcova slepkavība kļuva iespējama, un varbūt nepieciešama, vienīgi tādēļ, ka ir zudis masas pārvaldošs motīvs – nav nāves baiļu. Bez tām var iztikt, un viss iegriezies varai izdevīgākajā veidā. Vienprātīgie balsojumi visur – sākot ar Valsts domi un radošajām padomēm un beidzot ar Zinātņu akadēmiju – iztiek bez pēkšņa aresta draudiem un nāvessodiem pagrabos.

Gribu paralizē nevis nāves bailes, bet sīkumu bailes – karjeras kāpuma ātrums, peļņas un koruptīvā “otkata” delta utt. Gribu virza apvainojumi, kurus Kremlim pat nevajag izdomāt, – katrs tos izgudros sev pats, krietni parakņājies savā netīrās veļas grozā. Izrādās, ka dzīve komforta apstākļos ir tikpat ērta masu auditorijas centrēšanai uz mērķi – ienaidnieku – kā lēģeru skopā maize.

Cilvēks, kurš atsakās no izvēles sīkumu dēļ, – lūk, tuvākās nākotnes reālpolitikas faktors kā Rietumos, tā Austrumos. Nospiedošu sīkumu pasaule zem virtuālo lauku preses kļūst par vietu, kur tuvākajā nākotnē savīsies visneiedomājamākās koalīcijas – koalīcijas, kuru iekšpusē nobriedīs, pieaugs un sevi parādīs jauna cilvēka tips – bīstams dzīviem cilvēkiem un dzīvei kā tādai.