Dadaismam labvēlīgs laiks

Bija vienkārša ideja: lai pa kādiem ceļiem es klīstu, izvairīties no Cabaret Voltaire un Ļeņina mājas. Labi, štrunts ar Ļeņinu. Cīrihē teju katrs žogs, pret kuru viņš atspiedies, tagad ir pārvērsts par suvenīru bodīti. Taču apmeklēt dadaisma dzimto vietu kā tūrisma objektu vai – vēl ļaunāk – mūsdienīgu espreso bāru es nebiju gatavs.

Plāns izgāzās. Iļjiča māja ar veikala skatlogā novietotu sarkanu krūšutēlu bija redzama jau pa gabalu, bet Cabaret Voltaire ēkai es varbūt pat paietu garām, ja vien turpat pie ieejas nebūtu kultūras pasākumu afiša ar suģestējošu virsrakstu “Learn to Fuck Yourself”.

Kāds paziņa man reiz centās iestāstīt, ka dadaisms ir miris. Taču, klausoties šādos saukļos, veidojas drūma pasaules aina: tas ir miris, šitas ir miris – kino, daiļliteratūra, rokenrols, Dievs.

Šaurā sešstāvu ēka Špīgelgasē 1, kurā Hugo Balls, Emmija Henningsa, Tristans Carā un citi rīkoja savus absurdos mākslas vakarus, visu 20. gadsimta nogali nostāvēja tukša un aizmirsta, bet ap 2001. gadu Cīrihē sapulcējās bariņš jaunu aktīvistu, kuri nodēvēja sevi par neodadaistiem, pa kluso ievācās pamestajās telpās un sāka rīkot pasākumus un izstādes. Lai nu kas, bet dadaisms tur izrādījās dzīvāks par dzīvu. Protams, nepagāja ne gads, līdz kāds apzinīgs pilsonis vai varbūt mājas īpašnieks izsauca policiju. Neodadaisti tika izlikti uz ielas, bet vecais Cabaret Voltaire laimīgā vai nelaimīgā kārtā pamazām sāka līdzināties mūsdienīgai laikmetīgās mākslas institūcijai.

Pulksten divos pēcpusdienā espreso bārā nebija ko iedzert, tikai avokado sviestmaizes, šādi tādi tūrisma suvenīri un neliels izdevums ar nosaukumu “Dadaista rokasgrāmata”. Kamēr es to šķirstīju, pienāca kabarē darbiniece un teica, ja ir kādi jautājumi, lai nekautrējos un uzdodu tos viņai. Es, protams, gluži automātiski sāku apsvērt visu, ko vien pie pilna saprāta esošs cilvēks varētu gribēt zināt par šī apburošā kultūras pieminekļa darbību un lomu pilsētas dzīvē, bet tad šausmās atdūros pret sāpīgāko no jautājumiem: velns parāvis, kas ar mums noticis? Vēl pavisam nesen, skolas laikā, arī mēs ar domubiedriem un līdzgaitniekiem sevi uzskatījām par neodadaistiem, jo no visiem mākslas vēstures piedāvātajiem -ismiem Dada mūsu apziņas stāvokli raksturoja vislabāk. Mūsu pirmie eksperimenti performances mākslā gandrīz vienmēr beidzās direktores kabinetā, un, ja kāds ko jautāja, mēs vienmēr ar svētu pārliecību teicām: “Esam neodadaisti,” – izņemot to vienu reizi, kad neteicām neko un klusējot ēdām papīra salvetes. Ja šī pati Cabaret Voltaire darbiniece mani būtu uzrunājusi tolaik, es droši vien mākslas vārdā būtu jautājis: “Kur tad var pieteikties tām jūsu nodarbībām?”

Bet tagad es pēkšņi sapratu, ka esmu gājis cauri pārāk daudzām lidostu drošības pārbaudēm, nosūtījis pārāk daudz CV un iegaumējis pārāk daudz PIN kodu, rakstījis pārāk daudz projektu un atskaišu, lasījis pārāk daudz ziņu un faktu un strādājis, balsojis, maksājis, pircis un pārdevis, solījis un izpildījis, un tas viss bija licies tik sasodīti nopietni, svarīgi un, galvenais, jēgpilni, ka Dadas iekšējā klātbūtne nemanot bija kaut kur izkūpējusi. Tagad tā pamazām atgriezās kā asinsrite notirpušā rokā.

Es ieskatījos meitenei acīs un jautāju:

– Sakiet, vai dadaisms ir dzīvs?

– Bet protams, – viņa atbildēja un nez no kurienes materializēja žūksni informatīvu bukletu, – lūk, te jūs varat iepazīties ar mūsu darbības programmu. Mēs esam bezpeļņas organizācija, kas...

– Nē, nē. Jūs pārpratāt. Vai jūsuprāt dadaisms ir dzīvs?

Viņa brīdi padomāja, tad noteica:

– Ņemot vērā, kas notiek pasaulē? Manuprāt, šis dadaismam ir vislabvēlīgākais laiks.

Un viņai taisnība.