Darbā ar Dievieti

Garīgo meklētāju pagrīdes klubiņš atradās visparastākā daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā. Dzīvokļa plānojums bija atbilstošs – šaurs gaitenis, viena milzīga istaba, kas kalpoja par sanāksmju zāli, divas nelielas istabeles, kā arī mikrotualete pie pašas ieejas. Tajā varēja iespraukties tikai atmuguriski, turklāt ar durvīm sāpīgi saspiežot sev ceļgalus.

Pirms dažām dienām kāds paziņa bija apvaicājies, vai es negribētu piestrādāt par sargu reliģiskā apvienībā, kas nule kā sākusi domāt par drošības jautājumiem. “Bet ņem vērā,” viņš piekodināja, “tur var gadīties arī reāla nepieciešamība kādam aizlauzt rokas un izmest viņu pa durvīm.” Nospriedu, ka lai nu kam, bet šādam piedāvājumam esmu gatavs jebkurā diennakts laikā. Darba intervijā man paskaidroja, ka domubiedru grupas sanāksmēs nereti iemaldās elementi, kas alkst pēc konfliktiem. Grupas vadītāja gan bilda, ka parasti tādus apklusinot pati, bet, ja nu kādreiz tas neizdošoties, tad epilogs palikšot manā ziņā. Tā es tiku pieņemts darbā dekoratīvā iebiedētāja un šveicara lomā. Darba pienākumi prasīja, lai es apmeklētu pilnīgi visus grupas saietus. Gāzes pistole man bija pašam sava, un reliģiskās apvienības līderē tas izraisīja sajūsmu, par spīti maniem iebildumiem, ka to pielietot telpās būtu tas pats, kas mēģināt atkārtot ķīlnieku atbrīvošanas ainu no mūzikla Nord Ost. Viņa teica, ka esmu pārāk apsēsts ar likumiem un pilnīgi pietiks, ja pistole draudīgi karāsies man pie ribām kā pote pret opozīciju. Pēc pasākumiem mans pienākums bija pavadīt līderi uz mājām, lai neviens viņu pa ceļam pateicībā nenožņaugtu.

Jau pavisam drīz es, tērpies melnās drēbēs un zābakos, stāvēju gaitenī un spiedu namruņa pogu, lai ielaistu cilvēkus ēkā. Pār slieksni viņi kāpa aizelsušies un, pamanījuši pistoli man padusē, uzreiz bikli nolaida acis. Turpat šaurībā viņi novilka apavus un mēteļus un pa taisno devās uz vienu no mazajām istabiņām, lai veiktu apmaksu. Durvis aiz viņiem zibenīgi aizcirtās, jo finansiālajam aktam nedrīkstēja būt liecinieki. Viņi meta ziedojumus speciālā kastē, skaļi nosaukdami iemaksāto summu. Naudas vārds nekad nefigurēja, tikai mutisks paziņojums: 20 vai 40, 60 vai 100. Tur to dēvēja par enerģētisko apmaiņu un uzskatīja par pašsaprotamu, kā arī uzsvēra, ka cilvēks, kurš samaksājis lielāku summu, lekcijas vēstījumu uztvers nopietnāk.

No zālē izkārtotajiem saliekamajiem krēsliem jau laikus izvēlējos sev tādu, kas vienmēr nekļūdīgi saglabāja 90 grādu leņķi. Apmeklētāji mēdza no krēsliem slīdēt nost.

Man bija mēmi jāuzmana lekcijas norise, kurā garīgu alku pārņemtas sievietes (vīrieši tur bija retums) klausījās priekšvadītājas padomos un aforismos. Sākumā notika tas, ko tur dēvēja par meditāciju: lektore ieslēdza mūziku un centās novest cilvēkus līdz katarsei. Mūzikai kļūstot arvien smeldzīgākai, viņa lika iztēloties sevi mātes “puncī”, no kā dažām klātesošajām pār vaigiem neviļus sāka birt asaras. Tad atskanēja pavēle atvērt acis, sadoties rokās un pāros skatīties cits citam redzokļos, iztēlojoties pretī sēžam savu māti. Atskanēja aicinājumi viņai piedot un tika apgalvots, ka “viņa jūs mīl bez nosacījumiem”. Arī tas palielināja šņukstēšanu un sekmēja apskāvienus, sirsnības lēkmes un kolektīva saliedēšanos.

Viena dāma bija ieradusies ar kompleksu nastu, ko turpat vēlējās nomest. Vadītājai bija gatava atbilde: “Izkliedz savu sāpi! Kliedz! Kliedz!” Sieviete sāka spiegt kā durvīs iespiests sikspārnis, tikai dažas nieka oktāvas zemāk par ultraskaņu. Viņa kliedza četrrāpus pāris metru attālumā no manis, rīstījās, no mutes pilēja siekalas – stiepās kā no kailgliemeža –, un seja viņai kļuva zilgani sarkana. Pēc vismaz pusstundu garas bļaušanas sieviete zaudēja spēkus un saļima uz grīdas. Vēlāk viņa atzina, ka tiešām palicis vieglāk.

Pārnācis mājās, es joprojām dzirdēju to. Es pat iegāju dušā, cerot to bļaušanu no sevis noskalot. Es pielēju pilnu Muhinas projektēto glāzi ar aukstu šņabi un izdzēru. Redzot manu stāvokli, sieva apjautājās: “Varbūt tev nevajag tur strādāt?” Neizskaidrojamu cēloņu dēļ arī man izsprāga dažas asaras. Naktī es sapņoju par tupošo sievieti, kurai no mutes nebeidz un nebeidz plūst kliedzieni un gļotas.

Ar laiku es pieradu. Reizēm lekcijās man sāka kņudēt kaklā, bet klepot vai slaucīt acis mutautiņā nepiedienēja ne stājai, ne amatam. Tādos brīžos es aizvēru acis un vēroju iekšējā kņudiena dinamiku. Tas vienmēr uznāca spontāni, nepielūdzami, sasniedza zenītu un sasprindzināja kaklu kā stīgu, bet tad atlaidās kā lietuvēns pēc gaiļa dziesmas. Par tā uzbrukumu liecināja tikai asaras, kas novēloti nobira, bet tajās vismaz nebija nekādu emociju.

Lektore prata savu sakāmo pasniegt ar pārliecību; jebkurš iebildums vai pretarguments šķita nelūgts un neiederīgs. Reizēs, kad telpā iemaldījās svešinieks, to varēja just jau pēc gaisotnes. Sākumā tas uzmanīgi klausījās, bet kādā brīdī sāka oponēt, izraisot vispārēju sastingumu ar nosodījuma piegaršu. Vadītāja teica: “Kāpēc tu esi atnācis? Tāpēc, ka tev ir problēmas. Ja tev nebūtu problēmu, tu taču nenāktu. Ja tev ir ko teikt cilvēkiem, organizē savu lekciju un runā tur, bet šeit netraucē.” Pārsvarā cilvēks šādos gadījumos atmeta ar roku, taču, ja iebildējs bija pārāk pašpārliecināts, vadītāja mēdza izspēlēt citu kārti, atzīstot: “Tu esi spēcīgs, ar tevi nevar manipulēt.” Tas lika spēcīgajam cilvēkam lepnumā piepūsties un uz vietas aizmirst par strīdu. Vienai sievietei, kas bija atnākusi ar savas mājas fotogrāfiju un jautājumu, vai ēku vajag pārdot, viņa vaicāja: “Un kā tu pati domā?” Tā nekavējoties atzina: “Jāpārdod!” Vadītāja secināja: “Redzi, tu pati zini. Tev sirds pati saka priekšā.” Tiesa, lai sadzirdētu sirdsbalsi, nācās ziedot, citādi tā paliktu nesadzirdēta.

Kādu dienu vadītāja nolēma vērsties arī pret mani, acīmredzot nespēdama izturēt ideoloģiski svešādo elementu savā perfekti pakārtotajā svētnīcā. “Kā iet?” viņa nevainīgi apvaicājās pārtraukumā. Es atzinu, ka normāli. Tas izraisīja detonējošu reakciju: “Kāpēc tikai normāli? Jāsaka: perfekti! Vislabāk! Kamēr tu tā nesaki, tu arī dzīvo tikai daļēji, uz pusslodzi, tāpēc arī neesi laimīgs. Bet tev vienkārši jāatzīst, ka tev ir problēma, un tas būs risinājuma sākums. Vienkārši atzīsti!” Viņa skatījās man acīs un pietuvināja savu seju manai. “Vienkārši atzīsti,” viņa atkārtoja, virzoties arvien tuvāk. Gluži kā kņudiens kaklā, arī viņa sasniedza augstāko spiediena punktu un atkāpās. Es sapratu, ka šādi gājieni ir tikai laika jautājums un ka jābūt tiem gatavam. Pateicu, ka es taču neesmu viņas mērķauditorija, bet gan darbinieks un ka viņa kaut ko sajaukusi. Tas nostrādāja.

Kad ar regulāru spiegšanu jau biju apradis, klubiņā parādījās jauns žanrs, kas atgādināja spēli par skeletiem skapī. Visi sasēdās aplī un intīmā gaisotnē stāstīja savus noslēpumus. Vienai uz sirdsapziņas bija septiņi aborti, cits bija krāpis sievu ar jaunāku meiteni, ko tagad rūgti nožēloja, vēl kāda dalībniece tikusi izvarota. Vadītājai patika šāda vektora sižeti. Viņa nespēja noticēt, ka ir arī tādas ģimenes, kurās iztiek bez incesta vai izvarošanas ar lāpstas kātu. Ja šādu notikumu nebija, tas tika skaidrots kā traumas rezultāts, kā subjekta neapzināta izvēle tos aizmirst – bet izveseļoties varēja, tikai no jauna tos atminoties. Kāds mazrunīgs puisis, kurš bieži apmeklēja pasākumus, vienā no šādiem vakariem pēc pāris stundu mudināšanas bija spiests atzīties, ka viņu iekārojis vecākais brālis un arī apmierinājis savas slimīgās tieksmes. Līdzjūtīgās pusmūža dāmas apskāva raudošo upuri, un viņi visi ilgi līgojās kā ūdenszāles Tarkovska filmās. Tad lektore sacīja, ka puisim vajagot atbrīvot mājas no vecām enerģijām, lai sāktu jaunu dzīvi. Tā arī bija standarta procedūra: dzimtas karmu iemiesoja lietas, kas piederēja senatnei; lai dzīvotu pilnvērtīgi, no tām vajadzēja atbrīvoties. Tiesa, puisis padomu uztvēra burtiski. Pēc dažām dienām uz garīgo zināšanu oāzi piezvanīja puiša vecāki un atklāja, ka viņu prombūtnes laikā seksuālās vardarbības upuris mājās bija sazāģējis un sadedzinājis pilnīgi visas mēbeles.

Citai upurei, kura apgalvoja, ka reiz reibumā tikusi izvarota un kopš tās reizes nepanes alkoholu, eksperte ielēja pilnu glāzi ar viskiju un lika turpat uz vietas izdzert. Viņa mēģināja to izdarīt, tad sāka klepot, spļaudījās un vēma. Ja kādam aizsietu acis un liktu pēc skaņām uzminēt, kas šī par mizanscēnu, atbilde, visticamāk, būtu: santehniķis mēģina atbrīvot izlietni no aizsērējuma. Lūpas viņai bija lielas un slapjas, acu tuša tecēja pār vaigiem, bet viskijs bija jāizdzer par katru cenu, lai varētu atšķirt jaunu, sniegbaltu dzīves lappusi, nevis gremdēties postošajā pagātnē ar tās rēgiem un pāridarījumiem.

Lekciju pārtraukumos ļaudis drūzmējās gaitenī, beržoties cits pret citu ar vēderiem. Daļa vēlējās tikt tualetē, kuras apmeklējuma mērķi klātesošie varēja nekļūdīgi noteikt pēc skaņām. Taču gaitenī atradās arī stikla skapis ar Indijas rotām un burvju nūjiņām. Maģijai bija nepieciešamas lūgšanu krelles, ar tām jebkuri atkārtoti vārdi kļuva par patiesību. Kad kāds no šiem artefaktiem tika demonstrēts publikai, to vienmēr papildināja ar ievadvārdiem “ļoti spēcīgs amulets”, un tad sievietēm ar degošām acīm bija mokoši jāizvēlas starp finansiālo labklājību un, piemēram, pretējā dzimuma pievilināšanu. Viena kliente ar smokey eyes stila grimu atveda līdzi vīru, kurš izpirka visu skapi gandrīz tukšu, bet kopš tās reizes viņi abi vairs netika redzēti. Iespējams, tagad šie spēcīgie amuleti kaut kur tiek tirgoti lētāk. Bet varbūt pāris vienkārši neizturēja tik augstu maģijas koncentrāciju.

Viendien ierastajā lekciju un meditāciju rutīnā iejaucās tas, ko turpmāk vadība sāka dēvēt par Dievieti. Ilgas meditācijas laikā kāda omulīga, smaidīga dāma sāka drebēt pie visām miesām un nesaprotamā valodā kliegt. Pa visiem mēs noguldījām viņu uz grīdas, es pasitu viņai zem pakauša spilvenu, lai tante sevi nesavaino. Izrādījās, Dieviete nevarēja iemiesoties cilvēkā citādi, kā vien liekot tam agonijā trīcēt un aurot. Daži vairāk pieredzējuši klienti spiedās pie pulsējošās miesas un uzdeva tai sev būtiskus neatbildētus jautājumus. Nepārstājot raustīties, tantes miesa, kas ātri vien kļuva tumši sarkana un pārklājās sīkām sviedru lāsītēm, bļāva pretī Šaļapina basā: “Nožēlo grēkus!” Auditoriju pāršalca dievbijīgi čuksti. Dievietes vizīte turpinājās vismaz pusotru stundu. Vēl pusotra stunda pagāja, atgriežot tanti pie samaņas. Pa to laiku es nepacietīgi vēros pulkstenī, gaidot, kad man izmaksās naudu aploksnē un varēšu doties mājup. Tante gulēja sviedru un citu izdalījumu peļķē, vārgi elpoja un lēnām atkusa. Dieviete tovakar bija plosījusies kā orkāns. Kopš tās reizes Viņas vizītes kļuva par tradīciju. Reizēm Dieviete iemiesojās cilvēkā, kurš bija atnācis pirmo reizi un pat lāgā nepaguva nobrīnīties par šādu dievišķās manifestācijas izvēli. Pēc Dievietes penetrācijas cilvēks allaž izskatījās sagrauts un izpostīts kā pilsēta pēc zemestrīces. Vadītāja gan to uzskatīja par ļoti labu un glaimojošu zīmi, jo pie kura katra tomēr Dieviete nenākot.

Sākot apzināties savas ietekmes apmērus, pulciņa vadītāja nosprieda, ka viņa ir sirpis Dieva rokās, kas pļauj ļaužu iekšējo dēmonu galvas kā labību un sien tās kūlīšos. Turpmāk dzīvoklī tika organizēts pasākums, ko dēvēja par dēmonu izdzīšanu: vairākas stundas no vietas gandrīz pilnīgā tumsā divi jaunieši ar dzīvniecisku degsmi sita šamaņu bungas un klātesošie ļāva izpausties visam, kas nu viņiem tur bija. Kāda kliente izlūdzās atļauju paņemt līdzi audzinātus pīļu suņus, kurus it kā nebija kur atstāt. Dzīvnieki uz notiekošo raudzījās mierīgi, bet, izdzirdējuši ekstātiskos bļāvienus: “Dēmoni, ārā! Dēmoni, ārā!”, uztvēra tikai pēdējo vārdu un metās pie durvīm cerībā uz pastaigu. Savukārt mans postenis tika pārvietots aiz durvīm ārpus dzīvokļa, lai neļautu kaimiņiem izskrūvēt sektai korķus: šādi precedenti jau bija piedzīvoti. Kad orģija sākās, visa māja drebēja, un tas patiešām vilināja kaimiņus pie drošinātāju skapja kā stabule kobru. Vienai kaimiņienei, kura, jau skrienot pa trepēm, bija savilkusi roku iedomāta korķa izskrūvēšanas žestā, paskaidroju, ka turpmāk šādas nekārtības netiks pieļautas, un neapmierinātības gadījumā ieteicu saukt policiju, lai risinātu konfliktu likumīgā ceļā. Un policija tiešām atbrauca; tiesa, dzīvokļa dēmonu perēklī viņi iekšā netika, jo vadītāja nostājās durvīs un piesauca reliģisko kopienu pulcēšanās brīvību un iekšējo rituālu neaizskaramību. Policisti atkāpās kā velni no svētā ūdens, bet dēmonu izdzinēja gavilēja, svinot uzvaru pār tumsas spēkiem.

Nereti īpašas svētku meditācijas pulcināja vairāk cilvēku, nekā bija iespējams satilpt lielajā zālē. Smaržkoku dvingā un bezgaisā, sveču ugunij tiecoties nodedzināt cilvēkā visu ļauno, apmeklētāji nodevās pašattīrīšanās rituāliem un skandināja mantras. Noreibt varēja no sieviešu nagu lakas garaiņiem, nerunājot nemaz par dēmonu atkāpšanos. Viena meitenīte izvēlās no zāles pagalam noreibusi, un es pat nepaspēju noskaitīt līdz trīs, kad viņa jau bija atvadījusies no samaņas un ar degunu pa priekšu ienirusi klientu zābaku jūrā.

Lai veicinātu cilvēku atvērtību, vadība nolēma izsniegt tiem pa vīna glāzei, reklamējot to kā maģisku dzērienu ar slepenu sastāvu. Taču vaigu sārtums dzima lēnāk, nekā bija paredzēts: nācās palielināt apgriezienus. Es pajokoju, ka vīnu vajag atšķaidīt ar degvīnu, taču lektore pateicās par ideju un aizsūtīja mani uz veikalu pēc šņabja. Dubultā stiprinātais kagors dievišķo dzirksti šķīla zibenīgi, par Jēzus asiņu jaudu vairs nebija nekādu šaubu.

Kamēr cilvēki meditēja aizdarītām acīm, viņus varēja vērot un iedalīt kategorijās. Lai gan klientu sastāvs bija visnotaļ mainīgs, daudzi nāca regulāri, un es viņus jau labi pazinu. Vienu dienu viņos iemiesojas Dieviete, puņķaini viņi vārtās pa grīdu, kliedz tā, ka var redzēt plombes un smaganas, bet jau nākamajā dienā es viņus satieku operā vai veikalā pie kases pērkam maizi.

Viens klients, kurš allaž atklāti lakstojās ap jaunām meitenēm, meklēdams fizisku kontaktu, reiz pēc vadītājas pavēles visu ļaužu klātbūtnē izģērbās pilnīgi kails un secināja: “Tāds nu es esmu, kroplis.” Visi klātesošie to uztvēra kā pēkšņu psihoterapijas flešmobu un centās izprast mācību. Sievietes skatījās, kā viņš mīņājas uz vietas, gluži kā cenšoties ar kāju uzslaucīt putekļus uz šaufeles. Cerībā atkailināt dvēseli viņš bija nonācis arī līdz miesai, piemetinot: “Es arī savu sievu sev virsū uzdabūju tikai trīs gadus pēc laulībām.” Es iztēlojos, kā viņš nes savu sievu uz pleca gluži kā Lielais Kristaps bērnu, un tā arī nesapratu, kāpēc viņš visus šos gadus to tik kaislīgi bija vēlējies. Man viņš daudznozīmīgi iedeva savu vizītkarti, ko nekavējoties izmetu, jo negribēju, lai viņš arī mani kādreiz uzdabū sev virsū.

Pamazām reliģiskā apvienība kļuva arvien atraisītāka, un viens vārds valdīja tās telpās: meditācija. Šādi sāka dēvēt arī neprātīgas dejas mūsdienu elektroniskās mūzikas pavadībā. Cilvēki stipri piesviedrēja telpu, grīda kļuva slidena, pa sienām kā moku kambarī ritēja kondensāta pilieni. Viena sieviete krūšturī ieskrējās un kā kērlinga akmens aizslīdēja pa grīdu, tad vēl un vēlreiz. Citam horeogrāfiskā stihija lika paķert krēslu un tumsā sākt no visa spēka to vēzēt pa gaisu. Šajā brīdī es pieņēmu lēmumu krēsla cilvēku neitralizēt. Nogāzis viņu uz grīdas, es aizlocīju tā kājas pie dibena un, stingri turēdams viņam rokas aiz muguras, uzsēdos virsū. Šādu pozu noteiktās aprindās dēvē par aploksnīti. Onkulis bija reizes pusotras mazāks par mani, bet izrauties centās tik sparīgi, ka tik tikko spēju viņu noturēt. Varbūt tādēļ, ka aploksnīte pilnā rīklē auroja, pārējie nosprieda, ka viņā iemiesojušies dēmoni, tāpēc paķēra zvanus un sāka tos ar joni zvanīt kolēģim pie galvas. Pēc tam bēra viņam uz galvas sāli, kam, kā zināms, vajadzētu visu attīrīt, tomēr sasālītais joprojām turpināja brēkt. Tas bija brīdis, kad man galvā beidzot iešāvās doma, ka es, šķiet, tomēr strādāju dīvainā vietā. Onkulis atžilba pēc stundas. Kad palaidu viņu vaļā, viņš atzinīgi paspieda manu nogurušo roku: “Paldies!”

Viss iesākās diezgan nevainīgi, kad pēc teorētiskā ievada tantriskajā seksā iekarsusī vadītāja pēra vienu pliku vīreli ar siksnu pa dibenu un pilināja tam virsū vasku.

Vīriešiem ieeja šajā jogas pasākumā bija paredzēta par brīvu, jo viņi bija mazākumā. Viens kundalini enerģijas atmodināšanas entuziasts tika par partneri kādai blondīnei, kura bija vijolniece. Kaut kāda iemesla dēļ mūziķe sāka vīrieti pļaukāt un iekaustīt. Viņš kļuva sarkans, bet dominēšanas akts turpinājās visu vakaru. Kādu jaunieti istabas kaktā bija ievilkuši veseli divi sukubi: kamēr viena dāma centās atpogāt viņam bikses, cita sūkāja viņa rokas pirkstus.

Es sēdēju ar pistoli padusē un zābakiem kājās un sekoju drošībai.

Netālu no manis kāds pāris bija savienojies pilnā kontaktā. Vēlāk vīrietis, atraisījies no kontakta, pienāca pie manis un palūdza izlaist viņu ārā uzpīpēt. Atgriezies viņš nostājās man blakus, uzmeta skatu telpai, kur garīgā izaugsmē pulsēja kaili ķermeņi, ieskatījās man acīs un pavaicāja: “Klau, tavuprāt, tas ir normāli?” Es atbildēju, ka nezinu, bet esmu jau pieradis.

Tovakar uz sievas jautājumu, kā gāja darbā, atbildēju: “Pisās.”