Dēļu barometrs

Esmu pārgājienā pa Dandenongiem un dzirdu klusus klikšķus. Iespējams, ka tās ir dēles, kas piesūcas un atkal atlaižas vaļā. Dēles, kas dara tieši tā, kā mani brīdināja, – krīt man virsū no koku lapotnes. Iespējams arī, ka skaņa ir tikai manā galvā. Klikšķis atgādina skaņu, ar kādu griežas un griežas bērniem drošas zāļu pudelītes vāciņš. Tas ir tāds klikšķis, ar kādu sāk darboties atrakciju parka kalniņu dzelzceļš.

Noskaņa ir viduslaicīga, jo tieši tāds ir jebkuras lietusmeža upes ielejas vēsturiskais stils neatkarīgi no konkrētās atrašanās vietas. Celmi kā kapakmeņi iezīmē vietas, kur to kritušie radītāji mikli sairuši un iejukuši pazemes grants slāņos. Anaerobas hifu šķeteres izsprāgst no zemes jau kā sēnes – adatenes spraucas cauri sūnām kā mazuļa zobiņi. Reizēm, ja gadās iespert pa zemeszvaigzni, tā izšauj veselu sporu stabu, kas aizklumburo pa taku kā paparžu stumts maza bērna rēgs. Smaržo pēc asinīm. Pēc slapjas dzelzs. Netīrumi un rūgums grambās. Kaut kas skrāpējies, kaut kas slīdējis – nakts teātra kņada uz meža takas. Sagrauzti kauli ekskrementos; šajā vietā dubļi ir izdangāti un piebārstīti ar spalvām. Pamiruši putekļi gaisā. Un dēles. Čum un mudž neredzamas dēles. Tu nojaut to klātbūtni uz katra soļa – kokos, strautos, brikšņos, papardēs. Dēļu kustības unisons. Kā monstrs, kas sacirsts gabalos un izsvaidīts. Tagad, paklausot mana zīdītājdzīvnieciskā siltuma un smaržas pavēlei, tas atkal mēģina savākties vienkop; tas rāpo pa ēnu arvien straujākā nāves dejā. Man liekas, es dzirdu klikšķus. Nē, tā nav manu žokļu klaboņa. Es mēģinu saņemt sevi rokās – pret dēlēm.

Divas dēles pārojoties saspiežas kopā kā vienas mutes lūpas. Neskūpstošs skūpsts lapu pakaišos vai klīrīgi neapmierināta grimase. Vai nu vienādi, vai otrādi, taču tajā ir kaut kas izteiksmīgs. Tik līdzīgi spraugai, atverei – ja tā atplešas, tad kam (un cik plati, cik tumši)? Olīvmelnas lūpas uz meža zemsegas. Katrai dēlei ir divas sirdis. Divas dēles savieno savus jūtīgos priekšējos piesūcekņus un cieši sakļaujas ar sāniem. Šīs grimasē savilktās lūpas pulsē, saraujas un ņurcās, tās izplūst, kūst, pil. Vienmēr liekas, ka dēles gļotām klātā āda gribētu izšķīdināt jebkuru virsmu, ar ko sastopas, tāpēc, kad viena dēle sakļaujas ar otru, iedomājieties: robeža starp tām vispirms atvilgst, tad kļūst šķidra, tad – vai tad ne? – izzūd. Ar kuru daļu dēle iekožas – vai ar to pašu, ar kuru pārojas?

Kad redzēti šādi sūnās izbārstīti mazi dēļu dubletiņi un krucifiksiņi, citur, noslēdzot vēstuli, ievelc divas bučiņas: XX. Dzimumhromosomas, taču dēlēm to nav. Cik tālu tiek roka, pirms prātā iešaujas doma: ko es te mēģinu izsvītrot?

Dēles ir hermafrodīti. Taču ne uzreiz. Tās sāk dzīvi ar diviem komplektiem vēl neizveidojušos ģenitāliju; tālāk dzimumorgāni attīstās secīgi. Vispirms vīrišķie; pēc tam dēle pārveidojas par sievišķu būtni. Pārejas mirklis: sievišķais aprij iekšējo vīrišķo. Bet varbūt šis process mazāk atgādina pieveikšanu, uzbrukumu – varbūt tā ir lēnīga atkāpšanās, paiešana malā.

Kāpēc pirmais impulss, neapzinātais impulss, bija domāt par atņemšanu – piedēvēt šiem uzrakstītajiem skūpstiem izsvītrošanas darbu? X apzīmē arī reizināšanu. X atsauc prātā šūšanas krusta dūrienus, ķirurga uzliktas šuves, sāpīgi vaļējas brūces aizlāpīšanu. Man ir sajūta, ka tam ir kaut kāds sakars ar dēļu locīšanos Dandenongos. Tik smalka robeža starp dziedēšanu un kaitēšanu, tās pārkāpšanu. (XXX uz pudelītes – zāles, alkohols vai inde?) Vērojot dēles, mulsināja – un pārmaiņus likās brīnumains – jautājums, vai tās mēģina viena otru iesūkt, saplūstot vienā, izgriežot sevi uz otru pusi, vai vairoties? Vai mērķis bija vairāk dēļu vai mazāk? Man tobrīd tik ļoti gribējās tām pieskarties, iespraukties starp šīm sakniebtajām lūpām. Taču es to nedarīju, zinot, ka tas ir bīstami. Ja dēles tiek klāt, tās var iespraukties pa nāsi vai paslīdēt zem plakstiņa. Tad kaitējums būs nopietns.

Freidam reiz bija paciente, gadus 30 veca un, kā viņš raksta, “ārkārtīgi pievilcīga un izskatīga”. Šī sieviete aizgāja pie slavenā psihoanalītiķa pēc incidenta, kad bija dzirdējusi klikšķēšanu vai tikšķēšanu, ko nespēja izskaidrot. Pacientes stāsts bija šāds. Viņai bija vīrietis, jauns mīļākais, un reiz, dienas laikā aizgājusi šim kungam līdzi uz viņa “vecpuiša istabu” un uz dīvāna erotiski izģērbusies, viņa satraukta izdzirdēja no rakstāmgalda puses fotokameras klikšķi.

Vēlāk sieviete nonāca pie pārliecības, ka viņas mīļākais paslēpis līdzzinātāju (vai līdzzinātājus) aiz aizkara rakstāmgalda tuvumā – cilvēkus, kuriem uzticēts nofotografēt viņu kailu šī kunga apartamentos. Sieviete sadzirdēja slēdža klikšķēšanu, un mīļākais viņai pārvērtās par vajātāju. Viņa aizbēga (neatvilkusi aizkaru) un pēc tam apņēmīgi apbēra vīrieti ar garām, pārmetošām vēstulēm. Vīrietis apsūdzību noraidīja: nekāda vuajerista istabā nav bijis! Taču šī doma pārņēma sievieti savā varā, līdz viņa juta, ka nespēj no tās paglābties ne uz brīdi: tā jau bija apsēstība. Kas ir šis piedauzīgais fotogrāfs, kurš sazvērējies ar viņas mīļāko? Vai šis cilvēks par viņu jūsmo divkāršā mērā, vai arī viņam ir kauns? Varbūt kauns par viņu, sieviete bažījās. Vai uzņēmumā viņa izskatās vulgāri? Iepletusi kājas, visu atsegusi? Vai mīļākā nolūks ir dalīties viņā ar kādu citu vai citiem? Vai arī viņš grib notvert viņas tēlu, lai vēlāk baudītu kā savu īpašumu – paturētu viņu sev, atvilktnē vai starp grāmatas lapām. (Varbūt kopā ar citu sieviešu fotogrāfijām.)

Freida atstāstā sieviete nenosauc vārdā savas bailes, ka bijusi izvirtīgi baudkāra vai kļuvusi par šādas baudkāres objektu. Izvirtīgi baudkārs (lecherous): tāds, kas izrāda aizvainojošu seksuālu iekāri. Vīriešu kārtas izvirtulis (lecher) ir cilvēks, kas aizraujas ar piedauzībām, izlaidīgu uzdzīvi, ir nesātīgs rīma, netiklis, parazīts. Vārda sievišķā forma ir lechiere vai lickestre, burtiski – “laizītāja”. Juteklīga laizītāja. Angļu valodā saglabājusies tikai vīrišķā forma ar savu negatīvo konotāciju. Biedējoša miesaskāre, nevēlama un pārmērīga iekāre. Mūsdienīgā izpratnē lecher ir lūriķis, perverts, kurš knipsē zem sieviešu svārkiem, taču arī patērētājs, grābšķis, auras laizītājs, piesūceknis, dēle.

Freida diagnoze šo fotogrāfu aiz guļamistabas aizkara pārvērš par halucināciju, turklāt tas nav ne fotogrāfa, ne cita vīrieša, bet vērojošas sievietes tēls. Tas ir pacientes mātes surogāts. Psihoanalītiķis apgalvo, ka iedomātā persona, kas iztēlē nomainījusi dzimumu, nav nekas cits kā sievietes apspiestā lesbisma eksternalizācija.

Ar šo skaidrojumu mēs varam izrēķināties gluži veikli (un ar zināmu aizkaitinājumu). Bet ko lai iesāk ar skaņu, ar šo klikšķi? Tā ir sajūta, nevis skaņa, ziņo Freids, tas ir iekšējs troksnis. Viņš paskaidro sīkāk. Paciente savu fizisko reakciju jutusi kā kaut ko sadzirdamu. Kāpēc? Viņa nespēja atzīt par savām un pieņemt savas tābrīža ķermeniskās izjūtas – erotisku uzbudinājumu no apziņas, ka ir trijstūrī ar savu iedomāto vuajeristu un mīļāko. Klikšķis, ko sieviete dzirdējusi, bijusi “pukstu jeb pulsēšanas sajūta viņas klitorā”, raksta Freids. Klikšķis bija iekšējs un nāca no viņas pašas. Kamera bija viņā pašā. Kamera bija viņas klitors.

Freids šeit atklājis ļoti būtisku lietu: nav nekā introspektīvāka par ekshibicionismu.

Taču es bieži esmu lauzījusi galvu par rakstāmgalda nozīmi šajā simptomoloģijā. Tas, ka skaņa nāca tieši no rakstāmgalda puses, neliekas nebūtiska detaļa. Rakstāmgalds, šī cietā, vēsā virsma, uz kuras sievietes mīļākais rakstīja viņai mīlestības vēstules, parakstot un nobeidzot tās ar XX. Un viņš tā noteikti darīja, gan pirms, gan pēc strīda, ja viņa mērķis bija atvilināt mīļāko atpakaļ vai pielabināties viņai. (Viens X apzīmē to es, kas raksta vēstuli, otrs X – to, kurš vēlas to, ko vēlas uz dīvāna, un attālums starp šiem diviem es var būt pavisam neliels vai ļoti liels.)

Bet varbūt viņš parakstīja katru vēstuli tikai ar vienu X sava īstā vārda vietā. Tas ir tāds X, kas vienlaikus ir izdzēsts vārds (pārtvertā sarakstē anonīmais X var apzīmēt jebkuru) un izteiktas intimitātes zīme. Kurš ir tas, kura iekāre izritināma no šī vientuļā X ciešās ass? Sievietei tas bija jāzina; viņas pielūdzējs iztēlojās sevi vienu un sevišķu – vienīgo X viņas pastkastītē.

Uzvelc X ar pildspalvu uz papīra, un šis švikt-švikt var arī izklausīties pēc klikšķēšanas. Pamēģini to tagad. Tad uz brīdi nostājies istabas otrā galā un ieklausies.

Tās pašas psiholoģiskās mocības, ko sagādā doma par fotogrāfu aiz aizkara, šī reizē zināšana un nezināšana, ir arī dēļu ierocis. Mani sakodušas divas dēles – vai vismaz divas dēles, ko es tiešām esmu redzējusi. Viena – pusaudzes gados, otra – pērn. Daudzas citas esmu tikai iztēlojusies – fantomdēles, kuras man likušas pēc atgriešanās no meža rūpīgi aplūkot savu ādu ar pūdernīcas spogulīša palīdzību. Pirmā dēle piesūcās man padusē pēc peldes kartē neiezīmētā upītē Valpolā Rietumaustrālijā. Ledains ūdens kokakolas krāsā. Ja to var izturēt – un es tiešām domāju eksistences līmenī –, tad dēles kodiens ne drusciņas nesāpēs. Dēli nevajagot atraut no ādas tās maltītes vidū, kaisīt tai virsū sāli vai svilināt ar cigareti, jo tad tā var atrīt savu bīstamo kuņģa šķidrumu un tas izraisa infekciju. Labāk nogaidīt. Valpolas dēle pietūka resna un blīva kā vīģe un tad nokrita. Tā ieslīdēja pamežā. Es to pavadīju ar ilgpilnu skatienu. Tur tā aizlocījās ar manām asinīm vēderā, ieurbās ar mani upes krasta dubļos. Es nevienam neko neteicu, baidoties, ka manu stāstu uzņems ar riebumu. Kur sākas un kur beidzas ķermenis? Pusaudzes gados es šo jautājumu sev uzdevu bieži. Reizēm atbilde stāstīja par baudu, reizēm – par paranoju.

Stāsts par otru dēli ir pārāk personisks, lai to stāstītu.

Nu labi, pastāstīšu. Otra dēle bija pavisam sīciņa. Tā man uzklupa no kokpapardes spurainā stumbra, pret kuru es biju atspiesta, un piezīdās pie mana kailā gurna. Es to notriecu ar pirksta kauliņu, vēl pirms vārds “dēle” bija paguvis nonākt man uz mēles, man šķiet – vēl pirms es aptvēru, ka tā ir dēle (šausmās, ko izraisa ieraudzīta dēle, ir kaut kas no evolūcijas). Tad es lūdzu vīrieti, ar kuru biju kopā, lai viņš pārstāj, un ieraudzīju, ka pirmīt uzliktā lūpukrāsa uztriepusi viņam uz krūtīm sarkanu zīmi – kā divas gailošas dēles, kas noguldītas viena otrai līdzās. Dienasgaisma vilka pēdējo elpu. Es gribēju, lai viņš mani apskata no galvas līdz kājām, meklējot citas dēles. Es tās nejutu, taču biju cieši pārliecināta, ka dēles pa mums lodā kā pirms brīža manā erotiskajā iztēlē uzburto – vai varbūt reāli eksistējošo – fotoaparātiem apkārto un kārīgi svelmaini dvašojošo tūristu skatieni no attālas takas virs mūsu galvām.

Tagad es dzirdu un nedzirdu klusus klikšķus. Varbūt tie ir sienāži vai kaut kur sprāgst nobriedušas sēklu pogaļas. Varbūt tās ir domas par vēstuli, ko gribu uzrakstīt un savā prātā jau esmu sākusi sacerēt. Vai varbūt tas putns, kas sašķaida gliemežu čaulas, triecot tās vienreiz, divreiz pret akmeni. Viena dēle neizdod nekādu skaņu. Tā ir tikai atvērta iekava un puse no mutes – vienmēr ieplesta, vienmēr izsalkusi.