Īsais kurss, kā būt īgnam nūģim

Es gribētu, lai mana draudzene vai kaimiņiene būtu Frana Lībovica un mēs sēdētu Vērmanes dārzā un komentētu visu – no Prozas lasījumiem līdz Eirovīzijai un vēlēšanām. Pirms apokalipses laiku sākuma, īsi pirms mēra laikiem, kad 2020. gada janvārī staigāju pa Ņujorkas ielām, cerēju Čelsijā satikt lielāko Amerikas nūģi, kura vicinātu kulakus nopakaļ velobraucējiem un pieprasītu no tūristiem, lai viņi beidzot saprot, ka šī ir īsta pilsēta, un nestāv kā apjukuši ķirbji trotuāra vidū. Un es būtu tas ķirbis. Mēs smietos par Franas sūrajiem jokiem tikpat skaļi kā Skorsēze viņa otrajā, ne pirmajā dokumentālajā filmā par Lībovicu.

Frana Lībovica ir cilvēks, kas Jaunā gada apņemšanās raksta citiem, ne sev. Viņas mīļākā diena ir nakts, un nekāds labrīt nepastāv, jo no rīta nekas nevar būt labs. Frana sakās zinām, ka citviet dzīvot būtu ērtāk, jo Ņujorkā pat gājiens uz ķīmisko tīrītavu pārvēršas Vāgnera operā, bet nekur citur viņu vairs neņems pretī.

Frana Lībovica ir leģendāra un visai ekscentriska Ņujorkas intelektuāle, rakstniece, kura gadus trīsdesmit neko nav uzrakstījusi, viņa lasa grāmatas un komentē visu, kas krīt uz nerviem. Franai nav ne mobilā telefona, ne datora: ja jūs viņai zvanāt, tad labāk uz mājām vai uz to krogu, kur šī nedzērāja tobrīd sēž. Viņa ir tā Ņujorkas Lībovica, kura nav fotogrāfe un Sūzanas Sontāgas dzīvesbiedre, kaut arī pieder pie slavenās lesbiešu veterānu brigādes.

Viņas stils ir: vienā rokā cigarete, uz deguna raga brilles, mugurā pēc pasūtījuma šūdināta žakete, kas maksā jūsu dzīvokļa pusgada īri, stērķelēti balti krekli ar aproču pogām, kājās kovboju zābaki, par kādiem kovboji var vienīgi sapņot. Frana nāk no ebreju ģimenes, un viņas etniskie mati ir nepaklausīgi kā Bēthovenam.

Ja Frana būtu jūsu gide Ņujorkā, viņa teiktu, ka šobrīd pilsēta ir daudz tīrāka un garlaicīgāka nekā jebkad iepriekš. Acīmredzot, kad esi piedzīvojis 70. gadus kopā ar Vorholu, glabājis no AIDS visapkārt mirstošus draugus māksliniekus, daudz mīlējis un zaudējis, viss top garlaicīgs. Tūristiem esot uzbūvēts Taimskvērs, kas ir apkaunojošs mirguļojošu ekrānu pleķis, kauna traips. Ņujorkieši, cits citu tur satiekot, sākot taisnoties kā mācītājs pie venerologa un uzvedoties kā 70. gadu Ņujorkas geju klubā, sākdami izdomāt visādus attaisnojumus: es te gāju garām, veicu lauka pētījumus, man papēdis nolūza, pirku Brodvejas mūziklu biļetes radiem no laukiem. Frana vienmēr izsmej Taimskvēru, tur izliktos zviļņus un puķupodus, visu, kas liktos simpātisks tūristiem no Nebraskas. Viņai labāk noderētu miesnieks un labs kurpnieks, praktiskas lietas vietējiem. Pandēmijas laikā Lībovica sagaidīja sapņa piepildījumu, Taimskvērs bija tukšs, nebija ne tūristu, ne vietējo.

Frana dzīvo retinātajā Čelsijas gaisā, bet viņa skatās televizoru un pandēmijas laikā esot bezgalīgi runājusi pa telefonu ar draugiem, kuriem parasti nepatīk šis vecmodīgais saziņas veids. Ziņas gan vairs neesot ziņas, katra reportāža sākoties ar “Pa putekļaino Afganistānas ceļu virzās sagumuši cilvēku stāvi...”. Publicistika, ne ziņas. Kopš Frana Lībovica to pateica, es vairs nespēju nedzirdēt ziņu dienesta apspiesti poētisko pieeju kārtējai cilvēces katastrofai. Tas izklausās kā mana vēstures skolotāja Valda Klišāna irgošanās, ka katrs skolēns stāstu par 1905. gada revolūciju Rīgā iesāk ar laikapstākļiem: “Sniga slapjš sniegs, pūta auksti vēji,” – tāds bija pirmais teikums padomju laiku mācību grāmatā. Kāds gan vēl varēja būt laiks 13. janvārī, ja zināms, ka viss beigsies slikti!

Pirmo reizi Franu Lībovicu dzirdēju Jeruzalemē: viņa izklausījās pēc manu Ņujorkas draugu radiem, kuriem katrs gājiens uz restorānu vai tirgu izvērtās smieklīgi absurdā šķēršļu joslā. Tāds kvetch žanrs – žēlošanās un sūdzēšanās ir retoriskas vaimanas, ko neviens nespēs atrisināt, sīkumi, kuru nozīme pieaug kosmiskos apmēros. Ne velti šis jidiša vārds ieklīdis angļu valodā uz palikšanu.

Kad klausos vienu no viņas bezgalīgajām intervijām, jāpiezīmē, ka tās visas notiek stipri līdzīgi. Frana kaislīgi izsmej nejēdzīgus ņujorkiešu tikumus, pārpildītus muzejus, kas smaržo pēc ēdiena, nevis cigaretēm. Un liela daļa klausītāju to ir ar mieru klausīties jau veselu pusgadsimtu.

Frana paspējusi strādāt gan Endija Vorhola žurnālā, gan par taksisti: viņai pieder retro taksometrs pērļu pelēkā krāsā, kuru “hetero vīrieši uzskata par baltu”. Viņa iet ciemos pie Mārtina Skorsēzes skatīties vecas Holivudas filmas, bet reiz draudzējusies ar džeza dieviem Čārlzu Mingusu un Djūku Elingtonu. Franas māte Čārlzu slavējusi par apbrīnojamo apetīti.