Kā vadīt valsti reibuma stāvoklī: Mariano Melgareho

… Melgarejo,

bestia borracha, espumarajo

de minerales traicionados,

barba de infamia, barba horrenda

sobre los montes rencorosos.¹

Pablo Neruda “Vispārējais dziedājums”

Var droši apgalvot, ka atrašanos pastāvīgā reibulī diez vai kāds uzskatīs par ideāli piemērotu apziņas stāvokli tādas valsts apdomīgai un gudrai pārvaldīšanai, kura ir gandrīz tikpat liela kā Kolumbija. Nezinu spriest – ir tā patiesība vai nav. Pavisam droši zinu tikai to, ka slavas apvītais ģenerālis Mariano Melgareho pārvaldīja Bolīviju no 1864. līdz 1871. gadam, ne brīdi nebūdams skaidrā.

Melgareho bija necilas izcelsmes jauktenis, turklāt ārlaulības bērns. Viņa māte bija nabadzīga sieviete no ciema, bet tēvs – visai pārticis kaimiņš, kurš viņu pameta, kad bija apaugļojis. Kad piedzima mazais bastards, tēvā pamodās jūtas, un viņš atgriezās pie mātes, kura trūkuma dēļ atradās dilemmas priekšā – vai nu bēgt prom no ciema, vai arī nosmacēt jaundzimušo ar smirdīgu spilvenu, tādā veidā dāvājot debesu valstībai vēl vienu eņģelīti. Taču, piegājis pie šūpuļa, tēvs tajā ieraudzīja tik atbaidošu neglīteni, ka, pilns riebuma un šausmu, ka dzemdinājis krupi, metās prom kā sasvilis, izvirzdams visādus zaimus.

Māte, nabadzības spiesta, izvēlējās kaut ko pa vidu starp bēgšanu un bērna nogalēšanu. Viņa ietina mazo briesmoni lupatās, kādas nu varēja atrast, un devās uz žēlsirdīgo māsu klosteri. Tur viņa nosauca savu vārdu – Ignasija Melgareho –, nosauca arī bezsirdīgā tēva vārdu – Kastulo Valensija – un lūdza, lai māsas pieņem mazuli. Mūķenes paņēma bērnu rokās, bet, iztinušas to no lupatām un ieraudzījušas briesmīgo kukaini, kas viņām bija iesmērēts, tūdaļ izsauca kapelānu, lai tas izdzītu no viņa ļaunos garus un izspriestu, vai viņam ir dvēsele un vai viņu drīkst slacīt ar svēto kristības ūdeni. Dievbijīgais garīdznieks paskatījās uz bērnu, apspieda nelabumu un, lai gan nespēja novērst šausmu izteiksmi sejā, tomēr saņēma sevi rokās. Viņš pārbaudīja bērna dzimumu, drošs paliek drošs, apšļakstīja viņu ar svētīto ūdeni – ja nu bērnā tiešām bija iegājis nelabais – un galu galā nolēma viņu kristīt, dodot viņam svētā Mariano vārdu un mātes uzvārdu. Pirms aiziešanas kapelāns mierināja mūķenes, sakot, ka ķipara dievlīdzība slēpjoties viņa dvēselītē, nevis miesiskajā čaulā, kura, tiesa kas tiesa, nebija nekāda glītā.

Tomēr mūķenes kapelāna vārdiem tā īsti nenoticēja. Viņas aprūpēja mazo briesmoni, kamēr tas rāpoja un nesāka slieties kājās. Taču pēc tam viņas atzina savu sakāvi tā riebuma priekšā, ko viņās raisīja mazulis un ko vēl ļaunāku darīja nedziedināmā koprofāgija, kurai tas pastāvīgi nodevās. Un tā viņas beigās vienojās pārvest viņu uz gaužām nolaistu bāreņu namu, kas atradās turpat apkaimē. Tur tad arī zēns uzauga starp sabiedrības tumšākajām padibenēm un sāka apgūt un jau pārsteidzoši agri praktizēt viszemiskākos netikumus, uz kādiem vien spējīga cilvēciska radība. Šajā derdzīgajā vidē viņš kaut kā ar dievu uz pusēm iemācījās lasīt un rakstīt, taču uzaudzēja dzelzs muskuļus, ceļot milzīgus akmeņus un mētājot tos uz visām pusēm, par lielām šausmām spēļu biedriem. Robustā miesas būve viņam lieti noderēja kautiņos, kurus viņš parasti sāka ar kājām un dūrēm, bet, nevilcinājās ķerties arī pie dunča vai rungas, ja ar plikām rokām uzveikt pretinieku neizdevās. Turklāt viņam bija arī savs psiholoģiskais ierocis – melna, mežonīga bārda, kas jau no pavisam agras jaunības sedza gandrīz visu viņa seju.