Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Beļģu žurnālists Arturs De Meiers 2019. gada pavasarī apmeklēja Pretīgo ēdienu muzeju, kas atrodas Zviedrijas pilsētā Malmē. Gluži tāpat kā Ņujorkas Seksa muzejs vai Sanfrancisko Saldējuma muzejs, arī Pretīgo ēdienu muzejs konceptuāli ir tuvāks atrakciju parkam nekā īstam muzejam. Ekspozīcijā aplūkojamas 85 kulinārijas šausmas – ikdienas ēdieni un delikateses no 30 pasaules valstīm –, un katrs muzeja apmeklējums noslēdzas ar degustāciju, kurā var nobaudīt duci eksponātu. De Meiers, 29 gadus vecais pavārgrāmatu autores un ēdienu fotogrāfa dēls, man teica, ka vienmēr esot bijis drosmīgs ēdājs. Un kā reportieris viņš lepojās arī ar spēju saglabāt mieru.
– Bet tā degustācija bija īsts karš, – viņš sacīja. – Karš, kurā tu esi pilnīgi neaizsargāts, jo bumbas ir neredzamas, tās sprāgst tevī iekšā.
Pirmais uzbrukums De Meiera kuņģim bija islandiešu haizivs ēdiens, ko sauc par hákarl.
– Likās, ka es košļāju atkritumos izmestu trīs nedēļas pastāvējušu sieru, ko piedevām vēl apčurājuši visi apkārtnes suņi, – viņš teica.
Nākamais bija duriāns, adatains, iekšpusē krēmīgs Dienvidaustrumāzijas auglis:
– Tās oda kā savalkātas zeķes sporta zāles ģērbtuves skapīša dibenā, ja tās apslacītu ar krāsas šķīdinātāju.
Taču pats ļaunākais bija surströmming, Zviedrijas ziemeļos iecienīta fermentēta reņģe. De Meiers izteicās, ka tas bijis tikpat kā nokost kumosiņu no līķa.
Viņš vēma 10 reizes, labojot muzeja līdzšinējo rekordu – sešas reizes. Laimīgā kārtā muzejs ieejas biļetes drukā uz lidmašīnu stila vemjamajiem maisiņiem.
Pretīgo ēdienu muzejs, kas durvis vēra 2018. gadā, ir Samjuela Vesta ideja; Vests ir 47 gadus vecs psihologs, kurš dzimis Kalifornijā un nodzīvojis Zviedrijā vairāk nekā 20 gadus. 2016. gadā ceļojumā uz Horvātiju viņš Zagrebā reiz ieklīda turienes Izjukušo attiecību muzejā. Pētot svešu cilvēku neizdevušos romānu paliekas – iepazīšanās vietu fotogrāfijas, diētas rokasgrāmatu, ko kāda sieviete saņēmusi dāvanā no līgavaiņa –, Vests iedomājās, ka varētu iekārtot muzeju, kas veltīts neveiksmīgiem biznesa produktiem un pakalpojumiem. Pēc gada viņš Helsingborgā atvēra savu Neveiksmju muzeju, kura ideja bija pavisam vienkārša: misēkļi ir vecmātes, kas palīdz pasaulē nākt panākumiem. Viens no piemēriem muzeja ekspozīcijā bija Newton, personīgais digitālais asistents, ko 1993. gadā klajā laida Apple. Tā apšaubāmā rokraksta nolasīšanas programma un nesamērīgā cena gandrīz nogremdēja visu kompāniju, taču elegantais melnais dizains vēlāk kļuva par iedvesmas avotu iPhone. Eksponātu vidū bija arī Bic for Her, 2011. gadā saražota īpaši sievietēm domātu lodīšu pildspalvu kolekcija, DivX, 2003. gadā radīts “pašiznīcināties” spējīgu, tikai 48 stundas skatāmu DVD zīmols, Harley-Davidson smaržas no 90. gadu vidus un Trump: The Game, 1989. gadā pārdošanā laists “Monopola” atdarinājums, ko atsauca no veikaliem, kad Tramps izteicās, ka spēle esot “pārāk sarežģīta”.
Neveiksmju muzejs guva graujošus komerciālus panākumus, pievilināja apmeklētājus no visas pasaules un piesaistīja The Times, The Washington Post un National Geographic uzmanību. Taču jau 2018. gadā Vests ķērās pie nākamā projekta. Viņš bija izlasījis rakstu par to, kā liellopa gaļas patēriņa samazināšana varētu palēnināt klimata pārmaiņas. Raksts paskaidroja, ka šo nopietno problēmu varētu atvieglot vienkāršs risinājums – jāsāk ēst insektus, kas ir lielisks olbaltumvielu avots, – taču “pirmā pasaule” šo ideju tās pretīguma dēļ noraidījusi. Vests saprata: neveiksmes darbojas kā novatorisma katalizators, turpretī pretīguma sajūta to potenciāli bremzē. Vai ar šo sajūtu varētu kaut kā cīnīties vai to mainīt?
– Es vienkārši vēlējos saprast, kāpēc man, tikai ierunājoties par iespēju ēst dažas lietas, pār kauliem skrien tirpas, – viņš aizrautīgi skaidroja mūsu Zoom sarunā.
Muzeja plānošana sākās ar vienkāršāku jautājumu: ko vispār var pieskaitīt pie ēdiena? Vests aicināja talkā savu draugu Andreasu Ārensu, izbijušu IT uzņēmēju un gardēdi, kurš palīdzēja izvēlēties lietas, kas būtu cienīgas tikt iekļautas ekspozīcijā. Viņi izbrāķēja dažādas mākslīgi aromatizētas joku dāvanas, tādas kā Rocket Fizz vēmekļu limonāde un Jelly Belly “puņķu dražejas”, un arī tādus izgudrojumus kā fritēti Oreo cepumi un poļu alus, kas gatavots ar sievietes vaginālās piena sēnītes ieraugu. Pirmo atlases kārtu izturēja 400 potenciālo eksponātu; tālāk tie tika vērtēti pēc četriem kritērijiem: garša, tekstūra, smarža un iegūšanas process. Foie gras neizturēja garšas, tekstūras un ožas pārbaudi – citiem vārdiem, Vestam un Ārensam pastēte šajos aspektos nelikās pretīga. Toties šis produkts, ko parasti iegūst, piespiedu kārtā barojot zosis vai pīles, līdz putna akna izplešas 10 reizes lielāka par normālo izmēru, bez piepūles izturēja procesa pārbaudi, nopelnot vietu muzejā. (Ārenss stāsta, ka daudzi apmeklētāji, izlasījuši procesa aprakstu, solās nekad vairs neēst foie gras.) Ēdienu un produktu atlases procedūra bija karsta un vētraina. Vests izrādījās lielāks mīkstčaulis; viņš vēmis tik daudzas reizes, ka pašam sajucis skaits. Ārensam daudzi ēdieni likās nepatīkami, taču nelabi viņam kļuva tikai no baluta, pusperētās filipīniešu olas: putna embriju ēd pa taisno no čaumalas, ar visām spalvām, knābi un asinīm.
Kad eksponāti bija izraudzīti, vajadzēja tikt galā ar muitu un transportu. Svið, tradicionālu islandiešu ēdienu – uz pusēm pārgrieztu un izvārītu aitas galvu –, nebija iespējams sagādāt, Ārensa vārdiem, “loģistikas problēmu dēļ”. Muzeja ekspozīcijā šo ēdienu pārstāv foto, kurā aitas galva pasniegta kopā ar kartupeļu biezputru un sakņu biezeni. Tas pats attiecas uz Francijā gandrīz izmirušo dārza stērsti, ko gatavo, vispirms padarot šo dziedātājputnu aklu un tad noslīcinot brendijā; šādi paņēmieni tagad Eiropas Savienībā ir aizliegti. Jēlās pērtiķa smadzenes, ko it kā esot cēluši galdā Ķīnas imperatora banketā, pārstāv koka galds, pie kura dzīvnieks tiktu piesiets, lai tam, dzīvam esot, atvērtu galvaskausu un ar karoti izņemtu smadzenes. (“Nav skaidrs, vai tas ir mīts vai arī ēdiens, ko Ķīnā pasniedz joprojām,” vēsta uzraksts pie eksponāta.)
Pat lietas, kas muzejā izstādītas savā reālajā formā, reizēm sagādājušas neparastas grūtības. Lai pagatavotu peruāņu ēdienu kuju (cuy), Vestam vajadzēja noskatīties vairākus YouTube video par to, kā nodīrāt un izvārīt jūrascūciņu.
– Todien, kad ar to nodarbojos, es uz visu dienu aizsūtīju prom sievu un bērnus, – viņš atcerējās. – Man bija sajūta, ka daru kaut ko tādu, kas robežojas ar noziegumu.
Dienvidkorejiešu vīnam, kura recepte prasa “svaigas bērnu kakas”, Ārenss ievāca savas astoņgadīgās meitas ekskrementus un fermentēja tos, sajauktus ar rīsu vīnu. Galaprodukts izstādīts muzejā galona tilpuma krūzē, bet Ārenss vēl nav saņēmies to pagaršot.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies