Kurp aizgāja Satversme

Tautas vēlēts prezidents ir viens no Latvijas iekšpolitikas nezūdošajiem jautājumiem. Dažādi priekšlikumi par prezidenta vēlēšanu kārtības maiņu Latvijā ir virmojuši jau kopš neatkarības atjaunošanas brīža, lai gan neviens no tiem līdz šim tā arī nav pietuvojies reālistiskai iespējai tikt apstiprinātam Saeimā vai tautas nobalsošanā. Pirms gada ideja ieguva jaunu ietekmīgu aizstāvi paša Valsts prezidenta personā, bet nupat septembrī, īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām, prezidenta partijas biedri nepieciešamo reformas projektu iesniedza izskatīšanai Saeimā. Ja šis projekts izrādīsies kas vairāk par priekšvēlēšanu kampaņas elementu, Latviju gaida karstas politiskās debates, kurās droši vien tiks runāts arī par prezidenta vietu Latvijas politiskajā sistēmā un viņa pilnvaru apjomu.

Tie būs jautājumi, par kuriem asi diskutēts jau iepriekš, Satversmes sapulces laikā (1920–1922) un līdz pat Ulmaņa apvērsumam. Šīs diskusijas galvenais motors bija Arveds Bergs (1875–1941), viens no Satversmes tēviem un tālaika ietekmīgākajiem politiķiem, kura kaismīgie centieni panākt Satversmes reformu galu galā palīdzēja Ulmanim nobruģēt ceļu uz parlamentārās demokrātijas sagraušanu. Ambīcijas, intrigas, nepārvarami principi un pat sengrieķu traģēdijas cienīgi motīvi – Berga stāsts satur to visu.

Pēc 1931. gada vēlēšanu cikla noslēguma Arveds Bergs bija ļoti tuvu savas politiskās karjeras beigām. Vispirms pilsētu pašvaldību vēlēšanās marta beigās viņa vadītā Nacionālā apvienība zaudēja domnieku pozīcijas vairākās svarīgās Latvijas pilsētās. Bet rudenī 4. Saeimas vēlēšanas beidzās ar pilnīgu fiasko: pirmo reizi neatkarīgās Latvijas parlamentā nebija iekļuvis ne pats Bergs, ne kāds cits Nacionālās apvienības pārstāvis.

Berga smagās politiskās izgāšanās cēlonis bija viņa nostāšanās pret populismu. Vēlēšanu gadā viņš bija izlēmis ieņemt principiālu, taču latviešu vidū ārkārtīgi nepopulāru pozīciju – aizstāvēt Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašumtiesības uz Rīgas Doma baznīcu. Šī pozīcija pretnostatīja Nacionālo apvienību pārējām latviešu pilsoniskajām partijām, kuras veiksmīgi izmantoja populistiskās noskaņas, lai gūtu rekordlabus panākumus gan Rīgas domes, gan Saeimas vēlēšanās. Tomēr politiskajās cīņās rūdītais Bergs pat nedomāja padoties. Jautājums tikai – kā noturēties politiskajā apritē spēkam, kas palicis ārpus varas pozīcijām? Atbilde Bergam nebija ilgi jāmeklē: vajadzēja atrast un uzņemties aizbildniecību pār politisku prasību, kurai būtu garantēts plašas sabiedrības atbalsts.

1931. gadā gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija skaidrs, ka valsts lielākās problēmas ir ekonomiskā krīze (izeja no Lielās depresijas vēl ne tuvu nebija redzama) un politiskā nestabilitāte. Vēl gada sākumā cerības uz politiskās stabilitātes atjaunošanos viesa Hugo Celmiņa vadītā valdība, kura, neraugoties uz krīzi, bija paspējusi uzstādīt ilgdzīvošanas rekordu, Celmiņam saglabājot Ministru prezidenta amatu jau trešo gadu. Tomēr Celmiņa partijas biedra Kārļa Ulmaņa politiskā skaudība sagrāva arī šo atbalsta punktu. Ulmanis panāca valdības krišanu īsi pirms vēlēšanu cikla sākuma un pats uzņēmās jaunās valdības veidošanu. Lai gan šis solis sniedza nelielas dividendes Ulmanim, izraisītā nestabilitāte negatīvi iespaidoja gan viņa partijas panākumus vēlēšanās, gan valsti kopumā, Saeimai ilgstoši nespējot vienoties par nākamā gada budžetu. Parlamentārā politika lielum lielai daļai Latvijas iedzīvotāju asociējās ar korupciju, nepotismu, savtīgumu, tuvredzību, nesaticību un gandrīz vai ikvienu citu negatīvu īpašību.

Daudz mazāka vienprātība iedzīvotāju vidū bija par problēmu cēloņiem un to iespējamajiem risinājumiem. Latvijas nebūšanās tika vainoti komunisti, sociālisti, kapitālisti, latviešu nesaticīgais raksturs un etniskās minoritātes, ārēju spēku sazvērestība un pašu valdības nekompetence, pārāk lielā demokrātija un fašistiskas noslieces. Arī piedāvātie risinājumi variēja tikpat plašā spektrā – no laissez-faire ekonomiskās politikas līdz komunismam.

Daļā sabiedrības bija nostiprinājusies pārliecība, ka vienīgā izeja no politiskās un ekonomiskās krīzes ir “stingrās rokas” politika. Šos uzskatus stiprināt bija palīdzējuši vairāki intelektuāļi, arī pats Bergs. Beidzot šīs idejas bija jāievieš dzīvē. Vienīgais šķērslis un, pēc Berga domām, arī galvenais problēmu cēlonis bija Latvijas Satversme. Tā bija radikāli jāpārstrādā. 1932. gada sākumā Bergs sev piederošās avīzes Latvis lappusēs nāca klajā ar savu Satversmes grozījumu projektu un plānu tā iedzīvināšanai. Par galveno cīņas ieroci bija jākļūst tautas nobalsošanai. Iepriekšējā gadā tautas nobalsošanas spēku bija parādījuši Berga pretinieki – Marģeris Skujenieks (Progresīvā apvienība) un Jānis Breikšs (“Demokrātiskais centrs”) – Doma baznīcas atsavināšanas jautājumā. Lai gan referendums nebija veiksmīgs kvoruma trūkuma dēļ, plaši atbalstītas prasības iniciēšana ļāva abu politiķu politiskajiem spēkiem dubultot savu pārstāvju skaitu 4. Saeimā.

Berga aprēķins izrādījās pareizs. Turpmākos divus gadus, līdz pat Ulmaņa apvērsumam, Satversmes reforma tiešām kļuva par Latvijas politikas centrālo jautājumu, kuru vairs nevarēja ignorēt neviens politiskais spēks. Taču Berga sētais vējš iedarbināja procesus, kurus vadīt un kontrolēt jau vairs nebija viņa spēkos.

Kā nozīmīga stāsta galvenajam varonim pienākas, Bergam bija dižciltīga izcelsme. Arveds bija Kristapa Berga, Berga bazāra īpašnieka, vecākais dēls. Šis statuss nozīmēja ne tikai vērā ņemamu mantojumu un labu izglītību, bet arī piederību pie ļoti šauras un privileģētas sociālās grupas – latviešu pilsētas vidusšķiras. Šos cilvēkus īpaši nenomāca tās sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras 19./20. gs. mijā vistiešākajā mērā izjuta pilsētu strādnieki un bezzemnieki – Latvijas iedzīvotāju absolūtais vairākums. Latviešu turīgos pilsētniekus visvairāk uztrauca politiskā un kulturālā tuvība vācbaltiešiem. Viņi, gluži tāpat kā vācbaltieši, bija uzauguši Rīgā, ieguvuši labu izglītību un pārvaldīja ievērojamus ekonomiskos resursus. Agrāk, līdz 19. gadsimta vidum, pilsētās dzīvojošie latvieši, sasniedzot noteiktu statusu, pārvācojās un veiksmīgi iekļāvās vecajā vācbaltu elitē. Arī Arveda tēvs Kristaps, sākot uzņēmējdarbību Rīgā, no Kalniņa pārtapa par Bergu. Pēc nacionālās atmodas lielākajai daļai izglītoto latviešu šāds ceļš vairs nebija pieņemams. Par viņu centrālo tēmu kļuva nacionālā emancipācija, un jaunā pilsētnieku paaudze, arī Bergs, atbildes uz saviem jautājumiem atrada klasiskā liberālisma idejās.

Nacionālā emancipācija bija viens no 1905. gada revolūcijas saukļiem Latvijā, tomēr tās mobilizējošais spēks bija sociālie un ekonomiskie jautājumi. Strādnieki pieprasīja labākus darba apstākļus un lielākas algas, bezzemnieki – lielo muižu īpašumu pārdalīšanu. Tāpēc, lai gan Bergs un citi liberāļi aktīvi iesaistījās politiskajā darbībā (1905. gadā viņš kopā ar domubiedriem dibināja Latviešu demokrātisko partiju, bet cita liberāļu grupiņa apvienojās ap Voldemāra Zāmuēla vadīto latviešu Konstitucionāli demokrātisko partiju), viņu politisko programmu, kas paredzēja nacionālo vienlīdzību, tiesiskumu, konstitūcijas izstrādi un pilsonisko brīvību palielināšanu, plašas sabiedrības masas vienkārši ignorēja. Jauna konstitūcija nekādā veidā nesolīja palīdzēt atrisināt trūcīgo cilvēku eksistences problēmas. Pastiprinātu uzmanību liberāļiem pievērsa tikai cara administrācijas cenzori, kas noveda pie dažādām (uz soda ekspedīciju fona – maigām) represijām naudas soda vai īslaicīgas trimdas formā.

Atšķirībā no sociāldemokrātiem un citiem revolucionāriem, lielākā daļa liberāļu drīz vien jau varēja turpināt savu sabiedrisko darbību. Arī Bergs, 1908. gadā atgriezies Latvijā pēc divus gadus ilga lieguma atrasties Baltijā, atsāka aktīvu darbību dažādās sabiedriskās organizācijās (Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu izglītības biedrībā), rakstīja avīzēm (galvenokārt izdevumam Dzimtenes Vēstnesis) un iesaistījās politikā (Bergs organizēja Progresīvā bloka sarakstu Rīgas domes vēlēšanās un bija viens no Liberāļu kluba dibinātājiem). Kopā ar citiem domubiedriem viņš kļuva par pilsoniskās sabiedrības eliti un līdz Pirmā pasaules kara sākumam pakāpeniski pārņēma latviešu sabiedriskās dzīves vadīšanu Rīgā.

Bergs turpināja aktīvu darbību visu pasaules kara laiku, vadot bēgļu apgādes organizācijas un vēlāk iestājoties Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. No 1918. gada janvāra līdz augustam viņš uzturējās Petrogradā¹ un klātienē vēroja, kā boļševiku režīms pakāpeniski kļūst arvien represīvāks un pati pilsēta slīgst arvien dziļākā anarhijā, bet 1919. gadā daudzus Berga paziņas un draugus skāra Stučkas vadītais terors. 1919. gada decembrī, kļuvis par pagaidu valdības iekšlietu ministru, Bergs uzsāka cīņu pret personām, kuras apdraudēja jaunās Latvijas valsts iekšējo stabilitāti. Sabotēt valsts darbību, protams, centās komunisti, bet bieži apšaubāmas darbības veica arī sociāldemokrātu aģitatori, raisot šaubas par viņu lojalitāti jaunajai valstij.

Petrogradā gūtā pieredze padarīja Bergu par kaismīgu sociālisma ideju pretinieku. Sociālismu Bergs uzskatīja par bīstamu un destruktīvu ideoloģiju. Viņš nicināja sociāldemokrātu aizraušanos ar internacionālismu un bija pārliecināts, ka viņi nodos jauno valsti līdz ar pirmajiem revolūcijas solījumiem. Antipātijas bija abpusējas. Sociāldemokrātiem Berga personība pati par sevi jau iemiesoja revolūcijas ienaidnieka etalonu – miljonāra dēls, kurš propagandē “reakcionāras” idejas. Izcelsme un materiālais stāvoklis šeit pat nebija noteicošais. Arī paši sociāldemokrātu līderi nāca no turīgām ģimenēm, bet viņi bija izdarījuši, viņuprāt, morāli pareizo izvēli – aizstāvēt trūcīgos strādniekus. Papildu spriedzi radīja Berga darbība pagaidu valdībā – sociāldemokrātu aģitatoru aresti, sociāldemokrātiem simpatizējošu reģionālo preses izdevumu darbības apturēšana un naudassodu uzlikšana LSDSP oficiālā izdevuma Sociāldemokrāts redakcijai.²

Satversmes sapulce kļuva par abu pušu sadursmes vietu. 1920. gada pavasarī Bergs kopā ar domubiedriem izveidoja Bezpartejisko pilsoņu grupu, kura veidoja konservatīvu kampaņu, solot iestāties par likumību, stabilitāti un kārtību. Svarīga likumības izpratnes daļa bija īpašumu neaizskaramība, savukārt par kārtības un stabilitātes garantu bija jākļūst spēcīgai valsts varai. Stingrā iestāšanās par īpašuma neaizskaramību jau vien nozīmēja nepārvaramas pretrunas ar sociāldemokrātiem, kuru radikālo plānu īstenošanu nepieļāva tikai Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti.³ Tāpat nesamierināmi bija abu pušu viedokļi attiecībā uz valsts formu. Sociāldemokrāti vēlējās, lai Latvijas politiskajā iekārtā dominētu parlaments, bet Bergs kopā ar domubiedriem iestājās par spēcīgu izpildvaru.

Par vienu no konflikta svarīgākajiem punktiem, kam būs centrāla nozīme 30. gadu sākuma Satversmes reformas priekšlikumos, kļuva prezidenta pilnvaru un vēlēšanu kārtības jautājums. Sociāldemokrāti prasīja pēc iespējas lielāku demokrātismu un ierosināja pat atteikties no Valsts prezidenta amata kā tāda. Prasība pēc demokrātisma gan neizrietēja no ideālisma, tās pamatā bija ideoloģisks aprēķins. Markss bija pārliecināts, ka pirms sociālistiskās revolūcijas ir nepieciešama buržuāziskā revolūcija, kas noārdītu feodālās paliekas un radītu liberālu politisko iekārtu. Ideālā gadījumā buržuāziskā revolūcija novestu pie masu demokrātijas, bet problēma, pēc Marksa domām, bija tā, ka revolūcijas laikā vidusšķira parasti nobijās no strādniecības un, lai saglabātu savus īpašumus, bija gatava kompromisiem ar reakcionārajiem spēkiem. Jo demokrātiskāku iekārtu izdotos izveidot buržuāziskās revolūcijas ceļā, jo vieglāk pēc tam būtu īstenot sociālistisko revolūciju. Tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ Latvijas sociāldemokrāti uzskatīja, ka Latvijai (no sociāldemokrātu perspektīvas Satversmei bija jākļūst par 1917. gada februāra revolūcijas loģisku noslēgumu) ir jābūt pēc iespējas demokrātiskākai.

Bergs un citi pilsonisko aprindu politiķi (tai skaitā arī vācbaltu politiķi) ar skepsi raudzījās uz sociāldemokrātu piedāvājumu, paužot bažas, ka Satversme šādā formā novestu pie politiskās iekārtas nestabilitātes. Pilsonisko aprindu politiķu vidū bija izveidojusies vienota izpratne, ka Valsts prezidentam jāpilda stabilizējoša funkcija, tomēr tālāku vienprātību liedza politisko spēku sadrumstalotība. Izpratne par prezidenta varas robežām pletās plašā spektrā no reprezentatīva amata (Demokrātu savienība un Darba partija) līdz plašām izpildvaras pilnvarām apveltīta prezidenta amata izveidei pēc ASV parauga (Bergs un Bezpartejisko pilsoņu apvienība).

Pilsoniskajām partijām Satversmes sapulcē bija neliels pārsvars, un tās bija par prezidenta amata ieviešanu. Bet atklāts palika jautājums par prezidenta pilnvarām un ievēlēšanas kārtību. Bergs, būdams reālists, 1921. gada vasarā iesniedza likumprojektu par pilnvaru ziņā ierobežota, tomēr pietiekami ietekmīga tautas vēlēta prezidenta amata izveidošanu. Priekšlikums guva pārliecinošu pirmās apakškomisijas atbalstu. Sociāldemokrātiem bija jāorganizē pretkampaņa. Viņu galvenais arguments – Kārlis Ulmanis. Ulmani kā pagaidu valdības vadītāju par autoritārām nosliecēm kritizēja ne tikai viņa pretinieki, bet arī daudzi politiskie līdzgaitnieki. Sociāldemokrāti spēja viegli nobaidīt vairākus centra politiķus, ka tauta varētu par prezidentu ievēlēt Ulmani, kurš savas pilnvaras izmantos, lai uzurpētu varu un īstenotu diktatorisku politiku. Ar to pietika, lai Berga priekšlikuma pretinieki iegūtu nelielu pārsvaru – 72 balsis pret 67. Ar šo balsojumu Latvija kļuva par parlamentāru republiku.