Matisa kundzes cepure

Anrī Matisa gleznotais sievas Amēlijas Parēras portrets pirmo reizi tika izstādīts 1905. gada Parīzes “Rudens salonā”. Katalogā tas nosaukts vienkārši par “Sievieti ar cepuri”. Žurnālisti drīz vien nolēma (vai nolēma izlikties), ka Matisa glezna ir skandaloza, un publika straumēm vien plūda uz izstādi, lai par to paņirgātos. Tiktāl tajā visā nav nekā negaidīta: šis scenārijs tolaik bija jau 40 gadus vecs. Taču 15. novembrī notika kaut kas neparasts. Simbolistu žurnāls L’Hermitage publicēja divas rindkopas īstas un visai kaismīgas kritikas; recenziju parakstījis gleznotājs un mākslas kritiķis Moriss Denī. Kopš tās dienas šīs rindiņas nav nošķiramas no mūsu priekšstata par 20. gadsimta mākslu:

Visuzkrītošākais, īpaši Matisa darbos, ir mākslotība. Ne literāra mākslotība, kas izriet no centieniem piešķirt idejām māksliniecisku izteiksmi, un arī ne dekoratīva mākslotība, kā to izprot turku un persiešu paklāju audēji. Nē, tas ir kaut kas vēl abstraktāks: glezniecība ārpus jebkādām nejaušībām, glezniecība pati par sevi, tīrais glezniecības akts. [..] Tas, ko jūs piekopjat, Matis, ir dialektika: jūs sākat ar daudzskaitlīgo un individuālo un pēc definīcijas, kā sacītu neoplatoniķi, tas ir, caur abstrakciju un vispārinājumu, nonākat pie idejām – pie gleznu tīrajām formām. Jūs jūtaties apmierināts tikai tad, kad visi jūsu darba elementi ir jums pašam saprotami. Jūsu universā nedrīkst palikt nekas nosacīts un nejaušs – jūs tam atņemat visu, kas neatbilst prāta diktētajām izteiksmes iespējām. [..] Jums vajadzētu samierināties ar faktu, ka ne jau viss var būt saprotams. Atsakieties no domas par jaunas mākslas radīšanu tikai ar prāta palīdzību. Uzticieties izjūtai, instinktam.

Kā reakcija uz Matisa gleznu šie teikumi var šķist dīvaini. Vairums skatītāju sacītu, ka “Sieviete ar cepuri” nav nekas cits kā visa, kas glezniecībā ir nejaušs un instinktīvs, iemiesojums. Tā ir kaismīga un ekspresīva. Cepures attēlojums vien jau izsaka visu. Un tomēr laikam Denī spriedumu man neizdosies pilnībā izmest no galvas. Jo vairāk koncentrējos uz konkrētām svarīgākajām vietām šajā gleznā, cenšoties ieraudzīt tās ar Denī kā praktiķa acīm (teiksim, uz krāsu triepieniem, kas veido Parēras muti, degunu un žokli, vai uz mazo violeto laukumiņu zem zoda), jo skaidrāk atklājas funktierēšanas un aprēķina, gandrīz vai atsvešināta saltuma elements Matisa gleznošanas manierē. “Jūs .. atņemat [pasaulei] visu, kas neatbilst prāta diktētajām izteiksmes iespējām.” Kā gleznas kopējā iespaida raksturojums šis izteikums ir vienkārši absurds, taču, attiecināti uz Parēras seju un skatienu – viņas “izteiksmi” –, Denī vārdi norāda uz kaut ko reālu. “Tas, ko jūs piekopjat, Matis, ir dialektika.” Gleznā sadzīvo neapvaldīta ekspresija un vēsi aprēķināta redukcija. Kāpēc? Un ko tas dod?