Nekad nepieviliet svešiniekus

1989. gada oktobra nogalē es devos uz veikalu pēc alkohola. Gatavojos nelielām ģimenes viesībām. Izskatījos es tolaik šādi: īsi apgriezti mati, mazliet zvērīgs skatiens, melnas bikses no kaut kā līdzīga raupjam buru audumam, tikpat melns džemperis, uzvilkts uz plikas miesas un sabāzts biksēs. Kaut kādi apavi arī bija, basām kājām es uz veikalu negāju. Vārdu sakot, vīrietis ar hedlainu “Pretim brīvībai – ar tīru sirdsapziņu”. Veikali, kuros pārdeva šmigu, Jaltā toreiz bija četri. Vietējo iedzīvotāju aprindās tie bija iemantojuši gluži pelnītu cieņu. Taču ne visi vietējie tajos uzvedās disciplinēti – daži, šķiet, tam bija par slinku. Līda, maitas, bez rindas, vārdu sakot. Man, sociāli adekvātam cilvēkam, kurš godīgi gaidīja savu kārtu un palēnām virzījās uz letes pusi, tas galu galā apriebās. Es nostājos pie šīs pašas letes, tajā pusē, kur, ignorējot īslaicīgo sabiedrisko vienošanos, par kādu var uzskatīt veikala rindu, notika alkoholisko dzērienu iegāde. Uzgriezu tiem maitām muguru.

Es stāvēju monumentāli kā klints Marnas krastā. Vai kā Verdena kaujā pie Verdenas. Aiz muguras dzīve ritēja pilnā sparā: mani stumdīja, grūstīja, izteica draudus un lūdza dalīties: “Vecīt, nu nopērc man arī, atlikumu varēsi paturēt.” Es nepadevos. Biju sagrābis varu savās rokās un, abstraktas taisnīguma izjūtas vadīts, turēju to cieši un aukstasinīgi. Viņi pieņēma manus noteikumus un, lamādami padomju dzīvesveidu, stājās rindā. Cilvēki skatījās uz mani trulām, bezkaislīgām acīm. Tāds nu ir reformatora liktenis.

Bet, kad jaunā kārtība jau bija iedibināta, uz letes parādījās svešinieka roka, kas bez vārda runas ielika naudu šķīvītī. Es, tāpat kā līdz šim, paņēmu naudu un neskatoties padevu atpakaļ, uzsaukdams: “Rindas kārtībā!” – “Bet ja dvēsele pieprasa?” no diezgan liela augstuma atskanēja lūdzoša, taču mierpilna un piesātināta balss. Tā varēja runāt tikai cilvēks, kurš jau sen ir atradis savu vietu šajā nepastāvīgajā eksistencē un iekārtojies tur uz dzīvi. Naudu viņš neņēma pretī. Es pagriezos, un mans skatiens atdūrās pret viņa vēderu.

Šķiet, mākslinieks Batinkovs – jo nevienu milzīgāku mākslinieku es nepazīstu – ievietotos šī personāža padusē. Viņam bija monumentāls vēders, bet galva vīdēja kaut kur pie dzērienu nodaļas griestiem. No šiem augstumiem viņš veltīja man skumju, viszinīgu un rāmu skatienu – lai tādu izkoptu, nepieciešamas vismaz trīs dienas. Šis lūdzošais spēks pārņēma mani savā varā. “Tūlīt būs mana rinda, paņemšu,” es teicu.

Pagāja četrdesmit minūtes. Es viņam nopirku kādas četras pudeles vīna. “Man tev jāpasaka paldies,” viņš teica, kad izgājām uz ielas. Un stādījās priekšā: Vitaļiks. Mēs devāmies uz bērnudārzu. “Jauki,” es nodomāju, “atnākšu mājās tieši uz viesībām, bet man iekšā kaut kas jau būs.”

Pa ceļam viņš jautāja: “Tu esi no Astotnieka?” – “Kas ir Astotnieks?” es nesapratu. Vitaļiks nopūtās. Tikai vēlāk, kad principā jau bija vienalga,¹ es uzzināju, ka “Astotnieks” ir zona netālu no Simferopoles. Bērnudārza teritorijā Vitaļiks komiski apsēdās uz smilškastes malas un, sniegdams man pudeli, gurdenā balsī jautāja: “Atvērsi?”

Pudele, atbilstoši tā laika standartam, bija aizdarīta ar polietilēna korķi. Profesionāļi tādus bez grūtībām vēra vaļā ar zobiem vai sildīja ar sērkociņiem. Es turpretī biju pieradis dzert komfortablos kopmītnes apstākļos, kur pa rokai vienmēr bija kaut kas ass. Kaut vai šķēres, piemēram. Turklāt pārsvarā es dzēru šņabi. Kurš tolaik bija atverams pēc pavisam citiem noteikumiem. Vārdu sakot, pajautāju Vitaļikam, vai viņam nav nazīša. “Nē,” viņš atkal nopūtās. “Pameklēšu kaut kādu stikliņu,” teicu, nesaprazdams, kā rīkoties.

Stikliņa bērnudārza teritorijā nebija. Vitaļiks mani vēroja savām skumjajām un piekusušajām acīm. Pēc kādām desmit minūtēm viņš sāka celties kājās. “Nekas mums ar tevi nesanāca. Piedod,” viņš teica un lēnām aizgāja. Droši vien uz turieni, kur cilvēki no “Astotnieka” prata atvērt pudeles ar polietilēna korķīšiem.

Mājas viesības izdevās tīri labas. Kad tās tuvojās noslēgumam, mani pārņēma nevaldāma tieksme pēc vīriešu draudzības, un es nolēmu doties pie Zemļinska. Visa ģimene, ieskaitot nesen iegūto otro sievu Marinu, stipri iebilda pret manu tieksmi, jo nakts bija tumša un melna. Tad es viņus visus veikli apjāju. Izgāju uz lodžijas, teikdams, ka pīpēt, paņēmu līdzi divas šņabja pudeles un nokāpu no piektā stāva pa fasādes centrā izvietotajiem diezgan seklajiem taisnstūrveida piloniem.²

“Ko, atkal kāzas?” jautāja kaimiņš, kurš, nedaudz grīļodamies, kaut ko ķimerējās ap savu mašīnu.³ “Tik bieži es tomēr neprecos,” es atbildēju un devos Melnās jūras virzienā.

Ceļš pie Zemļinska veda caur kinostudiju Polikūra kalnā.

_Gatavojoties novembra svētkiem, kinostudijas administrācijas ēka bija bagātīgi izdekorēta ar padomju sociālistisko republiku karogiem. “Paskat, ko dara, maitas,” es nodomāju un pa ugunsdzēsības trepēm uzkāpu uz jumta. Tuvojās vētra. Es rāvu karogus no mastiem un gluži kā 1945. gada uzvaras parādes dalībnieks metu tos zemē. Moldāvijas PSR karogu tā arī neizdevās noraut. Es jutu, ka tajā visā ir kāda slepena simboliska nozīme, kuru man joprojām nav izdevies saprast. Un līdz šai dienai es svēti ticu, ka 1991. gada apvērsums notika vienīgi pateicoties šai manai akcijai. Protams, akcija radās tikai tādēļ, ka man vajadzēja kaut kā pašapliecināties un atgūt pamatu zem kājām pēc dienas neveiksmes ar Vitaļiku. Brīdināju taču, ka būs psiholoģija. Un redziet, kas sanāca. Vēsturiskā ziņā, es domāju.

^{Tulkojis Svens Kuzmins}