Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
2015. gada janvāra numurā Rīgas Laiks publicēja rakstu ar nosaukumu “Rēgu psiholoģija”. “Rēgi” šai gadījumā bija tēlains apzīmējums padomju zemūdenēm, kuras pagājušā gadsimta 80. gados esot veikušas neatļautus manevrus Zviedrijas ūdeņos. Vārds “psiholoģija” savukārt bija saistīts ar Zviedrijas bruņoto spēku centieniem sadzīt zemūdenēm pēdas, kā arī saprast to militāros un politiskos mērķus.
Rakstā aplūkotais incidents sākās 1982. gadā, kad Zviedrijas armijas jaunkareivji, atskaitēs minēti kā L. un J., pie Muskes jūras karabāzes pamanījuši divus periskopus. Tie parādījušies virs ūdens, nedaudz pagrozījušies un, burbuļuslaizdami, atkal nozuduši. Zviedrijas bruņotie spēki nekavējoties sāka vērienīgas zemūdeņu medības, izmantojot katru tobrīd zināmo līdzekli: tīklus, radarus, metāla detektorus, modernāko skaņu ierakstīšanas aparatūru, mīnas, dziļumbumbas, helikopterus un karakuģus. Un, lai gan mēnesi ilgās operācijas gaitā zemūdeņu klātbūtnes pazīmes tika fiksētas regulāri, nevienu īstu zemūdeni tā arī neizdevās pārtvert. Bet rēgi lika sevi manīt arī pēc Padomju Savienības gala. 1995. gadā Zviedrijā tika nodibināta Zemūdens aizsardzības komisija, kas turpināja analizēt medībās iegūtos datus. Pastāvēja pat tāda versija, ka ASV izlūkdienesti “padomju zemūdenes” iesūtījuši ar mērķi destabilizēt Zviedrijas un PSRS attiecības. Lai nu kā, stāsts beidzās ar atvērto finālu, un redkolēģija vairākus gadus bija spiesta sadzīvot ar sāpīgo faktu, ka šis ir viens no vēstures “lielajiem noslēpumiem”.
Taču nesen Rīgas Laika uzmanības lokā nonāca varbūt ne gluži svaiga, toties ārkārtīgi saistoša ziņa. 2012. gadā Dienviddānijas Universitātes profesors Magnuss Vālbergs uzstājās TEDx konferencē Gēteborgā, kur stāstīja par savu sadarbību ar jaunizveidoto Zemūdens aizsardzības komisiju. Vālberga vadītās bioakustiķu komandas uzdevums bija analizēt Zviedrijas ūdeņos iegūtos skaņu ierakstus, kas it kā liecināja par nenotveramo zemūdeņu klātbūtni. Klausīdamies kādreiz dziļā slepenībā turētos materiālus, Vālberga speciālisti izdzirdēja ko līdzīgu uz karstas pannas čurkstošam bekonam. “Ne gluži tā skaņa, kādu es būtu gaidījis no zemūdenes,” stāsta Vālbergs.
Zinātnieku grupai beidzot izdevās šo skaņu replicēt un atrast tās avotu dabā. Vālbergs apgalvo, ka tas ir saistīts ar reņģes fizioloģiskajām īpatnībām. Šai zivij atšķirībā no citām peldpūslis ir savienots ar anālo atveri. Tas nozīmē, ka, pārvietodamās zem ūdens, reņģe var, piemēram, stipra pārdzīvojuma brīdī sasprindzināt sānu muskuļus un izpūst dažus mazus gaisa burbulīšus. Viena šāda skaņa jūras dzelmē, protams, nebūtu dzirdama. Taču reņģes pārvietojas milzīgās kolonijās, kas var aizņemt vairāku kvadrātkilometru platību. Un, lūk, šāda peldpūšļu kopkora radītais troksnis, kā noskaidroja Vālbergs, precīzi atbilst skaņām, kuras ierakstījusi Zviedrijas bruņoto spēku aparatūra.
Protams, rēgu medībās ir daudz mainīgu faktoru, un nav zināms, vai Vālberga hipotēze patiešām atbilst patiesībai. Taču jebkurā gadījumā tā paver ceļu ārkārtīgi nozīmīgam metafiziskam secinājumam: pastāv iespēja, ka pat vislielākais starptautiskais diplomātiskais skandāls pasaules vēsturē beigu beigās būs bijis tikai zivju pirdieni.
Kā daudz kas šajā dzīvē.
Atliek tikai viens jautājums: kas tad bija tā jūras iemītnieku organisma daļa, kuru rakstā minētie L. un J. noturēja par zemūdenes periskopiem? Šajā jau-tājumā Rīgas Laika redakcija turpina turēties pie viedokļa, ka ir lietas, kurām labāk palikt slepenībā.