Vai memuāri var izpaust par daudz?

– Vai drīkstu to visu pasacīt?

Bleiks Batlers raksta savos jaunajos memuāros “Mollija”.

Brīdī, kad viņš uzdod šo jautājumu, ir par vēlu. Viņš jau uzrakstījis vairāk nekā 270 lappušu; atpakaļceļa vairs nav. Šis jautājums par pieļaujamību, par atļauju kaut ko atklāt skatienam burbuļo turpat zem virskārtas tik daudzos tekstos, taču memuāros, kur aprakstītie cilvēki ir īsti un tādas ir arī sekas, tas ietverts pašā žanra būtībā. Kā pastāstīt patiesību par citiem cilvēkiem, īpaši par cilvēkiem, kurus mēs mīlam, – un kāpēc? Ko mēs esam parādā citiem, un ko mēs esam parādā paši sev?

Mollija bija dzejniece Mollija Brodaka, Bleika Batlera sieva. Viņi dzīvoja Atlantā un apprecējās 2017. gadā. 2020. gada 8. martā, dažas nedēļas pirms savas 40. dzimšanas dienas, Mollija – es viņu saukšu par Molliju, jo tā viņu sauc Batlers, – izgāja no mājas, apgūlās lauka vidū un nošāvās. Ar to beidzās viņas dzīve, un ar to sākas Batlera grāmata. Tās pirmajās lappusēs viņš apraksta abu pēdējo kopā nodzīvoto rītu: Mollija pussēdus zviln gultā brīvajā istabā, kur viņa bieži iekārtojās, lai rakstītu, “nepārprotami atkal juzdamās ļoti nomākta”; Batlers, stāvot ārpusē, paceļ pie loga vienu no vistām, ko viņi turēja mājas pagalmā, – lai izvilinātu no viņas smaidu. Kad viņš skrien savu rīta skrējienu, viņa nosūta viņam dzejoļu krājuma manuskriptu, ko tolaik raksta. Batlers satraucies apstājas un pa to pašu ceļu skriešus atgriežas mājās, kur sastop Molliju virtuvē.

Telpa ap mums tajā brīdī – krēslaina, šur tur zeltaina mirdzuma caurausta, pa pusei iztukšota vietās, kur sienas atkāpušās mana prāta neizgaismotajā pusē, – uz mūžīgiem laikiem paliks iekodināta manā atmiņā kā pēdējā reize, kad es Molliju redzēju dzīvu.

Batlers atkal dodas projām, bet vēlāk, atgriezies pēc skrējiena, atrod pie mājas ārdurvīm pielipinātu Mollijas pašnāvības vēstuli.

Batlers ar šausminošu tiešumu apraksta šausmīgi tiešo sadursmi ar pēkšņu un vardarbīgu nāvi, situāciju, kad cilvēks vienā acumirklī nonācis bezdibenī starp dzīvo pasaules drūzmu – kur jāievēro noteiktas procedūras, jāatbild uz jautājumiem, jārunā pa telefonu – un tik neciešami privāto aplamo zaudējuma pasauli. Viņam neizdodas uzreiz atrast līķi, un viņš jūk prātā, izmisīgi meklējot starp kokiem un garajā zālē. Kad Batlers beidzot uzduras Mollijai, kas ģērbusies savā iemīļotajā zaļajā mētelī, viņš pa telefonu runā ar policiju, taču ir pilnīgi viens, ja neskaita mušu, kura “jau riņķo ap lodes caurumu, gaidot, kad varēs sākt mieloties”.

Vienatne, kas seko sievas nāvei, grauj viņa saprātu. Citiem neizdodas izlauzties cauri šai vientulības sienai. Mollija atstājusi zīmīti, kurā norādīts, ka viņa ir orgānu donore, atzīmējot, ka tā bijusi “BRĪVPRĀTĪGA AIZIEŠANA”. Šī nosvērtas pārliecības imitācija – it kā pašnāvība būtu augstākā loģikas izpausme, nevis tās sakropļojums – ir pilnīgā pretstatā mutuļojošajai tumsai, ko viņas nāve uzgrūž Batleram:

Viss notikušais – fakts, ka esmu zaudējis Molliju, ka tikai pēc šī fakta esmu atklājis, kas Mollija patiesībā bijusi, kā arī mani centieni atšifrēt kaut vienu jēdzīgu iemeslu, kāpēc vajadzētu turpināt dzīvot man pašam, – iestrēdzis manā galvā pilnīgi atstatu no jebkā cita: labākajā gadījumā – kā izplūdis pārrāvumu un stostu siets, bet ļaunākajā – pašas elles rīkle, kas kāro saliekt mani līkumā un uzšķērst ar iekšām uz āru.

Vislielākās bailes Batleram ir no klusēšanas, vārdos neizteikšanas spēka. Savā pašnāvības vēstulē Mollija lūdz, lai Batlers viņai neseko. “Lūdzu, radi mākslu manā vārdā.” Un to viņš arī dara.

Batlera atstāstā viņa romāns ar Molliju vispirms novīst un tikai tad īsti uzplaukst. Viņai piemīt “neaprēķināma sakāpināta enerģija”, kas sākumā Batleru atbaida. Viņa atzīstas mīlestībā nākamajā rītā pēc abu iepazīšanās.

Ne ar vienu es nespēju iet līdzās

pirms tevis,

viņa saka viņam kādā dzejolī. Paša Batlera iekšējai spriedzei ir cita daba. Viņš ļaujas drūmām domām un smagas dzeršanas epizodēm; “nevienu nelaid sev klāt” ir viņa tābrīža moto. Taču, kad Batlers Molliju tomēr sev pielaidis, drīz vien izrādās, ka viņš ir pamatīgi iemīlējies. Mollija strādā ar negantu apņēmību, pilnībā nododoties savai dzejai un lekcijām (viņa ir radošās rakstīšanas pasniedzēja), arī kūku un maizīšu cepšanai – mākslai, kurā, tāpat kā dzejā, būtiski svarīga precizitāte. Viņa mīl filozofiju un dabu, Melvilu, Kokto, Detroitas Pistons un komēdijseriālu “Ofiss”. Batleru aizkustina viņas trauslums, viņas gatavība pilnībā atklāties viņam.

Atbildi kāda mīlestībai.

Vienkārši pamēģini,

viņa raksta dzejolī “Cerīgi”, un kādā brīdī viņš šim padomam paklausa.

Un tomēr, kad sākam meklēt sarkanos brīdinājuma karodziņus, to atrodas tik daudz, ka pietiktu materiāla lupatu segai divguļamās gultas izmēros. “Mollijai bija garīgās veselības problēmas,” Batlers raksta. Viņa nemēģina no viņa slēpt savas fantāzijas par pašnāvību, savu “šķiet, nepārtraukto sajūtu, ka tepat tuvumā ap viņu lokus met nenovēršamais iznākums”. Viņai liekas, ka cilvēki uz šīs planētas ir tikai piesārņojums.

Kā lai atbild, kad cilvēks, kuru tu mīli, paskatās tev tieši acīs un saka, ka nevienam no jums patiesībā nevajadzētu eksistēt?

Batlers vaicā. Viņi abi vienojas, ka bērnu viņiem nebūs, taču tieši Mollija ierosina Batleram veikt vazektomiju, un to viņš pirms kāzām arī izdara, kaut arī viņa prāts “aizauļo uz priekšdienām, izskrienot cauri manas dzīves nākotnes pagātnes versijām, uz kurām ceļu nupat biju uz visiem laikiem aizlodējis, it kā tas nebūtu nekas sevišķs”. Vienlaikus ir pazīmes, ka Mollijas dzīvē ir arī citi vīrieši – citā pilsētā dzīvojošs rakstnieks, kuru Batlers attiecību agrīnajā fāzē sastop pie Mollijas nakšņojam laikā, kad viņai it kā vajadzētu būt vienai; kāds tips, kurš Batleram atsūta ziņojumu, kurā jautā, vai viņš satiekas “ar manu sievu”. Mollija ar saviem paskaidrojumiem atspēko Batlera aizdomas, un viņš ļauj sevi pārliecināt.

Lielākas bažas raisa Mollijas neslēpti nejaukā izturēšanās, pat nežēlība. Viņai patīk tracināt Batleru, patīk kritizēt un nosodīt.

Tev droši vien darīja pāri, kad biji mazs, bet tu vienkārši to neatceries,

Mollija saka, kad Batleram uzmācas neizskaidrojams drūmums, pasniedzot savu paviršo atgaiņāšanos kā diagnozi. Bērnības traumu viņa izvēlas par sava paštēla kodolu: Mollijas 2016. gadā publicētie memuāri ar nosaukumu “Bandīts” stāsta, kā viņa Mičiganā uzaugusi spēlmaņa ģimenē; tēvam slepeni bijusi otra ģimene, un viņš nonācis cietumā par banku aplaupīšanu. Mollija bieži spēlē uzpirksteņu spēles ar Batlera emocijām: uz brīdi pazibini mīlestību kā kārdinošu balvu, tad tikpat strauji tās vietā parādi niknumu un pārmetumus, tā panākot, ka spēlētājs izmisīgi ilgojas izmēģināt laimi vēlreiz.

Kaut vai stāsts par kaķi. Mollija mīl kaķus. Kad viņi vēl nedzīvo kopā, Batlers, kam ir briesmīga alerģija, iesaka viņai dzimšanas dienā uzdāvināt sev kaķi. Mollija šo žestu iztulko kā naidīgu aktu un agrā rīta stundā e-pastā raksta:

Vai nu (1) Tu nedomāji, ka mēs jebkad dzīvosim kopā, kas ir draņķīgi, vai arī (2) Tev bija vienalga, kā es jutīšos, kad būšu spiesta tikt no kaķa vaļā, kas ir draņķīgi… Šis ir lielisks piemērs tam, kāpēc es saku, ka Tu mani diez kā nerespektē. Jo visa šī situācija parāda, ka Tu nepārprotami visos iespējamajos līmeņos savas jūtas uzskati par svarīgākām nekā manējās.

Lasītājs jūt vēlēšanos mesties Batleru aizstāvēt, taču viņš šādu atbalstu atraida.

Es atzinu, ka viņai ir zināma taisnība: es tiešām nebiju par to tik kārtīgi padomājis un izteicos pārsteidzīgi; tiesa gan, nebiju arī paredzējis, ka mans mīļi domātais ieteikums varētu tā pavērsties pret mani pašu.

Batlers visiem spēkiem cenšas racionalizēt iracionālu uzvedību, nosvērt svaru kausus sev par sliktu; šis piesardzīgais tonis liecina par cilvēku, kurš iemācījies saskatīt un padarīt nekaitīgas savas vīrišķās privilēģijas – tādā mērā, ka pilnībā pārstājis uzticēties savām domām un jūtām. Šāda apjukuša cilvēka pašdiskreditācija – ko mēs gribētu dēvēt par gaslaitingu – bieži tiek raksturota kā tipiski sievišķa pieredze. Taču “Mollijā” dzimumu lomas funkcionē fascinējoši ačgārnā veidā, jo Batlers, kas acīgi saskata daudzos kārdinājumus izmantot vīrieša varu, cenšas to kompensēt pat pārspīlēti. Viņš ir egoists, Mollija saka vai vēl biežāk nesaka; viņai patīk nosodoši klusēt, jo “pasacīt man, kā izturēties, viņai bija smags darbs”. Batlers noslēdzas sevī, “noskaities uz sevi, ka atkal esmu visu salaidis dēlī”. Viņu savienība kļūst arvien izolētāka. Viena no šīs ārkārtīgi skumjās grāmatas skumjākajām tēmām saistīta ar Batlera vecāku novecošanu: abiem pamazām iestājas demence. Batleram ir īpaši tuvas attiecības ar māti, un pēc tēva nāves viņš kļūst par viņas galveno aprūpētāju. Mollija, kam ir piesardzīga attieksme pret Batlera ģimenes saitēm, mēdz kļūt nepieejama tieši brīžos, kad viņam visvairāk vajadzīga. “Es sāku domāt, ka mums nav vajadzīgs neviens cits kā vienīgi mēs paši,” Batlers raksta. Tā nekad nav taisnība, taču šķiet, ka nav neviena, kas viņam to pasacītu.

Un tagad viss, kas bijis šajā tik privātajā dzīvē, ir uzlikts uz papīra un brīvi šķirstāms – viss jau pieminētais un vēl daudz kas cits, jo izrādās, ka aiz Batlera un Mollijas kopīgās dzīves paslēpusies vēl otra. Tikai dažas dienas pēc Mollijas nāves Batlers uzduras pavirši slēptām liecībām par viņas romānu un seksa dēku virkni visā viņu attiecību laikā. Šie atklājumi tagad nonākuši laikrakstu slejās, tādās kā šis visai vulgārais piemērs no Daily Mail:

Slavenā dzejniece Mollija Brodaka savā slepenajā dzīvē bija “sērijveida krāpēja”, kam bijis romāns ar studentu tikai dažas dienas pēc kāzām, un viņas vīrs, rakstnieks, par to uzzināja, vienīgi gatavojot slaidrādi viņas bērēm pēc pašnāvības.

(“Slavenā dzejniece”, tabloīda aizbildinājums paša slimīgajai ziņkārībai, liekas visai dzēlīgs epitets literātei, kuras depresiju saasināja neveiksmīgie pūliņi atrast izdevēju savam pēdējam darbam.) Svarīgāk ir tas, ka šie atklājumi apgriezuši kājām gaisā Batlera izjūtas par paša pieredzēto, reizē mulsinot un noliekot visu savās vietās. Tas rakstīšanas retrīts, kurā Mollija devās vienatnē. Iegansts, lai dotos uz kādu norunātu tikšanos. Un tā reize, kad Mollija pierunāja Batleru atdot daļu naudas, ko viņš bija mantojis pēc mātes nāves, lai viņa varētu tikt pie krūšu implantiem. Batleram nevajadzēja tik izmisīgi šaubīties par sevi, taču tas ir ellišķīgs veids, kā nonākt pie šādas atziņas.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Batleram tas viss jāuzraksta, – elementāra vajadzība tikt skaidrībā. Ir dzimis jauns naratīvs, kas jāuzbūvē uz vecā pelniem, un saprast to viņam nepārprotami ir dzīvības un nāves jautājums. Šajos patiesības meklējumos sajūtams, cik svaigi plēstas ir Batlera vātis: brīžiem liekas, ka viņš, to rakstot, atrodas kaut kādos viesuļvētrai līdzvērtīgos emocionālajos apstākļos – reizēm izlaiž kādu vārdu, atkārto kādu frāzi, palaiž brīvi plandīt vējā garas teikumu pātagas. Viņa jaunatrastā skaidrība reizēm var būt skaudri sāpīga. Kaut vai saistībā ar Mollijas pasniedzējas darbu, vienu no retajām lietām, ar ko viņa dzīvē ļoti lepojās. Tagad Batlers atrod flirta – un arī kaut kā lielāka – pēdas viņas e-pasta sarakstē ar studentiem, kuri izraudzīti viņu ievainojamības dēļ; tā ir rīcība, ko viņš var nosaukt vienīgi par grūmingu. Beidzot Batlers atradis vārdu arī manipulatīvajai Mollijas uzvedībai attiecībās ar viņu pašu: “emocionāla vardarbība”; tiesa gan, to viņš atzīst par vienu no pašas Mollijas ciešanu izpausmēm.

Tā ir mīloša interpretācija, un tas tad arī ir otrs lielais iemesls, kāpēc Batlers nolēmis rakstīt: mīlestība. Batlera rokās ir izdzīvotāja vienpusējā vara. Viņš ir Mollijas piemiņas izpildītājs un, lai gan jūt atbildību faktu priekšā, tomēr izmanto savas pilnvaras, lai klātneesošajai Mollijai pasacītu to, ko viņa atsacījās uzklausīt, dzīva esot, – ka viņa bija mīlestības cienīga, ka viņa bija dārga, ka viņa pati un viņas dzīve kaut ko nozīmēja. Mollija meklēja glābiņu, tveroties pie, Batlera vārdiem runājot, “sīksta, traģiska reālisma”: tā kā, pēc viņas domām, viss pašos pamatos ir slikti, tad “jebkas cits kā ciešanas neizbēgami ir meli”. Tā ir toksiska pieeja jēgas meklējumiem, un viens veids, kā analizēt Mollijas sliktāko uzvedību, ir skaidrot to kā drūmu mēģinājumu pierādīt savu taisnību, padarot sevi neapstrīdami nelabojamu. Taču Batlers to tomēr apstrīd; šī grāmata ir viņa arguments. “Dzīvo tālāk,” Mollija teica Batleram, un viņš vēlas, lai tieši to darītu arī mēs, pārējie. Rakstniekus bieži cildina par “bezbailību”; Batlers nav bezbailīgs. “Mollijā” viņš bailes ņēmis par savām ceļabiedrēm. Tas ir vienīgais veids, kā rakstīt un kā dzīvot.

© The New Yorker, 2023. gada 15. decembrī