Romantiskie režīmi

Krieviju es pirmo reizi atstāju 1996. gadā, lai pavadītu mācību gadu ASV. Tā bija prestiža stipendija, man bija 16 gadu, un mani vecāki bija sajūsmā par iespēju, ka es pēc vidusskolas kaut kā varētu ieslīdēt Jeilā vai Hārvardā. Taču es spēju domāt tikai par vienu – tikšanu pie amerikāņu drauga.

Galda atvilktnē es glabāju vērtīgu amerikāņu dzīves dokumentu, ko man bija atsūtījusi draudzene, kura bija pārcēlusies uz dzīvi Ņujorkā gadu iepriekš, – no ASV meiteņu žurnāla Seventeen izplēstu rakstu par kontracepcijas tabletēm. Es to lasīju, gulēdama gultā, un jutu, kā mana rīkle kļūst aizvien sausāka. Raugoties glancētajās lapās, es sapņoju, ka tur, ārzemēs, es pārvērtīšos skaistulē – tādā, uz kuru zēni atskatās. Es sapņoju, ka arī man vajadzēs tādu tableti.

Pēc diviem mēnešiem, pirmajā mācību dienā Volnathilsas vidusskolā Ohaio pavalsts Sinsinati, es devos uz bibliotēku un paņēmu par sevi augstāku kaudzi Seventeen žurnālu. Es biju apņēmusies precīzi noskaidrot, kas tieši notiek starp amerikāņu puišiem un meitenēm, kad viņi viens otram iepatīkas, un kas man jāsaka un jādara, lai sasniegtu brīdi, kad tablete izrādīsies nepieciešama. Bruņojusies ar marķieri un pildspalvu, es meklēju vārdus un izteicienus, kas saistīti ar amerikāņu uzvedību romantiskās attiecībās, un izrakstīju tos uz atsevišķām kartītēm, gluži tāpat, kā man to bija mācījusi angļu valodas skolotāja Sanktpēterburgā.

Drīz vien es secināju, ka romantisko attiecību dzīves cikls Seventeen ieskatā sastāvēja no vairākiem skaidriem posmiem. Vispirms tu kādā “ieķēries”, parasti gadu vai divus vecākā puisī. Pēc tam tu nedaudz apklaušināji apkārtējos, lai noskaidrotu, vai viņš ir “foršais” vai “kretīns”. Ja viņš izrādījās pirmais, Seventeen deva tev zaļo gaismu pāris reizes “salaist” ar viņu pēc tam, kad biji viņu “uzaicinājusi uz randiņu”. Šī procesa laikā vajadzēja atķeksēt vairākus lodziņus: vai tev ir sajūta, ka jaunais cilvēks “respektē tavas vajadzības”? Vai tu jūties ērti, “aizstāvot savas tiesības” – jo sevišķi, noraidot vai izaicinot uz “ķermenisku kontaktu”? Kāda ir “komunikācija”? Ja kāds no lodziņiem palika neatķeksēts, tu viņu “pameti” un sāki meklēt citu, līdz uzradās kāds, kurš bija labs “partnerattiecību materiāls”. Tad tu sāki ar viņu “bučoties uz dīvāna” un beidzot sasniedzi tabletes lietotājas statusu.

Sēžot amerikāņu skolas bibliotēkā, es blenzu savās ar roku rakstīto piezīmju lapiņās un ieraudzīju, kā atveras bezdibenis – plaisa starp mīlestības ideāliem, ar kuriem biju uzaugusi Krievijā, un eksotiku, ar kuru saskāros tagad. Manā dzimtenē puiši un meitenes vienkārši “iemīlējās” un “satikās” – pārējais bija noslēpumā tīts. Pusaudžu drāmas filma, ar kuru uzauga manas paaudzes krievi, – sociālistisks “Romeo un Džuljetas” atdarinājums, kura darbība risinās kādā Maskavas piepilsētā, – bija brīnišķīgi nekonkrēta attiecībā uz atzīšanos mīlestībā. Galvenais varonis savas jūtas pret meiteni izteica, skaitot reizrēķina tabulu: “Divi reiz divi ir četri. Tas ir tikpat skaidrs kā mana mīla. Trīs reiz trīs ir deviņi. Tas nozīmē, ka tu esi mana. Un divi reiz deviņi ir 18, bet tas ir mans mīļākais skaitlis, jo 18 gados mēs precēsimies.”

Ko gan vairāk varēja pateikt? Pat mūsu tūkstoš lappuses garie krievu romāni nevarēja sacensties sarežģītībā ar žurnāla Seventeen romantisko sistēmu. Metoties mīlas dēkās, grāfienes un virsnieki ar īpašu daiļrunību neaizrāvās – viņi rīkojās, pirms runāja, un pēc tam, ja savas sasteigtās rīcības rezultātā nebija miruši, viņi mēmi lūkojās apkārt un kasīja pakausi, meklējot izskaidrojumu.

Lai arī man vēl nebija doktora grāda socioloģijā, izrādījās, ka mans darbs ar Seventeen eksemplāriem bija tieši tāds, kādu veic emociju sociologi, mēģinot izprast, kā mēs konceptualizējam mīlestību. Analizējot populāros žurnālos, televīzijas pārraidēs un pašpalīdzības grāmatās izmantoto valodu un intervējot vīriešus un sievietes dažādās valstīs, pētnieki, tostarp Eva Illūza, Lora Kipnisa un Franks Furedijs, ir skaidri parādījuši, ka mūsu izpratni par mīlestību nosaka politiski, ekonomiski un sociāli faktori. Kopā šie faktori veido tā saucamos “romantiskos režīmus” – emocionālas uzvedības sistēmas, kas ietekmē to, kā mēs runājam par savām jūtām, definē “normālu” uzvedību un nosaka, kurš ir piemērots mīlēšanai, bet kurš nav.

Tas, ko es todien piedzīvoju skolas bibliotēkā, bija divu atšķirīgu romantisko režīmu sadursme. Žurnāla Seventeen meitene bija apmācīta pieņemt lēmumus par to, ar kuru puisi stāties ciešākās attiecībās. Viņa savas emocijas racionalizēja “vajadzību” un “tiesību” kategorijās un atteicās no saistībām, kas šķita pretrunā ar tām. Viņa bija audzināta Izvēles režīmā. Turpretim klasiskā krievu literatūra (laikā, kad es pieaugu, manā zemē tā vēl aizvien bija galvenais romantisko normu avots) aprakstīja pakļaušanos mīlestībai kā pārdabiskam spēkam, pat ja tas apdraudēja mīlētāja labklājību, garīgo veselību vai pat dzīvību. Citiem vārdiem, es uzaugu Likteņa režīmā.