Angažētā grūtsirdība

Vairums literātu, ar kuriem esmu apspriedis Džima Džārmuša filmu “Patersons”, paši ir uzauguši provincē un apgalvo, ka mazpilsētas dzejnieka ikdiena tieši tāda arī ir – klusa, vienmuļa un pilna neuzkrītošu, grūti fiksējamu poētisku sīkumu. Gluži kā radīta tādiem nesteidzīgiem “dzīves vērotājiem” kā fiktīvais dzejnieks Patersons.

Filmā izmantoto dzejoļu autors Rons Padžets arī ir dzimis samērā nelielā pilsētā – Talsā Oklahomas pavalstī. Piecdesmitajos gados Talsa ar sevišķi aktīvu dzejas andergraundu neizcēlās: īstā dzīve tolaik notika Ņujorkas džeza klubos un dzīvokļos, kur apgrozījās Ginsberga apdziedātie “paaudzes varenākie prāti”. Par spīti tam 1959. gadā Padžets, aizņēmies rakstāmmašīnu IBM Presidential no klasesbiedra un 20 dolārus no mammas, kopā ar kaimiņmājas draugu un domubiedru Diku Galupu nodibināja avangarda literatūras žurnālu White Dove Review.

Šis pašmāju izdevums, visticamāk, nebūtu izpelnījies lielu uzmanību, ja vien Padžets nebūtu izvēlējies drosmīgu taktiku un, ignorējot aģentus, izdevējus un preses biznesa reālijas, aicinājis tajā publicēties tādas bīta paaudzes zvaigznes kā Alenu Ginsbergu, Džeku Keruaku, E. E. Kamingsu un citus. Brīnumainā kārtā lielākā daļa uzrunāto dzejnieku uz aicinājumu atsaucās, un šobrīd visi pieci White Dove Review numuri ar autoru un veidotāju parakstiem Talsas Universitātē tiek glabāti pie bibliotēkas vērtīgākajiem artefaktiem.

1960. gadā bariņš Talsas jauno dzejnieku, tai skaitā arī Padžets, pārcēlās uz Ņujorku. Tur viņus uzņēma lielākajā neformālajā literātu un mākslinieku apvienībā, tolaik slavenajā Ņujorkas skolā, taču arī tajā viņi tika uzskatīti par īpaša “Talsas stila” aizsācējiem. Un, lai gan 60. gadu Griničvilidžas bohēmas haosu nevar un nevajag salīdzināt ar Talsas, Patersonas vai jebkuras citas mazpilsētas apgriezieniem, Padžeta dzejā arī tagad, pēc vairāk nekā 20 krājumiem, ir saglabājusies toņkārta, kurai gribas piemērot tādus apzīmējumus kā “vienkāršība”, “apdomība” un “miers”.

Īpaši spilgti tas izpaužas Padžeta apkopotajās īsajās instrukcijās “Kā būt perfektam”. Lūk, svarīgākās no tām:

Izgulieties.

Nedodiet padomus.

Kopiet savas smaganas un zobus.

Katru dienu iemācieties kaut ko jaunu. (Dzien dobre!)

Nedusmojieties ne uz ko ilgāk par vienu nedēļu, taču neaizmirstiet, kas jūs sadusmoja. Turiet dusmas rokas stiepiena attālumā un vērojiet tās kā stikla bumbu. Tad lieciet savā stikla bumbu kolekcijā.

Nēsājiet ērtus apavus.

Nepavadiet pārāk daudz laika lielās cilvēku grupās.

Ja kāds nogalina jūsu bērnu, sameklējiet šauteni un izšķaidiet viņam smadzenes.

Plānojiet dienu tā, lai nekad nebūtu jāsteidzas.

Cik vien bieži iespējams, lietojiet koka, nevis plastmasas vai metāla priekšmetus.

Nedomājiet, ka progress pastāv. Tas nepastāv.

Nepiekopiet kanibālismu.

Nestaigājiet pa dzelzceļa stacijām, pie sevis murminot: “Mēs visi mirsim!”

Uz vecuma pusi kļūstiet par mistiķi.

Lasiet un pārlasiet labas grāmatas.

Izrociet bedri ar lāpstu.

Dzeriet daudz ūdens. Ja kāds jums prasa, ko vēlaties dzert, sakiet: “Ūdeni, lūdzu.”

Atraugājieties un pirdiet, bet klusiņām.

Skatieties ēnu teātra izrādes un iztēlojieties, ka esat viens no varoņiem. Vai visi.

Ja dzirdat, ka uz ielas šauj, neejiet pie loga.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Atvainojiet, bet daži no maniem jautājumiem būs pagalam idiotiski.

Rons Padžets: Dažas no manām atbildēm arī.

RL: Kā jūs atšķirat dzeju no prozas?

Padžets: Nekā.

RL: Jūs tās neatšķirat?

Padžets: Ne vienmēr. Ir reizes, kad tās ne ar ko neatšķiras.

RL: Kā tas nākas, ka citi cilvēki šķir dzeju no prozas, bet jūs ne?

Padžets: Nē, nu atšķirt jau es atšķiru, bet kāda tam nozīme? Man nerūp definīcijas. Es nedomāju, ka man par tām būtu jālauza galva. Nav tā, ka es par to nebūtu domājis, bet… man tā liekas tukša laika šķiešana.

RL: Jums nerūp definīcijas kā tādas?

Padžets: Nē, tikai definīcija… tas ir, atšķirība starp dzeju un prozu. Skaidrs, ka avīze – tā ir proza, Šekspīrs – tā ir dzeja. Bet ir kāds punkts, kurā tie satiekas – dzeja prozā – un kur vairs nav iespējams pateikt, kas tas ir, dzeja vai proza. Tas vai nu ir gan viens, gan otrs, vai arī nav ne viens, ne otrs. Bet, kā jau teicu, es par to galvu nelauzu. Kad rakstu, es zinu, kur ir atšķirība, bet…

RL: Un pēc kādām pazīmēm jūs nosakāt šo atšķirību?

Padžets: Piemēram, pēc tā, kā vārdu plūdums liek man izmainīt sintaksi vai dalīt tekstu rindās. Proti, rakstot prozu, parasti nedala tekstu rindās – tur veido rindkopas. Bet dzejā pa lielākai daļai tas tiek darīts. Iemesli teksta dalīšanai rindās var būt visdažādākie, bet man nav savas teorijas, kā to darīt, – katrs dzejolis pats pasaka priekšā. Ja rakstot kaut kas manī pēkšņi liek turpināt tekstu jaunā rindā, es to daru. Ja neliek, es to nedaru.

RL: Bet teksta dalīšana rindās ir tikai viens no dzejas rakstīšanas paņēmieniem.

Padžets: Jā, tas ir veids, kā likt tekstam izskatīties pēc dzejas.

RL: Bet ņemsim, piemēram, noteikumu sarakstu jūsu dzejolī “Kā būt perfektam”. Kāpēc tas ir dzejolis, nevis noteikumu saraksts?

Padžets: Nu, jūs varētu ar pilnām tiesībām saukt to arī vienkārši par noteikumu sarakstu. Jā, man nebūtu nekāda iemesla to apstrīdēt.

RL: Bet jūs taču to iecerējāt kā dzejoli, vai ne?

Padžets: Nē.

RL: Nē? (Abi smejas.)

Padžets: Nē, es to iecerēju kā tekstu.

RL: Tad jūs sevi uzskatāt vairāk par rakstnieku nekā dzejnieku?

Padžets: Ja mani spiestu nosaukt sevi kādā no šiem vārdiem, es sevi sauktu par rakstnieku, jo es rakstu vārdus. Daži no šiem vārdiem ir dzejoļi, bet daži nav.

RL: Bet jūsu dzīvē ir bijis laiks, kad jūs bijāt rakstīšanas pasniedzējs – arī dzejas rakstīšanas…

Padžets: Jā.

RL: Un, lai to darītu, jums vajadzēja kādu savu… ja ne gluži definīciju, tad vismaz skaidru izpratni par to, kas padara tekstu par dzeju.

Padžets: Ziniet, nekādu dzejas teoriju jau es nemācīju. Es strādāju galvenokārt ar bērniem no piecu līdz astoņpadsmit gadu vecumam, bet pārsvarā tie bija deviņgadīgi, desmitgadīgi bērni. Man gribējās panākt, lai viņi iemācās likt lietā iztēli un sāk rakstīt – vienalga ko, bet lai no šīs rakstīšanas viņi gūst prieku. Es tikai piespēlēju viņiem tādus kā “atspēriena punktus”, lai viņiem būtu vieglāk sākt.

RL: Tēmas? Tēlus?

Padžets: Nu, piemēram, es ieeju klasē un saku: “Bērni, šorīt man atgadījās kaut kas ļoti dīvains. Es pamodos un atklāju, ka man pazudušas kurpes. Tad es paskatījos apkārt un atklāju, ka arī bikses pazudušas! Vai jums tā kādreiz ir gadījies?” – Nē, viņiem nekas tāds neesot gadījies. – “Skatos tālāk – arī visas grāmatas bija pazudušas! Un mana sieva bija pazudusi! Tad es nolaidu acis lejup – un arī manas rokas bija pazudušas!” – Šie visi tik noelšas: “Ahhh… nē, nē, nē.” Es saku: “Es jums sameloju. Tie bija meli, bet bija taču jautri, vai ne? Tagad padomājiet: ja jums būtu jāizdomā lielākie meli pasaulē, kādi tie būtu?” – Kāds bērns atbild: “O, mana galva ir no saldējuma, un manas kājas ir okeāns!” – Un es saku: “Lieliski!” Un pēkšņi viņiem pielec, cik tas ir jautri – izdomāt kaut kādus pilnīgi trakus melus. Visi sāk aizrautīgi runāt cits caur citu, un es saku: “Jums ir daudz labu ideju. Ņemiet un uzrakstiet tās uz papīra!” Un tā visi sāk rakstīt savus dzejoļus. Vārdu sakot, es negāju klasē un neteicu: “Bērni, šodien mēs rakstīsim dzejoļus, un dzejoļus raksta, lūk, šādi.” Šīs nodarbības bija caurcaurēm praktiskas. Protams, aiz tā visa ir arī sava teorija, bet par to es sāku domāt tikai vēlāk. Citiem vārdiem, mācot bērniem rakstīšanu, es vadījos tīri pēc intuīcijas, domājot par to, lai rakstīšana viņiem sagādātu prieku. Jo man vispirms bija jāpārvar viņu pretestība pret rakstīšanu kā tādu! Kad tev skolā uzdod kaut kādu rakstu darbu, tas nozīmē, ka tavu darbu vērtēs, varbūt nosodīs, katrā ziņā labos pareizrakstības kļūdas… Un tāpēc bērniem skolā parasti nepatīk rakstīt. Es gribēju atbrīvot viņus no tā skolas cietumnieciskā režīma. Saprotat, ko es gribu teikt?

RL: Jā, saprotu, bet jūsu minētais piemērs, šķiet, vairāk attiecas uz bērnu iztēles un radošā gara atbrīvošanu nekā konkrēti uz dzejas rakstīšanu.

Padžets: Tieši tā! Bet tie ir vārti uz dzeju. Un vienam otram arī izdevās uzrakstīt patiešām ģeniālus dzejoļus. Es to saku pavisam nopietni. Bet, ja es būtu gājis klasē un teicis: “Nu, bērni, tagad mēs rakstīsim dzejoļus,” – viņu reakcija droši vien būtu bijusi: ak dies, tikai ne to!