Mākoņi, kalni, katedrāles, māte

Sava mūža pēdējās desmitgades fotogrāfs Zavens Sargsjans (1947–2020) veltīja Paradžanova muzeja izveidei un vadīšanai (kopš 1992. gada). 1993. gadā Zavens atveda uz Rīgu Sergeja Paradžanova izstādi; viņš bija arī biežs Arsenāla viesis (pēdējo reizi 2008. gadā), un arī es viņu pazinu kā Augusta Sukuta draugu.

Pēdējo reizi Zavenu satiku Spānijā, Denijā, Augusta villā, paša saimnieka atvadu pasākumā 2018. gada oktobrī. To līdz pēdējam sīkumam bija organizējis pats aizgājējs, ne tikai paredzot testamentā precīzu pasākuma norises scenāriju, bet arī atstājot tam nepieciešamos līdzekļus, ieskaitot naudu biļetēm. Zavens bija viens no nedaudziem Augusta tuvākajiem cilvēkiem, kuri uz šo pasākumu bija ielūgti: ar testamenta starpniecību, tātad ar zvērināta notāra parakstu.

Zavens bija burvīgs, aizrautīgs un sirsnīgs cilvēks. Augusts testamentā bija noteicis dzert vīnu viņa mājā apaļu nedēļu: labāku kompanjonu par Zavenu būtu bijis grūti atrast.

Māris Gailis

Rīgas Laiks: Zaven, kā jūs nolēmāt veltīt savu dzīvi Paradžanova piemiņai?

Zavens Sargsjans: Tā sagadījās. Ziniet... Man tagad ir 72 gadi, esmu jau sešus gadus viņu pārdzīvojis, un mana galvenā problēma šobrīd ir atrast cilvēku, kurš pēc manis šeit strādās. Lai būtu uzticīgs šim darbam, saprotat? Jo es esmu tam ziedojis dzīvi. Nu, tas tā pilnīgi dabiski sanāca. Varbūt tādēļ, ka labs mans draugs bija Sarjana muzeja direktors un es redzēju viņa pašaizliedzību, to, ka visa viņa dzīve bija veltīta muzejam. Kad brauca uz ārzemēm, pirka līmi, āķus... nezinu, instrumentus – lai muzejs varētu strādāt. Tajā laikā mūsu valstī taču nekā nebija, atceraties? Rāmju nebija. Nekā nebija.

Bet pēc tam... viņš pats mani izvēlējās, laikam jau bija kaut kā ielāgojis, nolēmis. Bija tā, ka 1988. gadā, kad viņš pirmoreiz gatavojās braukt uz ārzemēm, pie manis atnāca attāls viņa radinieks, mākslinieks, kurš strādāja kopā ar viņu, un arī mans draugs – Aļiks Džanšijevs. Un viņš teica: klausies, Paradžanovs brauc uz Minheni un grib paņemt līdzi tādus un tādus darbus. Viņš man iedeva sarakstu. Es paskatījos – sarakstā lielākoties bija plīstošas lietas. Es saku: “Šos darbus es nedošu.” Aļiks bija ļoti pārsteigts: kā nedosi, tie tak ir viņa darbi! Es saku: “Nedošu.” Bet Paradžanovam mājās telefona nebija. Es zvanīju uz studiju un noķēru viņu tur. Saku: ja jūs ņemsiet šo darbu līdzi, tas saplīsīs, tas vairs neatgriezīsies. Taču Paradžanovs atbildēja, ka “Faberžē piemiņu” viņš noteikti gribot aizvest. Turpceļā viņš darbu it kā bija vedis pats, bet atceļā bijis spiests to nodot bagāžā. Un darbs saplīsa; tas bija viens no tiem, kurus viņš bija līmējis uz stikla. Un viss, saplīsa. Tad viņš pateica: tā, tagad darbi ir tavi, tu par viņiem atbildēsi. (Smejas.)

Uzzinājis, ka būs muzejs, viņš tāpēc vien aizbrauca uz Ļvivu, uz Užgorodu, uz Čerņivciem, kur viņam bija sakari, un sapirkās antikvāras lietas – jau domātas šim muzejam. Lūk, tur ir liels spogulis, zeltīts... krēsli. Gribu sacīt, ka viņš jau redzēja muzeju, bija iecerējis, kā un kas būs. Bet es jau biju atvedis iekārtojumu no viņa Tbilisi dzīvokļa, arī no Kijivas dzīvokļa. Tbilisi sienas noņēmu un šeit tieši tāpat saliku kopā. Gadu gaitā gan mantu ir kļuvis vairāk: ir bijušas dāvanas, bija kaut kādas lietas, kuras mēs nopirkām, es pazinu viņa gaumi.

RL: Pastāstiet, kā jūs iepazināties. Nē, vispār labāk pajautāšu tā. Es tur, muzejā, redzēju, kā viens zēns – nezinu, no kādas valsts, – staigā, kaut ko klausās, skatās... Visticamāk, viņš neko nezina par Paradžanovu, nav redzējis filmas, nezina stāstus par viņu.

Sargsjans: Jā, daudzi tādi arī nāk, jā.

RL: Nu lūk. Ko jūs tādam cilvēkam pastāstītu par Paradžanovu, lai rastos par viņu priekšstats?

Sargsjans: Ziniet ko... Paradžanovs pats mēdza teikt, ka viņa māksla ir skaistums un labais. Viņš teica: skaistums pastāv dabā, es esmu ar to uzlādēts, es radu skaistumu no nekā, skaistumā ir augstāka jēga. Saprotiet, cilvēki ir dažādi. Lielākā daļa cilvēku ir ļoti tāli no mākslas, jūs jau zināt. Un viņi nekur neiet, ne uz kādiem muzejiem. Nu, tagad tas ir modīgi: Luvrā rakstīts “Džokonda”... “Džokonda”, “Džokonda” – viņi iet pie viņas un tad dodas prom, viss. Kas tā Džokonda viņiem ir, es nesaprotu. Vienkārši tāpēc, lai varētu pateikt, ka ir tur bijuši. Nu, un uz šejieni arī nāk dažnedažādi cilvēki. Taču mēdz būt, protams, cilvēki, kas vienkārši saprot mākslu – saprot bez visādiem vārdiem. Un šie cilvēki negrib iet no šejienes prom, viņi stundām ilgi staigā, sēž pagalmā, pēc tam atkal nāk šurp: “Mēs negribam iet prom.” Šeit ir cita pasaule. Tā muzejs ir izveidots. Tā bija viņa ideja.

RL: Viņa ideja – kāda?

Sargsjans: Muzejs nesaskaras ar pilsētu: redzat, te nav logu. Tu neredzi, kas ir ārpusē, esi iegājis citā pasaulē, Paradžanova pasaulē, skaistuma, labā pasaulē. Es bieži saku, ka šis muzejs audzina cilvēku gaumi. Saprotat?

RL: Un kā viņu šobrīd Armēnijā uztver?

Sargsjans: Viņš ir kļuvis par zīmolu. Un arī šis muzejs ir kļuvis par zīmolu. Interesanti, ka cilvēki šurp nāk kā uz kaut kādu templi. Tur ir tāds kā altāris, viņi visi tur fotografējas. Ir jau tik tālu, ka šurp sākuši nākt jaunlaulātie, lai nofotografētos pie viņa portreta. Bet es to aizliedzu, viss... jo nav tam gala...

RL: Vai jūs viņu labi pazināt, Paradžanovu?

Sargsjans: Jā, pietiekami labi.