Mākslinieks neskaitās

Marsela Dišāna (1887–1968) radošais mantojums ir samērā pieticīgs kvantitātes ziņā, tomēr viņu pamatoti uzskata par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem. Viņa laikmetīgums, šķiet, nav mazinājies arī 21. gadsimtā, par ko liecina kaut vai nupat atvērtais digitalizētiem materiāliem bagātais un interesentiem brīvi pieejamais Dišāna izpētes portāls duchamparchives.org, kas tapis Filadelfijas Mākslas muzeja, Marsela Dišāna asociācijas un Pompidū centra sadarbības rezultātā.

Kalvins Tomkinss (1925) ir žurnāla The New Yorker štata autors kopš 1960. gada. Žurnāla lasītājiem viņš vislabāk pazīstams ar izvērstajiem portretrakstiem par tādiem māksliniekiem kā Džons Keidžs, Roberts Raušenbergs, Merss Kaningems, Vija Celmiņa un, protams, Marsels Dišāns. 1964. gadā Tomkinss vairākas dienas pavadīja sarunās ar Dišānu viņa dzīvoklī Ņujorkas Griničvilidžā. 2013. gadā šīs sarunas tika publicētas atsevišķā grāmatiņā, kuras izdevumu latviešu valodā publicēšanai gatavo izdevniecība “Neputns”.

V. Ā.

Es gribētu pavaicāt par jūsu dzīvi Ņujorkā pirms Pirmā pasaules kara. Jūs esat izteicies, ka Ņujorka kopš tā laika stipri mainījusies.

Nu, visā pasaulē jau dzīve ir mainījusies. Viena sīka lieta ir nodokļi. 1916. un 1920. gadā nodokļu nebija vispār vai tie bija tik zemi, ka neviens par tiem neraizējās. Tagad, tuvojoties martam vai aprīlim, visi to vien tik domā, kā nomaksāt nodokļus, un uztraucas, ka nevar pirkt to vai šito, jo nāk virsū nodokļu nomaksāšanas diena. Šādas drudžainas ņemšanās tolaik nebija. Un dzīve vispār bija daudz mierīgāka, vismaz cilvēcisko attiecību līmenī. Nebija tās vājprātīgās steigas, kas tagad. Bet šādā nozīmē jau visa pasaule kļuvusi vājprātīga. Amerika nav nekāds izņēmums.

Un tomēr, par spīti komerciālismam un vājprāta steigai, nevar nepamanīt, ka tieši patlaban jauno mākslinieku vidē jūtams daudz lielāks radošo meklējumu gars un pacēlums...

Jā, tajā laikā aktivitātes bija mazāk nekā tagad. Bet arī pašu mākslinieku bija mazāk. Mākslinieka profesiju, kļūt par mākslinieku, izvēlējās tikai nedaudzi, atšķirībā no mūsdienām, kad jaunietis, kam nav nekādu īpašu spēju, saka: “Nu labi, pamēģināšu mākslu.” Manā laikā jaunieši, kas nezināja, ko dzīvē darīt, gāja uz mediķiem vai juristiem. Tā bija parastā izvēle. Tas bija diezgan vienkārši, un eksāmeni arī nebija tik nopietni kā tagad. Par ārstu varēja izmācīties četros gados, vismaz Francijā. Es īsti nezinu, kā bija šeit, ASV, bet droši vien līdzīgi – ne tā kā tagad. Tas viss pamatīgi iespaido jauniešu dzīvi.

Vai jums šķiet, ka mākslinieka darbu tagad uzskata par kaut ko vieglu?

Mākslas radīšana nav kļuvusi vieglāka. Bet mūsdienās tai ir plašāks noiets. Manā jaunībā mākslas darbu apmaiņa pret dolāriem gandrīz nepastāvēja, ja nerunājam par dažiem izņēmumiem. Mākslinieka dzīve kā finansiāli ienesīgs projekts – 1915. gadā nekā tāda nebija, ne tuvu tam. Šodien daudz vairāk cilvēku ir nelaimīgi no tā, ka viņi pūlas uzturēt sevi ar gleznošanu, bet nespēj. Konkurence ir pārāk liela.

Bet vai šī jaunā mākslas aktivitāte kaut kādā ziņā nav veselības pazīme?

No sociālā viedokļa – jā. Bet, ja uz to skatās no estētikas viedokļa, tad man tā šķiet ļoti kaitīga. Manuprāt, tāda mākslas darbu pārprodukcija var novest tikai pie viduvējības. Nevienam nav laika radīt pa īstam izsmalcinātus darbus. Radīšanas temps ir tik straujš, ka tā kļūst par kaut kādu jaunu skrējienu – nevis žurku skrējienu, bet es pat nezinu, ko. (Smejas.)

Vai tas neatspoguļo arī pārmaiņu izpratnē par to, kas ir māksla, – zaudēto ticību šedevru radīšanas iespējai un mēģinājumu padarīt mākslu par ikdienas dzīves sastāvdaļu?

Tieši tā, to es saucu par mākslinieka integrāciju sabiedrībā, proti, viņš ir kļuvis par tikpat godājamu sabiedrības locekli kā ārsts vai advokāts. Pirms 50 gadiem mēs bijām pāriji, izstumtie: vecāki meitām nekad neļāva precēties ar māksliniekiem.

Jūs gan esat teicis, ka jums patika būt pārijam.

O jā, protams, šāda dzīve varbūt nebija īpaši komfortabla, bet vismaz bija sajūta, ka tu pretstatā visiem citiem nodarbojies ar kaut ko atšķirīgu – ar kaut ko tādu, kas varbūt pastāvēs vēl simtiem gadu pēc tam, kad pats jau būsi zem zemes.

Jūs tātad esat pret mākslinieka integrāciju sabiedrībā?

Tajā ir arī savs jaukums, jo tas ļauj nodrošināt sev iztikšanu. Bet mākslas kvalitātei šāds stāvoklis nāk par ļaunu. Es uzskatu, ka nozīmīgiem darbiem jātop lēni. Es neticu ātrumam mākslinieka jaunradē, bet integrācija pieprasa ātrumu. Es neticu ātrumam, straujajam tempam, kas tagad pārņēmis mākslas radīšanu. Tagad visi saka: jo ātrāk, jo labāk.

Jūs teicāt, ka ar saviem darbiem pats esat veicinājis šādas situācijas rašanos.

Jā.

Piemēram, ar saviem redīmeidiem.

Bet redziet, es tos neradīju ar domu, ka nu tikai cepšu tos augšā tūkstošiem. Es tos radīju, lai izrautos no, ja tā var teikt, mākslas monetizācijas. Es nekad tos netaisīju pārdošanai. Tas vairāk bija tāds kā žests, lai parādītu, ka mākslinieks var kaut ko radīt arī tāpat, bez nodoma ar to nopelnīt.