Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Laikā no 1966. gada jūlija līdz 1967. gada janvārim Mortons Feldmans un Džons Keidžs četras reizes tikās WBAI radio studijā Ņujorkā, lai ierakstītu četras sarunas. Klausoties ierakstus, nešķiet, ka komponistiem rūpētu, lai šīs sarunas kaut kā atšķirtos no neskaitāmām citām, ko viņi savas tad jau 16 gadus ilgās draudzības laikā aizvadījuši bez mikrofonu klātbūtnes. Tajās ir daudz joku, smieklu, kopīgu atmiņu un atsauču, cigarešu dūmu, klusuma paužu un strauju pāreju no idejas pie idejas, kopā veidojot vēsturisku liecību par abu mākslinieku galvenajām rūpēm un pārdomām laikā, kad Keidžs jau bija iemantojis pasaules slavu, taču Feldmana nozīmīgākie darbi bija vēl priekšā. Piedāvājam lasītājiem īsinātā versijā iepazīties ar pirmo sarunu, kura notika 1966. gada 9. jūlijā.
Mortons Feldmans: Džon, vai tu piekristu, ka to, no kā esam atkarīgi, mēs saucam par realitāti, bet to, kas mums nepatīk, mēs uzskatām par ielaušanos savā dzīvē? Redzi, man ir tāda sajūta, ka mūs nemitīgi traucē.
Džons Keidžs: Un tas mūs dara nelaimīgus, vai ne?
Feldmans: Vai arī mēs tam pakļaujamies. Un nosaucam to par “kultūru” vai ko tādu.
Keidžs: Dod man kādu piemēru. Kāda veida ielaušanos savā dzīvē tu sauktu par kultūru?
Feldmans: Nu, nedēļas nogalē es biju pludmalē, un tagad pludmales ir pilnas ar tranzistoriem, kas dārdina rokenrolu.
Keidžs: Jā. Un tev tas nepatika?
Feldmans: Ne pārāk. Es tam pielāgojos.
Keidžs: Kā?
Feldmans: Es iedomājos… Es domāju par sauli un par jūru kā par mazāko ļaunumu.
Keidžs: (Smejas.) Zini, kā es pielāgojos šai problēmai, proti, radio skaņām apkārtējā vidē? Ļoti līdzīgi, kā pirmatnējie cilvēki pielāgojās dzīvniekiem, no kuriem viņi baidījās un kurus droši vien, kā tu saki, uztvēra kā ielaušanos viņu dzīvē. Viņi šos dzīvniekus uzzīmēja uz alu sienām; es savukārt uzrakstīju skaņdarbu, izmantojot radio. Tagad ikreiz, kad tos dzirdu – kaut vai vienu pašu aparātu, nevis uzreiz 12, kā tev droši vien bija pludmalē –, es vienkārši iedomājos, ka tie visi atskaņo manu skaņdarbu. (Abi smejas.)
Feldmans: Tas man varētu palīdzēt nākamajā nedēļas nogalē.
Keidžs: Jā, un tad es to klausos ar patiku. Ar patiku saprotot, ka es ievēroju, kas notiek. Es varu tajā piedalīties, nevis, kā tu saki, tam pakļauties – es varu pievērst uzmanību un ieinteresēties par… Tu sāc ieklausīties – kas pārklājas pāri kam, kas notiek vispirms un kas pēc tam, bet kas vienlaikus.
Feldmans: Jā, bet es nespēju domāt, vienlaikus nedomājot par pagātni. Pirms pāris dienām mēs ar draugiem bijām kādā ļoti nostalģiskā bārā, kur agrāk bieži mēdzu iet runāties. Mēs cits citu nespējām sadzirdēt.
Keidžs: Šī iemesla dēļ.
Feldmans: Šī iemesla dēļ.
Keidžs: Mjā. Tas man atgādina Satī teikto, ka mums vajadzīga mūzika, kas nenomāc apkārtējās vides trokšņus. Pārfrāzējot varētu teikt, ka mums vajadzīgas domas, kas nenomāc radio. (Smejas.) Es tikai mēģinu pateikt, ka šai monētai ir divas puses… Teiksim, tu par savām domām – vai vismaz par sarunu – domā kā par realitāti, kurā tu gribētu būt, un ka vide tajā ielaužas, bet Satī piezīme vienkārši paņem šo monētu, apgriež otrādi un saka: realitāte ir vide, bet tas, ko tu tajā vēlies darīt, ir ielaušanās. Un, visbeidzot, ņemsim mākslas darbu – vai tā nav izteikta ielaušanās? Jo, sasodīts, tas taču nepastāv, pirms mākslinieks to radījis, ne tā?
Feldmans: Jā, nav nācies dzirdēt, ka kāds būtu mēģinājis izsvilpt tranzistoruztvērēju.
Keidžs: (Smejas.) Man liekas, ka tieši to tu pašlaik mēģini darīt… Agrāk, kad devos ciemos pie kāda drauga, viņi, cienot manu gaumi, tiklīdz redzēja mani nākam, tūlīt izslēdza radio vai pat skaņuplati, ko tajā brīdī bija gadījies uzlikt. Tagad viņi tā vairs nedara, jo zina, ka es domāju, ka pats esmu visus tos gabalus sarakstījis. (Abi smejas.)
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies