Pēdējā stacija krastmalā

Vēsturnieks un etnologs, Bērklija Universitātes Vēstures fakultātes profesors Jurijs Sļozkins ir no tiem padomju emigrantiem, kuri ASV nonāca ne tik ļoti apstākļu spiesti, cik zinātkāres un sagadīšanās virzīti. Pabeidzis Maskavas Valsts universitāti, Sļozkins 70. gadu beigās dzīvoja un strādāja Mozambikā, pēc tam pārcēlās uz Lisabonu, bet 1983. gadā nonāca Teksasā. Viņš sāka strādāt Ostinas Universitātē par krievu valodas pasniedzēju un turpat ieguva filozofijas doktora grādu.

Šo ceļojumu mērķis, kā stāsta Sļozkins, bija nevis būvēt karjeru, bet gan iepazīt pasauli, taču privātās pieredzes un akadēmisko saistību dēļ tie būtiski ietekmēja arī viņa turpmāko teorētisko un pētniecisko ievirzi. 80. gadu sākumā Sļozkins apceļoja vairākus Amerikas indiāņu rezervātus, interesējoties par Rietumu koloniālisma politikas iespaidu uz to, ko padomju retorikā bija pieņemts saukt par “mazajām tautām”. Bet, tā kā ārzemēs strādājošam un studējošam vēsturniekam tradicionāli bija pienākums tā vai citādi nodarboties ar Krievijas vēsturi, Sļozkins Padomju Savienības attieksmi pret tās daudznacionālo sastāvu sāka pētīt plašākā koloniālās politikas kontekstā, velkot paralēles starp mazākumtautību kolektīvajiem likteņiem dažādās imperiālistiskās struktūrās. Šai tēmai viņš veltījis divas grāmatas: “Arktiskie spoguļi: Krievija un mazās ziemeļu tautas (Arctic Mirrors: Russia and the Small Peoples of the North. Cornell University Press, 1994) un “Ebreju gadsimts” (The Jewish Century. Princeton University Press, 2004).

Sļozkina jaunākā grāmata “Valdības nams: Krievijas revolūcijas sāga” (The House of Government: A Saga of the Russian Revolution. Princeton University Press, 2017) ir apjomīgs 20 gadu laikā tapis stāsts par Padomju Savienības elitārāko dzīvojamo māju Maskavā, Maskavas upes krastā, tā saukto Krastmalas namu jeb Valdības namu, un tā pirmajām iedzīvotāju paaudzēm – revolucionāriem, funkcionāriem un viņu ģimenēm. Arī tajā nacionālā piederība tiek skatīta kā svarīgs dzīves faktors, taču šoreiz runa ir par vēstures privāto sfēru, proti, par to, kas notiek pirmrindnieku virtuvēs un guļamistabās, par ticību utopijai un jaunai dzīvei un par vilšanos, kuru šī utopija sagādāja.

S. K.

Rīgas Laiks: Mihails Gefters uzskatīja, ka, izprotot Ļeņinu, var izprast, kas noticis ar Krieviju un revolūciju. Un es atcerējos, ka viņš, atsaucoties uz Dostojevski, Krastmalas namu dēvēja par mirušo namu – tādā nozīmē, ka ļaudis, kas tur dzīvoja, pašrocīgi sagatavoja sevi nogalināšanai. Es tur biju pirms gadiem pieciem, un patiešām, vērojot šo Valdības namu, var iedomāties tā iedzīvotāju likteņus, sākot ar greznību un beidzot ar nāvi. Sakiet, kāds šīs vēsturiskās vietas un notikumu griezums jūs ieinteresēja, kad izlēmāt ar to nodarboties? Tā taču ir ne vien abstrakta vēsturiska tēma, bet arī nosacīti labvēlīga augsne tai romānam raksturīgajai stilistikai, kādu esat izvēlējies.

Jurijs Sļozkins: Viss sākās ar rakstu, kuru uzrakstīju laikam pirms gadiem divdesmit, – “Padomju Savienība kā komunālais dzīvoklis”, par daudznacionālās padomju valsts iekārtu. Bija tāds komunists, boļševiks, uzvārdā Vareiķis, kurš pateica, ka Padomju Savienība ir kā komunālais dzīvoklis.

RL: Lietuvietis?

Sļozkins: Jā. Un es šo metaforu izmantoju savā rakstā.

RL: Bet viņš droši vien to sacīja pozitīvā nozīmē.

Sļozkins: Jā, bet arī es nebiju domājis par to vēstīt negatīvi. Man vienkārši tā šķita ērta metafora, un es to izmantoju. Pabeidzis rakstu, nodomāju, ka būtu interesanti uzrakstīt par reālu komunālo dzīvokli. Ne par metaforu, bet par konkrētu vietu, kur dzīvojuši cilvēki. Domājot par tiem komunālajiem dzīvokļiem, kuros es uzaugu.

RL: Jūs augāt tādā komunālajā dzīvoklī kā Visocka dziesmā – “trīsdesmit astoņām istabiņām tikai viena ateja”?

Sļozkins: Jā, līdz 14 gadu vecumam es dzīvoju komunalkās. Un visi mani draugi tā dzīvoja, un abas vecmāmiņas. Viena no viņām – milzīgā dzīvoklī ar ļoti interesantiem, spilgtiem kaimiņiem. Un es nolēmu uzrakstīt par vienu tādu komunālo dzīvokli, sākot ar 20. gadu laikposmu, kad radās gan komunālā dzīvokļa institūcija, gan literārais tēls. Taču pēc vairāku mēnešu meklējumiem sapratu, ka laikam neizdosies sameklēt pietiekami daudz tādu ģimeņu un es būšu pārāk atkarīgs no sakritībām, veiksmes. Tad izlēmu rakstīt par māju, kur būtu pietiekami daudz personāžu. Staigāju no mājas uz māju, līdz nokļuvu lielākajā un pazīstamākajā namā. Valdības nams – tā daļēji ir padomju valsts un krievu revolūcijas vēsture. Vai izmainījās pieeja, tēma, metafora? Jā, jo komunālā dzīvokļa galvenā jēga ir, ka tur gadījuma pēc nonāk savstarpēji sveši cilvēki. Valdības namā turpretī savākušies kopā augstākie ierēdņi nepavisam ne gadījuma pēc, tur ir gluži cits organizācijas princips, cita arhitektūra. Tā bija lielākā dzīvojamā māja Eiropā. Es 20 gadus intervēju cilvēkus, kuri tur dzīvoja, rakņājos arhīvos…

RL: Kad to uzcēla?

Sļozkins: To cēla apmēram no 1928. līdz 1931. gadam. 1931. gadā tajā sāka ievākties cilvēki, pēc tam vēl pāris gadus to turpināja pabeigt. No mana skatpunkta ērti, ka mājas celtniecība sakrita ar Padomju Savienības celtniecību, ar pirmo piecgadi. Cilvēki, kuri ievācās šajā namā, cēla padomju valsti, jauno padomju plānveida ekonomiku, Magņitogorsku, Kuzņecku – un vienlaikus savu personīgo māju. Tapa vēstījums par revolucionāriem, kas pārkārtoja pasauli un veidoja savu dzīvi, arī stāsts par to, kā viņu dzīve nonāca pretrunā ar pasauli, ko viņi mēģināja uzcelt.

RL: Droši vien daudziem šajā namā dzīvojušajiem saglabājušās atmiņas par laimīgu bērnību. Atcerējos Aleksandru Moisejeviču Pjatigorski, kurš dzīvoja netālu, Prečistenkā, aiz Kristus Glābēja katedrāles. Viņam ir grāmatiņa “Kādas šķērsielas filozofija” – par zēniem, kas izauguši 20. gadu Maskavas pagalmos. Arī Prečistenkā bija ļoti pamatīgi uzbūvēti nami, tur dzīvoja daudzi augstākie armijas ierēdņi. Viņš atceras, kā čeka aizveda komandierus, bet zēni pagalmā spēlēja fašistus un čekistus un to visu apsprieda. Cik lielā mērā šī kopība, ko noteica valdības hierarhiskā struktūra un Padomju Savienības veidošanas pamatprincipi, uzspieda zīmogu bērniem, kas dzīvoja Krastmalas namā? Tur taču arī bija pagalms. Vai viņi atceras toreizējo dzīvi?

Sļozkins: Atceras. Esmu savācis diezgan daudz dienasgrāmatu un vēstuļu. Interesanti, ka valdības mājās pieaugušo kopības nebija. Viņi kā kaimiņi gandrīz nemaz nesagājās.

RL: Kā tas izskaidrojams?

Sļozkins: Vīrieši, uz kuru vārda bija noformēti šie dzīvokļi, mājās tikpat kā nedzīvoja. Viņi pārradās trijos naktī, likās gulēt, pēc tam modās, viņiem pakaļ atbrauca šoferis un aizveda atkal uz darbu. Viņi bija mājās tikai izejamās dienās – vienu brīvdienu nedēļā. Tad viņi kaut kādu laiku bija kopā ar saviem bērniem. Svētkos, dzimšanas dienās parasti viesojās radinieki. Draudzības nebija. Bija biedriskuma institūts, uzticība kopīgai lietai. Un tas tikpat kā neiemiesojās ģimenes rituālos. Šķiet, vienīgais izņēmums bija paši vecākie boļševiki, kuri satikās noteiktās gadadienās, dziedāja dziesmas un atcerējās laimīgos trimdā pavadītos gadus. Starp vīriešiem nepastāvēja kaimiņu būšana, nebija apmainīšanās ar tenkām un sadzīves priekšmetiem. Ja nu vienīgi liftā sveicinājās vai satikās pagalmā.

RL: Tomēr kaut kāda kopība viņiem bija. Ja ne kā kaimiņiem, tad kāda?

Sļozkins: Ideoloģiska. Un institucionāla, jo viņi cits ar citu tā vai citādi satikās darbā. Un eksistenciāla, personīga, kas sakņojās kopīgā pagātnē.

RL: Tie ir revolucionāri. Bet tur taču bija arī jaunie funkcionāri.

Sļozkins: 30. gados jauno funkcionāru nebija daudz. Mans vēstījums beidzas līdz ar pirmās paaudzes izzušanu, tas ir 1937.–1938. gads. Daudzus no viņiem arestēja, bet kara laikā visi izdzīvojušie aizbrauca, un pēc tam Valdības nama raksturs radikāli mainījās. Tur bija pavisam veci boļševiki, tādi kā kaut kāda Stasova, kura pēc tam kļuva par šī nama simbolu. Vai Zemļačka. Vai Felikss Kons.

RL: Etnogrāfs?

Sļozkins: Jā. Un iebrauca kaut kādi pilsoņkara varoņi, tajā skaitā, starp citu, arī latvieši. 7. novembra un 1. maija svētkos viņi kaut kā ar kopīgu rituālu palīdzību atjaunoja savu kopību – gāja kopā uz Sarkano laukumu, uz parādēm. Bet bērni, atšķirībā no vecākiem, dzīvoja visi kopā, viņiem bija viena, kopīga dzīve, un tā norisinājās pagalmos. Tur namam ir trīs pagalmi, gandrīz noslēgtas telpas.

RL: Aiz arkām?

Sļozkins: Jā. Tur bija sava hierarhija. Bija savs un bija svešais pagalms, tā notiek, kad bērni apgūst teritoriju. Gandrīz visi mācījās vienā skolā. Sofijas krastmalā bija 19. skola, viņi kopā gāja uz to, kopā nāca mājās un dzīvoja kopīgu dzīvi šī nama pagalmos un pagrabos. Un gāja uz pulciņiem, kas turpat bija, – kara jūrniecība, dejas, teātris. Viņi gāja uz tiem ar neticamu entuziasmu. Un dzīvoja pilnīgu dzīvi, kas bija piepildīta ar sajūsmu.

RL: Sajūsmu par ko?

Sļozkins: Par to, ka viņi dzīvo vislabākajā valstī pasaulē. Ka viņu tēvi ir diži revolucionāri, ka viņi paši aug pasaulē, kas pilna ar draudzību, mīlestību un piedzīvojumiem. Un aizraujošām grāmatām. Dienasgrāmatās redzams, ka viņi visu laiku raksta par lasīšanu. Ļoti daudzi rakstīja dienasgrāmatas. Ļoti daudzi zīmēja. Daži mēģināja nodoties rakstniecībai. Ar to arī īstenībā sākās Jurija Trifonova dzīve: šķiet, viņam bija deviņi gadi, kad viņš uzrakstīja savu pirmo stāstu. Un ļoti daudzi viņa vienaudži darīja to pašu. Mīlēja skolu, mīlēja savus skolotājus. Un visu laiku gatavoja sevi piedzīvojumiem un atklājumiem. Papildus visam mīlēja lasīt Žilu Vernu, Mainu Rīdu, Busenāru – koloniālo piedzīvojumu literatūru. Tāpēc arī tik populāra bija filma “Kapteiņa Granta bērni”, kas kļuva par laikposma simbolu.

RL: Arī Arktikas varoņi, visādi lidotāji.

Sļozkins: Bez šaubām. Bet interesanti, ka papildus šiem padomju Arktikas varoņiem un lidotājiem čeļuskiniešiem viņi ļoti mīlēja vēsturisko literatūru. Šodien daudz raksta par sociālistiskā reālisma vēsturi, taču svarīgi atcerēties, ka mājas bibliotēkās bija proporcionāli ārkārtīgi maz padomju literatūras. Valdības nama bērni faktiski visu laiku lasīja – līdztekus krievu klasikai – tulkoto literatūru: Dimā, Igo, Valteru Skotu, Dikensu, Balzaku, Gētes “Faustu”, kam manā grāmatā ir īpaša loma. Tā vai citādi, bet nams piederēja bērniem. Tēvi nāca mājās izgulēties, mātes nozuda darbā…

RL: Ne visas kļuva par mājsaimniecēm?

Sļozkins: Bija arī tādas, bet ļoti maz. Gandrīz visi šī nama dzīvokļi piederēja vīriešiem, un tas atspoguļo agrīno gadu partijas struktūru. Sievietes bija pierakstītas kā ģimenes locekļi. Vairums šo vīriešu sievu bija ārstes, aptiekāres, inženieres, statistiķes. Vārdu sakot, strādāja.

RL: Vai zināms mājas iedzīvotāju nacionālais sastāvs?

Sļozkins: Aptuveni. Ja māju sadala grupās, kuru locekļi ar kopīgu pagātni pazīst cits citu, tad ar lielu atrāvienu pirmajā vietā ir ebreji.

RL: Tajā mājā?

Sļozkins: Jā. Nu, arī vispār padomju elitē. Absolūtais vairākums gan bija krievi. Taču viņi bija no dažādām vietām un neizjuta sevi kā cilvēkus ar kopīgām saknēm. Taču attiecībā pret iedzīvotāju skaitu procentuāli līderi bija latvieši, poļi, vācieši un pirmām kārtām ebreji.

RL: Kurš no redzamākiem latviešiem tur dzīvoja?

Sļozkins: Smilga, kurš bija Kara revolucionārās padomes loceklis un vienu laiku Sarkanās armijas galvenais komisārs, boļševiku revolūcijas līderis Somijā un ievērojams trockists, viens no nozīmīgākajiem. Statistikas pārvaldes priekšnieks Kravalis, kurš vadīja tautas skaitīšanu. Kārlis Landers, komisārs pilsoņkara laikā Donas apgabalā. Viņš tur strādāja.

RL: Nu, “strādāt Donas apgabalā” – tas ir ļoti maigi teikts.

Sļozkins: Jā, viņš piedalījās masu nošaušanās, vadīja tās. Arī Eihe tur dzīvoja, viens no zināmākajiem un kaut kādā ziņā veiksmīgākajiem reģionālajiem partijas vadoņiem. Viņš daudzus gadus pārvaldīja Rietumsibīriju, pēc tam, neilgi pirms aresta, kļuva par zemkopības tautas komisāru. Ir saglabājies drausmīgs viņa dzīves pēdējo dienu apraksts. Kad viņam jau bija piespriests nāvessods un viņš atteicās no savām liecībām, viņu neticami nežēlīgi sita. Vēl tur dzīvoja Kremļa komandants un pilsoņkara laikā Trocka bruņuvilciena komandieris Pētersons. Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Valērijs Mežlauks. Vēl kaut kāds Ķīsis, kurš pēc tam pārcēlās uz Rīgu. Mani galvenie varoņi ir cilvēki, kuru pēctečus esmu sameklējis vai arī man ir bijuši viņu dokumenti. Man nebija izvēles – es nodarbojos ar cilvēkiem, par kuriem varēju sameklēt kaut ko personisku, ne tikai partijisko.

RL: Vai tolaik jau pastāvēja kaut kāda īpaša drošības dienestu ļaužu nošķirtība? Arī viņi tur dzīvoja?

Sļozkins: Jā. Viņi dzīvoja turpat. Grūti saprast, cik daudz vēlākajos nostāstos ir izdomājumu. Atmiņās viņus bieži nodala citā grupā. Man ir sajūta – tomēr tā nepamatojas lielā dokumentu daudzumā –, ka patiešām daži no viņiem turējušies nomaļus. Viņi mazāk kautrējušies no savas labklājības. Ģērba savus bērnus mazliet citādi. Iespējams, viņu bērni arī jutās mazliet citādi.

RL: Ko nozīmē “ģērba citādi”? Čekisti savus bērnus ģērba ādas jakās?

Sļozkins: Nē, ģērba lepnāk. Tomēr kopumā valdīja askētisma stils… Kaut gan tas stipri mainījās 30. gadu vidū, vīrieši paši ādas jakas nomainīja ar uzvalkiem. Tur dzīvoja Gulaga priekšnieks Matvejs Bergmans un daudzi citi čekisti, bet man par viņiem pietrūka personiskā materiāla grāmatai. Vienīgais, par kuru biju atradis daudz, – tāds Sergejs Mironovs, kurš Eihes laikā bija Rietumsibīrijas NKVD priekšnieks. Tie bija divi Rietumsibīrijas saimnieki – partijas vadītājs Roberts Eihe un Sergejs Mironovs pa NKVD līniju. Terora gados viņi abi parakstīja nošaušanas sarakstus.