Superspēki, kazas un šokolāde

Smieklīgās trīssēriju dokumentālās filmas “Jukušie pasaules valdnieki” (“The Crazy Rulers of the World”, 2004) pirmā daļa vēsta par to, kā amerikāņu kareivji no “Pirmā Zemes bataljona” mācās slepenus paņēmienus ienaidnieka nogalināšanai ar skatienu. Izlases komanda 70. gadu beigās un 80. sākumā trenējās ar kazām, tomēr, instruktoriem par lielu brīnumu, nevienu kazu ar skatienu tā arī nespēja nogalināt. Paralēli pēc kāda ģenerāļa pavēles tika pētītas iespējas iet cauri sienām un iztālēm lasīt ienaidnieka domas, taču nekādu acīmredzamu panākumu šīm nodarbēm nebija. Lai gan šī programma, kuras mērķis bija ieviest militārajā arsenālā paranormālas spējas, tika slēgta, amerikāņu armijnieku un valdības interese par parapsihisko fenomenu pētījumiem neizsīka. 20. gadsimta pēdējos gados vienā no šādiem projektiem (Stargate) privāta zinātniskās pētniecības institūta SRI International paspārnē Kalifornijā līdzdarbojās arī Dīns Reidins (dz. 1952) – čellists, inženieris, kas strādājis prestižās zinātniskās laboratorijās, pedagoģijas psiholoģijas doktors un vairāku bestselleru autors, kurš 2001. gadā kļuva par Noētisko zinātņu institūta (Institute of Noetic Sciences) vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un tagad ir tā galvenais zinātnieks. Institūts pēta “cilvēka potenciālu”, un “noētiskais” tā nosaukumā atbilstoši institūta radītāja, Apollo 14 astronauta Edgara Mičela, izpratnei saistīts ar intuitīvo prātu un iekšējo zināšanu.

Dīna Reidina bestselleru vidū ir tādas grāmatas kā “Apzinīgais Visums” (The Conscious Universe, 1997), kuras mērķis ir pierādīt paranormālu jeb psi fenomenu (telepātija, psihokinēze, gaišredzība) pastāvēšanu, kā arī “Sasaistītie prāti” (Entangled Minds. Extrasensory Experi-ences in a Quantum Reality, 2006, latviski 2010), kurā aplūkota “parapsihisko fenomenu” iedaba un vieta realitātē. Tieši pirms mūsu sarunas Reidins bija pabeidzis darbu pie grāmatas “Supernormālais: zinātne, joga un ekstraordināru psihisku spēju pierādījumi”, kurā viņš cenšas sastatīt senu reliģisku tekstu datus un mūsdienās veiktus parapsihisku fenomenu pētījumus. Reidina uzmanības centrā ir Pataņdžali “Joga sūtra”, jogas klasiskās filozofiskās skolas pamatteksts, un ārkārtīgās spējas (siddhi), kuras jogi izkopuši ar jogas palīdzību. Reidins izšķir trīs šo spēju veidus – absolūtu kontroli pār savu ķermeni (“neatkarība no uguns, ūdens, gaisa un zemes”), zināšanu ieguvi neatkarīgi no maņu orgāniem un prāta spēju mainīt materiālo realitāti.

Neraugoties uz pseidozinātnes auru, kas raksturīga daudziem pētījumiem paranormālu spēju un parādību jomā, Dīns Reidins savā zinātniskajā pētniecībā un eksperimentos cenšas ievērot mūsdienu zinātnes stingros standartus, bet savās plašam lasītāju lokam domātajās grāmatās tiecas kliedēt skepsi par ekstraordināru psihisku spēju eksistenci. Visvairāk Reidins, šķiet, vēlas panākt, lai zinātnieki būtu ar mieru kaut pieļaut, ka tās nav galīgas blēņas un nieki. Mūs Dīns Reidins uzpirka ne tikai ar savu zinātkāro prātu un interesi par neparastām parādībām, bet arī ar neizsīkstošu asprātību.

A. R.

Rīgas Laiks: Vai jūs pats kādreiz esat piedzīvojis prekognīciju?

Dīns Reidins: Man tā šķiet. Jā. Pirms pāris gadiem es sapnī redzēju, ka esmu iekļuvis autoavārijā. Atceros, ka uztrūkos no miega, jo bija iedarbojušies gaisa spilveni, un sajūta bija šausmīga. Kad no rīta pamodos, atmiņas par sapni vēl joprojām bija ļoti spilgtas, tāpēc nolēmu, ka braukšu uz darbu pa citu ceļu – lai izvairītos no tā, kas notika sapnī. Tā nu es esmu apstājies pie luksofora, un pēkšņi – bumm! Par laimi, negadījums nebija nopietns, taču tik un tā nenovēršams. Tātad, mēģinot rīkoties citādi, lai izvairītos no sapnī redzētā negadījuma, es biju, tieši otrādi, tajā iekļuvis. Autodarbnīcā, kur nogādāju mašīnu uz remontu, es to visu pastāstīju mehāniķim. Un viņš teica: “Varbūt jūs būtu cietis smagākā negadījumā, ja nebūtu pievērsis uzmanību sapnim.” Tas arī ir iespējams.

RL: Sokratam bija daimons, kurš viņu brīdināja no lietām, ko nevajag darīt. Tas viņam vienmēr teica: neej tur, nedari to. Vai jūs esat nonācis tik tālu, ka varat izskaidrot šādu fenomenu? Kas tas varētu būt – šis kaut kas, kurš zināja?

Reidins: Vienīgais veids, kā mēs to varam pētīt zinātniski, ir aplūkot šīs parādības dabu un atrast veidu, kā to operacionalizēt laboratorijas apstākļos. Proti, pēc visa spriežot, informācija it kā plūst no nākotnes uz tagadni. Tātad mums jāizdomā, kā izplānot eksperimentu, kurā būtu iesaistīts kāds nezināms nākotnes notikums, lai eksperimenta dalībnieks nevarētu to paredzēt un iepriekš izdomāt savu reakciju, un tad vai nu skatīties, kādas fizioloģiskas izmaiņas tas rada ķermenī, vai arī meklēt izmaiņas cilvēka uzvedībā. Un tad varētu spriest, vai cilvēks principā spēj reaģēt uz to, kas vēl nav noticis. Tieši ar to mēs nodarbojamies laboratorijā. Un atbilde ir: jā. Ar to gan saistīts cits jautājums, proti, vai nākotnes notikuma iespējamība ietekmē mūsu spēju to uztvert tagad? Tāpēc šādā laboratorijas eksperimentā parastais risinājums būtu radīt nejaušu notikumu, izmantojot kaut ko līdzīgu gadījumskaitļu ģeneratoram, lai neviens iepriekš nezinātu, kas notiks. Un mēs tam liktu izvēlēties ar, teiksim, 50:50 varbūtību. Pēc tam eksperimentu varētu pārveidot, vēl joprojām izmantojot nejaušu nākotnes notikumu, tikai reizēm ar 90% varbūtību un reizēm ar 10% varbūtību. Mēs vēl arvien nezinām, kas notiks, taču esam izveidojuši varbūtisku noslieci. Un tagad varam redzēt, kas notiek attiecībā uz prekognīciju un to, kas reāli notiks, – vai mēs reaģējam uz notikuma varbūtību vai arī uz pašu nākotnes notikumu, neatkarīgi no varbūtības pakāpes. Es šo eksperimentu esmu atkārtojis vairākas reizes, un to darījuši arī pāris manu kolēģu. Kopumā rezultāti liecina, ka cilvēki pārsvarā reaģē uz nākotnes notikuma varbūtību. Tas liek domāt, ka mēs drīzāk uztveram tendenci kaut kam notikt nekā reaģējam uz to, kas tiešām notiks. No otras puses, vairākos eksperimentos iegūti tieši pretēji rezultāti. Proti, tādi, kas vedina domāt, ka neatkarīgi no apriorās varbūtības cilvēki tik un tā reaģēja uz nākotnes notikumu un tam, kāda bija šī notikuma iespējamība, nebija nekādas nozīmes. Un tomēr lielākā daļa pētījumu, pēc visa spriežot, norāda, ka cilvēki reaģē uz varbūtību.

RL: Ko šis eksperiments pastāsta par apziņu?

Reidins: Tas vedina domāt, ka daži mūsu prāta aspekti nav piesaistīti telpai un laikam parastajā veidā. Vismaz ne tā, kā apziņu apraksta neirozinātne. Ja mans prāts ir tīrs smadzeņu procesu rezultāts, tad jādomā, ka būtībā es tajā esmu iespundēts – es varu saņemt tikai to informāciju, kas nāk pie manis ar parasto maņu starpniecību. Taču novērotie fenomeni liek domāt, ka, tāpat kā gaišredzības gadījumā, cilvēks var saņemt informāciju ne tikai caur maņām, bet arī caur telpu un caur laiku.

RL: Jūs kādā brīdī lietojāt jēdzienu “lauka apziņa” jeb apziņa kā lauks. Vai tas ir kaut kā saistīts ar šo “ārpus laika un telpas” aspektu?

Reidins: Iespējams. Man liekas, es to lietoju domāšanas un matērijas mijiedarbības kontekstā. Tas, par ko es tikko runāju, bija vairāk uztveres kontekstā.

RL: Tātad jums tas ir stingri nošķirts.

Reidins: Nē, domāju, ka būtībā mēs, visticamāk, runājam par vienu un to pašu fenomenu, taču mūsu valoda nav īpaši piemērota, lai aprakstītu lietas, kas izskatās pēc darbības, pretstatot lietām, kas izskatās pēc uztveres.

RL: Tādā gadījumā, atgriežoties pie šī kaut kā, kas mūsu apziņā nav piesaistīts laikam un telpai, – kas tas varētu būt? Kā tas darbojas?

Reidins: Viena no iespējamām pieejām ir filozofiskā, kas teiktu, ka būtībā viss ir apziņa – kaut kas līdzīgs apziņai, kas iestrādāta realitātes struktūrā. Fiziskā pasaule ir emerģenta apziņas īpašība. Ja tā būtu taisnība, tas izskaidrotu daudzus parapsihiskus fenomenus. Vismaz lielākā mērā, nekā izmantojot otru modeli, kurā fiziskā pasaule ir primāra, bet apziņa rodas no tās. Es vairāk sliecos uz Austrumu filozofisko modeli, jo tas gluži vienkārši ļauj daudz vairāk izskaidrot.

RL: Taču šis Austrumu filozofiskais modelis sevišķi daudz nepastāsta par indivīda apziņu.

Reidins: Varētu pastāstīt, jo tas, ko es sajūtu kā savu apziņu, var atspoguļot kaut kādu visam pamatā esošu apziņu, kas iestrādāta realitātes struktūrā. Es to varu aprakstīt tikai kā metaforu: apziņa ir okeāns, un katra viļņa galotne, apskatīta kā momentuzņēmumā, izskatās pēc atsevišķa objekta, taču pats par sevi saprotams, ka tā nav. Tā ir kaut kas, kas dzimst no okeāna un vienu acumirkli atrodas konkrētā vietā. Varbūt tas, kas es esmu, un mana sevis apzināšanās sajūta dzimst no šī apziņas okeāna un kaut kādu īsu laiku tas, ko es sajūtu kā sevi, ir sevis apzināšanās, kas konkrētajā brīdī iemiesota, lūk, šādā formā. Tas paskaidrotu, gan kāpēc es sevi apzinos, gan arī kāpēc es reizēm spēju caur šo okeānu saņemt informāciju, kas nav pieejama šeit un šajā brīdī, bet atrodas kaut kur citur.

RL: Kas jūs esat?

Reidins: Kas es esmu? Viens no testiem, ko mēs izmantojam, lai konstatētu, kādā mērā cilvēks izturas neduāli, ir atbildēt uz šo jautājumu 20 reizes pēc kārtas. Un tad mēs vērtējam katru atbildi atkarībā no tā, cik tajā ir ego. Es neesmu sevišķi neduāls cilvēks.

RL: Es neesmu drošs, ka īsti saprotu, ko nozīmē domāt neduāli.

Reidins: Ja es runātu par sevi, nekad neizmantojot personas vietniekvārdus, tad atbildētu: “Šis ķermenis uz jūsu jautājumu atbild, runājot šādā veidā.”

RL: Tas būtu neduāli?

Reidins: Jā.

RL: Bet kas tajā neduāls?

Reidins: Tas, ka es atteicos no personas vietniekvārda. Vispār par to var domāt tā, ka cilvēks, kurš praktizē neduālo meditāciju, sāk ar to, ka pārtrauc identificēties ar savu ego. Tā ir viena no izpausmēm.

RL: Bet vai jūs mēģināt izmērīt līmeni, kādā cilvēki domā neduāli?

Reidins: Jā. Esmu uzdevis jautājumu “Kas tu esi?” 20 reizes pēc kārtas. Un cilvēki visas reizes uz to atbild. Atbildes, kas norāda, ka cilvēks neidentificējas ar ego, saņem augstāku punktu skaitu. Protams, vairums cilvēku sniedz 20 dažādas atbildes: es esmu vīrietis, man ir tik un tik gadu, nodarbojos ar to un to – tie visi ir individuāli pašidentificēšanās veidi… Mēs sarīkojām eksperimentu ar 8 neduāliem meditētājiem, cilvēkiem, kuri jau ilgus gadus piekopj šādu meditēšanas veidu, un 8 kontroldalībniekiem, kuri nebija meditējuši. Iznākums nebija pārsteidzošs: neduālie meditētāji saņēma augstāku punktu skaitu nekā cilvēki, kas nebija meditētāji.

RL: Nu labi, cilvēks saņem lielu punktu skaitu par neduālu domāšanu. Un tad? Ko jūs iesākat ar šiem mērījumiem?

Reidins: Mēs to darījām tāpēc, ka šie cilvēki piedalījās eksperimentā, kura mērķis bija pārbaudīt ziņojumus par bezlaika stāvokļa pieredzējumiem. Daudzi meditētāji ar ievērojamu pieredzi ziņo, ka atradušies neparastā telpiskuma, kā to dažreiz mēdz aprakstīt, vai bezlaicīguma stāvoklī. Un mūs interesē, vai šis bezlaicīgums ir ontoloģiski korekts vai arī tā ir ilūzija. No tradicionālās neirozinātnes viedokļa jebkādi mūsu priekšstati par laiku ir iluzori. Savu laika izjūtu mēs konstruējam ar mazu pulkstenīti galvā. Neduālās meditācijas gadījumā pati neduālisma būtība ir šajā stāvoklī atbrīvoties no jebkādām atšķirībām, īpaši duālistiskām atšķirībām. Tu atbrīvojies no tādiem pretstatiem kā šeit–tur, tagad–tad, tu–es. Ja meditētāji ziņo, ka jutuši bezlaicīgumu, vai tas nozīmē, ka viņu apziņa tajā brīdī ir izpletusies laikā? Mūsu eksperiments ir šāds. Katram no 16 meditētājiem, tas ir, gan neduālajiem, gan kontrolmeditētājiem, pieslēgti mūsu 32 kanālu elektroencefalogrāfijas iekārtas sensori; viņi uzlikuši īpašas brilles ar ļoti spilgtām LED gaismām stiklā un austiņas. Nejauši izvēlētos brīžos, kad šie cilvēki nezina, kas tieši notiks, viņi saņem vai nu gaismas uzzibsnījumu, vai audio signālu austiņās, vai vispār neko. Un tas 10 vai 15 minūšu gaitā atkārtojas 50 reizes. Hipotēze, ko mēģināts pārbaudīt nu jau krietni daudzos eksperimentos, ir tāda: ja tava apziņa ir izplesta laikā, tad, kaut arī tu pats nezini, kas notiks nākamajā mirklī, to zina tavs ķermenis. Kaut kādā dziļi neapzinātā līmenī tu sāc reaģēt jau brīdī, kad pats notikums vēl nav realizējies. Šo metodi, ko es saucu par “priekšnojautas metodi”, mēs izmantojam, lai redzētu, vai neduālo meditētāju smadzenes uz gaismas zibšņiem un pīkstieniem reaģēs vēl pirms reālā notikuma. Un ne tikai, pirms tas tiešām realizējies, bet arī, pirms dators pēc nejaušības principa izvēlējies, kura veida stimuls tas būs. Tātad mēs izmantojam gadījumskaitļu ģeneratoru, lai nevienam nebūtu iepriekš zināms, kas notiks nākamajā brīdī, un tad notiek viens no vairāku atšķirīgu veidu fenomeniem. Gaismas zibšņus un audiostimulus mēs izmantojam tāpēc, ka tos procesē dažādās smadzeņu daļās. Kad tu ieraugi gaismas zibsni, aktivizējas redzes centrs pakauša daivā. Un, kad tu dzirdi skaņas efektu, aktivizējas dzirdes centrs deniņu daivā. Tātad doma bija tāda: ja zināms tavs aspekts ir izpleties laikā un ziņo tavam ķermenim, pirms tu to apzinies, tad attiecīgajam smadzeņu apvidum vajadzētu aktivizēties vēl pirms gaismas vai skaņas stimula saņemšanas. Mēs veicām eksperimentu, un tik tiešām: neduālie meditētāji demonstrēja būtiskas atšķirības smadzeņu funkcijās atkarībā no tā, vai viņi nākamajā brīdī saņēma gaismas vai skaņas signālu. Turpretī kontroldalībniekiem nekas tāds netika novērots. Tas mums ļauj secināt, ka ziņas par bezlaika stāvokli – vismaz dažos gadījumos – ir ontoloģiski korektas. Tā nav ilūzija.