SOS tīkli

1.

Ņujorka ir globuss. Vai peldošs šķirsts ar pāri no katras sugas. Lingvisti sen vairs nebraukā uz tālām zemēm. Valodas viņi studē Kvīnsas rajona plašumos, kur var sastapt vairāk tautību nekā Apvienoto Nāciju Organizācijā vai Starptautiskajā Futbola federācijā. Šis pievilcīgais apstāklis pētniekiem ļauj veikt sociāli psiholoģiskus eksperimentus, aplūkojot smeldzošāko šīsdienas problēmu: no kurienes rodas koviddisidenti, kam viņi tic, un ko ar viņiem iesākt?

Pilsētas galvas izveidojušas municipālo ekspertu komisiju, kas skeptiķus iedala grupās, lai zinātu, kā kuru pierunāt potēties. Šim nolūkam izstrādāts īpašs dezinformācijas katalogs, kurš palīdz atšķirt vienus baiļu avotus no citiem un saskatīt to saistību ar cilvēku etnisko un reliģisko pieredzi. No šeit apkopotajiem kovida mītiem veidojas vesels māņticību atlants, kas sniedz priekšstatu par kolektīvo bezapziņu un tās varenajiem, taču slēptajiem impulsiem – nereti tādiem, par kuriem cilvēki baidās atzīties arī paši sev.

Ņemsim par piemēru kaut vai reliģiskās ebreju kopienas, kuru ģērbšanās un sadzīves paradumi no malas var izskatīties diezgan savdabīgi. Es pats reiz tādā dzīvoju, nupat iebraucis valstī un atradis lētu dzīvokli plašā Bruklinas pagrabā. Triju kvartālu rādiusā darbojās 14 sinagogas, un daudzi no maniem kaimiņiem tālāk par tām negāja, uzskatīdami Manhatanu par grēcīgu kārdinājumu perēkli. Tagad šis ortodoksijas centrs ir izzudis, sinagogas pārtapušas par dažādu konfesiju baznīcām, bet ebreji pārvākušies uz citiem rajoniem tai pašā bezgala plašajā Bruklinā, kur tagad sadzīvo ar avangarda bohēmu. Taču viņu dzīve tikpat kā nav mainījusies. Šeit vairs neprot gatavot īstu pildītu zivi, toties vecāki joprojām slēpj no kaimiņiem televizoru, lai bērnus neizmestu no reliģiskās skolas, bet meitenes izvairās braukt ar velosipēdu, lai negadītos netīšām atkailināt celi.

Un pilsētas valdei par to nebūtu ne silts, ne auksts, ja vien uz katra ebreju nama lieveņa nemētātos brošūra ar deklarāciju, ka vakcīnas efektivitāte ir 0,5 procenti (decimāldaļa nepieciešama, lai uzsvērtu šī absolūti fantastiskā skaitļa precizitāti un objektivitāti). Bet ļaunākais, turpina brošūras anonīmie autori, ka vakcīna uz visiem laikiem izmaina saņēmēja DNS.

Aiz šiem apsvērumiem slēpjas dziļi, ebreju cilts saknēs ieauguši kompleksi. Neviens no viņiem nav redzējis DNS, taču šis drauds atgādina citu, kurš rēgojas pār ebreju galvām divus tūkstošus gadu, – piespiedu kristīšanu.

Apmēram tas pats notiek ar citām kopienām. Haitieši, kuri draudzīgi mīt tai pašā bezgalīgajā Bruklinā, no vakcinācijas atturas tādēļ, ka kopš neatminamiem laikiem neuzticas baltajiem. To sekmē baumas, ka vienīgais vakcīnas izgudrošanas iemesls ir samazināt Amerikas melnādaino iedzīvotāju skaitu, kas līdz šim ar citiem paņēmieniem nav izdevies.

Poļu rajonos izplata ziņas, ka vakcīna izgudrota, lai iznīcinātu katoļus, bet ne visus, tikai poļu izcelsmes. Droši vien jāpieņem, ka tam noticēt palīdz atmiņas par trim Polijas pārdales gadījumiem, kad to izsvītroja no pasaules kartes.

Vietējos koviddisidentus un viņu kolēģus dzimtenē vieno pārliecība, ka, ja reiz vara pat savās mājās vienmēr un visur melojusi, kāpēc gan lai tā uzvestos citādi Amerikā. It sevišķi kopš ienaidnieki izmetuši no Baltā nama prezidentu, kurš glāba cilvēkus no pandēmijas, paziņodams, ka tā neeksistē.

Katrā šajā gadījumā bailes uzspiež uz pareizajām pogām mūsu dvēseles tumšajos dziļumos, uzjundot atmiņas par senu, saknēs ieaugušu vēsturi. Tas ir varens katalizators procesiem, kuri pastāv jau sen. Pandēmija tos ir paātrinājusi, saasinājusi un izlikusi apskatei, nepaskaidrojot, kā ar tiem cīnīties.